Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[echo3]

Lai jums nevienai nebūtu sirdsapziņas pārmetumu, es piesakos medīt, ja tas izrādīsies nepieciešams. Nevienu dzīvnieku nevajadzēs arī klāt saukt. - Enviks pēc kārtas palūkojās uz šamanēm. - Tikai medībās es iešu viens.

Vira bija izēsta, un Enviks ļāva sausajai lapai nokrist zemē. - Ja Gunda dara sliktu ļaudīm, viņas darbi būtu jāmeklē tur, kur dzīvo ļaudis. Tur, ziemeļu pusē.

[Romija]

Klēra paraudzījās uz ziemeļiem. Tālumā tiešām varēja redzēt kaut kādu apdzīvotu vietu. Viņa piekrītoši pamāja Envika ieteikumam. Ne tikai tāpēc, ka tur varētu meklēt pirmās Gundas pēdas, bet arī tāpēc, ka garam ceļam Klēra nebija gatava - tik daudz ēdamā viņa līdzi nebija paņēmusi. Ciemā noteikti būs kāds krogs, kurā iegādāt vēl kaut ko, jo nedaudz naudas viņai bija.

[Beppo]

Ngaio daudz labprātāk būtu atgriezusies savā teltī, kur mitinājās līdz ar Moanu, taču bija tāda sajūta, ka šoreiz nevar darīt tā, kā gribās, un Ngaio bija radusi paļauties uz savām sajūtām. Tikai vai Moana neuztrauksies?

Viņa labprāt iestrēba Lēlas brūvējumu, bet par sevi nesteidzās stāstīt. Jamrudī tā nemēdza darīt, tiesa, viņiem gan šādas izdevība reti kad gadījās, un šo ieradumu Ngaio nemēģināja pārvarēt. Pagaidām.

Kad pārējie tā kā posās ceļā, Ngaio pagāja nostāk un melodiski iedziedājās svešādiem vārdiem. Ilgi nebija jāgaida, kad pierikšoja pinkains zirģelis. Meitene pagriezās pret pārējiem:
— Vai mēs visi grasāmies kājām iet?

[Roviela]

Lēla piekrītoši pamāja Envikam. Jā, tā bija prātīga doma.
Viņa nokopa visu, nomazgāja, apdzēsa uguni, un tad bija gatava doties tālāk.
Ieraudzījusi, ka Ngaio pasauc zirgu, rudmate ieprātojās, ka viņai arī derētu kāds jājamzirdziņš, un viņa darīja tā, kā vienmēr bija darījusi šādos gadījumos - pasauca pirmo tālumā samanīto meža zvēru. Arī šoreiz tas bija meža zirgs, kas, atbilstoši savam brīvajam statusam, atlēkšoja, krēpes plivinādams un galvu mētādams.
Lēla tam klusi padziedāja ausī, un zirgs paklausīgi nogūlās, lai šamane tam varētu uzkāpt mugurā. Nekādu seglu vai pavadas nebija, un nebija vajadzīgi.
Tagad viņi gaidīja, vai citiem arī nav kāds pārvietošanās līdzeklis.

[zenofeX]

Jaunā diena solījās būt jauka. No krēslas iznirušie mežu, koku, pauguru silueti zīmēja robotu līniju; ziemeļos arī Krokuss manīja kaut kadu klucīšu un taisnstūru sabiezējumu, kuri varēja nozīmēt ļaužu apmešanās vietu. Krokuss joprojām nevarēja pierast pie tā, ka cilvēki būvēja sev dzīves telpu no nogalinātiem augiem. Viņš nevilšus nodrebēja, iedomājoties, ka tagad, ceļojot ar pārējiem šamaņiem, viņam vajadzēs pārnakšņot šādā dzemdē bez dzīvības...

Kad Krokusam piedāvāja viru, viņš laipni bet noteikti atteicās.

"Es arī domāju, ka mums vajadzētu atrast kādu Spēka vietu, diemžēl nepavisam neesmu šejienietis, un vispār... Mūsu cilts dzīvo mežā, neceļot īpašas mājas un nenogalinot šādām vajadzībām kokus. Saku tāpēc, lai vēlāk neesat neizpratnē par manu uzvedību pie koka būvēm... Man tās šķiet baismas."

"Ja patiešām neviens no mums nav šejienietis, tad mūsu mērķis varētu būt tā ļaužu apmetne tur", viņš norādīja uz ciematu tālienē, "droši vien ka turienieši kaut ko zinās vai varēs norādīt ceļu."

Kad Ngaio un Lēla ar spēka vārdu palīdzību sasauca zirgus, Krokuss uzmeta ceļa somu sev plecos un paņēma nūju.
"Nav jau tālu, iešu kājām. Ar zirgiem jāt tāpat nemāku, un ātrāka pārvietošanās veida par savām divām nezinu..."

Kad viņš sāka iet, bija skaidrs ka tā nav vis iešana, bet gan riksis. Krokuss pārvietojās ātri.

[Roviela]

Lēla palūdza savu zirgu pielīdzināt soli Krokusam.
- Kā tu teici? Jūs arī dzīvojiet dzīvās mājās? Tādās, kas aug pašas? Tādās, kas savijas un uzaug tad, kad vajadzīga telts, kur pārnakšņot?
Viņa skatījās uz vieglā riksī skrejošo ar priecīgu izbrīnu. Kas to būtu domājis! Vēl kādiem ir tāpat! Un viņa bija domājusi, ka viņas cilts ir vienīgā tāda.
Rudmatei interesēja arī, kāpēc Krokuss atteicās no viņas viras, bet viņa pieklājīgi nolēma to nevaicāt.

[Elony]

Dženesis likās visai neapmierināts, ka viņam ar kājām jākāpj no kalna pa taku lejā. Viņš reizēm žēlojās par staigāšanai nepiemēroto vidi.

Kad viņi nonāca lejā, alķīmiķis labprāt izmantoja atpūtas brīdi. Viņš neatteicās ne no viruma, ne padzēriena, bet pirms to lietošanas, katrā iepilināja kaut ko no savas pudelītes un tikai pēc tam paēda un padzēra. Likās, ka puiša garastāvoklis uzlabojas.

Kad saruna pievērsās turpmākajam ceļam, Dženesis pacēla citu pudelītu un pielika to pie lūpām. Pēc tam viņam zem apmetņa izauga lieli spārni, kas izpletās uz abām pusēm.
"Man ar pārvietošanos nav problēmu." viņš pasmaidīja.
"Un man ir ideja palidot uz priekšu un paskatīties, kā tur tajā apmetnē izskatās no augšās. Ko sakāt?"

[echo3]

Arī Enviks gāja kājām, un viņam nebija problēmu neatpalikt.

[Romija]

Atšķirībā no pārējiem, Klēra knapi spēja turēt līdzi. Viņai nebija zirga un arī iet viņa parasti gāja normālā solī, nevis skriešus, tāpēc tagad brīžan nācās skriet, brīžam iet, bet vienalga viņa pamazām atpalika.

[Klusētājs.]

Roja dzēra silto virumu no bļodas un lūkojās tālumā, kur varēja redzēt neskaidras, šķietamas pilsētas aprises. Viņa nekad agrāk tādās nebija bijusi, tādēļ tagad, jūtot, ka drīz tādā nāksies nonākt, satraukums nedaudz kāpās viņas ķermenī no tā nezināmā, kas tur gaidīja.
Viņa piecēlās kājās, kad pārējie taisījās doties. Daži sauca meža dzīvniekus, daži pielietoja vēl citādākas, dīvainākas palīgierīces, lai tikai nebūtu jāiet. Meitenei tas problēmas pavisam nesagādāja. Ja viņa no sava ciema bija spējusi atskriet līdz Sapņu Tulka mājvietai, tikšana līdz tai pilsētai bija nieks, tādēļ viņa, tāpat kā vēl daži, izlēma mierīgi iet ar kājām, klusi sekojot pārējiem.
Viņas skatienu piesaistīja meitene Klēra, kura ar laiku aizvien vairāk attālinājās. Viņa gāja mierīgi, ik pa laikam tomēr pieskrienot, tādēļ meitene neizturēja un piegāja pie viņas, jūtot, ka biedre pamazām pavisam paliek tālāka no pārējiem. Nez kādēļ viņai rūpēja tas, ka viņi varēja meiteni pazaudēt.
- Sveika. Vai Tev ir grūti? Varbūt labāk arī Tev vajadzēja kādu dzīvnieku, kas Tevi panestu? - Viņa jautāja, norādot uz Lēlu kā piemēru.

Šo rakstu rediģēja Klusētājs.: 05.02.2009 23:41

[Elony]

Tā kā neviens acumirklī necēla iebildumus, Dženesis pacēlās spārnos un aizlidoja uz priekšu, skatīties, kas tur tā par cilvēku apmetni. Viņš lidoja augstumā nedaudz virs koku galotnēm, un lūkojās, kāda aina viņam pavērsies.

[Romija]

"Nav man zirga," Klēra aizelsusies atbildēja un turpināja savu ceļu. "Izsaukt arī neprotu!' pēc brīža viņa piebilda, kad bija atguvusi elpu. "Ja mēs... daudz tā ceļosim... tad vajadzēs!" pa vidu soļiem viņa centās virknēt vārdus.

[Klusētājs.]

Roja līdzjūtīgi paskatījās uz Klēru, līdz viņas prātā ienāca doma, kas lika meitenei uzmundrinoši pasmaidīt.
- Nu.. pilsēta ir diezgan tālu. Tā izskatās no šejienes. Un nevar arī zināt kur tālāk mums nāksies ceļot.. ja vēlies, es varētu palīdzēt un izsaukt kādu radību, kas labprāt tevi panestu. Ko vien vēlies. - Viņa laipni piedāvāja.

[Romija]

"Kaut ko... tādu mierīgu!" Klēra centās uzsmaidīt pa vidu straujajiem soļiem. Uz zirga jāt viņa prata, bet nebija pārliecināta par savu prasmi jāt uz kāda dīvaina radījuma. Iepriekš tik klusās šamanes piedāvājums patiesi priecēja.

[novemberunge]

Vrata, protams, zirgu neizmantoja. Tas tik būtu skats! Ragainis, pats zirga augumā un ar pakaviem pie kājām, lec tādam pašama pakavotam nezvēram mugurā!
Viņa nagotās kājas, kaut tikai divas, bez piepūles spēja sekot līdzi pārējo zirgiem, kaut, tiesa, šamanis izskatījās visai neveikli, te lēkdams kā kalnu kaza, te skriedams pavisam cilvēcīgā gaitā.

[Ungaarijas ragas...]

Paēdusi Lēlas gatavoto virumu un iedzērusi Krokusa piedāvāto dziru, Serīna abiem sirsnīgi pateicās. tagad, kad bija uzaususi diena, viņa jutās daudz labāk.

— Liekas, ka man arī ir problēma ar ātru pārvietošanos, — meitene mulsi smaidīdama atzinās, mēģinādama turēt līdzi Klērai un Rojai. Dzīvnieku viņa neprata izsaukt un šurp ceļu bija mērojusi kājām.

[Massacre]

Serdžam bija zirgs un pamanījis, ka ir vairāki biedri, kuriem vajag palīdzību, viņš nokāpa no sava rumaka un ierunājās:

"Variet paņemt manu zirgu, viņš var nest divus." šamanis iztika ar dažiem vārdiem, lai izteiktu savu piedāvājumu.
Viņš nebija gluži pats tagad un tūlīt, visādas domas pa galvu maisījās. Gan par mājām, gan par Gundu, situāciju kā tādu. Ja viņš nespēs nosargāt savu ciemu, tad arī pārējai pasaulei ies grūti. Visām Gundas nelaimēm pa virsu nāks arī tās, no kurām vairāki mūži pavadīti sargājot.'
Un tieši savas dzimtās vietas dēļ un audzināšanas dēļ viņš varēja atļauties atdot savu zirgu un iet ar kājām, turoties vienā, nonogurstošā ritmā, līdz ar visiem pārējiem.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 06.02.2009 15:05

[Klusētājs.]

Roja pasmaidīja arī klāt pienākušajai meitenei un noteica.
- Nav problēmu. - Viņa jau taisījās doties mežu virzienā, zinot, ka tā radības viņai neatteiks un piekritīs izpalīdzēt, kad piejāja kāds puisis skaista rumaka mugurā un piedāvāja Klērai un Serīnai sēsties uz tā, pats gan nokāpjot zemē un turpinot ceļu ar kājām.
- Bet vai Jūs pats nevēlaties jāt ar to? Man nav problēmu viņām kādu izsaukt. Es tieši taisījos to darīt. - Roja jautāja šamanim.

Šo rakstu rediģēja Klusētājs.: 06.02.2009 15:32

[Elony]

Pēc neilga laika Dženesis atgriezās un nolaidās netālu no tiem, kas gāja (vai jāja uz zvēriem) pirmie.
"Es paskatījos, kas tur priekšā. Es teiktu, liels ciemtas, bet ne pilsēta. Viņiem tur ir tāds kā tornis ar mēness sirpi galā. Apmetni apjož diezgan pamatīga sēta, bet nav mūris. Un sargus arī neredz. Un es pielidoju tuvāk, lai šie mani pamanītu. Neviens man neuzbruka, taču nelikās manām, ka redz. Galvenais, liekas, ka droši varam tur iet, nebaidoties no naidīgas rīcības."
Viņš pastāstīja.
Turpinot ceļu, Dženesis atkal pacēlās spārnos, bet turējās kopā ar pārējiem. Likās, ka viņš vienkārši nav pieradis lielus attālumus pavadīt staigājot. (vai arī ir pārāk slinks)

[Beppo]

Ngaio lielām acīm raudzījās savvaļas zirgu izsaukšanā. Kaut viņa tā mācētu! Varbūt, ja kopīgās darīšanas ieilgs, viņa pat varātu palūgt kādam no viņiem atklāt Spēka vārdus tam. Vai arī izzināt tos pašas spēkiem. Taču tagad tam nebūt nebija īstais brīdis. Ngaio paplikšķināja Kimo pa purnu un uzlēca tam mugurā — pavada viņas zirgam gan bija, bet seglu ne.

Ngaio labprāt būtu ļāvusi izskrieties Kimo pēc sirds patikas, taču tagad bija jāpielāgojas lēnākajiem, tādēļ viņa tikai turējās apmēram bariņa vidū un skatijās, vai kājāmgājēji neatpaliek. Vēl vienu viņa paņemt uz zirga lāgā nevarēja, taču vienmēr bij gatava nokāpt no tā un solidarizēties ar kājniekiem.