Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Romija]

Klēra noglaudīja Kastaņas purniņu. Tad savāca atkal savu somu, sameklēja tur vienu šķēli maizes, kurai noņēma garoziņu, un to piedāvāja ķēvītei. Šāds zirdziņš viņai patika, ar to viņa bija ar mieru doties ceļā. Vajadzēja tikai sagaidīt visus pārējos.

[echo3]

Enviks nogāja gar zirgiem, bet juta, ka tie baidās. - Nebūs nekā. - Puisis nodomāja, pieiedams pie meļņa, bet tas neiztrūkās. Envika acis iedegās. - O, tu esi drosmīgs, lepnais skaistuli! - Viņš pagriezās pret ciema šamani. - Kā melni sauc un kas ir tā saimnieks? Es vēlētos par šādu dārgumu atstāt viņam ko vietā.

[Roviela]

Atstājusi lepno melni Envika pārziņā, Lēla devās skatīties pārējos. Parunājās ar katru, ko grib? kas kārojas?
Varbūt kāds skumst, ka jāatstāj līdzšinējais saimnieks? vai kā? Kurš vairāk gribēs draudzēties? Viņai patika visi zirgi, un šamane bija nolēmusi ļaut izvēlēties tiem.

[Sindra]

Kastaņa paņēma arī otru garoziņu un apmierināta bubināja Klērai pie auss.
Likās, ka meitene ir atradusi sev jaunu, uzticamu draudzeni.


Lēla secināja, ka visi zirdziņi izņemot Melni bija jauni un nemaz pie savām mājām nebija pieraduši.
Pie Lēlas pienāca brūns zirdziņš. Viņš bija tumšāki brūns kā Klēras zirgs.
Viņš iebakstīja šamanei mugura.
Te, te... mani sauc par Pakaviņu. zirdziņš skatījās uz šamani.


Melni sauc par Melni. šamane noteica.
Un viņa saimnieks mēdz šad tad uz pilsētu vest savus izaudzētos dārzeņus.
Bet nu saprotat, viņu nevar iejūgt. Tā, ka saimniekam no tā zirga nav nekāda labuma.
Sākumā domāju, ka varēšu jums tikai jaunos zirdziņus piedāvāt, bet vēl ir Melnis.
Ja vien jūs viņu vēlaties. Viņš ir niķīgs.

Zirgs palūkojās uz Enviku.
Visa tā būtība pauda: ja man netiks dots cienījams vārds, es tev iesperšu pa pakaļu

[Ného]

Akants izvēlējās lieku drēbju kārtu savam augumam un tā kā sākumā nemanīja to, prasīja šamanei - Vai ir iespējams iegādāties arī virvi un kādu ūdens necaurlaidīgu plecu somu. Un kā ar jums var norēķināties?
Pēc tam puisis arī devās izraudzīties zirgu. Tā kā viņš bija augumā garš, tad viņš meklēja pēc iespējas lielāku.

[Sindra]

Nu... mēs vēlētos, lai jūs šo visu pieņemat kā dāvanu.
Pateicībā par ūdens atgūšanu. Šamane paskaidroja.

Jā, var dabūt arī striķi un somu. viņa aizgāja un pēc brīža atgriezās nesdama abas prasītās lietas.

Kad Akants devā spie zirgiem uz viņu raudzījās pelēcīgi bāls ērzelis.
Lielākais no jaunajiem zirgiem. Viņu sauc Viesulis. šamane paskaidroja.
Tiesa gan dēļ krāsas, nevis dabas.

[Roviela]

Lēla uzsmaidīja zirdziņam.
- Vai, kāds tev mīļš vārds! Mani sauc Lēla. Būsim draugi, vai ne?
Viņa pameklēja savā somā ceļamaizi, un Pakaviņš tika pie vairākām gardām garoziņām.
Pēc tam rudmate atgriezās pie mantām, kur izvēlējās sev dažus nepieciešamākos apģērba gabalus, arī vienu apmetni, un pateicās Naiai par devumu.

[echo3]

(OOC - Segli zirgiem jau ir mugurā?)

Vai tad tādu zirgu jūdz ratos? Ar tādu karvadonim karaspēka priekšgalā jāt. - Enviks atkal pazibsnīja ar acīm meļņa virzienā. - Lai bijušajam saimniekam tomēr kas tiek. - Puisis iedeva ciema šamanei lielu melnu pērli un devās pie lepnā melnā skaistuļa. Nostājies zirgam priekšā, Enviks tam teica. - Redzu, ka vārds dots, kā jau darba zirgiem dod. Nesaukšu tevi tā. Kā tev patiktu būt Noignaram?

[Sindra]

OOC - Jā visiem, izņemot Melni. Liekas, ka to neviens nespēj apseglot.

Pakaviņš nokošļāja garoziņas un ar pateicīgu skatienu solījās būt par Lēlas draugu.

Šamane paņēma Envika sniegto melno pērli un pateicībā pamāja ar galvu.
Paldies, es atdošu saimniekam. Lai gan nevajadzēja jau... Tikai, ja Jūs uzstājat.

Likās par vārdu Noignars zirgs izskatījās apmierinātāks.
Viņš nedaudz nolaida galvu un caur krēpēm pablisinājās uz Enviku.

[Beppo]

Ngaio jau bija sasaukusi Kimo, kurš blakus Melnim izskatījās pēc nožēlojama plušķīša, un sakārtojusies ceļam, un tagad vēroja, kā citi tiks galā ar saviem zirgiem, jo īpaši uzmanīgi ieklausīdamās Lēlas vārdos, kad tā runāja ar zirgiem. Meitene dega nepacietībā drīzāk doties ceļā, te viņiem nekas vairs nebija darāms.

[echo3]

Seglus tev nav varējuši uzlikt, Noignar, tev tie nepatīk, vai ne? - Enviks stingri saņēma zirgu pie laužņiem. Noignars varēja just, ka roka, kas viņu tagad tur, ir stiprāka kā varētu izskatīties. Puisis pajautāja šamanei, - Vai Noignars ir radināts pie segliem?

[Sindra]

Naia noraidoši pakratīja galvu.
Viņš mums ir pavisam nederīgs. Neviens nespēj viņu ne iejūgt, ne apseglot.
Viņam tikai patīk, ka viņu ķemmē.

[echo3]

Enviks iesmējās. - Patīk, ka ķemmē, un peldēties un vārtīties arī noteikti patīk! Nu labi, tad palūkosimies, kā patīk auļot. Paejiet visi nost. - Puisis, tāpat stingri turēdams zirga laužņus, pagriezās pret Noignaru un ar otru roku noglāstīja zirga slaiko kaklu. - Es esmu Enviks, un būšu tev labs saimnieks, Noignar. - Reizē ar runāšanu Enviks mierīgi pārcēla pavadu pār zirga kaklu. Un vienā lēcienā bija Noignaram mugurā. - Purinies nu, skaistuli! Paskrien, palēkā! Rādi, ko proti, ko vari! Vai maz man derēsi? - Envika balsī bija saklausāms gan uzmundrinājums, gan mierinājums, gan zobgalība, gan atzinība.

[zenofeX]

Kāmēr pārējie izvēlējās zirgus, Krokuss izjautāja Naiu par ceļu uz Itines karalisti, kuras valdnieka pils dārzā atrodas spēka vieta.

"Vai ceļš ir labs, un vai ir kas, no kā mums būtu jāuzmanās?" viņš taujāja. "Un varbūt variet dot kādus norādījumus par Itines iedzīvotājiem, īpatnībām. Tas mums ļoti noderētu ceļā, un arī tad kad nonāksim galā. Kāda, piemēram, ir viņu attieksme pret ne īsti cilvēcisku izskatu, kāds ir man un vēl dažiem starp mums. Un varbūt ir vēl kas, ko esat dzirdējusi par spēka vietu valdnieka dārzā? Nostāsti, baumas, notikumi?"

"Milzīgs paldies par visu, ko devāt mums - lai arī tā ir pateicība par mūsu palīdzību, ir tik patīkami, ka par labo tiek atdarīts ar tādu pašu gādību un nesavtību! Ja vien spēsim, zirgus nodosim jums atpakaļ! Varbūt Karalistes galvaspilsētā ir kāds cilvēks, kuram nodot zirgus, kad būsim galā?"

"Ā, un," viņš piepeši kaut ko atcerējās, "zilziedītes, ēeee... zāles ar maziem ziliem ziediņiem, zied ap šo laiku apkārtnes pļavās. Ja savāksiet to pūkas pēc noziedēšanas, un paglabāsiet līdz ziemai, tad sanāks labu labā zābaku odere - kājas itin nemaz nesals. Ticiet man!"


Šo rakstu rediģēja zenofeX: 04.03.2009 19:37

[Sindra]

Tiklīdz kā Enviks uzlēca zirgam mugurā, tas pieslējās pakaļkājās. Bet likās, ka viņš nemaz necenšas jātnieku nomest.
Viņam vienkārši bija tāda daba un Noignara jātniekam bija jātur tai līdzi. Zirgs uzsāka strauju riksi, kas pārgāja auļos un strauji tuvojās ciema akai.
Hops un zirgs bija atsēries un lidoja pāri akai.


Tikmēr Naia labprāt parunājās ar Krokusu.
Ceļš ir labs. Mēs mēdzam šad tad ceļot uz ciemu, lai pārdotu dārzeņus. Nekad nav gadījies, ka kāds pa ceļam uzbruktu.
Tā, ka ceļojiet droši. Iedzīvotāji ir dažādi. Gan pavisam parasti cilvēki, gan nepierastāku izskatu. viņa nopētīja Krokusu.
Jūs, manuprāt, izskataties ļoti pēc cilvēka. viņa pasmaidīja.

Spēka vieta ir ala. Tā atrodas dārzā. Tiesa, es to nekad neesmu redzējusi. Mūsu ciems spēka vārdus izzin ar Mēnesnīcas palīdzību. Nav bijusi vajadzība meklēt Spēka vietu. Bet stāsta, ka tā ir ļoti skaista vieta. Ala atrodas aiz liānu veidota "aizkariņa" un tajā esot pārsteidzoši silts, lai gan parasti alās gaiss ir vēss. Kādreiz senos laikos, šajā alā ir bijusi zeltainas gaismas strūklaka. Tā stāsta. Un visi, kas no tās veldzējuši slāpes, spējuši atbrīvoties no skumjām.

Bet zirgus paturiet. Gan jau tie jums ceļā noderēs.

Viņa noklausījās arī padomu par zilziedīti un pasmaidīja.
Paldies. Bijām jau ievērojuši, ka suņi tās velk uz ziemu būdās. Laikam būs dēļ siltuma. Naia mīļi pasmaidīja.

[echo3]

Envikam patika tāda jāšana - viņš juta, ka zirgs draiskojas, nevis pretojas. Vienīgais, kas bija jāpanāk, ir, lai Noignars skrietu un lēktu ne tikai tur, kur pats vēlas, bet tur, kur grib Enviks. No sākuma puisis zirgam ļāva vaļu, nepieturēdams to nemaz, vien pielāgodamies skrējienam un lēcienam, un darīja to kā būtu Noignaram pie muguras pieaudzis. Toties tūlīt pēc lieliskā lēciena pār aku pēc dažiem izlīdzinošiem soļiem Enviks zirgu strauji pagrieza, gandrīz nosēdināja. Viegli uzsitis ar plaukstu pa zirga kaklu, viņš ļāva Noignaram attapties un atkal brīvi izvēlēties, kurp skriet.

Enviks bija gatavs šo spēli turpināt, arvien īsāku laiku ļaujot Noignaram vaļu un ilgāku to vadot, līdz zirgs pagurst - vai saprot, ka jāklausa Envikam.

[Sindra]

Patiesībā zirgs labprāt klausīja. Viņš nemaz neskrēja tikai uz savu galvu.
Pirmajā skrējienā viņš tik izrādīja ko spēj. Sapratis, ka Enviks spēj noturēties uz viņa arī lēcienu laikā Noignars pierima un ļāva sevi vadīt.

[Elony]

Dženesis piecēlās kājās un izpleta savus spārnus. Likās, ka viņš jau bija sācis garlaikoties, jau kādu brītiņu neņēmās ar savām pudelītām.
"Tad mēs varam doties ceļā?" viņš apvaicājās.

[Roviela]

- Jā, tūlīt! - Lēla atsaucās.
Viņa tieši pašlaik vēl stiprināja zirgam uz muguras savas nedaudzās mantas, ūdens maisu un pārtiku.
- Tūlīt beigšu, un mēs varēsim doties ceļā.

- Nez, kur vēl Enviks jādelē?

[echo3]

Enviks jutās tā - viņš pats atkal nespēja atcerēties, kad "tā" juties - ka nevarēja izdomāt, kā savas sajūtas nosaukt. Varbūt viņam vienkārši trūka vārdu jūtu un sajūtu izteikšanai?

Lieliski izjādelējies un ļāvis Noignaram lepni izrādīt savas spējas, Enviks pagrieza zirgu uz vietu, kur pulcējās pārējie biedri. Tur Enviks nolēca zemē un lepnumā degošām acīm nolūkoja Noignaru. - Tas bija lieliski, draugs! Es solījos būt tev labs saimnieks, nu tad tūlīt par to arī gādāšu. - Piesējis Noignaru ērtā vietā un garā pavadā, lai zirgs var mazliet atpūsties, Enviks aši noslaucīja zirga sānus un paslēpenes, un saķemmēja krēpes - neko daudz jau tās sapinkājušās nebija.

Tad Enviks piegāja pie biedriem, - Vai vēl kāds maizes kukulis ir palicis? Tad es būtu gatavs doties.