Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.
Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.
Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.
Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.
Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.
Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.
Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.
Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.
Klēra bija devusies ceļā jāšus bēra zirga mugurā. Viņai bija gana laika, lai pa ceļam domātu par notikušo. Ja no sākuma likās, ka viņai sapnis nav rādījies tikai tāpēc, ka pēc amata neskaitījās cilts šamane, tad pēc pārrunām ar Alki, kas savukārt bija šamane, viņa saprata, ka šī lieta attiecas arī uz viņu. Un Alki bija tik veca, ka viņa šo ceļu varētu neizturēt, tāpēc Klēra devās ceļā ne tikai savas intereses un vajadzības dzīta, bet arī kā vēstnese.
Lai arī kalnā viņa nekad nebija bijusi un ceļu nācās meklēt pēc nostāstiem un ceļā satikto ļaužu teiktā, tomēr nonākot galā, meitene secināja, ka ir ieradusies līdzīgā laikā ar vēl veselu baru raibumraibu ļaužu. Kādi cilvēki tik te nebija - jauni un veci, līki un taisni, tievi un resni. Un kas Klēru sākumā izbrīnīja visvairāk - daļa no viņiem vairāk līdzinājās dzīvniekiem vai kādām mistiskām būtnēm, nekā cilvēkiem. Dzirdēt stāstus ir viena lieta, bet redzēt savām acīm - tas ir kaut kas pavisam cits. Tāpēc reizēm skatiens pie kāda aizkavējās ilgāk kā būtu pieklājīgi, bet meitene to centās izlabot, veikli sasveicinoties un uzsmaidot satiktajām būtnēm.
Zirgu viņa bija atstājusi pēdējā daudz maz izmantojamā pļavā pirms kāpšanas kalnā, tāpēc līdzi bez vieglā ceļojuma tērpa bija vien neliels apmetnis nedaudz pāri pēcpusei un ne īpaši piebāzta maisveidīga soma, kurā viņa bija salikusi šo to ēdamu un kādu lieku drēbes gabalu. Redzot, cik daudz te ir ļaužu, un dzirdot, ko saka jaunais šamanis, Klēra iekārtojās uz kāda akmens izcilņa un spicēja ausis, lai saklausītu, kādas raizes šeit atvedušas pārējos. Tā vien šķita, ka visi ir nākuši ar vienu mērķi, tāpēc nepacietīgie skatieni no viņas un citu puses Jaunā Sakārņa virzienā šķita tikai normāli.
Tā šēžot un gaidot, Klēras skatiens klīda apkārt gluži nejauši meklējot kādu, ar ko varbūt varētu sapazīties un kādus vārdus pārmīt, lai nebūtu tik garlaicīgi vienkārši gaidīt.
Noklausījusies Jaunā Sakārņa paziņojumu, Ngaio ne vārda neteikdama apsēdās turpat netālu. Ja jāgaida, tad jāgaida.
Ar pāris baltiem ornamentiem izrotātajā jaunās šamanes sejā nepakustējās neviens muskulītis, tikai acis vērīgi pētīja pārējos gaidītājus. Ceļā viņa jau daudzas savādas ciltis bija redzējusi, taču joprojām viņai patika vērot atšķirīgos. Zaļādainie mednieki dzīvoja nošķirti un parasti gadu desmitiem neredzēja nevienu, kas nebūtu līdzīgs viņiem. Bet kādi tikai ļaudis nebija šai pasaulē! Vairāk dzīvniekiem līdzīgi, bet tomēr saprātīgi, sīkaliņi un milži, kusli un spēcīgi
Zirgu Ngaio bija atstājusi gana drošā vietā, un gluži nesaprātīgs Mirko nebija, tāpēc par viņu nevajadzēja uztraukties. Viņa te varēja sēdēt kaut nedēļām ilgi, līdz Vecajam Sakārnim atradīsies brītiņš laika viņu pieņemt, un to arī Ngaio bija nolēmusi darīt.
Enviks pamodās, samirkšķināja acis un, tāpat guļot, sāka muļķīgi blenzt griestos. Vakar - jā, vakar - viņš bija karsti vēlējies nosapņot padomu, un katru gadu Īpašajā Naktī bija redzējis vēlējumam atbilstošus sapņus (kopš sevi atcerējās), bet šorīt galva bija tukša kā caurs pods. Pat ne nojausmas, ne sapņa ēnas!
Envika cilts bija gaidījusi padomu, bet tāda nebūs. Enviks sapurinājās, piecēlās un visa notikušā neparastumā saredzēja savu Lielo Iespēju - doties ceļā. Cik reti gan viņa un viņa cilts dzīvē notiek kas nozīmīgs, kaut kas jauns!
Uz Debesu smaili Enviks devās tūlīt nākošajā vakarā, ar saulrietu. Ceļoja kājām, un tikai naktīs. Ceļu uz kalnu viņš zināja, un galā nonāca ātri.
Vecā Sakārņa alas priekšā pulcējās daudz ļaužu un ne-ļaužu. Nu jau bija skaidrs, ka Īpašajā Naktī patiesi gadījies kas īpašs. Enviks nosēdās netālu no smalka auguma meitenes (OOC - Klēra) un sagatavojās gaidīt. Puisis bija tērpies ļoti rūpīgi, pat grezni darinātā ceļojumu tērpā, pie sāniem zobens un duncis. Nekādu somu viņam līdzi nebija, tāpat nekādu amuletu. (Jāsaka, pēc šamaņa Enviks nu gan neizskatījās.) Viņš zibošām acīm vēroja apkārtesošos, un, liekas, bez pūlēm sēdēja uz pārējo noniecinātas raupjas un griezīgas akmens šķembas.
- Mosties! - Lēlu saudzīgi purināja tik mīļā pierastā un trauslā skolotāja šamaņa roka.
- Mosties. Tev jādodas ceļā.
Lēla pietrūkās sēdus, nomezdama silto kažokādu segu.
- Es neredzēju sapni! Skolotāj! Tā nav pareizi.
Vecais šamanis klusām rosījās pie pavarda, un atbildēja tikai pēc cienīgi ieilgušas pauzes.
- Sapņu nebija. Sapņu Laiks bija tukšs. Tu dosies pie Vecā Sakārņa uz Debesu smaili. Re, te tev līdzi ņemamās lietas, un te es noliku dāvanu Dižajam Sapņu Tulkam.
Lēla nekavējās. Pēc pusstundas viņa bija gatava ceļam, un tad jau bija ceļā. Skaistulis savvaļas zirgs viņu nesa, un kalna piekājē to nomainīja liels lācis. Jaunā šamane labprātāk būtu kāpusi mugurā kalnu kazai, bet viņai nebija laika izzināt šos vārdus, un tā līdz alai viņu aiznesa lielum liels brūns lācis, gluži tāds pats, kādi mitinājās viņu pusē. Pateicoties iedevusi lācim attiecīgi lielu sīpolu, rudmatainā meitene iegāja alā.
Izdzirdusi, ka jāgaida būs tik ilgi, viņa mazlietiņ sapīka - alā Lēla jutās nemājīgi, tāpēc viņa apmetās pie pašas ieejas, kur auga zāle, starp kuras stiebriem bija viņai arī pazīstami augi. Pēc maza brītiņa šamane sēdēja uz mīkstum mīksta ērta zāles spilvena, un, mazliet piešķiebusi rudo galvu ar garo bizi un no tas izspūrušajām nepaklausīgajām cirtām, skaisti un jautri uzsmaidīja visiem alā esošajiem, pēc kārtas tiem pamājot sveicienu.
Viņa būtu sākusi dungot, bet baidījās traucēt Jaunā Sakārņa meditāciju.
Massacre
30.01.2009 09:42
Apkārt klusi šņāca un visapkārt valdīja patīkams siltums. Jauki. Un viss ir tik vienkārši. Vienkārši?
Serdžs pamodās un palūkojās uz sarkano upi, kas plūda viņa mazajai saliņai gar abām pusēm. Šī sajūta, nekādā sajūta, nozīmēja to, ka dzīve vairs nebūs tik skaista kā tā bija līdz šim. Viņš jutās kā pievīlis cerības. Pat jokot īpaši vairs negribējās. Un visvairāk negribējās celties stāvus un iet uz to sasodīto rīta sapulci, kurā viņš stavēs uz izskatīsies kā pilnīgs idiots. Uz viņi bija liktas augstas cerības - līdz šim tās bija piepildījušās perfekti. Līdz šim. Un, kāpēc tieši tagad? Kāpēc viņš nevarēja izgāzties kādos stulbos sīkumos, nevis pašā svarīgākajā naktī visā gadā?
Taču, ja lūkojas no otras puses, šķiet šī jaukā kalniņa galotnē, visi bija izgāzušies. Serdžs pasmīnēja. Tātad viņš nebija vienīgais idiots. Vai arī pati pasaule ir sajukusi. Jebkurā no gadījumiem, Vecā Sakārņa skaidrojums, tad kad viņš to iespējams sniegs, sola jautrību. Gals klāt vai nu tāpēc, ka viņi nav attaisnojuši ciema cerības, vai gals tāpēc, ka gals. Jautri!
Serdžs nesēdēja. Viņš nevēlējās novietot savu ķermeni jebkurā no tiem stāvokļiem, kas atgādinātu viņam par meditāciju, šamanismu un šo nakti. Viņš vienkārši stāvēja, nekustīgi kā statuja, un vērās tālumā. Diez vai viņa jautro garu kāds sapratīs. Atrodi nu vēl kādu, kurš šādus brīžus atrod par tik sliktiem, ka jāsmejās.
Dženesim nonākšana augstā kalna virsotnē neprasīja sevišķas rūpes, vismaz tā likās, jo tie, kas bija sapulcējušies priekšalā, redzēja, uz klints piezemējas vīrietis ar lieliem brūniem spārniem aiz muguras. Spārni aizlocījās un pazuda. Dženesis sakārtoja savu apmetni, lai tas izskatītos smuki un pareizi un tad devās iekšā alā.
Kad Jaunais Sakārnis (sakārnis ne pēc vecuma, bet iedabas noteikti) bija runājis, Dženesis aplūkoja publiku. Visredzamākais bija laikam radījumus, kuram līdzīgus pēc ārienes Dženesis dzimtenē dēvēja par "neveiksmīgiem eksperimentiem". Bet bija skaidrs, ka šeit tas pārstāv kādu cilti. Pasaulē netrūka saprātīgu būtņu, kas atšķiras no cilvēkiem.
Bet Dženesis pagaidām nejuta kārdinājumu ar kādu uzsākt sarunas. Labāk bija pasēdēt malā un paklausīties, ko runā citi un viņš tā arī darīja.
Kopā ar raibo ļaužu straumi kalnā kāpa arī kāds pagarš jauneklis, kurš no pārējiem atšķīrās ar visnotaļ savdabīgo galvas segu - tas bija kaut kas pa vidam starp cepuri un no pļavas izceltu zemes kluci ar visiem augiem. Augu bārkstis un lapas zvārojās līdzi jaunekļa sprarīgajai gaitai, tāpat to darīja arī plecu maiss, kas likās sapīts no zaļām vīnstīgām. Mugurā viņam bija ērts krekls un veste, bet kājās - zaļas krāsas bikses, kas šķita sašūtas no robotām kāda auga lapām.
Ieraudzījis priekšā alu, jauneklis uz brīdi apstājās un pārlūkoja plašo ainavu, kas pletās viņam teju pie kājām. Tas viss bija tik neparasti, tik satraucoši un elpu aizraujoši! Viņš piemiedza acis, kuras sedza tādas kā zaļas brilles, taču vērīgākam cilvēkam atklājās arī tas, ka šīs 'brilles' patiesībā ir pieaugušas pie jaunekļa ādas zem acīm. Tad, kā kaut ko atcerējies, jauneklis nopūtās un devās uz alas pusi.
Noklausījies, kas sakāms Vecā Sakārņa palīgam, puisis, metot ziņkārīgus, pat mazliet bezkaunīgus skatienus uz tautu apkārt, lēni devās iekšā alā, taču pa ceļam savas neuzmanības un pārliekās ziņkāres dēļ gandrīz uzskrēja kādai meitenei.
"Ak, piedodiet manu neveiklumu..." viņš apmulsis ierunājās, "es te par sapņiem...." viņš apklusa, pārlikdams, vai stāstīt par sapņu iztrūkumu īpašajā naktī, būtu pārkāpums vai nē.
- Es arī! - meitene ar vasarraibumiem nosētu uzrauto snīpīti attrauca patīkamā balsī.
- Tur priekšā esot daudz ļaužu, būs jāgaida.
Viņa maigi pārvilka ar roku zāles pleķim sev blakus un tur acīm redzami ļoti ātri uzauga mīksts zāles spilvens.
- Lūdzu!
Lēlai nebūtu iebildumu mazliet papļāpāt. Šādu apģērbu un izskatu viņa vēl nekad nebija sastapusi, bet, jāsaka, te vispār netrūka savādu ļaužu.
Klēra pamanīja puisi, kas apsēdās viņai blakus. Jau no pirmā uzmestā skatiena tas šķita atšķiramies no šejienes publikas pat vairāk kā viens otrs, kam likās drīzāk dzīvnieki rados. Ne miņas no tā kaut kā, ko īsti vārdos neizteikt, bet bija jaušams visos klātesošajos. Viņš drīzāk pēc smalka kunga atvases izskatījās. Skatiens bija aizkavējies nu jau kādu brītiņu, tāpēc Klēra tāpat kā ar citiem sasveicinājās.
"Sveiks! Es esmu Klēra," viņa teica tādā intonācijā, kas tā vien jautāja, kas ir uzrunātais. "Vai jūs arī šeit par to sapni... neesošo?" Klērai interesēja, vai tiešām šis jauneklis arī avrētu būt no tiem, kam bija jāredz sapnis, vai arī atnācis šeit citu likstu dzīts.
Sveika, Klēra! Mans vārds ir Enviks. - Puisis labprāt atsaucās. Balss bija patīkama. - Jā, es arī tādēļ. Nebija Īpašās Nakts sapņa. Un man ir sajūta, ka nevienam nebija. - Tad ieinteresēti pajautāja, - Kā atkļuvāt uz šejieni? Vai tālu nācāt? Es sen nebiju tik labi pastaigājies.
Klēra uzsmaidīja Envikam. Nu jau viņa jutās drošāk.
"Es ar zirgu! Ir jau diezgan tālu, bet kas gan tas ir, ja ir tik svarīga lieta. Un liekas, ka esmu paspējusi apmēram reizē arī ar citiem," viņa atbildēja, bet skatiens vienalga pētīja šo atšķirīgo jaunekli. "Atvainojiet, bet jūs pēc skata nemaz neatgādinat tos, kas te sanākuši dēļ sapņa. Ne jau ka es apšaubītu jūsu iespēju redzēt sapni," Klēra iesmējās un papurināja galvu. "Vienkārši neesmu daudz ceļojusi, bet no mūsu šamanes stāstītā un citu manas puses ļaužu runām biju iedomājusies drusku savādāk!" viņas balsī nebija ne miņas no noraidījuma, nepatikas vai aizdomām, tikai ziņkārība.
Tas tā varētu būt. - Enviks smaidīja. - Iespējams, ka es izskatos atšķirīgs, bet savai tautai es esmu tas, ko citas tautas sauc par šamani, jo sapņus es esmu redzējis katru gadu. Šurp es nācu galvenokārt tādēļ, ka sapņa padoms šogad bija ļoti vajadzīgs. Un, neapšaubāmi, tā bija laba iespēja paceļot. Mūsu likumi aizliedz bez vajadzības klīst apkārt.
Ungaarijas ragaste
30.01.2009 12:21
Gaismas naktī, kā Vecā Ķērsa bija meitenei mācījusi, rādoties īpašs sapnis, kas dod tev spēku un ļauj izzināt, ko jaunu. Bet šoreiz tā nebija. Kad Serīna no rīta bija pamodusies, viņa domāja, ka ir izgāzusies, jo šī bija pirmā reize, kad viņai jāredz Īpašais sapnis. Veca sieviete bija domājusi, ka ir pienācis jaunās laiks.
Es neredzēju sapni, Serīna klusi noteica Ķērsai, apsēdusies līdzās pie pavarda. Vecā Ķērsa tik nopūtās, sabikstīja uguni un brīdi vēroja liesmu deju.
Tev jādodas pie Dižā sapņu tulka Vecā Sakārņa, Ķērsa noteica un meitene sāka gatavoties ceļam. Vecā šamane vēl izstāstīja, uz kuru debess pusi doties.
Un Serīna devās, daudzas dienas un pat skaidras naktis pavadīdama ceļā. Uz muguras zem apmetņa uzmesta ceļa soma ar dažām ceļam nepieciešamākajām mantām un pārtiku, pie jostas piesieta maksts ar nazi. Viņa bija domājusi, ka būs vienīga tada, bet izrādījās, ka daudzus piemeklējusi līdzīga nelaime.
Apsēdusies nostāk no pārējiem, Serīna gaidīja un, kamēr viņa gaidīja, atpina savu garo bizi un sāka pīt matus vairākās mazākās bizēs.
Klēra nedaudz izbrīnīta pacēla vienu uzaci. "Tad patīkamo var apvienot ar lietderīgo," viņa ieķiķinājās. Uzbāzties ar jautājumiem par sīkām detaļām viņa pagaidām netaisījās.
Lai arī problēma varēja būt visai nopietna, meitene jutās labi un viņas garastāvoklis bija pat nepieklājīgi jautrs šādai situācijai. Tomēr tas ļāva bez īpašiem aizspriedumiem nopētīt gan rudmataino meiteni, kurai blakus sēdēja kāds zāļu vīrs, gan gaišo matu īpašnieci, kas šķita iekārtojusies atstatus no citiem. Un tur vēl kāds ar muguru pagriezies un... o, atlidoja! Klēra pati pie sevis sajūsminājās par apkārt redzamo.
Klusētājs.
30.01.2009 14:25
Nakts pienāca nemanot. Tik tumša un silta. Roja savīstīja segu ap savu smalko augumu un nogūlās ierastajā vietā, augstu dižā ozola zaros, kuplā lapu vainaga ieskauta. Ievilkusi dziļu elpu, meitene izbaudīja meža mierinošo aromātu, kurš viņu pavadīja jau no mazām dienām. Bija dzirdams kā cilts pamazām iegrimst tumsā un miegā, vēl pēdējām šamaņu dziesmām izskanot klusumā, līdz apklusa pavisam, mieram iestājoties visapkārt.
Šī bija tā nakts. Tā īpašā nakts, kuru Roja bija gaidījusi jau ilgu laiku atpakaļ, kad cilts vecajie par to pirmo reizi ieminējās. Šī bija nakts, kad viņai jākļūst par vienu no viņiem pēc tik ilgo gadu apmācībām. Nakts, kad viņa redzēs dižo sapni, kurš vēstīs par viņas nākotnes ceļiem.
Bet nākamajā rītā pamostoties ar pirmajiem putnu saucieniem, sekoja vilšanās. Šis bija pavisam parasts rīts. Un nakts bija tik pat parasta kā visas citas. Nekāda sapņa viņa neredzēja un jau bēdājās, kad lejā izdzirdēja paša viedākā cilts šamaņa balsi saucam viņas vārdu. Viņš noteikti prasīs par sapni. Bet nokāpusi lejā, viņa sastapās ar visiem šamaņiem, kuri šeit gaidīja, šķiet, jau diezgan ilgu laiku. Visu sejās bija jaušams drūmums un skumjas.
- Roja, mans mīļais bērns. Vai tu redzēji sapni? Vecākais iesāka, uzliekot savu plaustu uz meitenes pleca. Saņēmis noraidošu galvas mājienu, vecais smagi nopūtās.
- Tā arī mēs pārējie. Viņš noteica, noņemot savu roku no viņas pleca un atejot nostāk, nostājoties pa vidu viņai un pārējiem šamaņiem.
- Kaut kas ir noticis. Kaut kas svarīgs. Mēs cerējām, ka visi sapņi būs nākuši pie tevis kā zīmes, ka debesis atzīst tavu nobriešanu, bet.. tie ir pazuduši. Tādēļ tev drīzi jādodas ceļā pie visdiženā Vecā Sakārņa sapņu tulka. Varbūt viņš zinās, kas noticis. Vai tu piekrīti? Vecais jautāja, balsī ieskanoties cerībai. Roja nespēja atteikt. Ne tikai tādēļ, ka šādi viņa iegūtu vēl lielāku atzinību no vecā šamaņa, bet arī tādēļ, ka pati vēlējās uzzināt, kādēļ viņas sapnis neparādījās.
Pēc ātra rīta sveikšanas rituāla, sevis sakopšanas un atvadīšanās, kuras laikā viņa saņēma labos ceļa vārdus, meitene uzsāka savas gaitas.
Lūdzot palīdzību vējam, meitene ieguva labvēlīgu laiku, lai spētu ātri veikt attālumu no sava ciema līdz augstajam kalnam un pa to laiku neieskrietu bīstamo meža radību nagos, kuras tā vien mudžeja pašos meža dziļumos un spēja sajust lielā attālumā. Viņa skrēja visu dienu un vakaru, bet, iestājoties naktij, uzrāpās kādā no augstākajiem kokiem, lai kārtīgi izgulētos un no agra rīta atkal varētu atsākt ceļu.
Roja bija pieradusi pārvietoties tik ilgi, tik ātri un veikt tik lielas distances, tādēļ, kad viņa nākamajā dienā ieradās pie Vecā Sakārņa alas, viņa nejutās nogurusi un pārmocījusies. Bet pārsteigumu sagādāja tas, ka viņa tur nebija vienīgā. Citu cilšu samaņi, no malu malām ieradušies gaidīja iespēju tikt dziļāk alā. Šķiet, arī viņu sapņi netika parādījušies. Meitene bija par to pārliecināta un tas darīja visu aizdomīgu.
Kad ierunājās Vecā Sakārņa māceklis, viņa iegāja dziļāk priekšalā un nosēdās kādā nomaļākā stūrī, lai pacietīgi tur gaidītu atļauju doties tālāk un netraucētu citiem šeit esošajiem ar savu klātbūtni. Pieradusi būt klusa, viņai tas problēmas nesagādāja.
Par godu šim īpašajam gadījumam, meitene bija tērpusies īpaši. Parastie plīvuri bija izrotāti ar mežu augiem, skaistos ornamentos, zaru josta ieskāva viņas tievo vidukli, augsti sasietajā astē ievītas kristāliskas lodītes, ap galvu vainadziņš. Šoreiz meitene bija uzvilkusi arī čības, ar kurām bija pat ērtāk pārvietoties kā basām kājām. No viņas jautās svaigais meža aromāts. Priekšmati nosedza acis, neļaujot saskatīt vai viņa ir ieslīgusi meditācijā, ko liecinātu viņas miers, vai arī vienkārši pētīja visus sanākušos.
Neapšaubāmi. - Arī Enviks nebija drūmi noskaņots. Viņš noskatījās uz šamaņiem, kas pa vienam piepulcējās gaidošo bariņam. - Man izskatās, ka vairums tautu joprojām dzīvo mežos.
"Mēs nedzīvojam!" Klēra atbildēja. "Mans ciems ir jūras krastā! Protams, ir jau arī meži, bet mani ļaudis vairāk nodarbojas ar zvejniecību un lauksaimniecību!" viņa nebaidījās pastāstīt vairāk šim tikko satiktajam cilvēkam. "Bet... te tomēr ir daudz mežu, kuros dzīvot," pa vienam atkal noskatījusi apkārtesošos, meitene piebilda. "Kur dzīvo Tava cilts? Lielā, skaistā pilsētā?" tas bija pirmais minējums, kas šķita loģisks, aplūkojot sarunbiedra tērpu.
Jūra! - Envikam iespīdējās acis. - Es jau biju gandrīz aizmirsis... - Tad viņš attapās, un turpināja, atbildot uz jautājumu, - Es dzīvoju pilī, citi arī vai nu pilīs, vai muižās, vai plašās mājās, kā kuram patīk un iznāk. Pilsētu mums nav. Mūsu ir maz, un dzīvojam izkliedēti.
Puisis izbrīnīts novēroja, kā meitene ar lietpratējas seju lika zālei traukties pret sauli. Nebija jau nekas neredzēts; tas kas puisi izbrīnīja bija tas, ka meitene viņam nelikās pazīstama - tā pat nebija no viņa cilts.
"Tātad bezsapņu nakts nav saistīts tikai ar manu cilti?" viņš vairāk apstiprināja pats sev, nekā uzrunāja meiteni. Kad meitene piedāvāja piesēst, puisis apsēdās uz maigā zāles spilvena un nolika savu pleca maisu sev blakus.
"Paldies! Šķiet, ka tev nav sveši dzīvās pasaules spēka vārdi? Manai cilts arī dzīvo dziļā saskaņā ar dabu, un ir šo to iemācījusies." Viņš pasmaidīja, un kā par atbildi no viena no zāles stiebriem lēni sprogaino actiņu atvēra balts ziediņš.
"Esmu Krokuss, no dzīvzaļnieku cilts", viņš teica, paskatījies uz meiteni, kā jautātu viņas vārdu.
- Jā, tā ir gan, - vasarraibumainā rudmate ieinteresēti atbildēja, - vai, kur skaists!
Domas par ziediņu viņu gandrīz izsita no atbildes uz jautājumu.
- Taisnība, manai ciltij ir zināmi dzīvā vārdi, daudzi vārdi, jums arī es skatos! Bet Sapņu Laika sapņi šoreiz neatnāca, un mani sūtīja uzzināt, kāpēc tā, varbūt Dižais Sapņu Tulks zina. Es savu vārdu nezinu, - viņa tā kā sakautrējās, - nu, īsto vārdu, bet sauc mani par Lēlu, pie tā esmu pieradusi. Mana cilts sevi nekā īpaši nesauc, esam kas esam, un viss. Dzīvojam pārsvarā mežos un piemeža pļavās, esam klejotāji.
Lēla jautri paskatījās uz puisi sev blakus.
- Pastāsti man par savu cilti! Es nekad neesmu sastapusi nevienu no jums.
Vēl tikai pāris dienas un būšu mājās. Beidzot satikšu savu skolotāju un varēšu apspriest šodienas sapni. - Akants svētlaimīgi ietinās savā gaiši zilajā apmetnī un grasījās ieslīgt sapņu valstībā. - Un vecāki. Cik gan sen es viņus neesmu redzējis. Satiktie meārieši stāstīja, ka man nu ir māsiņa. Ak, mājas, mīļās mājas, drīz es būšu atpakaļ.
Kad beidzot Akants iemiga, mūžsenais koks, starp kura saknēm puisis bija atradis patvērumu, nedaudz sakļāvās un saliecās, lai aizsargātu guļošo.
Šī drausmīgā atklāsme, ka sapņu pasaulē valdīja tikai tukšums, lika izdarīt sāpīgu izvēli. 8 prombūtnes gadi tika paildzināti, gluži kā sods par to, ka ceļš ātrāk nebija vedis uz mājām. Akantam nekas cits neatlika, kā doties uz patiesi augstāko vietu visā plašajā zināmajā pasaulē - pie Vecā Sakārņa. To bija piekodinājis vecais skolotājs Siralderūns - Dēls, ar sapņiem nejoko, tie ir mūsu spēks, bez tiem mēs esam niecības.
Puisis sakopa aiz sevis atstāto apmetni, pateicās kokiem par sargāšanu un devās raitā skrējienā.
Akants vienmēr paļāvās uz savām kājām, bet nu nācās meklēt palīgus lai ātrāk nokļūtu galamērķī. Tādēļ viņš pievienojās kādam neredzētas cilts šamanim.
Nonākot galā, viņi pašķīrās, jo jauniegūtais paziņa ieraudzīja kādu pazīstamu seju un devās pie tās. Atvadījies no viņa, Akants devās iekšā alā un nosēdās netālu no stāvošā vīra.
"Cik interesatni!" Klēra centās iedomāties, kā tā saujiņa ļaužu var dzīvot pilīs un muižās. Tā vienkāši, šur tur, bez pilsētām, bez laukiem un īpašumiem apkārt. Viņa saprata, cik maz zina par šo pasauli, cik daudz vēl ir uzzināms. Bet izrādījās, ka Envikam interesē jūra.
"Jūra pie mums ir ļoti skaista. Ūdens ir tik pat zils kā debesis, krastā ir smalkas, baltas smiltis. Un tā uz visām pusēm no mūsu ciema. Neviens no mūsējiem nemaz neesot redzējis savādāku jūras piekrasti, tā kā laikam jau tāda ir visur!" viņa sprieda. "Bet saullēkti! Tas ir kas vienreizējs!" Klēras balss kļuva klusa un pilna sajūsmas. Ja ieskatījās, šķita, ka pati saule atspīd viņas acīs, lai arī tās tieši stari krita savādāk. "Jums noteikti kādreiz vajadzētu atbraukt ciemos," meitene piedāvāja, bet tad atcerējās sarunbiedra teikto. "Ja vien tas ir iespējams! Bet jums noteikti arī ļoti patiktu!"
Ngaio raizējās. Ļoti raizējās. No malas gan varēja likties, ka viņa iegrimusi meditācijā, taču patiesībā meitene spicēja ausis. Arī citiem nav bijis Nakts Sapnis? Nu nē, tagad viņa par to nedomās, Ngaio jau bija izdomājusies krustām šķērsām un nonākusi pie secinājuma, ka pati neko izdomāt nevar. Nav nekādas jēgas atgriesties pie jau izdomātām domām.
Taču brūnmatainās meitenes stāsts viņu tiešām ieinteresēja. Jūra? Tātad jūra nav tikai vecu ļaužu pasakas maziem bērniem pirms gulētiešanas stāstāmas? Nez, kā izskatījās saules atspīdumi ūdenī? Ngaio pat pievēra acis, mēģinādama to iztēloties, taču spēja iedomāties tikai zāles viļņošanos vējā un saules atspīdumus tajā.
Ceļā uz šejieni jaunā šamane īpašu vērību apkārtējiem nebija pievērsusi, vien tik, cik ceļu taujājusi, taču tagad garā ceļa sasprings bija beidzies un kāpēc gan nepatērzēt? Uzzināt ko jaunu par pasauli par ļaunu nenāks.
Es gribētu reiz redzēt jūru, meitene dziedošā balsī ierunājās. Citiem varbūt izlikās, ka viņa savādi pastiepj patskaņus, taču tā nebūt nebija. Kas tur savāds, tā mednieki mēdza runāt.
Jā, un pieklājīgi laikam būtu stādīties priekšā, ja jau citi ar to nodarbojās.
Ngaiō, citi mūs mēdz dēvēt par zaļādainajiem medniekiem. Mēs paši sevi gan citādi saucam, taču tas jums neko neizteiks.
"Tad jums arī noteikti vajag ciemos atbraukt!" Klēra bija sajūsmā, cik daudzus interesē jūra. Paskatījusies uz otru sarunbiedri, viņa piemiedza acis. "Jūs arī dzīvojat mežos, vai ne?" viņa vaicāja un apbrīnoja savādo ādas krāsu un košos matus. "Klēra!" meitene stādījās priekšā. No malas skatoties šķita, ka Klēru vispār neuztrauc šī visu kopīgā problēma. Viņa jautri čaloja un iepazinās, tomēr ik pa laikam uzmeta ašu skatienu Sakārnim Jaunākajam, vai nebūs kāda zīme, ka čalošanu jāpārtrauc.
Varbūt patiešām iznāks kādreiz redzēt jūru, Ngaio domīgi novilka.
Mežos? Nē. Pirmoreiz savā mūžā koku es redzēju precīzi pirms četrām dienām. Es dzīvoju vietā, ko mēdz dēvēt arī par Zāles jūru, kaut arī ūdens tur ir vien lietus veidā.
Tagad bija Klēras kārta iedomāties, kā varētu izskatīties zāles jūra. Viņai šķita, ka noteikti līdzīgi asajai zālei jūras krastā, tikai daudz, daudz vairāk.
"Ja šī jezga drīz atrisināsies," viņa ar galvu pamāja uz alas pusi, "tad es jūs visus varētu uzaicināt pie sevis ciemos!" Pēdējo viņa pateica visai skaļi, lai to dzirdētu visi klātesošie, jo viesmīlīgais noskaņojums teica, ka tas varētu būt varen jauki. Klēras cilts jau daudzus gadus nebija jutusi nekādus draudus no uzbrucējiem, tāpēc arī meitene nesaskatīja neko ļaunu uzaicināt paviesoties un apskatīt jūru šos dažādos ļaudis.
Es atceros. - Enviks bija aizvēris acis. - Tagad es atceros jūru un saullēktus, un saulrietus, un smilšu klaidu, un asās piekrastes zāles. Un pilnmēness naktis. - Puisis runāja tā, it kā to visu jau tagad redzētu. Viņš atvēra acis. - Paldies par uzaicinājumu.
Enviks. - Enviks pieklājīgi atsaucās Ngaio.
Akants saklausīja, ka kāds pavisam netālu no viņa runā par jūru. Vēl pirms gada viņš bija bijis pie tās - Jā, jūra ir skaista. īpaši iespaidīgi ir atrasties tās vidū, kad visapkārt, kur vien acis rāda redzi tikai debeszilu ūdeņu klaju, kur tika retumis kāds vilnītis sakuļ putas. - To viņš teica tā kā sev, tā kā citiem runātājiem, lai neliktos, ka viņš grib īpaši iejaukties svešās sarunās.
Enviks runāja tā, it kā sen, sen atpakaļ būtu zinājis, kas ir jūra, bet tad aizmirsis. Tomēr pēc skata viņš izskatījās jauns. Varbūt jaunāks par Klēru, varbūt viņas vecumā, bet ne tik vecs, lai būtu paspējis kaut ko tādu aizmirst.
Kad ierunājās vēl kāds netālu esošais atnācējs, Klēra nopētīja arī viņa garo stāvu. "Jūs arī no jūras puses nākat?" viņa vaicāja. Vismaz Klēras uztverē pasaulei jūra bija vienā pusē - tajā, no kuras viņa ieradās.
Nu, ne gluži. Mana dzimtā vieta ir ziemeļu meži, bet savos ceļos esmu nonācis līdz jūrai. Un tā man iemācīja daudz. Tas man deva iespēju ceļot ar kuģiem. Vai esat to kādreiz darījuši? - Akants sarosījās, jo viņš tika uzrunāts. Tomēr viņam bija izdevies iejaukties citu sarunās, bet par to viņš šoreiz nebēdāja, jo vajadzēja kaut kā novērst domas no mājām un sapņiem.
"Kuģi ne, manā ciemā nevienam nav kuģis. Nav arī meistaru, kas prastu, bet arī vajadzības īsti nav! Toties ar zvejas laivu gan esmu bieži braukusi!" Klēra atbildēja. "Klēra!" viņa nolēma sasveicināties un iepazīties arī ar šo sarunu biedru.
Es savukārt nekad neesmu braucis ar laivu, kur tu vari būt viens un mierpilnā klusumā izbaudīt jūras īpašo auru, - Akants centās iedomāties šo sajūtu, kad tu esi viens pats, visapkārt ūdens, svaigums un klusumā jūra dzied savu viļņu dziesmu.
Atvainojos, ka jau no sākuma nestādījos priekšā. Mans vārds ir Akants no Meāras! - Lai gan šoreiz viņš nepiecēlās, tomēr stādoties priekšā paklanījās.
Ungaarijas ragaste
31.01.2009 09:27
Serīna sēdēja viegli pieliekusi galvu un pina jau trešo bizi. Citiem no malas tas varēja izskatīties pēc īpaša rituāla, jo viņa bizes pina lēni, katru reizi škipsnas lēnām izlaizdama caur plaukstu. Un to arī varēja uzskatīt par zināmu rituālu, kas ļāva meitenei nomierināties un atslābināties. Pie otrās bizes viņa jau sāka klausīties apkārtējo čalās, jo drūmās domas pamazām aizklīda.
Viena meitene, kura sevi dēvēja par Klēru uzaicināja pie sevis ciemos.
Serīna, meitene stādījās priekšā, balss viņai skanēja patīkami rāmi un silti, tādu dzirdot radās pārliecība, ka viss ir un būs kārtībā un nav par ko uztraukties, Tu domāji to nopietni, uzaicinādama visus pie sevis ciemos?
"Jā, kāpēc gan ne?" Klēra uzsmaidīja gaišmatainajai meitenei. "Tagad droši vien mums katram būs jādodas pie sava ciema atpakaļ pateikt, kas ar tiem sapņiem nav riktīgi, bet kaut vai vēlāk!"
To pateikusi, Klēra sāda bakstīt mazliet smilšainākā pleķītī dažādus krustiņus un aplīšus, katrai zīmei izstāstīdama, kāds objekts tas ir - lielais krusts bija kalns, bet tālāk aplis viņas ciems, pa vidu svītriņas kā upes un daži punkti.
novemberunge
31.01.2009 13:22
Viņa kājas viņu nesa tikpat ātri, kā zirgu nes viņējās. Darbība karalaukā viņu bija iemācījusi būt veiklam un ātram, un neviens šķērslis nespēja stāties viņam ceļā tad, kad uz likmes tika likts viņa liktenis un viņa darbs. Martza cilts bija satraukusies - kāpēc otram tās šamanim sapnis bija parādījies, bet Vratam nē? Viņi daudz runāja par to, ko gan darīt ar savu Blējēju, daudzi minēja, ka viņš ir pazaudējis saikni ar Liesmas Ritmu, kas katru gadu dāvājusi viņam sapņus. Kāds kudurags šai domai piekrita tik ļoti, ka mudināja pārējos šamani aizraidīt prom no cilts, tādēļ Vratam neatlika nekas cits kā rīta gaismā izaicināt viņu dejot cīņas rituāldeju, un ar saviem varenajiem, savītajiem ragiem notriekt viņu zemē.
Cilts Gājējs, kaut sašutis par šamaņa nepārdomāto rīcību, piekrita, ka cilts bez Blējēja nevar iztikt un, ka ātrāk kā apmācīt jaunu šamani būs nosūtīt tagadējo uz Debesu smaili pie Vecā Sakārņa - varbūt tas zinās, kas par lietu un kāpēc sapnis nav parādījies. Devis savu ceļa zinšu svētību, Gājējs palaida Vratu brīvsolī, vēlēdams tam drīzu un ātru atgriešanos.
Tā nu kuduragu šamanis bija nonācis šeit, kalna virsotnē, un viņu sagaidīja kāds jauns puišelis, kas pavēstīja, ka viņam būs jāgaida pirms runāt ar Veco Sakārni. Jāgaida! Viņš laikam nenojauta, cik lieta bija steidzama!
Viņa pusdzīvnieka-puscilvēka sejā mirdzošās, zaļās acis cieši vērās meditējošajā Sakārņa stāvā; apkārtējo runās viņš daudz neklausījās, tās viņu neskāra. Viņam pietika vien ar ziņu, ka viņš nebija vienīgais, kas naktī palicis bez sapņa, tā dvesa nemierīgajā prātā kaut mazliet rāmuma.
Šamaņi kādu laiku bija jau nosēdējuši un paspējuši nopētīt viens otru, kad Jaunais Sakārnis atvēra acis un piecēlās.
Jūs drīkstat nākt. viņš pagāja malā no alas un ļāva šamaņiem doties dziļāk.
Uz vecā Sakārņa mājvietu veda ala, kuru izgaismoja pie sienām mirdzoši kristāli.
Ala veda dziļāk kalnā. Taču likās, ka ceļš iet augšup. Vecā Sakārņa mājvieta atradās kalna pašā smailē.
Telpa bija apaļa un to izgaismoja saules gaisma. Kalna paša virsotne bija no kaut kāda savāda materiāla, kurš bija caurspīdīgs.
Dienā telpa pielija ar saules gaismu, naktī cauri caurspīdīgajam griestiem varēta vērot zvaigznes un mēnesi.
Vecais Sakārnis sēdēja alas vidū. Viņš bija vecs, sirms vīrs. Baltiem matiem, kuri sniedzās līdz zemei un tikpat garu bārdu.
Viņa acis bija pilnīgi baltas, tērpies viņš bija saulē izbalējušās drānās un rokā turēja līdzīgu zizli kāds bija viņa māceklim.
Tikai šis zizlis bija bagātīgāk rotāts ar visādām spalvām un citām šamanistiskām lietiņām.
Sapņu tulks ar savām dīvainajām acīm nopētīja atnācējus un pamāja, lai tie apsēžas.
Kad šamaņi bija sasēduši, Vecais Sakārnis vienkārši sēdēja un klusēja līdz pienāca vakars un ārā satumsa.
Caur griestiem bija manāmas zvaigznes un mēness gaisma apaļo telpu apmirdzēja ar dīvaini, spokainu gaismu.
Nakts. ierunājās Sapņu tulks. Tas ir viņas laiks. Es vēlējos, lai jūs redzētu nakti. Laiku, kad viņas spēks plešas pār pasauli.
Es esmu Sapņu tulks, bet jums jau nav sapņa. Ko lai es tulkoju? večuks iesmējās čerkstošā balsī.
Es zinu. Jūs vēlaties zināt, kapēc nebija sapņa.
Gunda, Nakts Ragana paņēma jūsu sapni. Viņa vēlas spēlēt spēli. Viņa ņems to, kas pieder jums, līdz jūs viņu atradīsiet.
Jā, tā būs gan. Vecais vīrs apklusa un pacēla skatienu pret debesīm.
Dženesis gāja līdz ar pārējiem uz augšu pa kāpnēm un ar interesi nopētīja Vecā Sakārņa alu, tās caurspīdīgās sienas. Kad Sakārnis lika apsēsties, Dženesis paklausīja un apsēdās tuvu sienai, lai varētu tai pieskarties un papētīt. Tas izrādījās noderīgi jo Sakārnis tā vietā, lai runātu, klusēja kā celms. Tāpēc Dženesis varēja sienu izmantot tāpēc, lai atspiestu pret to muguru. Gaidīšanai ievelkoties, Dženesis tomēr neteica ne vārdiņa. Viņš tikai iedzēta nedaudz šķidruma no mazas stikla pudelītes, kuru nēsāja sev līdzi un pievēra acis, tās atpūtinot.
Kad beidzot atskanēja Vecā Sakārņa balss, Dženesis pietrūkās sēdus un skatījas, kas nu būs. Kad Vecais Sakārnis iztāstīja iemeslu, kāpēc bija tik ilgi jāgaida, Dženesis uzacis uzrāva uz augšu, bet viņš joprojām neko neteica un noklausījās visu līdz galam.
"Tātad Gunda nolaupīja sapņus visiem dabas spēku zinātājiem šajā zemē? Tāpēc, lai uzspēlētu kādu spēlēti? Bet ar ko viņa to spēli spēlēs, ar visiem gudrajiem, jeb tikai ar tiem..." viņš ar roku parādīja uz klātesošajiem.
"Kas ieradušies šeit?"
Klēra bija nosēdējusi kājas, tāpēc uzelpoja, kad vecais vīrs ierunājās. Tad arī viņa uzdrīkstējās iekārtoties nedaudz citā pozā.
"Kas ir Gunda?" viņa vaicāja Vecajam Sakārnim tūlīt pēc jaunā vīrieša jautājumiem. "Un kāds viņai labums no mūsu sapņiem? Vai no tā, ka mēs viņu atrodam?"
Viņas spēles ir bīstamas, jaunais cilvēk. Sakārnis atbildēja Dženesim pat nepalūkojoties uz viņa pusi.
Taisnība, daudz ir tādu, kuri neredzēja savu pareģojuma sapni. Jūs neesat vienīgie. Taču jūs esat izredzēti uzzināt ko vēlas Nakts Ragana.
Tad kā rindas kārtībā vecais sapņu tulks atbildēja uz meitenes jautājumu.
Gunda ir šamane. Tāpat kā jūs visi. Jūs esat izredzēti uzzināt ko vēlas Nakts Ragana. Sakārnis atkārtoja vēlreiz.
Lēla, pateikusies zālei par mājīgo spilvenu, gāja līdzi ar citiem pie Vecā Sakārņa.
Viņa zinātkāri nopētīja visu, kas te bija redzams, un mierīgi sagaidīja brīdi, kad Sapņu Tulks sāka runāt.
Gunda? Nakts Ragana? Rudmate nekad nebija dzirdējusi par tādu, bet, ja jau sapņu nav, tad tāda ir.
- Tātad, viņa jāatrod un jānoskaidro, ko viņa vēlas, - meitene ierunājās.
- Nakts ir viņas laiks, bet pat dižākais no dižajiem nevar atrasties visās vietās vienlaikus. Kas ir zināms par Gundu? Kas viņa bija, kas viņa ir? Un vai ir zināms, kur viņa mājo?
Enviks gāja līdzi šamaņu bariņam, jo Vecais Sakārnis bija gatavs viņus pieņemt. Apaļajā telpā viņš apsēdās tāpat kā citi, jo Vecais Sakārnis tā vēlējās. Bet šamanis nerunāja uzreiz. Enviks gaidīšanas laiku īsināja, rūpīgi nopētīdams telpu un pašu Veco Sakārni. Kad vēl iznāks te iegriezties?
Stāsts par Gundu, Nakts Raganu, Envikam likās aizraujošs. Katrā gadījumā tas nozīmēja labi ilgu neatgriešanos mājās un klīšanu apkārt pa neredzētām vai senaizmirstām vietām. Enviks padomāja, un uzdeva divus jautājumus, - Kādas tautas šamane ir Gunda? Un ko viņa ņems no mums? - Tad piebilda, - Nakts ir arī mans laiks. Vai man vajadzētu Nakts Raganu zināt?
Nakts Ragana, Klēra nopūtās. Visi, visi šamaņi viņas ciltī bija mācējuši runāt ar nakti, tikai viņa viena ne. Un tieši viņa ir šeit un ir izraudzīta. Bet varbūt tieši tas ir labi, ka viņas laiks bija diena. Varbūt... meitene prātoja un gaidīja tomēr vēl kādu informāciju no Vecā Sakārņa. Tas vien, ka kaut kur jāiet un kaut kas jānoskaidro, bija pārāk plaši un nenoteikti, lai izdotos.
Klusētājs.
31.01.2009 18:20
Apkārt virmoja sarunas. Jaunas iepazīšanās, pat pārgalvīgi uzaicinājumi ciemos, īsti nepazīstot nevienu no šejienes, atskanēja no vienas meitenes puses. Cik muļķīgi darīts. Un ja nu atsaucas kāds, kurš labprāt ierodas ciemos, lai pēc tam pārņemtu visu? Ai. Šie ļaudis dara kā vēlas un tas arī neattiecas uz viņu.
Roja nebija izkustējusies no vietas, sēdēja sastingusi savā pozā un koncentrējās uz apkārtni, mēģinot sadzirdēt mierinošās meža šalkas tālumā, ko varēja atnest vējš. Tas lika meitenei palikt mierīgai, jo tas, ka šeit ieradās aizvien vairāk cilvēku, kuriem nebija sapņa, darīja viņu satrauktāku, līdz beidzot atskanēja aicinājums no Jaunā Sakārņa. Viņi drīkstēja doties dziļāk alā. Meitene ar veiklu kustību pielēca kājās un devās uz priekšu, iejukusi pūlī starp pārējiem. Viņa ar interesi nopētīja kristāliskās gaismiņas, kuras tik skaisti un mājīgi mirdzēja pie sienām. Pašā kalna galā nonākusi, apbrīnoja caurspīdīgo mitekli, kas lika justies tik brīvi, jo bija iespējams redzēt visu apkārtni pie kājām un pašas saules pielietās debesis, kuras spīdēja pār viņu galvām un nežēloja savu siltumu un gaismu.
Pašā telpas vidū sēdēja pats varenais sapņu tulks. Vecs, sirms vīrs viscaur balts, pat ar baltām acīm un raudzījās viņos, līdz pamāja, lai apsēžas. Roja nosēdās pie pašas sienas, pusē, no kuras pavērās plašāks skats uz mežiem un nedaudz aizturētu elpu gaidīja, kad viņš sāks runāt. Jeb arī viņiem bija jāsāk? Lai nu ko, bet Roja klusēja un gaidīja, gaidīja.. gaidīja. Un gaidīja, līdz beidzot iestājās vakars un tumsa nolaidās pār zemi. Viņa būtu aizgājusi, ja vien nebūtu tik pacietīga un tik ļoti nealktu pēc atbildēm. Un viņai tika atlīdzināts, kad Sapņu tulks beidzot ierunājās. Nakts ragana? Gunda? Kas viņa bija? Šamane. Bet.. kamdēļ viņa zog sapņus?
- Viņa ir ļauna? – Meitene klusi iejautājās. – Kādēļ? -
Akants sekoja pārējiem šamaņiem uz pašu kalna smaili. Telpa, kur viņi visi nonāca bija brīnišķīga, tā nelīdzinājās nekam iepriekš redzētajam, īpaši kad iedegās zvaigžņotā debess.
Pašā sākumā Akants nebija domājis, ka uzdos kādu jautājumu, bet tad, kad tie sāka birt kā no pārpilnības raga, viņš, domājot par mājām, piemeta arī savu - Vai mums obligāti ir jāseko Gundas zīmēm? Vai mēs tas varam ignorēt un atgriezties mājās? Vai nebūs tā, ka tas nesīs lielu postu?
Nekāda saruna ar Lēlu Krokusam nesanāca, jo ierunājās Jaunais Sakārnis, aicinādams visus sanākušos dziļāk alā.
Krokuss paklausīja Jaunajam Sakārnim, un kopā ar pārējiem devās dziļāk alas krēslā. Viņš platām acīm pētīja alas sienas un griestus, nekautrēdamies ar rokām nobraukt pa raupjo alas sienu, izjuzdams tās reljefaino, raupjo un auksto virsmu.
Viņi kāpa augšup, līdz sasniedza šo dīvaino istabu. Visapkārt, caur nekur agrāk neredzētu, caurspīdīgu sienu Krokuss redzēja pasauli sev pie kājām. Dzimtenē bija pa kādam pakalnam, bet no tiem knapi varēja pārredzēt tuvīnos mežus, bet te - bezgalīgi plašumi, pauguri, upes un ezeri, meži un pļavas - viss bija tepat, kā ar roku aizsniedzams. Krokuss bija tā aizrāvies, ka tikai pēc brīža ievēroja sirmo večuku telpas centrā.
Viņš paklanījās vecā vīra priekšā, izrādīdams cieņu, un palika stāvot, gaidīdams, kad viņš sāks runāt. Krokuss zināja, ka ierunāties pirmajam būtu necieņas izrādīšana, bet pēc apmēram pusstundas viņš jau bija gatavs izrādīt savu nepatiku pret notiekošo. Vai viņš par mani ņirgājas? Taču, paskatījies uz pārējo sanākušo sejām, Krokuss noprata, ka izvēlējies nepareizu veidu, kā reaģēt uz klusumu, un nomierinājās.
Kad Vecais Šamanis beidzot ierunājās, Krokuss skaitīja zvaigznes, kuras no šejienes bija redzamas daudz labāk, nekā no viņa dzimtā meža augstākā koka.
"Visu cienītais Vecais Sakārni, vai tas nozīmē, ka Gunda cenšas slēpt no mūs nākotni? Varbūt, ka šī nākotne ir viņas radīta, un Gunda paredz, ka ciltīm šai īpašajā sapnī noskatītā nākotne nepatiks?"
"Lai kā arī nebūtu, ja mums ir jāsatiek Nakts Ragana, mums noderēs ikviena sīkākā detaļa par viņu, viss, ko zina augsti godājamais Vecais Sakārnis, un, iespējams, ka jāuzzin vēl citas lietas par Gundu no citiem avotiem", Krokuss nobeidza. Viņš izskatījās ļoti ieinteresēts tajā, ko, jāsaka gan, diezgan skopi un mīklās, pateica Vecais Sakārnis.
Ungaarijas ragaste
02.02.2009 11:50
Serīna vēroja to ko zīmēja un klausījās ko stāstīja Klēra, kamēr rokas turpināja pīt bizi. Meitene sapina pēdējo un kā reiz Jaunais Sakārnis aicināja pie Vecā Sakārņa.
Tagad Serīna sēdēja un klausījās pārējo šamaņu uzdotajos jautājumos un sapņu tulka atbildēs. Meiteni biedēja doma par to, ka sapņa neredzēšana ir Nakts raganas pirksts. Vai atkārtosies sensenā pagātne un Tumsas mošķi atkal ir sarosījušies? Un viņa ir viena no izredzētajiem? Un būs jāmēģina sadzīvot ar nakti, droši vien, ja jau Gunda bija nakts pusē. Serīna palūkojās augšup uz zvaigžņu nosēto debess jumu.
"Jā, es arī labprāt uzzinātu to, ko visi pārējie vēlas zināt." Dženesis ierunājās.
"Es tikai ceru, ka mums nebūs jāgaida uz atbildi rīts? Jo mēs zinām, kāda ir diena, kad nav Gundas laiks. Tāpēc..." viņš pamāja ar roku, mudinot veco vīru runāt.
Vecais Sakārnis sēdēja neizrādīdams nekādas emocijas un tikai kādu laiciņu pēc tam, kad bija noklusis pēdējais jautājums, viņš pavēra savas baltās acis un pārlūkoja visus sanākušos.
Kā maģisku mantru, vecais vīrs sāka skaitīt:
Kad tavas cilts šamanis vairs nedzird, ko saka viņa totēma aizbildnis, tad vainīga ir viņa. Kad tava klana vectēvs nespēj glābt no nīkuļošanas tavus lopus, tad uzdarbojusies ir viņa. Kad tavas ģimenes māte neredz krāsainos dzīparos rītdienas laiku, tad šeit netālu ir viņa. Kad tavas pilsētas svētnīcas cienījamais priesteris jūt tavu dievu novēršamies, tad smejas viņa.
Viņa smejas arī šobrīd. Gunda.
Reiz viņa bija tikai parasta mirstīga sieviete. Savas cilts šamane.
Tagad Spēki Vārdi pakļaujas viņai padarot viņu pašu par Spēka Vārdu.
Jūs jautājat par viņu kā par parastu personu. Kur viņai mājas, kāda cilts.. Bet viņa tāda nav.
Dēļ tā jau viņa tik varena, ka tik netverama. Pat senākie iedzīvotāji neatceras Gundas cilti.
Ko viņa vēlas? Ko viņa vēlas?
Vai viņa ir ļauna? vecais vīrs pieklusa.
Viņš ar zizli paskrāpēja grīdu savā priekšā.
Es vēlos, lai jūs kļūtu kā viens vesels. Un tad uzzinātu ko vēlas Nakts Ragana.
Tas nebūs viegls ceļš, bet kopīgiem spēkiem jums tas izdosies.
Kur sākt meklēt? Izejiet no kalna un paraugieties apkārt. Kur jaunie asniņi pa nakti nosaluši.
Kur lopu dzirdāmais trauciņš apgāzies un izlijis. Kur uguns nopostījusi skaistāko dižkoku.
Tur visur ir viņa.
Viņas nakts ir melna kā piķis. Kad spocīgas ēnas uzglūn un liek sirdij straujāk sisties.
Kad manīsiet bailēs drebam rokas, jūs būsiet tuvāk viņai.
Vecā Sakārņa stāsts atsauca atmiņā cilts šamaņu no paaudzes paaudzē nodoto nostāstu par to, ka pati pirmā šamane Klēras ciltī bija nakts vistumšākajā stundā dzimusi. Arī viņa bija spēcīga vārdu zinātāja, taču vairāk par to Klēra nezināja - stāsti droši vien bija izplēnējuši cauri tik daudz gadiem. Klēras cilts dažādās sīkās ikdienas nebūšanās biežāk vainoja vēju kā Nakts Raganu, bet ja nu tā ir Gunda, kas apsaldē stādus, nevis auksts jūras vējš. Ja nu podus no sētas mietiem gāž Gunda, nevis vēja brāzma. Ja nu Gunda ir no viņas cilts? Pirms pārsteigties ar šādiem secinājumiem, Klēra pie sevis noskurinājās un mierināja sevi ar domu, ka tās ir tikai nejaušas paralēles, ko izraisījis šis notikums. Viņa noteikti nāk no kādas varenas cilts, kas ir daudz lielāka par pāris ciemiem jūras krastā, meitene sev teica un paraudījās ārā, vai nemanīs kaut ko, kas varētu kaut attāli norādīt uz Gundas pēdām.