Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Sindra]

Naia pamāja.
Jā, somās ir maize. viņa apstiprināja un pamāja uz sainīšiem, kuros bija sakrāmēta līdzi ņemamā pārtika.
Veiksmīgu ceļu! šamane novēlēja biedriem.
Ja sanāk doties garām, noteikti iegriezieties!

Viņa noskatījās kā biedri dodas ceļā un pamāja atvadas.
Ciems ar torņa celtni palika aiz muguras.
Kā jau Naia bija stāstījusi ceļš patiešām bija mierīgs. Biedrus nekas neapdraudēja.
Uz nakti bija jāapstājas un jāatpūšas, lai nākamajā dienā varētu ceļu turpināt.

Naktis bija samērā dzestras, taču tā kā lielākā daļa pie šādiem laika apstākļiem bija pieraduši, tad iztikt varēja.
Nekas savāds nakts mieru netraucēja. Un pēc trīs dienu ceļojuma tālumā varēja saskatīt augstus mūrus.

Tā bija pilsēta. Ar akmens celtnēm, bruģētām ielām.
Šādās pilsētās bija atrodamas gan tavernas, gan tirgus laukums. Veikaliņi.
Pilsētā varēja nokļūt pa vārtiem, kurus uz mūriem apsargāja sardzes vīri.

[Elony]

Dženesis tad arī devās ceļā. Viņš darīja tā - palido kādu gabaliņu uz priekšu, nolaižas zemē un apsēžas, gaida pārējos. Kad tie sasniedz viņu, viņš atkal palido tālāk un dara tāpat. Tādā veidā viņš būtībā ceļoja kopā ar pārējiem un darbojās kā izlūks, ja ceļā kas dīvains vai neparasts.

Tikai, kad viņš tika jau tik tuvu pilsētai, ka no pilsētas varētu viņu saredzēt, Dženesis lika pazust spārniem un, sagaidījis pārējos, steidzās viņiem pakaļ kājām. Pie pilsētas jau varēja nesteigties un jāt lēnāk arī zirgu mugurās, bet pilsētā iekšā ātri jāt vispār nebūtu labi.

[echo3]

Enviks ceļam paņēma vienu maizes sainīti, vairāk neko. - Laimīgi un paldies par laipnību! - Viņš atvadījās no Naias.

Viņš izrādījās saticīgs ceļabiedrs, bez kādām kaprīzēm. Pēc trim dienām puisis bija labi sapraties ar Noignaru, un zirgs no labas kopšanas spīdēt spīdēja. Krēpes Noignaram tagad bija sapītas smalkā bizē gar skaustu un rotātas ar sudraba lentas vijumu, garām šķipsnām krītot kakla kreisajā pusē. Dīvaini izskatījās vienīgi tas, ka Enviks jāja bez segliem.

[Romija]

Atvadījusies no ciematniekiem, Klēra sekoja pārējiem Kastaņas mugurā.

Pirmo dienu viņa pavadīja domīgi. Vismaz tā no malas izskatījās. Bet patiesībā viņa domāja par Envika pateikto spēka vārdu. Tagad, kad ārstēšanas spēju vairs nebija - un to viņa bija pārbaudījusi atkal -, aizsardzības vārds varētu visai noderēt. Bet vairāk kā pusi dienas viņa pavadīja veltīgi cenšoties likt šo vārdu lietā. Tas it kā neklausīja viņai. Gan domas par bruņām, biezu vamzi, ieročiem - viss velti, nekas nelīdzēja vārdam darboties. Un tikai uz vakarpusi, kad Klēra gluži neviļus aizdomājās līdz ar mizu ceptiem kartupeļiem un saulē sasilušu, apbrūnušu maizi, viņa sajuta savādu kņudoņu uz ādas. Vārds bija nostrādājis, tikai pavisam citā veidā, kā to varētu sākotnēji iedomāties. Vairākas reizes pārbaudījusi, Klēra jutās ļoti apmierināta ar savu ieguvumu.

Turpmākais ceļš pagāja mierīgi. Pie pilsētas Klēra juta savādu uztraukumu. Lielā pilsētā viņa nebija bijusi, tāpēc kāre izzināt un redzēt bija tik spēcīga, ka gribējās Kastaņu pamudināt doties ātrāk, tomer viņa palika kopā ar pārējiem un tuvojās pilsētai.

[Ného]

Viesulis! Labs vārds. Reiz nācās braukt ar kuģīti tādā vārdā. Bija ārkārtīgi uzticams un visa garā ceļa laikā negadījās nekādas likstas. - Akants piegāja pie zirga, noglaudīja to un ļāva pierast pie sava tuvuma.
Pēc tam viņš paņēma visas savas mantas un dāvinājumus no ciema šamanes - jāatzīst, tas lika puisim justies nedaudz neērti, jo nekādu lielo darbu viņš, atšķirībā no citiem, nebija ieguldījis - un nostiprināja pie segliem. Nu viņš bija gatavs doties ceļā. Izsakot pateicību ciema šamanei un citiem cieminiekiem, Akants nosolījās vēl kādreiz šeit iegriezties. Bet nu varēja doties turp, kur senči viņam rādīja ceļu - tālāk prom no mājām.

[zenofeX]

Krokuss jutās ļoti labi, kāmēr biedri ceļoja caur plašajām ārēm. Viņš gan tērzēja ar Klēru, Lēlu par dažādiem atgadījumiem, par dzīvniekiem, augiem un visu ko citu, gan prātoja, kas viņus sagaidīs alā. Vakaros viņš vienmēr apstaigāja apkārtni, meklējot neredzētus augus, taču neko īpašu neatrada. Pēc ikvakara apgaitas viņš atgriezās nometnē un, atvēris savu maisu, no tā izvilka mazo grāmatiņu, kur ierakstīja tās dienas novērojumus.

Tuvojoties pilsētai, Krokusa oma pasliktinājās, un viņš zināja kāpēc. Augstie mūri un ieeja akmens pasaulē - tas bija tas kas viņu gan vilināja gan arī biedēja. Taču šoreiz izvēles nebija - bija jāiet un viss.

Drīz vien viņi bija nokļuvuši līdz vārtiem. Krokusa acis šaudījās apkārt - savos ceļojumos viņš tikai dažas reizes bija nonācis lielās pilsētās, tādās kā šī. Viņš vēroja ļaužu plūsmu aiz sargiem - ratus, sievas ar nesamiem, skrejošus bērnus, un ubagus, pajūgus.

Krokuss it kā nemanāmi palika iepakaļ, viņš nevēlējās pirmais paiet zem mūriem. Bija bailes.

[Roviela]

Lēla pa ceļam bija labi sadraudzējusies ar Pakaviņu. Zirdziņš bija ļoti uzticīgs, un turējās šamanei blakus gandrīz kā sunītis. Bet jauns jau vēl bija patiešām! Meitene zirdziņu nenopūlēja ne drusciņas vairāk, kā tieši nepieciešams, un, ja dienas beigās sāpēja kājas, tad viņiem abiem, un, ja Lēlai bija skaisti sapītas bizes, tad Pakaviņa spalva vienmēr bija izsukāta gluda un krēpes tāpat.
Rudmate dzīvi interesējās par Krokusa atklājumiem. Viņa arī pa ceļam mēģināja parunāties ar augiem, centīgi izvairoties no tiem, kurus kādreiz zināja kā ārstniecības augus. Lēla negribēja vēlreiz likt kādam augam nosalt.

Pilsēta Lēlu īpaši neiepriecināja. Tur nebūs nekā pazīstama, aukstas sienas, auksti bruģa akmeņi, metāls un citas nedzīvas lietas, kuru vārdus viņa nezināja. Mierinājums bija cerība tikt Spēka Vārdu vietā.
Pie vārtiem meitene nokāpa no zirdziņa un gāja tālāk tam blakus kājām. Vispirms būtu jāatrod kāda vieta, kur apmesties, kur pašiem un zirgiem būtu labi. Vismaz zirgiem, jo šaubījās, vai viņa spēs justies īsti labi kaut kur, kas nav brīvā dabā.

[Sindra]

Pilsētas sargi šamaņu bariņam nekādu lielo vērību nepievērsa.
Karaliste bija liela un šeit apgrozījās daudz un dažādas būtnes.

Ieejot pilsētā varēja manīt uz kuru pusi aizsteidzas tirgotāji. Tur bija tirgus laukums.
Pilsētas laukumā malā varēja manīt vairākas ēkas, kurš bija ierīkoti krogi.
Tos varēja saskaitīt vismaz trīs. Likās, ka tie sadalās pēc izmaksām.
Vienam nosaukuma izkārtne "Fejas smaids" bija kārtīga un glīta.
Tāds vidēji dārgs krogas saucās "Lāča ķepa"
Un vēl bija krogs, kurš lepojās ar pavisam necilu izkārtni uz kuras dižojās uzraksts: "Midziņa".
No Midziņās skanēja vislielākais troksnis kamēr no Fejas smaida plūda viegla mūzika.

Tā kā diena jau gāja uz vakara pusi liela daļa tirgotavu jau vērās ciet un tirgotāji mēģināja tikt vaļā no pēdējiem apmeklētājiem.
Arī tirgus laukuma rosība pamazām norima.

[Roviela]

Lēla diezgan nedroši apstājās tā, lai redzētu visus trīs krogus.
- Kurā iesim? - viņa ievaicājās, - man gribētos tādu mierīgāku. Varbūt "Lāča ķepu"?

[Elony]

"Iesim uz lētāko krogu, tur lētākas sievietes." ierunājās Dženesis. Viņš apskatīja šo pilsētu, tās iedzīvotājus un salīdzināja ar savu dzimteni. Ievēroja gan kopīgo, gan atšķirīgo. Nez kā sevi šeit pasniedz vietējie spēka vārdu zinātāji?

[echo3]

Iesim uz to, kuram logā zied puķes. - Enviks bija nokāрis no Noignara un veda zirgu līdzi pavadā. - Par naudu neraizējieties, es samaksāšu. - Puisis pāri tirgus laukumam centās saskatīt, vai tiešām kaut vienam krogam logā redzams puķupods, vai puķudobe gar sienu.

[Roviela]

(OOC - bet vai mums ir nauda? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Envikam ir melnas pērles, to es zinu.)

Lēla priecīgi sasita plaukstas - kāda laba doma! Kaut nu būtu kāda puķe!
Viņa ar Pakaviņu, kas sekoja gluži kā šunelis, gāja pakaļ Envikam.
Šamane negrasījās skaidrot Dženesim, ka sievietes viņu neinteresē. Tiesa, viņai nemaz nebija iebildumu pret puiša visai dabisko vēlmi. Tas bija saprotami.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 06.03.2009 21:57

[Sindra]

Ja ieskatījās, tad puķes bija atraodamas gan pie Lāča Ķepas, gan pie Fejas Smaida.
Pie Midzenīša logiem gan nē.

Fejas Smaida puķes bija krāšņākas un izsmalcinātākas, taču Lāča Ķepas puķītes vairāk atgādināja tikko sūnās uzziedējušas meža puķītes, kas savā vienkāršībā arī izskatījās ļoti skaisti.

[echo3]

(OOC - Envikam ir viss (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) )

Ticis līdz pus laukumam, Enviks pagriezās tieši uz Lāča Ķepu. Lai arī pats pēc apģērba piederīgāks Fejas Smaidam, puisis nojauta, ka biedriem šis krogs patiks labāk.

[Elony]

Dženesis pavēroja biedrus. Cik visi savaldīgi un pieklājīgi. Parasti tāda veida izteicieni gan izraisa kādu reakciju, pozitīvu, vai negatīvu. Varbūt pārējie vienkārši ir ļoti talantīgi radīti golemi? Ar domām, bet bez emocijām? Ne-a, muļķības...
"Tas būtībā bija joks... ja runa būtu par mieru un klusumu, tad domāju, ka tur labāk derētu dārgākais krogs. Redz, sabiedrībā, kurā tirdzniecībā daudz izmanto naudu, daudz naudas ir maz cilvēkiem. Attiecīgi maz cilvēku sēž arī dārgos krogos. Bet man vienalga - ka tik ēdiens pieņemams un gulta nav cieta."

[Roviela]

- Ai nu! - Lēla atgriezās uz Dženeša pusi, ļoti vilinoši paplivināja skropstas un sāka smieties. - Vai tad Tev ar mums nepietiek?

Viņa palika nopietnāka.
- Iesim, paskatīsimies, kas lācītim ķepās labs glabājas. Paskaties - tam ir visskaistākās puķes, un sūnas uz jumta. Ēdiens būs sātīgs un īsts, un gultas noteikti mīkstas. Ne apzeltītas, bet koka un ar lina, ne zīda palagiem. Man tā šķiet, - Lēla sapņaini nopūtās, - kaut nu tā būtu!
- Jā, un stallī zirdziņi dabūs īstas auzas, nevis pārslas ar cukuru un mandelēm.

[Romija]

Klēra tik pat uzkrītoši noplivināja skropstas un smiedamās devās uz Ķepu pusi.

Viņa gan pati būtu izvēlējusies ko lētāku, jo nekāda dižā nauda līdzi nebija, pie tam nevarēja zināt, cik garš būs viņu ceļš un kādas vajadzības, bet ja jau Enviks piedāvājās izmaksāt, tad viņai nebija iebildumu ne pret vienu no krogiem.

Pilsēta un ļaudis viņai netraucēja. Ja būs izdevība, viņa pie sevis domāja, derētu pastaigāt pa pilsētu, to aplūkot. Bet vispirms vajadzēja parūpēties par Kastaņu un naktsmājām.

[Elony]

Vai nu golemi ar spēju lasīt domas un attiecīgi reaģēt, vai arī cilvēki ar nelielu aizturi. Dženesis pie sevis nodomāja.
Pasmaidījis, viņš tad gāja kopā ar pārējiem lācim tieši ķepās.
"Domāju, ka vispirms derētu ievākt informāciju. Tikai neuzkrītoši. Pat ja šeit svešinieki ir pierasta lieta, tomēr bariņš savādu ļaužu, kas uzreiz prasa par spēka vietu, varbūt tomēr nebūtu tas, kas mums vajadzīgs. Vismaz kamēr nezinām, kāda ir vietējo šamaņu attieksme pret tādiem interesantiem."
Dženesis ieteicās.

[Roviela]

- To, kur tā atrodas, te krogā zinās katrs puika, - rudmate noteica, pētot kroga ārpusi.
- Tāpat kā, es domāju, īpašas aizdomas neizraisīs svešinieku interese par to. Nav taču tāda vieta katrā vietā! To nemaz nav daudz. Te noteikti bariem vien ir nākuši tādi, kā mēs un visādi citādi.

[zenofeX]

Žēli noraudzījies uz nezāli, kas nīkulīgi spraucās ārā no bruģa starpas ielas malā, Krokuss satvēra stingrāk savu maisu un devās līdzi pārējiem. Galvenais neatpalikt un nepazust, bija viņa galvenā doma.

Kad viņi bija nokļuvuši līdz tirgus laukumam, un ierunājās par krogus izvēli, Krokuss nedaudz atdzīvojās:
"Lūdzu, tikai nepārnakšņosim tajā, kur nav puķu. Vislabāk jau būtu bijis mežā... "

Krokuss izskatījās noguris un īpaši daudz apkārt neskatījās. Pašreiz viņam vairāk gribējās nosnausties, nevis vēl meklēt to spēka vietu. Bet vēl mazāk viņš gribēja palikt viens pilsētā. Viņam pēkšņi sametās karsti no tā, ka te vēju ieslodzīja mūri, un saulē sakarsētās sienas un bruģis izstaroja papildus siltumu.

"Iesim? Kaut vai uz Lāča Ķepām", viņš klusi noteica.