Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[echo3]

Jā, es arī viņu no rīta manīju. Pagaidīsim, vēl jau ir laiks. - Enviks piegāja pie Lēlas un uzbūra viņai skaisto rudenīgo kleitu.

[Roviela]

Lēla apgriezās riņķī, ka kleita un mati noplīvoja vien, tad viegli pakniksēja.
- Paldies, Envik!
Viņa devās pie pirmā atrodamā spoguļa, kur vēlreiz saķemmēja matus un ielika tajos nopirkto sprādzi. Pēc tam piestiprināja jostai blаšķi.
Un tad spogulī ieraudzīja Ranfa atspulgu.
Šamane pagriezās un piegāja tuvāk, lai labāk noskatītu puisi. Viņa sasita plaukstas.
- Kur tu izskaties smalks! Nemaz ne pazīt! Vai tev kāds trauks ir, ko līdzi paņemt?

[Sindra]

Es redzēju Krokusu. Viņš tirgū runājās ar dīvaino ziedu meiteni.
Viņi kaut kur kopā devās. Ranfs atteica.

Viņš pateicās Envikam par tērpa uzlabojumiem un kad Lēla viņu uzrunāja, puisis nedroši piegāja pie spoguļa un palūkojās uz savu atspulgu.
Es pats sevi nepazīstu. viņš nočukstēja un grozījās spoguļa priekšā, lai labāk sevi aplūkotu no visām pusēm.

Uzlabotajās bruņās Ranfs izskatījās pārsteidzoši labi. Pat nemaz nevarēja pateikt, ka viņš būtu vienkāršs zirgu puisis.


Klērai izdevās atrast vietu, kur auga visai skaisti, zili savvaļas ziedi.
Tepat arī bija atrodamas margrietiņas. Zālājs ar puķītēm bija nostāk no pilsētas centra un ziedi pat nebija apputējuši.

[Roviela]

Lēla piegāja un paskatījās puisim pār plecu.
- Gan tu kādreiz dabūsi tādas īstas bruņas arī. Tiešām, tiešām. Tev tik labi tās izskatās, ka tā nevar būt, ka nedabūsi.

[Sindra]

Ja? puisis pagriezās pret Lēlu. Viņam patika meitenes sacītais.
Taču likās, ka tomēr īsti līdz galam viņš tam netic.
Tu vienmēr esi dabūjusi to ko vēlies? Un to, kas tev piestāv?

[Roviela]

Lēla noliedzoši papurināja galvu.
- Nē, neesmu vis. Es vienmēr esmu gribējusi iemācīties vārdus, kas nav kādām dzīvām lietām, bet tādi man un visai manai ciltij nedodas rokā. Jebkādus! Vienalga. Tas ir mans sapnis kā šamanei. Nu nav jau tā, ka vienmēr dabūt to, ko kārojas, bet, ja bērni vienmēr viegli dabūtu to, kas viņiem kārojas, tur iznāktu vieni īsti patmīlīgi sliņķi un liekēži. Ja kaut ko sasniedz ar pūlēm, ar savu darbu, prātu un spējām, tad tas kļūst dārgs. Kas viegli nācis, viegli aiziet. Tu taču zini šo teicienu? Bet jā, es domāju, ka tādu lietu kā skaistas bruņas, tu kaut kad varētu dabūt. Tas tomēr ir vairāk naudas jautājums, atliek tikai pelnīt. Lūk, ja gribēsi labi prast cīnīties ar zobenu, tad nauda skolotājam vien nelīdzēs, vajadzēs pašam trenēties.
Viņa uzsmaidīja puisim.
- Man nekad nav bijusi šāda kleita! Pat neesmu domājusi vai sapņojusi par tādu. Mežā tas būtu nepraktiski, varbūt, tāpēc.

[Sindra]

Es labprāt gribētu būt slinķis un liekēdis. Ranfs iesmējās.

Viņš beidzot atgāja no spoguļa un palūkojās uz Lēlu.
Tu arī izskaties ļoti skaista. viņš nomurmināja un izskatījās sakautrējies.
Mirkli viņš blenza grīdā līdz uzdrošinājās pacelt skatienu.

Ak jā,... b.lašķe. Laikam būs jāiet kaut ko sameklēt.

Ranfs devās uz virtuves pusi, kad durvīs saskrējās ar Lāci.
Kungs, kā varu Jums pa... krodzinieks uzmanīgāk ieskatījās puisī. Ranf?
Viņš kādu brīdi bolījās uz savu staļla puisi, līdz viņa seja palika stingra un viņš noraidoši pakratīja galvu.
Nē! Tu nedrīksti nekur iet šādā paskatā! viņš nemaz negrasījās uzklausīt iebildumus.

Ranfs neizpratnē lūkojās uz krodzinieku likās, ka paziņojums puisi ir tā pārsteidzis, ka viņš pat nespēj neko pateikt.

[Roviela]

- Paldies! - Lēla pakniksēja Ranfam.

Paziņojums pārsteidza arī Lēlu.
- Bet kāpēc? - viņa beigās izstostīja. - Apģērbs ir par greznu, vai kas?

[echo3]

Tas biju es, kas tādu paskatu sagādāja. - Enviks teica. - Tā ir ilūzija, kas nozudīs rītausmā. Saimniek, no Tu baidies?

[Sindra]

Bet jūs paskataties uz viņu! Vai viņš izskatās pēc zirgu puiša? Krodzinieks pamāja uz Ranfa pusi.
Viņam ir jāizskatās pēc zirgu puiša nevis pēc dižciltīgā.

Par greznu? Kas par iedomām! Es... es... ES VIENKĀRŠI AIZLIEDZU!!! viņš bargu seju paraudzījās uz zēnu un aizskrēja atpakaļ uz virtuvi aizcirsdams durvis.

Ranfs stāvēja kā pārakmeņojies. Un blenza uz Lāča aizcirstajām durvīm.

[Roviela]

Lēla piegāja pie Ranfa un uzlika viņam roku uz pleca.
- Tur kaut kas slēpjas, - viņa nopietni teica.
- Kaut kas tāds, ko mēs nezinām, bet ko zina saimnieks. Nav Lācis ne tik nejauks, ne bargs, tam visam ir pavisam cits iemesls, es jūtu! Nepārdzīvo, Ranf. Envik, vai tu pārtaisīti apģērbu tā, lai Ranfs izskatās tā, ka varētu būt balles viesis, bet ne dižciltīgais? Lai paliek viņa bruņas un zobens, vienkārši izskatu nomaini, ja?
- Klau, - viņa pieliecās Ranfam pie auss un pavisam čukstus teica, - man ir aizdomas, jā, jā, man ir aizdomas, ka tavi vecāki tevi te slēpj no kaut kā, un tāpēc tev ir jāizskatās ne tā, kā tu jūties un gribi. Tev jāizskatās necilam un neievērojamam. Vismaz pagaidām. Tu piecietīsi vēl kādu laiciņu? Man ļoti gribās, lai Tu tomēr tiktu uz balli. Nu, ja saimnieks tomēr neļaus, tad nekā...

[Sindra]

Nē! Ranfs noteica un pakratīja galvu.
Man nevajag citu izskatu. Es iešu tāpat.
Man atļāva iet, ja es izdarīšu visus darbus, es visu izdarīju.
Un par izskatu runas nebija. viņš stūrgalvīgu skatienu palūkojās uz Lēlu.

Es iešu. Un uzzināšu to, kas man jāuzzin. Ja patiešām šim visam ir kāds iemesls.
Un pat ja nebūs. Nekas nebūs mainījies.

[Elony]

"Visdrīzāk, šādā izskatā tevi atpazīs kā dēlu dažiem ļaudīm, par kuriem krodzinieks negrib runāt." noskatījies izrādi, Dženesis noteica un paraustīja plecus.
"Cik liecina mana pieredze, labāk būtu palicis par zirgu puisi. Un cik liecina mana pieredze, tu tāpat iesi uz balli un iekulsies nepatikšanās. Nu labi..."
Dženesis devās uz izeju.
"Mums laiks uz balli, ja puķu zēns kavējas, tad pats vainīgs."

[Roviela]

- Tu skaties, stūrgalvi! Ka tevi pēc tam no šejienes neizmet! Turklāt Dženesim var būt taisnība, - Lēla nemaz nebija tik apmierināta.
- Jā, es jau saprotu. Ceru, viss beigsies labi. Tikai nepiemirsti, lūdzu, ka mums ir iluzors apģērbs, un ilūzija var negaidīti izgaist, un tad mēs izskatīsimies tādi, kādi bijām pirms tam, un tad cilvēki var smieties par mums. Aha, jā, tā var atgadīties. Labāk to nepiemirst.
- Nu, ja izmetīs, tad tu vari nākt mums līdzi, - meitene beigās pasmaidīja, - tādā ziņā sliktāk jau nebūs!

[echo3]

Lācis no kaut kā tiešām baidās. - Enviks piegāja pavisam tuvu Ranfam. - Un man arī šķiet, ka viņš sargā Tevi. Iemeslu es nezinu. Starp citu, ja Tu izskatītos pēc zirgu puiša, tad Tevi pilī nelaistu iekšā. Lācis par to nepadomāja.

Pie Ranfa stūrgalvīgās izturēšanās Enviks pasmīnēja. - Iepatikās spožā čaula? Nekā nebija, vecākos vajag cienīt, pat ja viņi ne vienmēr liekas prātīgi. No kroga iziesi izskatā, kādā Tevi vēlas redzēt Lācis. - Pirms Ranfs bija paguvis kaut pakustēties, viņa greznās bruņas nomainīja krietni vienkāršākas, bet tikpat ērtas un izturīgas. Tagad puisis izskatījās pēc jauna kareivja.

Jā, ejam. - Enviks arī devās uz durvīm, palūkojies pār plecu uz Ranfu, - Dženesim var būt taisnība, un ne jau apģērbs tad būs svarīgs, bet tas, kas esi Tu pats.

[Romija]

Klēra salasīja gan zilās puķītes, gan margrietiņas. Atgriezusies krogū, viņa ļāva Envikam atkal uzburt jauko kleitu. Matus viņa sakārtoja ar puķītēm, pirms tam katrai piekardamās, lai tās sāktu spīdēt. Izskatījās tā, it kā dārgakmeņi būtu salikti matos. Apmierināta ar paveikto, arī Klēra bija gatava doties.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 28.03.2009 01:01

[Ného]

Akants uzvilka savu jauniegādāto tērpu un pie jostas piestiprināja savu zobenu. Ja jau atļauts, tad atļauts. Un nekad nevar zināt, kas var atgadīties. Vēl viņš paņēma vismazāko somiņu un piestiprināja pie jostas tā, lai to zem mēteļa nemanītu. Tur viņš bija ielicis dažas svarīgas lietas, kas vienmēr varēja noderēt. Pārējās savas mantas smuki sakārtojis, viņš devās lejā un pievienojās pārējiem. Scēnā par Ranfu Akants neko neteica, vien domās piekrita Dženesim.

[Elony]

Dženesim ļoti patika, ka biedri saka, ka viņam var būt taisnība. Viņš lepni pasmaidīja. Pēc tam saņēmās un uztaisīja nopietnu seju.
Kad visi beidzot bija gatavi, viņš devās ar viņiem uz karaļa pili. Dženesis bija pieticīgs, tāpēc gāja pārējiem aiz muguras, viņš nealka uzmanības.

[Roviela]

Lēla draiski iesmējās un apdancoja Ranfam apkārt.
- Tu izskaties lieliski! Kā tas var būt, ka viens puisis, velc, ko gribi mugurā, izskatās brīnumjauki? Zini, tas skaistums būs tevī, drēbes ir tikai čaula. Vai tu dejot proti? Kaut mazlietiņ? Es gribēšu dejot ar tevi, ja sanāks. Un tad iesim pēc ūdens, atceries? Ejam, ejam!

[Sindra]

Lai arī Lēla viņam lēkāja apkārt, Ranfs izskatījās noskumis.
Enviks teica, ka bruņās dejot neesot iespējams. puisis atrauca un nodurtu galvu sekoja pārējiem.