Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[echo3]

Enviks pamāja Lēlai, ka līdzi neies. Viņš palika uz vietas, skatīdamies uz neparastajiem ziediem, galvenokārt uz zilajām rozēm. Brīdi tās papētījis, puisis pajautāja, - Cik tās maksā?

[Elony]

"Skaidrs..." Dženesis novilka. Viņš atvadījās no zirgu puiša un atgriezās krogā. Redzēja, ka daži devušies prom un ka nekā interesanta nenotiek. Viņš aizgāja uz savu istabu, paņēma no tās mazo koferi ar ķīmijas piederumiem un devās laukā pastaigāties.

[Sindra]

Meitene palūkojās uz Enviku un pasmaidīja.
Viņa nosauca pavisam niecīgu summu. Tādu kā pieklātos prasīt par pļavā saplūktām savvaļas puķītēm.

[echo3]

Vai naudā tik maz tādēļ, ka lielākā maksa ir prieks? - Enviks pajautāja. - Vai drīkstu pats noteikt cenu? Par to, ko nekad neesmu redzējis, par ko neko neesmu dzirdējis, par ko pat ļoti senās grāmatās neesmu lasījis? Dzirdēju, ka Tavā dārzā viss aug tā, kā vēlas pats, jo Tu spēj šo vēlēšanos atbrīvot. Manā dārzā, ja to tā var saukt, aug citāds skaistums. Vai Tu piekritīsi apmaiņai par vienu rozi pieņemt šo te? - Viņš izvika no jostas maciņu, atvēra to, izripināja uz plaukstas un pastiepa uz Elīzetes pusi melnu pērli.

[Sindra]

Meitene pasmaidīja un pamāja Ja tās maksātu dārgi, tad ļaudis varētu atļauties pirkt tikai retu reizi. Man patīk, ka ļaudis var dabūt ziedus tad, kad vēlas un cik daudz vēlas. Jums taisnība. Samaksa ir prieks. Elizete pasmaidīja.

Viņa uzlūkoja Envika sniegto pērli. Cik skaista. viņa pamāja uz puķēm.
Kungs droši var izvēlēties ziedu, kurš visvairāk patīk.

[echo3]

Es neesmu kungs. - Enviks smaidot iebilda un ieripināja pērli Elizetes plaukstā. - Es esmu Enviks. Un tagad es lūgšu pakalpojumu - dod man, lūdzu, to rozi, kas vēlas nokļūt pie manis.

[Sindra]

Elizete pasmaidīja, tad palūkojās uz savām puķēm.
Pēc brīža viņa no trauka izvilka garu, skaistu ziedu ar lielu, stingru galvu un pasniedza to Envikam.

[echo3]

Brīnišķīga. - Enviks paņēma rozi. - Liels paldies. Tagad man būs, ko atcerēties un par ko domāt ilgi, ilgi. - Viņš viegli paklanījās. - Lai veiksme tirgojoties!

Enviks pagriezās uz promiešanu.

[Sindra]

Lai tā ilgi priecē Jūs ar savu daiļumu. meitene novēlēja un pateicās Envikam par pirkumu.


OOC - Mums tur Zeno ir atvaļinājumā un viņam vēl joprojām nav mājās neta, tādēļ es laikam atļaušos Lelu pavadīt līdz dārzam viņa vietā.

Krokuss aizveda Lēlu uz Elizetes dārzu. No ārpuses māja izskatījās kā parasta māja, taču jau cauri sētai varēja manīt kā tālāk ir krāsainu ziedu paklāji. Šeit auga visdažādākās puķes un ieejot dārzā pārņēma sajūta, ka esi noķļuvis kā citā pasaulē. Pilsētas trokšņi un putekļi palika kaut kur aiz vārtiem uz ielas. Likās īpatnēji redzēt ziedus agrāk nepierastās krāsās. Taču Lēlai pat nebija jācenšās ieklausīties ziedos, lai justu, cik visa daba šeit jūtās harmoniski un laimīga.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 12.04.2009 18:45

[echo3]

Enviks, saudzīgi turēdams zilo rozi, mierīgā solī devās uz krogu.

[Ného]

Tā kā neviens nesteidzās noņemt zīmīti no putna kājas, Akants centās uzmanīgi, putnu neizbiedējot, to izdarīt. - Interesanti no kā tā ir?

[Sindra]

Putns neļāvās Akantam. Kad šamanis tam mēģināja pieskarties, tas nikni brēkdams pacēlās spārnos.
Brīdi pariņķojis pa telpu, tas nolaidās uz Klēras pleca.

[Roviela]

Lēla gāja cauri dārzam, juzdamās pilnīgi laimīga. Viņa parunāja ar vienu puķi, otru, lai gan ne vienmēr uzreiz spēja atpazīt zināmas puķes, jo tās bija neparastās krāsās. Meitene nepiemirsa arī dārza fonu - zāli, krūmus un kokus. Viņa staigājapāris stundas, līdz iedomājās, ka derētu iet atpakaļ uz krogu. Atvadījusies no augiem, Lēla grasījās iet.

[Romija]

Klēra ļāva uz tirgu iet pārējiem, pati palikdama krogā. Mazais putniņš viņu izbrīnīja. Un tikai tad, kad redzēja, ka citi zīmīti nevar paņemt, meitene to noņēma no putniņa kājas un izlasīja. ĪSais teksts viņu nedaudz samulsināja, jo nebija teikts, kam tā adresēta. Pirmā doma bija, ka Lēlai, jo viņa iepriekš bija sūtījusi ziņu ar putnu. Bet kāpēc tikai Klēra to varēja paņemt?

Tajā brīdī no krogus ārā devās Dženesis. Piecēlusies un piesteigusies pie viņa, Klēra vaicāja: "Vai Tu zini, kur ir Sids? Vari man parādīt? Vai aizvest uz turieni!"

[Elony]

Dženesis neapmierināti atskatījās uz Klēru. "Es zinu tikai virzienu. Kur tieši ala ir, nezinu, pašam būs jāmeklē.... paklau, es ilgi prom nebūšu. Dažas stundas lai izpētītu avotu un viss, tad būšu atpakaļ. Atā."
Atbildi viņš nemaz negaidīja, metās laikā no kroga un prom.

[Romija]

Klēra apstulba. Kas gan Dženesim bija tik steidzams? Bet nekas cits neatlika kā gaidīt. Un tad jau varbūt arī Lēla būs atpakaļ, lai pajautātu, kam īsti šī zīmīte varētu būt atsūtīta.

Bet kamēr krogā bija palikuši tikai viņi ar Akantu, visprātīgāk šķita nekur tālu neaizklīst. Pateikusies krodziniekam par brokastīm, Klēra noglabāja zīmīti un aizgāja uz savu istabu pārbaudīt, vai viņas izžāvētās zivis ir joprojām tik pat labas, kā šķita pēc žāvēšanas, vai tām nav palicis par daudz mitruma. Nebija nekādas jēgas, ja zivis pa ceļam sabojātos. Drōšības pēc šamane vēl pāris reizes padarbojās ar plaukstām, līdz bija pārliecināta, ka nu gan zivis glabāsies ilgi un labi, ja nedabūs lieku mitrumu.

[Sindra]

Kad Klēra paņēma zīmīti putns tik un tā palika pie viņas. Tas staigāja meitenei līdzi un centās tikt līdzi iekšā istabā.
Tagad zivis pavisam noteikti bija kārtīgi izžāvētas. Tikai žāvējot Klēra juta, ka viņas rokās spēks ir tāds kā lielāks nekā agrāk.
Gaisma mirdzēja spožāk. Bija pat jāuzmanās, lai zivis nesadedzinātu.

Ranfs apdarījis savus darbus atgriezās kroga telpā un apsēdās pie galda.
Viņš gaidīja Klēru.
Vēl pēc kāda laiciņa atgriezās Enviks. Viņam rokās bija zila roze.

Dārzā Lēla nemanīja neko neparastu, kas būtu saistīts ar vietu vai zemi. Tā bija tāda pati kā pārējā apkārtnē.
Maģija noteikti slēpās ziedu audzētājā. Viņa lika ziediem izskatīties īpašiem kā jau Krokuss bija stāstījis.

Pēc pāris stundām Lēla un Krokuss atgriezās krogā. Ap to laiku atgriezās arī Dženesis.

Sagaidījis Lēlu Ranfs piecēlās. Beidzot Tu esi atpakaļ! Varam doties vai tagad vēlēsies paēst pusdienas?

[Roviela]

- Tas bija gauži skaists dārzs, - Lēla uzsmaidīja Ranfam, - tāpēc aizkavējos.
- Domāju, ka varētu ar pusdienām pagaidīt, un doties uzreiz. Varbūt kādas pāris sviestmaizes paķersim līdzi, ko apēst pa ceļam? Tas nebūtu ilgi, tādas sataisīt.
Ja ar to nav kavēšanās, tad Lēla paņem sviestmaizes, avota ūdens trauku un ir gatava gājēja.

[Elony]

Dženesis, kad atgriezās, bija drūmā noskaņojumā. Viņš apsēdās kādā brīvā vietā pie galda, nometa līdzās mazo koferi un saguma. "Kur jūs te plānojat iet? Mums ir prom jādodas, uz Domicela valsti." viņš īgni vaicāja.

[Roviela]

- Kāpēc mums turp jāiet? - Lēla painteresējās.
- Mēs gribam iet uz mežu pie vilka.
- Un ko tu izskaties tik drūms kā svaigas sinepes saēdies? Ja kaut ko zini, tad pūt laukā!