Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Romija]

Klēra bija devusies ceļā jāšus bēra zirga mugurā. Viņai bija gana laika, lai pa ceļam domātu par notikušo. Ja no sākuma likās, ka viņai sapnis nav rādījies tikai tāpēc, ka pēc amata neskaitījās cilts šamane, tad pēc pārrunām ar Alki, kas savukārt bija šamane, viņa saprata, ka šī lieta attiecas arī uz viņu. Un Alki bija tik veca, ka viņa šo ceļu varētu neizturēt, tāpēc Klēra devās ceļā ne tikai savas intereses un vajadzības dzīta, bet arī kā vēstnese.

Lai arī kalnā viņa nekad nebija bijusi un ceļu nācās meklēt pēc nostāstiem un ceļā satikto ļaužu teiktā, tomēr nonākot galā, meitene secināja, ka ir ieradusies līdzīgā laikā ar vēl veselu baru raibumraibu ļaužu. Kādi cilvēki tik te nebija - jauni un veci, līki un taisni, tievi un resni. Un kas Klēru sākumā izbrīnīja visvairāk - daļa no viņiem vairāk līdzinājās dzīvniekiem vai kādām mistiskām būtnēm, nekā cilvēkiem. Dzirdēt stāstus ir viena lieta, bet redzēt savām acīm - tas ir kaut kas pavisam cits. Tāpēc reizēm skatiens pie kāda aizkavējās ilgāk kā būtu pieklājīgi, bet meitene to centās izlabot, veikli sasveicinoties un uzsmaidot satiktajām būtnēm.

Zirgu viņa bija atstājusi pēdējā daudz maz izmantojamā pļavā pirms kāpšanas kalnā, tāpēc līdzi bez vieglā ceļojuma tērpa bija vien neliels apmetnis nedaudz pāri pēcpusei un ne īpaši piebāzta maisveidīga soma, kurā viņa bija salikusi šo to ēdamu un kādu lieku drēbes gabalu. Redzot, cik daudz te ir ļaužu, un dzirdot, ko saka jaunais šamanis, Klēra iekārtojās uz kāda akmens izcilņa un spicēja ausis, lai saklausītu, kādas raizes šeit atvedušas pārējos. Tā vien šķita, ka visi ir nākuši ar vienu mērķi, tāpēc nepacietīgie skatieni no viņas un citu puses Jaunā Sakārņa virzienā šķita tikai normāli.

Tā šēžot un gaidot, Klēras skatiens klīda apkārt gluži nejauši meklējot kādu, ar ko varbūt varētu sapazīties un kādus vārdus pārmīt, lai nebūtu tik garlaicīgi vienkārši gaidīt.

[Beppo]

Noklausījusies Jaunā Sakārņa paziņojumu, Ngaio ne vārda neteikdama apsēdās turpat netālu. Ja jāgaida, tad jāgaida.

Ar pāris baltiem ornamentiem izrotātajā jaunās šamanes sejā nepakustējās neviens muskulītis, tikai acis vērīgi pētīja pārējos gaidītājus. Ceļā viņa jau daudzas savādas ciltis bija redzējusi, taču joprojām viņai patika vērot atšķirīgos. Zaļādainie mednieki dzīvoja nošķirti un parasti gadu desmitiem neredzēja nevienu, kas nebūtu līdzīgs viņiem. Bet kādi tikai ļaudis nebija šai pasaulē! Vairāk dzīvniekiem līdzīgi, bet tomēr saprātīgi, sīkaliņi un milži, kusli un spēcīgi…

Zirgu Ngaio bija atstājusi gana drošā vietā, un gluži nesaprātīgs Mirko nebija, tāpēc par viņu nevajadzēja uztraukties. Viņa te varēja sēdēt kaut nedēļām ilgi, līdz Vecajam Sakārnim atradīsies brītiņš laika viņu pieņemt, un to arī Ngaio bija nolēmusi darīt.

[echo3]

Enviks pamodās, samirkšķināja acis un, tāpat guļot, sāka muļķīgi blenzt griestos. Vakar - jā, vakar - viņš bija karsti vēlējies nosapņot padomu, un katru gadu Īpašajā Naktī bija redzējis vēlējumam atbilstošus sapņus (kopš sevi atcerējās), bet šorīt galva bija tukša kā caurs pods. Pat ne nojausmas, ne sapņa ēnas!
Envika cilts bija gaidījusi padomu, bet tāda nebūs. Enviks sapurinājās, piecēlās un visa notikušā neparastumā saredzēja savu Lielo Iespēju - doties ceļā. Cik reti gan viņa un viņa cilts dzīvē notiek kas nozīmīgs, kaut kas jauns!
Uz Debesu smaili Enviks devās tūlīt nākošajā vakarā, ar saulrietu. Ceļoja kājām, un tikai naktīs. Ceļu uz kalnu viņš zināja, un galā nonāca ātri.

Vecā Sakārņa alas priekšā pulcējās daudz ļaužu un ne-ļaužu. Nu jau bija skaidrs, ka Īpašajā Naktī patiesi gadījies kas īpašs. Enviks nosēdās netālu no smalka auguma meitenes (OOC - Klēra) un sagatavojās gaidīt. Puisis bija tērpies ļoti rūpīgi, pat grezni darinātā ceļojumu tērpā, pie sāniem zobens un duncis. Nekādu somu viņam līdzi nebija, tāpat nekādu amuletu. (Jāsaka, pēc šamaņa Enviks nu gan neizskatījās.) Viņš zibošām acīm vēroja apkārtesošos, un, liekas, bez pūlēm sēdēja uz pārējo noniecinātas raupjas un griezīgas akmens šķembas.

[Roviela]

- Mosties! - Lēlu saudzīgi purināja tik mīļā pierastā un trauslā skolotāja šamaņa roka.
- Mosties. Tev jādodas ceļā.
Lēla pietrūkās sēdus, nomezdama silto kažokādu segu.
- Es neredzēju sapni! Skolotāj! Tā nav pareizi.
Vecais šamanis klusām rosījās pie pavarda, un atbildēja tikai pēc cienīgi ieilgušas pauzes.
- Sapņu nebija. Sapņu Laiks bija tukšs. Tu dosies pie Vecā Sakārņa uz Debesu smaili. Re, te tev līdzi ņemamās lietas, un te es noliku dāvanu Dižajam Sapņu Tulkam.

Lēla nekavējās. Pēc pusstundas viņa bija gatava ceļam, un tad jau bija ceļā. Skaistulis savvaļas zirgs viņu nesa, un kalna piekājē to nomainīja liels lācis. Jaunā šamane labprātāk būtu kāpusi mugurā kalnu kazai, bet viņai nebija laika izzināt šos vārdus, un tā līdz alai viņu aiznesa lielum liels brūns lācis, gluži tāds pats, kādi mitinājās viņu pusē. Pateicoties iedevusi lācim attiecīgi lielu sīpolu, rudmatainā meitene iegāja alā.
Izdzirdusi, ka jāgaida būs tik ilgi, viņa mazlietiņ sapīka - alā Lēla jutās nemājīgi, tāpēc viņa apmetās pie pašas ieejas, kur auga zāle, starp kuras stiebriem bija viņai arī pazīstami augi. Pēc maza brītiņa šamane sēdēja uz mīkstum mīksta ērta zāles spilvena, un, mazliet piešķiebusi rudo galvu ar garo bizi un no tas izspūrušajām nepaklausīgajām cirtām, skaisti un jautri uzsmaidīja visiem alā esošajiem, pēc kārtas tiem pamājot sveicienu.
Viņa būtu sākusi dungot, bet baidījās traucēt Jaunā Sakārņa meditāciju.

[Massacre]

Apkārt klusi šņāca un visapkārt valdīja patīkams siltums. Jauki. Un viss ir tik vienkārši. Vienkārši?
Serdžs pamodās un palūkojās uz sarkano upi, kas plūda viņa mazajai saliņai gar abām pusēm. Šī sajūta, nekādā sajūta, nozīmēja to, ka dzīve vairs nebūs tik skaista kā tā bija līdz šim. Viņš jutās kā pievīlis cerības. Pat jokot īpaši vairs negribējās. Un visvairāk negribējās celties stāvus un iet uz to sasodīto rīta sapulci, kurā viņš stavēs uz izskatīsies kā pilnīgs idiots. Uz viņi bija liktas augstas cerības - līdz šim tās bija piepildījušās perfekti. Līdz šim. Un, kāpēc tieši tagad? Kāpēc viņš nevarēja izgāzties kādos stulbos sīkumos, nevis pašā svarīgākajā naktī visā gadā?

Taču, ja lūkojas no otras puses, šķiet šī jaukā kalniņa galotnē, visi bija izgāzušies. Serdžs pasmīnēja. Tātad viņš nebija vienīgais idiots. Vai arī pati pasaule ir sajukusi. Jebkurā no gadījumiem, Vecā Sakārņa skaidrojums, tad kad viņš to iespējams sniegs, sola jautrību. Gals klāt vai nu tāpēc, ka viņi nav attaisnojuši ciema cerības, vai gals tāpēc, ka gals. Jautri!
Serdžs nesēdēja. Viņš nevēlējās novietot savu ķermeni jebkurā no tiem stāvokļiem, kas atgādinātu viņam par meditāciju, šamanismu un šo nakti. Viņš vienkārši stāvēja, nekustīgi kā statuja, un vērās tālumā. Diez vai viņa jautro garu kāds sapratīs. Atrodi nu vēl kādu, kurš šādus brīžus atrod par tik sliktiem, ka jāsmejās.

[Elony]

Dženesim nonākšana augstā kalna virsotnē neprasīja sevišķas rūpes, vismaz tā likās, jo tie, kas bija sapulcējušies priekšalā, redzēja, uz klints piezemējas vīrietis ar lieliem brūniem spārniem aiz muguras. Spārni aizlocījās un pazuda. Dženesis sakārtoja savu apmetni, lai tas izskatītos smuki un pareizi un tad devās iekšā alā.

Kad Jaunais Sakārnis (sakārnis ne pēc vecuma, bet iedabas noteikti) bija runājis, Dženesis aplūkoja publiku. Visredzamākais bija laikam radījumus, kuram līdzīgus pēc ārienes Dženesis dzimtenē dēvēja par "neveiksmīgiem eksperimentiem". Bet bija skaidrs, ka šeit tas pārstāv kādu cilti. Pasaulē netrūka saprātīgu būtņu, kas atšķiras no cilvēkiem.

Bet Dženesis pagaidām nejuta kārdinājumu ar kādu uzsākt sarunas. Labāk bija pasēdēt malā un paklausīties, ko runā citi un viņš tā arī darīja.

[zenofeX]

Kopā ar raibo ļaužu straumi kalnā kāpa arī kāds pagarš jauneklis, kurš no pārējiem atšķīrās ar visnotaļ savdabīgo galvas segu - tas bija kaut kas pa vidam starp cepuri un no pļavas izceltu zemes kluci ar visiem augiem. Augu bārkstis un lapas zvārojās līdzi jaunekļa sprarīgajai gaitai, tāpat to darīja arī plecu maiss, kas likās sapīts no zaļām vīnstīgām. Mugurā viņam bija ērts krekls un veste, bet kājās - zaļas krāsas bikses, kas šķita sašūtas no robotām kāda auga lapām.

Ieraudzījis priekšā alu, jauneklis uz brīdi apstājās un pārlūkoja plašo ainavu, kas pletās viņam teju pie kājām. Tas viss bija tik neparasti, tik satraucoši un elpu aizraujoši! Viņš piemiedza acis, kuras sedza tādas kā zaļas brilles, taču vērīgākam cilvēkam atklājās arī tas, ka šīs 'brilles' patiesībā ir pieaugušas pie jaunekļa ādas zem acīm. Tad, kā kaut ko atcerējies, jauneklis nopūtās un devās uz alas pusi.

Noklausījies, kas sakāms Vecā Sakārņa palīgam, puisis, metot ziņkārīgus, pat mazliet bezkaunīgus skatienus uz tautu apkārt, lēni devās iekšā alā, taču pa ceļam savas neuzmanības un pārliekās ziņkāres dēļ gandrīz uzskrēja kādai meitenei.

"Ak, piedodiet manu neveiklumu..." viņš apmulsis ierunājās, "es te par sapņiem...." viņš apklusa, pārlikdams, vai stāstīt par sapņu iztrūkumu īpašajā naktī, būtu pārkāpums vai nē.

[Roviela]

- Es arī! - meitene ar vasarraibumiem nosētu uzrauto snīpīti attrauca patīkamā balsī.
- Tur priekšā esot daudz ļaužu, būs jāgaida.
Viņa maigi pārvilka ar roku zāles pleķim sev blakus un tur acīm redzami ļoti ātri uzauga mīksts zāles spilvens.
- Lūdzu!

Lēlai nebūtu iebildumu mazliet papļāpāt. Šādu apģērbu un izskatu viņa vēl nekad nebija sastapusi, bet, jāsaka, te vispār netrūka savādu ļaužu.

[Romija]

Klēra pamanīja puisi, kas apsēdās viņai blakus. Jau no pirmā uzmestā skatiena tas šķita atšķiramies no šejienes publikas pat vairāk kā viens otrs, kam likās drīzāk dzīvnieki rados. Ne miņas no tā kaut kā, ko īsti vārdos neizteikt, bet bija jaušams visos klātesošajos. Viņš drīzāk pēc smalka kunga atvases izskatījās. Skatiens bija aizkavējies nu jau kādu brītiņu, tāpēc Klēra tāpat kā ar citiem sasveicinājās.

"Sveiks! Es esmu Klēra," viņa teica tādā intonācijā, kas tā vien jautāja, kas ir uzrunātais. "Vai jūs arī šeit par to sapni... neesošo?" Klērai interesēja, vai tiešām šis jauneklis arī avrētu būt no tiem, kam bija jāredz sapnis, vai arī atnācis šeit citu likstu dzīts.

[echo3]

Sveika, Klēra! Mans vārds ir Enviks. - Puisis labprāt atsaucās. Balss bija patīkama. - Jā, es arī tādēļ. Nebija Īpašās Nakts sapņa. Un man ir sajūta, ka nevienam nebija. - Tad ieinteresēti pajautāja, - Kā atkļuvāt uz šejieni? Vai tālu nācāt? Es sen nebiju tik labi pastaigājies.

[Romija]

Klēra uzsmaidīja Envikam. Nu jau viņa jutās drošāk.

"Es ar zirgu! Ir jau diezgan tālu, bet kas gan tas ir, ja ir tik svarīga lieta. Un liekas, ka esmu paspējusi apmēram reizē arī ar citiem," viņa atbildēja, bet skatiens vienalga pētīja šo atšķirīgo jaunekli. "Atvainojiet, bet jūs pēc skata nemaz neatgādinat tos, kas te sanākuši dēļ sapņa. Ne jau ka es apšaubītu jūsu iespēju redzēt sapni," Klēra iesmējās un papurināja galvu. "Vienkārši neesmu daudz ceļojusi, bet no mūsu šamanes stāstītā un citu manas puses ļaužu runām biju iedomājusies drusku savādāk!" viņas balsī nebija ne miņas no noraidījuma, nepatikas vai aizdomām, tikai ziņkārība.

[echo3]

Tas tā varētu būt. - Enviks smaidīja. - Iespējams, ka es izskatos atšķirīgs, bet savai tautai es esmu tas, ko citas tautas sauc par šamani, jo sapņus es esmu redzējis katru gadu. Šurp es nācu galvenokārt tādēļ, ka sapņa padoms šogad bija ļoti vajadzīgs. Un, neapšaubāmi, tā bija laba iespēja paceļot. Mūsu likumi aizliedz bez vajadzības klīst apkārt.

[Ungaarijas ragas...]

Gaismas naktī, kā Vecā Ķērsa bija meitenei mācījusi, rādoties īpašs sapnis, kas dod tev spēku un ļauj izzināt, ko jaunu. Bet šoreiz tā nebija. Kad Serīna no rīta bija pamodusies, viņa domāja, ka ir izgāzusies, jo šī bija pirmā reize, kad viņai jāredz Īpašais sapnis. Veca sieviete bija domājusi, ka ir pienācis jaunās laiks.
— Es neredzēju sapni, — Serīna klusi noteica Ķērsai, apsēdusies līdzās pie pavarda. Vecā Ķērsa tik nopūtās, sabikstīja uguni un brīdi vēroja liesmu deju.
— Tev jādodas pie Dižā sapņu tulka Vecā Sakārņa, — Ķērsa noteica un meitene sāka gatavoties ceļam. Vecā šamane vēl izstāstīja, uz kuru debess pusi doties.

Un Serīna devās, daudzas dienas un pat skaidras naktis pavadīdama ceļā. Uz muguras zem apmetņa uzmesta ceļa soma ar dažām ceļam nepieciešamākajām mantām un pārtiku, pie jostas piesieta maksts ar nazi. Viņa bija domājusi, ka būs vienīga tada, bet izrādījās, ka daudzus piemeklējusi līdzīga nelaime.
Apsēdusies nostāk no pārējiem, Serīna gaidīja un, kamēr viņa gaidīja, atpina savu garo bizi un sāka pīt matus vairākās mazākās bizēs.

[Romija]

Klēra nedaudz izbrīnīta pacēla vienu uzaci. "Tad patīkamo var apvienot ar lietderīgo," viņa ieķiķinājās. Uzbāzties ar jautājumiem par sīkām detaļām viņa pagaidām netaisījās.

Lai arī problēma varēja būt visai nopietna, meitene jutās labi un viņas garastāvoklis bija pat nepieklājīgi jautrs šādai situācijai. Tomēr tas ļāva bez īpašiem aizspriedumiem nopētīt gan rudmataino meiteni, kurai blakus sēdēja kāds zāļu vīrs, gan gaišo matu īpašnieci, kas šķita iekārtojusies atstatus no citiem. Un tur vēl kāds ar muguru pagriezies un... o, atlidoja! Klēra pati pie sevis sajūsminājās par apkārt redzamo.

[Klusētājs.]

Nakts pienāca nemanot. Tik tumša un silta. Roja savīstīja segu ap savu smalko augumu un nogūlās ierastajā vietā, augstu dižā ozola zaros, kuplā lapu vainaga ieskauta. Ievilkusi dziļu elpu, meitene izbaudīja meža mierinošo aromātu, kurš viņu pavadīja jau no mazām dienām. Bija dzirdams kā cilts pamazām iegrimst tumsā un miegā, vēl pēdējām šamaņu dziesmām izskanot klusumā, līdz apklusa pavisam, mieram iestājoties visapkārt.
Šī bija tā nakts. Tā īpašā nakts, kuru Roja bija gaidījusi jau ilgu laiku atpakaļ, kad cilts vecajie par to pirmo reizi ieminējās. Šī bija nakts, kad viņai jākļūst par vienu no viņiem pēc tik ilgo gadu apmācībām. Nakts, kad viņa redzēs dižo sapni, kurš vēstīs par viņas nākotnes ceļiem.
Bet nākamajā rītā pamostoties ar pirmajiem putnu saucieniem, sekoja vilšanās. Šis bija pavisam parasts rīts. Un nakts bija tik pat parasta kā visas citas. Nekāda sapņa viņa neredzēja un jau bēdājās, kad lejā izdzirdēja paša viedākā cilts šamaņa balsi saucam viņas vārdu. Viņš noteikti prasīs par sapni. Bet nokāpusi lejā, viņa sastapās ar visiem šamaņiem, kuri šeit gaidīja, šķiet, jau diezgan ilgu laiku. Visu sejās bija jaušams drūmums un skumjas.
- Roja, mans mīļais bērns. Vai tu redzēji sapni? – Vecākais iesāka, uzliekot savu plaustu uz meitenes pleca. Saņēmis noraidošu galvas mājienu, vecais smagi nopūtās.
- Tā arī mēs pārējie. – Viņš noteica, noņemot savu roku no viņas pleca un atejot nostāk, nostājoties pa vidu viņai un pārējiem šamaņiem.
- Kaut kas ir noticis. Kaut kas svarīgs. Mēs cerējām, ka visi sapņi būs nākuši pie tevis kā zīmes, ka debesis atzīst tavu nobriešanu, bet.. tie ir pazuduši. Tādēļ tev drīzi jādodas ceļā pie visdiženā Vecā Sakārņa – sapņu tulka. Varbūt viņš zinās, kas noticis. Vai tu piekrīti? – Vecais jautāja, balsī ieskanoties cerībai. Roja nespēja atteikt. Ne tikai tādēļ, ka šādi viņa iegūtu vēl lielāku atzinību no vecā šamaņa, bet arī tādēļ, ka pati vēlējās uzzināt, kādēļ viņas sapnis neparādījās.

Pēc ātra rīta sveikšanas rituāla, sevis sakopšanas un atvadīšanās, kuras laikā viņa saņēma labos ceļa vārdus, meitene uzsāka savas gaitas.
Lūdzot palīdzību vējam, meitene ieguva labvēlīgu laiku, lai spētu ātri veikt attālumu no sava ciema līdz augstajam kalnam un pa to laiku neieskrietu bīstamo meža radību nagos, kuras tā vien mudžeja pašos meža dziļumos un spēja sajust lielā attālumā. Viņa skrēja visu dienu un vakaru, bet, iestājoties naktij, uzrāpās kādā no augstākajiem kokiem, lai kārtīgi izgulētos un no agra rīta atkal varētu atsākt ceļu.
Roja bija pieradusi pārvietoties tik ilgi, tik ātri un veikt tik lielas distances, tādēļ, kad viņa nākamajā dienā ieradās pie Vecā Sakārņa alas, viņa nejutās nogurusi un pārmocījusies. Bet pārsteigumu sagādāja tas, ka viņa tur nebija vienīgā. Citu cilšu samaņi, no malu malām ieradušies gaidīja iespēju tikt dziļāk alā. Šķiet, arī viņu sapņi netika parādījušies. Meitene bija par to pārliecināta un tas darīja visu aizdomīgu.
Kad ierunājās Vecā Sakārņa māceklis, viņa iegāja dziļāk priekšalā un nosēdās kādā nomaļākā stūrī, lai pacietīgi tur gaidītu atļauju doties tālāk un netraucētu citiem šeit esošajiem ar savu klātbūtni. Pieradusi būt klusa, viņai tas problēmas nesagādāja.
Par godu šim īpašajam gadījumam, meitene bija tērpusies īpaši. Parastie plīvuri bija izrotāti ar mežu augiem, skaistos ornamentos, zaru josta ieskāva viņas tievo vidukli, augsti sasietajā astē ievītas kristāliskas lodītes, ap galvu vainadziņš. Šoreiz meitene bija uzvilkusi arī čības, ar kurām bija pat ērtāk pārvietoties kā basām kājām. No viņas jautās svaigais meža aromāts. Priekšmati nosedza acis, neļaujot saskatīt vai viņa ir ieslīgusi meditācijā, ko liecinātu viņas miers, vai arī vienkārši pētīja visus sanākušos.

[echo3]

Neapšaubāmi. - Arī Enviks nebija drūmi noskaņots. Viņš noskatījās uz šamaņiem, kas pa vienam piepulcējās gaidošo bariņam. - Man izskatās, ka vairums tautu joprojām dzīvo mežos.

[Romija]

"Mēs nedzīvojam!" Klēra atbildēja. "Mans ciems ir jūras krastā! Protams, ir jau arī meži, bet mani ļaudis vairāk nodarbojas ar zvejniecību un lauksaimniecību!" viņa nebaidījās pastāstīt vairāk šim tikko satiktajam cilvēkam. "Bet... te tomēr ir daudz mežu, kuros dzīvot," pa vienam atkal noskatījusi apkārtesošos, meitene piebilda. "Kur dzīvo Tava cilts? Lielā, skaistā pilsētā?" tas bija pirmais minējums, kas šķita loģisks, aplūkojot sarunbiedra tērpu.

[echo3]

Jūra! - Envikam iespīdējās acis. - Es jau biju gandrīz aizmirsis... - Tad viņš attapās, un turpināja, atbildot uz jautājumu, - Es dzīvoju pilī, citi arī vai nu pilīs, vai muižās, vai plašās mājās, kā kuram patīk un iznāk. Pilsētu mums nav. Mūsu ir maz, un dzīvojam izkliedēti.

[zenofeX]

Puisis izbrīnīts novēroja, kā meitene ar lietpratējas seju lika zālei traukties pret sauli. Nebija jau nekas neredzēts; tas kas puisi izbrīnīja bija tas, ka meitene viņam nelikās pazīstama - tā pat nebija no viņa cilts.

"Tātad bezsapņu nakts nav saistīts tikai ar manu cilti?" viņš vairāk apstiprināja pats sev, nekā uzrunāja meiteni. Kad meitene piedāvāja piesēst, puisis apsēdās uz maigā zāles spilvena un nolika savu pleca maisu sev blakus.
"Paldies! Šķiet, ka tev nav sveši dzīvās pasaules spēka vārdi? Manai cilts arī dzīvo dziļā saskaņā ar dabu, un ir šo to iemācījusies." Viņš pasmaidīja, un kā par atbildi no viena no zāles stiebriem lēni sprogaino actiņu atvēra balts ziediņš.
"Esmu Krokuss, no dzīvzaļnieku cilts", viņš teica, paskatījies uz meiteni, kā jautātu viņas vārdu.