Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Elony]

Nebūtu tā, ka Dženesis daudz ēstu, bet maltīti viņš izbaudīja un centās pagaršot pa druskai no visa, kas pašam šķita garšīgs, kā arī bagātīgi dzēra medalu. Lēla un krodzinieks jau uzsāka jauku sarunu, kurā Dženesis klausījās.
"Šī Lesta laikam nav vietējā, ja jau traktierī mitinās." viņš ierunājās. "Vai jums ir arī vietējie šamaņi, kas mitinās pilsētā? Mēs, redz, labprāt iepazīstamies ar amata brāļiem, apmaināmies ar pieredzi, iedzeram kādu mēriņu un tā..."

[echo3]

Enviks mierīgi malkodams vīnu sagaidīja vakariņas un tikpat mierīgi paēda. Viņš klausījās pārējo sarunās un kroga trokšņos, bet pats neko neteica. Pie spārnotā šamaņa vārdiem par apmainīšanos ar pieredzi Enviks neuzkrītoši pasmīnēja, bet noturējās, neatgādinājis Dženesim neseno tirādi par šamaņu noslēpumiem.

[Sindra]

Nav gan vietējā. Bet es nemāku teikt no kurienes. krodzinieks apstiprināja.
Nu jūs varat mēģināt ar viņu iepazīties. Viņa ir visai... noslēpumaina. Lācis pasmaidīja un devās uz iekštelpām.

Pēc kāda brīža pie galdiņa pienāca krogus meitene.
Jūs drīkstat iekārtoties septiņās istabiņās.
Trīs no tām ir vienvietīgas un pārējās divvietīgas.

Uz vienu no vienvietīgajām pieteicās Vrata.
Savukār Serīna un Roja pieteicās uz vienu divvietīgo istabiņu.
Meitene izskaidrija, ka viesiem jādodas augšup pa kāpnēm uz otro stāvu un istabas, kas atrodas gaiteņa kreisajā pusē ir domātas biedriem.
shēma

[echo3]

Vienu vienvietīgo atstājiet man. - Enviks teica. - Es tūlīt gulēt neiešu. Domāju mazliet pastaigāt pa pilsētu, un pie Noignara arī vēl aiziešu. Vispār man gribas zināt, vai pilsētā nekas dīvains nav noticis.

Uzreiz gan viņš kājās necēlās - mūzika bija skaista, un daži no biedriem vēl nebija beiguši vakariņot.

[Elony]

Paēdis un padzēris, Dženesis jutās samērā labi. Piedzēries viņš nebija, pārēdies arī ne.
"Es labprāt gribētu sev vienvietīgu istabiņu, jo man nepatīk ar savu klātbūtni apgrūtināt kādu citu." viņš pateica.
"Bet nu būšu mierā ar to, kā sanāks..."
Viņš piecēlās kājās.
"Labi, es došos dibināt jaunus kontaktus."

Dženesis darījā, kā teicis, viņš devās pie galdiņa stūrī, kur sēdēja Lesta. Dženesim nebija grūti noteikt, ka viņa nav cilvēks... un vispār izskatījās tā, ka prātā neviļus nāca mēness dziedātājas teiktais par tumšo personu...
Tomēr viņš atmeta veltīgas bažas.
"Sveicināta, es esmu Dženesis." viņš nedaudz palocījies stādījās viņai priekšā. "Man darīja zināmu, ka tu esi šamane un tāpēc es vēlos ar tevi parunāt."

[Ného]

Akants neiebilda biedru izvēlei par apmešanās vietu. Cenas pagaidām viņu neuztrauca, jo savos ceļojumos bija nopelnījis pietiekami. Viņam gan nepatikās tas, ka gultasvietu viņam izmaksā kāds. Jau saņemot dāvanas iepriekšējā apmešanās vietā Akants nebija īsti apmierināts. Bet ja jau tā notika, puisis nolēma kaut kad Envikam to atlīdzināt kaut kā.

Krodziņš likās patīkams un ēdiens tā pat. Bija tik labi, ka Akants gandrīz iesnaudās. Bet krogus meitene viņu izglāba no kauna - bija pienācis laiks sadalīt guļvietas. - Es esmu ar mieru apmesties divvietīgā istabiņā.

[Romija]

"Es varu gulēt divvietīgā, man vienalga!" Klēra atteica un nu gan atļāvās pagriezties tā, lai redzētu gan Dženesi, gan skaisto būtni. Viņu gan māca šaubas, ka šāda viešņa runās ar kuru katru ieklīdeni, bet pavērot no malas varēja. Izskatījās, ka šamane kaut ko gaida, tikai diez vai tie varēja būt viņi. Bet ja nu tomēr?

[Roviela]

- Es arī droši varu divvietīgā, - Lēla mundri noteica, noskatīdamās pakaļ Dženeša gājienam pie Lestas.
Meitene pagaidām palika savā vietā - interesanti taču, kā tas turpināsies! Varbūt baltmate gribēs parunāties ar viņiem visiem?

[zenofeX]

Krokuss sēdēja kopā ar visiem un vakariņoja, taču izskatījās, ka ēst viņam diez ko negribējās. Viņš apēda nedaudz dārzeņus un pa virsu uzdzēra medalu. Paralēli ēšanai viņš izklaidīgi klausījās pārējo sarunās.
"Nez kāpēc man šķiet, ka noslēpumainā šamane nav šeit vienkārši tāpat apmetusies - viņa kādu gaida, iespējams mūs." viņš ierunājās, un tad, kad Dženesis devās iepazīties, piebilda: "To, vai viņa ir labvēlīga mums vai tieši pretēji, tūlīt redzēsim."

"Es varu gulēt gan viens, gan kopā ar kādu - istabas biedrs man netraucēs", Krokuss noteica par istabu sadalījumu.

Neskatoties uz svešo vietu, pelēkmataino šamani un visapkārt notiekošo, Krokuss bija ļoti miegains - daļēji tas bija izskaidrojams ar to, ka viņš visu dienu bija raiti soļojis, lai tiktu līdzi zirgiem. Tomēr viņš vēl palika lejā, lai redzētu to, kas notiek starp Dženesi un stūrī sēdošo šamani.

[Sindra]

Pēc siltā ēdiena krodzinieks ar savu palīdzi vēl atnesa arī saldo ēdienu.
Ja jau bija prasīts kārtīgi daudz ēdamā, tad biedriem tika arī atnests.
Pilsētā dīvains? Nu it kā nē... Skatoties, ko Jūs domājat ar dīvains. krodzinieks atteica Envikam.


Lesta palūkojās uz Dženesi ar to pašu garlaikoto skatienu ar kuru iepriekš bija skatījusies pa logu.
Viņa nopētīja viņu un likās, ka neatbildēšanas laiks jau pārsniedza pieklājības robežas. No pētošā skatiena pat sametās neomulīgi.
Beigu beigās viņas lūpās parādījās viegls smaids.
Sveiks Dženesi! Jā, Tevi būs informējuši pareizi. Es esmu šamane. viņa pamāja uz krēslu sev līdzās, ka puisis drīkst apsēsties.
Par ko Tu vēlējies parunāt?

[Elony]

Dženesis apsēdās un domāja, vai nepiedāvāt pasūtīt kādu dzērienu, bet nolēma, ka viņam tomēr dzeramā šim vakaram pietiks. Nevar jau visu laiku izmantot pretreibuma pilienus.
Un ja gribēs, šī pasūtīs pati.
"Nu, es arī esmu... tas, ko parasti dēvē par šamani. Šeit ar draugiem esmu tādēļ, ka dzirdējām, ka tuvumā ir spēka vietas, kas aktivizējās. Un gribējām tās apskatīt. Un vēlējos uzzināt, kas tev par to zināms. Tu šeit esi bijusi agrāk, kā nekā. Mani visvairāk satrauktu iespēja, ka šo spēka vārdu avotu apsargās savtīgi un skaudīgi vietējie šamaņi, kas svešiniekus negribēs laist klāt."

[echo3]

Ciemā, kurā mēs bijām iepriekš, bija pazudis viss ūdens. Kā pēc tam izrādījās - ne tikai ciemā, bet visai apkārtnē. - Enviks pastāstīja. - Un nācās ne mazumu papūlēties, lai tiktu galā ar bēdu, ko bija sagādājusi Gunda. Tāpēc arī par dīvainām lietām prasu. Vecais Sakārnis mums tā piesacīja - vērot un minēt, līdz atradīsim Gundu un sapratīsim, ko viņa vēlas. - Puisis balsi neklusināja, bet gan Gundas, gan Vecā Sakārņa vārdus izrunāja ar cieņu.

[Sindra]

Tie visi ir Tavi draugi? sievietes skatiens pievērsās galdam ie kura sēdēja pārējie šamaņi.
Apskatīt Spēka vietu vai to izmantot? Lesta pārjautāja atkal skatīdamās uz Dženesi.
Iespējams, ka viņi varētu ļaut Tev apskatīt Spēka vieta, ja spēsi viņiem piedāvāt ko noderīgu.
Tu pats jau droši vien neesi savtīgs un skaudīgs, vai ne?
Un labprāt dalies savos noslēpumos.

Kad viņa sadzirdēja pie blakus galdiņa Enviku pieminam Gundu, Lesta paskatījās uz viņu.
Bet visai ātri atkal novērsās.


Krodzinieks noklausījās Envija stāstīto un likās aizdomājies.
Nē, viņš pakratīja galvu. Pie mums viss rit ierasto ritmu. Tik vien stāsta, ka pils darzā esot "atdzīvojusies" vecā strūklaka. Bet es par to nekā sīkāk nezinu.

[Roviela]

- Jā, Gunda ir ļoti, ļoti spēcīga šamane, varena! - Lēla piebalsoja.
- Viņa gan mūs arī apbēdināja, vismaz mani, bet tā ir mana bēda, jūs tur nevarat palīdzēt, tāpēc nemaz nestāstīšu, - rudmate nopūtās.
- Toties medalus jums ir lielisks, un vakariņas garšīgas, pasakiet, lūdzu, paldies darītājiem!

- Jus sakāt, strūklaka atdzīvojusies? Un kur tā ir? - Lēla ieinteresējās.
- Vai vakaros tur ir skaisti? Pie ūdenskrituma arī bija ļoti skaisti. Bēda, kur bēda, bet skaisti.

[Elony]

"Nu, ar šo to es varu padalīties..." Dženesis pasmīnēja. "Mēs tur nedodamies ar mērķi pie avota, to izmantot, vismaz tāpat vien. Var teikt, ka mums uzgrūda neskaidru uzdevumu, no kura vaļā grūti tikt... tā ir galvenā doma. Mēs pat īsti nezinām, kāds ir uzdevums un ko darīt. Varbūt Spēka avots spēs kā palīdzēt.
Saki, kas tieši tur ir, vai tu zini, ko tie šamaņi varētu gribēt apmaiņā?"

[Sindra]

Nu, nu... Un ar ko tad Tu esi gatavs padalīties, pudeļpuika? Lesta atbildēja uz Dženeša smīnu.
Spēka vieta atrodas pils teritorejā. Tur kuru katru nelaiž. viņa vienkārši noteica.
Vai tad Tu par kaut ko skumsti, Dženesi? Ka meklē avota palīdzību. Cik zinu tas spēj palīdzēt tikai grūtsiržiem.


Es īsti nezinu. krodzinieks atbildēja Lēlai. Es patiesībā nekad to neesmu redzējis.
Tās ir šamaņu lietas. Zinu tikai, ka tā atrodas pils parkā. Tādā kā alā.
Paldies par labajiem vārdiem. Man prieks, ka jums garšoja mielasts.

Pārējie viesi bija pamazām izklīduši. Krogā sēdēja tikai vientuļš vīrs ar alus kausu pie kamīna, Dženesis ar svešinieci un pārējie biedri,
kad kroga durvis atvērās un pa tām iestreipuļoja iepriekš redzētais staļļa pusis. Viņa augumu vēl joprojām sedza bruņas, taču apģērbs bija saplosīts un saārdīts un asinīm notecējis.
Viņš aizklenderēja līdz kroga telpas vidum un bezspēkā sabruka zemē.
Pēdējiem spēkiem viņš pacēla galvu un palūkojās uz krodzinieku.
Viņš... viņš mani vairs neatpazina. puisis nočukstēja un viņa galva noslīga zemē.
Likās, ka viņš ir zaudējis samaņu. No ievainojumiem vēl joprojām sūcās asinis.


Lesta par redzēto nedaudz sarauca pieri, bet neizskatījās, ka notikušais viņu īpaši ieinteresētu.
Krodzinieks pieskrēja pie puiša un notupās līdzās.
Vai kāds var aizskriet pēc dziednieces? viņš lūkojās apkārt līdz pie kamīna sēdošais piecēlās un straujā gaitā izgāja pa durvīm.

[Elony]

Dženesis padomāja.
"Nu, nav pieklājīgi saukt kādu par pudeļpuiku. Pieklājīgi ir saukt par alķīmiķi. Nu, padalies tad savās metodēs, kā piekļūsti spēka vārdiem - kaila dejo ap ugunskuru? Kvēpini apdullinošas zāles vai arī kā?
Es varētu nosaukt vārdu, kas palīdz miesai būt izturīgākai pret fiziskiem ievainojumiem." (To tāpat Enviks skaļi pateica visiem...)
"Tiesa, tad gribētu zināt, ko dabūšu pretī.
Ja kuru katru nelaiž klāt spēka avotam, tad kādu tomēr laiž klāt gan. Iespējams, ka kādu, kas karalim pirms dažiem gadiem krietni palīdzēja... vai arī tu šeit esi cita iemesla dēļ?
Es nezinu par spēka avota specialitāti, bet tā tik un tā ir pirmatnējā substance - to var izmantot, lai meklētu dažādus spēka vārdus."

Daudz informācijas un jautājumu dažos teikumos. Dženesis netērēja laiku garām, tukšām runām. Ja neskaita sākotnējo izrunāšanos, nepasakot viņu ceļojuma apstākļus un mērķi.

Dženesis uzlūkoja nelaimīgo jaunekli, bet viņš nespēja palīdzēt un nezināja, kas šim noticis. Turklāt citi jau steidzās palīgā. Viņš palika sēžam pie galda.

Šo rakstu rediģēja Elony: 09.03.2009 11:41

[Roviela]

Lēla pietrūkās kājās. Nu labi, dziedināšanas vārdus viņa vairs nezināja, bet pārsiet brūces noteikti prata.
Viņa steidzas pie nokritušā puiša un mēģina vismaz apturēt asinis, līdz atnāks dziedniece.
Ko tur Dženesis un Lesta runāja, viņa īpaši neklausījās.

- Ai, kaut tie nebūtu tie vārdi bijuši! - rudmate mazliet sūkstījās.
- Kā tagad noderētu...

Balsī bija jūtams vienīgi žēlums par to, ka nespēj palīdzēt un ne pilītes naida vai kā tāda pret to, kas to izdarīja.

[echo3]

Enviks pielēca kājās reizē ar Lēlu un pieskrēja pie saļimušā puiša. Dziedināt viņš neprata - tas ir, nezināja tādus vārdus - bet palīdzēt nostrādzēt bruņas taču varēja. Un arī aiznest noguldīt ievainoto piemērotākā vietā, ja kāds teiks tā darīt.

Darbojoties ar sprādzēm, Enviks pagrieza galvu uz krodzinieka pusi, - Kas ir "viņš", kas vairs neatpazina? - Envika acis samiedzās - viņš mēģināja atcerēties, vai nav jau kādreiz redzējis tādus ievainojumus.

[Sindra]

Jā, dejoju kaila. Lesta iesmējās. To gan tev gribētos redzēt, vai ne?
Tu esi pārlieku ziņkārīgs. Un par daudz gribi. Spēka vārdus, Spēka vietas. Un lāga neko nevēlies dot pretī.
Nē... viņa pakratīja galvu Tā mēs neko nesarunāsim.


Puiša brūces izskatījās pēc kāda dzīvnieka uzbrukuma.
Kodienu un nagu pēdas.
Krodzinieks bezspēcīgi noraudzījās uz palīgiem un paraustīja plecus.
Kaut kāds vilks. Dzīvnieks. Viņam nez kamdēļ likās, ka viņš šo dzīvnieku ir pieradinājis vai uzskatīja par draugu.
Kā suni. Es jau teicu, ka vilks nav suns, bet viņš mani neklausīja.