Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Ungaarijas ragas...]

Luīze
Rokas tvēriens bija ciešs un silts, pāris mirkļi un meitene jau stāvēja bedres malā. Vīrietis ar vaicājošu skatienu norādīja ar roku uz viņas savainoto kāju.


Elza, Alta, Maiks, Laura, Dāvids
Mežā jau palika pavisam krēslains un varēja sākt uztraukties, ka tumsā nepazaudē no redzesloka zēnu un taku, kad puika izgrūda pūces brēcienu. Cits brēciens tam atbildēja. Žaks saspicējis ausis pievērsās mežam, it kā tur būtu kaut ko samanījis. Pagājuši vēl kādas minūtes desmit, visi nonāca klajumā.

Mežvalda teiktais par ciematu bija stipri pārspīlēts. Patiesībā tā bija ne visai liela nometne. Norā slējās pieci indiāņu tipi līdzīgi veidojumi no kārtīm un pārsegti ar ādām. Visiem pieciem ieeja atradās uz austrumiem, četri bija uzslieti vairāk vienkopus, piektais, mazāks par pārējiem, atradās nomaļus. Klajuma malās ganījās vairāki brūni un raibi zirgi, kas atgādināja mustangus. Šobrīd tie tramīgi vēroja atnācējus.

Taču tie nebija vienīgie vērotāji. Noras vidū, šaipus ugunskuram stāvēja pieci tumšas ādas krāsas vīrieši, tumšiem matiem. Četri bija tērpušies gurnautos, ieroču nevienam nebija. Piektais vīrietis, kurš stāvēja pārējo priekšpusē, labajā rokā turēja garu koka nūju, pie kuras augšējās daļas karājās piesieta dzīvnieka aste un raibu putna spalvu pušķis, viņš vienīgais bija tērpies baltās, krāšņiem rakstiem izrakstītās drēbēs: biksēs un garā kreklā. Kreisajā galvas pusē nokarājās bizītē sapīta matu šķipsna, kuras galā bija iesietas dažas sarkanas krāsas spalvas.

Zēns piegāja pie sagaidītājiem un sasveicinājās, līdzīgi kā ar ceļiniekiem: — Aseijo, ūgīnajilī! Dei gageisovī unolei.
Baltā tērptais vīrietis pasmaidīja un pievērsa ceļiniekiem savu zilo acu skatienu un viegli stiepdams vārdus ierunājās: — Pelēkā Vilka klana vārdā sveicu jūs, Garu izredzētie! Es esmu Tarkšķošais Dzenis.
Žaks tikmēr bozās un rūca, raudzīdamies uz vilku, kurš stāvēja blakus runātājam: Ņerrr, es tevi nolikšu pie vietas, slepkavnieks, jēru zaglis! Hrrrrr…
Ja? Ar zobiem, kas truli palikuši cilvēku putras ēdot? vilks nīgri raudzījās pretī Žakam. Kas gan tu esi, blusu barība…

[Malduguns]

Luīze nespēja noticēt, ka tik ātri un viegli tikusi ārā no bedres. Kāja maķenīt smeldza, bet ne tik ļoti, lai meitene nevarētu paiet. Tiesa, neliela klibošana bija tikai pašsaprotama, bet ne tas trakākais, kas varēja notikt.
Par atbildi mēmajam jautājumam, meitene tikai viegli pasmaidīja un pagāja pāris nelielus soļus, lai viņas nomedītājs redzētu, ka pakustēties viņa var.

[Ungaarijas ragas...]

Luīze
Sāpēja, kā jau izmežģīta potīte. Liekas, vīrietis to saprata, jo viņš aši vien sameklēja Luīzei koka kūju, pret ko balstīties, negludumus ātri un prasmīgi nolīdzinādams ar savu dunci.
Laipni uzsmaidījis meitenei, viņš pamāja, lai viņa seko, un lēnā gaitā devās mežā iekšā, pa ceļam paceldams trīs nomedītus zaķus.

[echo3]

Elza bija nogurusi. Lidojums (ja tas bija lidojums), nezināma vieta, nesaprotami cilvēki, un arī ēsts nekas nav - tas bija pietiekoši daudz ne tik jaunajai sievietei. Laime, ka viņa visu mūžu bija bijusi kustīga! Ieejot indiāņu (nu bet tiešām - pat raibie zirdziņi te bija!) apmetnē, Elza jau pavisam nopietni atspiedās uz savām nūjām.

Vai Tarkšķošais Dzenis ir virsaitis vai šamanis? Neko daudz par indiāņiem Elza nezināja, tikai to, kas Kūpera grāmatās, vai mazliet vairāk, tomēr viņa nolēma, ka latviešu valodā runājošais vīrietis ir šamanis. Un tagad Elza uzņēmās atbildētāja lomu, jo bija grupā visvecākā, kas tādās sabiedrībās kā indiāņu ir būtiski. Sieviete paņēma abas nūjas kreisajā rokā un stalti nostājās Tarkšķošā Dzeņa priekšā. - Sveicu Tevi, Tarkšķošais Dzeni, un visu Pelēko Vilku klanu, nejaušu ceļinieku vārdā lūdzot atļauju pārlaist nakti jūsu ciemā. Mans vārds ir Elza. - Ko vīrietis bija domājis ar "Garu izredzētajiem"? Noskaidrosim, ja ļaus palikt.

[Beppo]

Ar acīm Laura vai apēda cilvēku sejas, un rokas brīžiem tā kā sniedzās pie fotosomas, tomēr pat viņa neuzdrošinājās uzņemt pāris sadzīviska ainas. Varbūt vēlāk, projām dodoties, bet pagaidām viņa krietni labprātāk pavadītu nakti šādā teltī nekā zem klajas debess. Un tas nekas, ka, uz Kolku braucot, meitene bija gatavojusies nakšņot vie guļammaisā, šis fakts nenozīmēja, ka jaunkundze par šādu nakts pavadīšanas veidu ir sajūsmā.

Iepriekšējā cigarete jau sen bija aizlidojusi krūmos, un tagad jau sāka kāroties pēc nākamās — vai arī skats uz indiāņu ciematu radīja vēlmi kur pieturēties —, taču jau atkal pieklājības vārdā Laura atlika šo pasākumu, Vēlāk jau redzēs, kā Elzai izdosies sarunāt ar to indiāni. Nudien, labi, ka blakus ir kāds, kas tik brīvi sarunājas ar prātā paviegliem ļautiņiem.

[Malduguns]

-Paldies,-meitene pateicās vīrietim par piedāvāto spieķi, tomēr tad atcerējās, ka viņš viņu nesaprot un aši izlīdzināja savu kļūdu ar pateicīgu smaidu. Nedaudz klibodama, meitene sekoja savam medniekam, ar nelielu riebumu uzlūkodama mirušos zaķus.

Šo rakstu rediģēja Malduguns: 03.12.2010 11:23

[Grēkmeistars]

Dāvidam no pārsteiguma gandrīz izkrita sēņu grozs. Jā, mēs patiešām esam aizpūsti uz kādu varensavādu vietu...
"Garu izredzētie?" Dāvids nočukstēja. Patiesībā viņš labāk būtu izlicis savu telti meža vidū un gulējis viens pats.
Lai gan nācās atzīt, ka šī vieta izskatījās ļoti valdzinoša, lai papētītu to vairāk. Un jā, šeit laikam nebūs iespējas piezvanīt uz mājām. Likās stulbi pat mēģināt ko tādu jautāt. Dāvida acis klīda no telts uz telti, no cilvēka uz cilvēku, pārbaudot, vai viņu sejās neslēpjas naids vai aizdomīgums, vai kas tamlīdzīgs.

[Roviela]

Tas izskatījās pilnīgi neticami. Tipi, mustangi, indiāņi un šamanis, vai kas viņš, kas runā latviski!!!
Nē, vēl tikai Pīteru Penu kaut kur, krokodīlu, pulksteni un pirātus. Tomēr labāk nē. Pietiks ar indiāņiem.
Kādi vēl garu izredzētie?
- Un kā tad ar to, kurš pats uzprasījās par izredzēto pirms mums? Varbūt viņš bija tas īstais, bet mēs te esam nejauši? - sieviete pačukstēja Dāvidam. Var jau būt, ka tas, kā viņu, Tarkšķošais Dzenis dzirdēja, varbūt nē. Viņa centās klusītiņām, lai netraucētu Elzai.

[Ungaarijas ragas...]

Elza, Alta, Maiks, Laura, Dāvids
Tarkšķošā Dzeņa smaids liecināja, ka sveiciens ir pieņemts. Visu vīriešu sejās varēja jaust godbijību. Izskatījās, ka nevienam nav ļaunu nodomu. Izņemot vilku, vīrietis uzlika roku uz zvēra galvas, lai dzīvnieku nomierinātu, jo izskatījās, ka gan vilks, gan Žaks ir gatavi kuru katru brīdi klupt viens otram krāgā.

— Saprotu, ka esat tālus ceļus gājuši, tāpēc man ir tas gods aicināt jūs atpūsties pie mūsu ugunskura un iebaudīt vakariņas. Lūdzu! — vīrietis pakāpās malā un ar rokas mājienu aicināja ceļiniekus ieņemt vietas pie ugunskura.
Uguns gaismā tagad varēja redzēt, ka Tarkšķošais Dzenis ir apmēram gadus divdesmit piecus jauns un viņa mati patiesībā ir tumši brūnā krāsā, nevis melni, kā pārējiem.

Tikmēr viens no vīriešiem izrušināja no oglēm vienā ugunskura pusē trīs palielus māla veidojumus. Pavēla tos blakus zālē un pāršķēla cieto garozu. No šķēluma izplūda biezi garaiņi un apkārt izplatījās ceptas gaļas smarža.
— Ieradāties tieši laikā! — vīrietis priecīgi pavēstīja, kamēr otrs tāpat pāršķēla arī pārējos divus veidojumus. Ja arī viņš bija dzirdējis Altas teikto Dāvidam, tad izlikās to nemanām.
Indiāņi darbojās veikli, no māla atbrīvotās ar sēnēm un garšaugiem pildītās pīles tika noliktas uz lielām lapām, blakus uzradās ādas ūdenssoma un tāšu krūzes.
— Domāju, būsiet izslāpuši… — Tarkšķošais Dzenis piedāvāja ūdeni vispirms Elzai, tad Altai, Laurai, Dāvidam un Maikam. Tādā pat secībā tika piedāvāta gaļa. Tikai, kad ceļinieki bija pašapkalpojušies, pie ēdiena klāt ķērās pats Tarkšķošais Dzenis un pēc viņa pārējie vīrieši. Ne sievietes ne bērnus nometnē nemanīja.

Luīze
Ceļš vedās lēni, jo vīrietis centās izraudzīties ceļu, lai meitenei būtu vieglāk. Necik ilgi, viņi izgāja uz kādas zvēru takas. Pa cēļam viņi bieži apstājās, lai Luīze varētu atpūsties. Pagāja kāds krietns laiks un uzvēdīja spēcīgs dūmu smārds un tālāk uz priekšu varēja saklausīt klusus sprakšķus. Vīrietis saspringa un metās to virzienā, šķietami aizmirsis par Luīzi.

[Malduguns]

Luīze apzinājās, ka varētu iet ātrāk, ja vien tas būtu ārkārtīgi nepieciešams, bet tagad, balstoties uz spieķa, viņa centās saudzēt kāju. Izskatījās, ka mednieks arī izvēlas labāko ceļu, lai viņai būtu vieglāk un par to meitene izjuta pret viņu klusu pateicību.
Viņi gāja tik ilgi, ka Luīzei jau sāka likties, ka ceļam nekad nepienāks gals un šeit, šajā dīvainajā vietā viņai nāksies iet mūžīgi ar nepatīkami smeldzošo potīti. Tomēr, kaut kur tālumā varēja dzirdēt sprakšķošas skaņas, kas Luīzei atgādināja par ugunskuru un ceptām desiņām. Tiesa gan, izskatījās, ka mednieku šī skaņa satrauc, jo viņš kā plēsts metās tās virzienā. Luīze, nedaudz samulsusi, sekoja cik ātri vien varēja.

[Grēkmeistars]

"Neizskatās, ka mēs te esam nejauši," Dāvids atbildēja.
No vietējo skatieniem viņam kļuva mazliet neērti. Un viņi piedāvāja vakariņas, kas, nenoliedzami, izskatījās pārāk garšīgas, lai spētu atturēties. Viņš atbrīvojās no somas un sēņu groza un apsēdās pie ugunskura. Dāvida nodomos nudien nebija apvainot tik viesmīlīgus cilvēkus. Bet atkal viņam likās. "Viņi neko nezinās..."
"Patiesībā, gājuši mēs neesam," Dāvids noteica, pieņemdams smaržīgās vakariņas, bet vairīdamies tās ēst... "Te pirmīt bija diezgan varena vētra, un mēs nesaprotam, kur īsti esam nokļuvuši." Pēdējais teikums pat skanēja nedaudz izmisīgi. Viņam iekšā notika vesela domu cīņa. Dīvaina sekta? Indiāņu fanu klubs varbūt? Skauti un gaidas? Nē, paga, te taču nav nevienas sievietes...

[Andromeda]

Pavisam aši sāka krēslot, vai arī laiks ļoti ātri steidzās uz priekšu. Nonākuši ciemā Maiks pamāja Tarkšķošajam Dzenim. Un tad viņa uzmanību novērsa Žaka un vilka nesaskaņas. Kaut kāda nezināma iemesla dēļ, viņam šķita, ka viņš saprot, ko abi dzīvnieki saka. Bet tad viņš atkal nodomāja, ka tā nevar būt, ka viņš to noteikti ir tikai savā prātā izdomājis. Maiks paskatījās uz pārējiem, bet tie šķiet neko tādu nebija uztvēruši, tāpēc viņš nopurināja šo iedomu un pievērās ciema novērošanai. Pamazs gan tas ciems... Kad visi bija nosēdināti uz vakariņām arī Maiks beidzot atcerējās, ka ir nedaudz izsalcis. Sākumā ga bija piesardzīgs ar svešo ēdienu, bet redzēdams, ka pie tā ķeras arī paši ciemata iedzīvotāji, arī Maiks ēda un piedāvāja nelielu gabaliņu gaļas Žakam. Arī Maikam šķita dīvaini, ka šiet nav nevienas sievietes vai bērnu, taču nolēma neko nejautāt, cerēdams, ka vadonis gan jau kaut ko pastāstīs vairāk par ciemu un viņu paražām.

[echo3]

Elza laipni uzsmaidīja Tarkšķošajam Dzenim, nocēla no muguras somu, sabīdīja nūjas īsākas un nobāza tās viņām paredzētajā mugursomas kabatā. Tad sieviete apsēdās viņai norādītajā vietā un cienīgu sejas izteiksmi pieņēma piedāvāto ēdienu un ūdeni. Vienīgais, par ko viņa bija mazliet noraizējusies, bija tas, ka "indiāņi" ēdienu bija gatavojuši sev, nevis vēl veselam baram cilvēku, un, tā kā vispirms gaļa tika piedāvāta ciemiņiem, saimniekiem pašiem varēja pietrūkt.
Šobrīd Elza neko nejautāja un arī ar stāstīšanu nesteidzās. Būs paēstas vakariņas, tad arī pienāks runāšanās laiks.

[Roviela]

Alta apsēdās blakus Elzai un labprāt pieņēma ūdeni, tāpat kā vēlāk cienastu. Viņa mazliet bažījās, vai pašiem cepējiem ēdamā pietiks, tāpēc neņēma daudz un alkatīgi. Te nevajag izēsties, tikai paēst, un, protams, viņiem kā viesiem viss tika piedāvāts vispirms.
Jāpaēd, un tad jau redzēs, kas paredzēts tālāk. Visādā ziņā ļoti dīvaina situācija, un ciems dīvains.

[Ungaarijas ragas...]

Luīze
Vispirms meitene izdzirdēja gari stieptu kliedzienu, kas brīdināja par briesmām. Tad otrpus līkumam, ko meta taka, Luīze ieraudzīja arī satraukuma iemeslu: tur jautri sprēgādams dega pusnokaltis kadiķis. Savulaik to pie zemes bija piespiedusi nolauzta jauna priedīte, tā ka stumbrs un zemākie zari bija pērnām un aizpērnām zālēm apvijies. Nu, un kāda nebūt iemesla dēļ, tam bija klāt ticis sarkanais gailis. Uguns turpināja izplatīties tālāk pa sauso zāli un sakaltušajām nokritušās priedes skujām.

Indiānis jau darbojās, zaķi gulēja takas vidū, kamēr viņš, nošķinis lapainus zarus, metās apdzēst degošo zāli, lai ierobežotu uguns izplatību.

Elza, Alta, Maiks, Laura, Dāvids
Sāls ēdiena cepšanas procesā netika izmantots, taču garšvielas to labi aizvietoja, lai gan mūsdienu cilvēkiem varēja garšot neparasti.
Indiāņi ēda maz, un liekas tikai tāpēc, lai parādītu viesiem, ka ēdiens nav saindēts. Tarkšķošais Dzenis vēl pamudināja ceļiniekus: — Cienājieties droši, daži mūsu brāļi ir medībās, tā ka pietiks visiem.
Pagaidījis, kamēr pārējie paēd, vīrietis paskatījās uz Dāvidu: — Ceļš, ko jūs veicāt no savas pasaules uz mūsu, ir ļoti tāls. Ne katrs tur var nokļūt un atgriezties. Tikai parasti garu izredzēti ļaudis var droši veikt šo ceļojumu. Šīs ir Debesu Tēva zemes, jums vistuvākās.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 06.12.2010 13:58

[Grēkmeistars]

Dāvids, redzēdams, ka citi ēd, arī pagaršoja un atzina ēdienu par labu esam. Šķiet, ka sāli pārtikā viņi nelieto. Un tas ir labi.
Labi, ka Dāvids jau bija visu notiesājis, kad Tarkšķošais Dzenis viņu uzrunāja. Citādi viņš būtu aizrijies. Nezinādams, ko atbildēt, viņš veltīja pārsteigtu skatienu pārējiem vēja atpūstajiem. Tad atkal pievērsās Tarkšķošajam Dzenim un savādi pamāja, ir kā sakot "skaidrs ar jums"
Labākā doma ir pārlaist nakti šeit un tad... tad vienkārši doties. Doties tik tālu, kamēr sasniegs kaut ko, kas neizskatīsies pēc pasakas, bet gan reālās dzīves. Un vienalga, vai pārējie domās tāpat, vai viņam nāksies doties vienam. Hmm, no kurienes pēkšņi tāda iekšēja trauksme? Tas viss taču ir sasodīti savdabīgi. Ne jau katru dienu tu esi indiāņu nometnē un nesaproti, kā esi te gadījies.

[echo3]

Elza centās emocijas neizrādīt, jo tad viņas seja droši vien demonstrētu visas iespējamās un neiespējamās grimases reizē. Tarkšķošā Dzeņa paskaidrojums, protams, neko nepaskaidroja, tikai samudžināja vēl vairāk. Bet, ja nu viņš bija sarunu uzsācis, pieklājās atbildēt.

Kam mēs esam izredzēti, ja esam te nokļuvuši? - Elza pajautāja Tarkšķošajam Dzenim. - Dievzemē, es domāju? - Viņa speciāli neteica "Debesu Tēva", jo nevarēja ciest kristietības ienestos apzīmējumus, kā arī dievturu izmantoto terminoloģiju - tā skanēja tik muļķīgi pompozi. Sieviete mirkli klusēja, tad atklāti teica, - Tu liecies pārliecināts par to, ko saki, bet mēs neesam pārliecināti, ka Tevi saprotam.

[Malduguns]

Cik nu ātri Luīzes sabeigtā kāja ļāva, viņa sekoja medniekam un, ieraudzījusi destruktīvo skatu, mēģināja arī pati nolauzt kādus zaurs, lai palīdzētu dzēšanas darbos. Nometusi somu, lai tā netraucētu, meitene iekārās kādā zarā, lai tas ātrāk nolūztu.

[Ungaarijas ragas...]

Elza, Alta, Maiks, Laura, Dāvids
Pārējie vīrieši bija neuzkrītoši nozuduši un pie ugunskura palicis viens pats Tarkšķošais Dzenis, kurš pēc Elzas jautājuma izskatījās mazliet samulsis.

— Sen sen senos laikos Lielie Valdnieki norobežoja jūsu pasauli no mūsējās. Uzticami gari tika norīkoti sargāt šo robežu, jo abās pusēs palika būtnes, kuras nebija īsti piederīgas tai pasaulei. Citas iedzīvojās, bet citas vēlējās nokļūt mājās. Tad nu viņas varēja lūgt gariem, lai tām ļauj šķērsot robežu un Sargi varēja atļaut, ja būtnes bija pēc sevis atstājušas kārtību.
Dažas jūsu pasaulē palikušās būtnes nodeva savas zināšanas par to, kā sazināties ar Sargiem un uztaisīt vārtus, tālāk cilvēkiem. Bija daudzi, kuri mēģināja nokļūt šajā pasaulē, tikai ļoti retiem gari atļāva to darīt. Tāpēc arī šādus cilvēkus sauc par garu izredzētajiem. — Vīrietis pēc kārtas noskatīja visus atnācējus. — Bet pēc taviem vārdiem, Elza, es saprotu, ka jūs neesat runājuši ar Sargiem…

Luīze
Zars padevās visai viegli, tāpat arī pārējie, ko Luīze mēģināja nolauzt. Meitene, ja vien pievērsa uzmanību, ieraudzīja, ka no lauzuma vietām sula lielām lāsēm sūcas ārā. Tikām uz ceļabiedra saucienu bija uzradies vēl viens indiānis un pievienojās biedram dzēšanas darbos.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 08.12.2010 16:34

[echo3]

Elza nopūtās, - Neesam runājuši, un neesam lūguši mūs te ielaist. Bet, šķiet, esam ielaisti. Mēs gājām gar jūras krastu, kad negaidot sacēlās viesulis, kas jūru sagrieza virpulī. Bēgām, bet neizbēgām, mūs uzrāva gaisā un aiznesa. Nometa šeit, mežā. - Elza pagriezās pret biedriem, - Pastāstiet, lūdzu, par to cilvēku laivā. Es viņu neredzēju. Varbūt viņš ir tas, kurš ar Sargiem runājies vai kā citādi zinājis šķērsot robežu. Viņa laiva ir tepat mežā zem lapu kaudzes ierakta.
Elzai tiešām vairs nebija spēka strīdēties par robežām, Sargiem un pasaulēm.