Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Sindra]

Es nezinu. Naia paraustīja plecus. Es nezinu viņas vārdu.
Meitene skatījās kā ciems pazūd kaut kur tumsā zem kājām.
Un ko tad, ja nogurs tavas rokas?
Tie, kam nav spārnu nelido.

Pēc brīža gan viņa paraudzījās uz mēnesi un smaidīja.
Tas ir tik skaists. meitene nočukstēja. Un jo tuvāk bija mēness, jo spilgtāk mirdzēja viņas acis.

[Elony]

"Nezini vārdu... nu nekas." Genesis centās par to šobrīd nedomāt. Gan jau varēs vēlāk raizēties par Gundu, spēka vārdu zušanu un noslēpumainām sievietēm. Šobrīd gribējās nedaudz papriecāties... pat ja tas nozīmē tikai skatīties, kā Naia priecājas par mēnesi.
"Nu, jā, es neesmu spēka vīrs, bet tu esi viegla. Bet tik un tā iesaku turēties man pie kakla labi cieši." Dženesis turpināja smaidīt.
Viņš lidinājās pa debesīm virs ciemata, bet nelidoja pārāk augstu un pārāk tālu.

[zenofeX]

Krokuss uz balli nedevās, pirms tam par to atvainodamies ciema šamanei.
"Nejūtos labi", viņš viņai bija sacījis.

Bet patiesībā Krokusu biedēja šādi cilvēku svētki. Viņš tajos nespēja iejusties, sajuta trauksmi. Dzīvzaļnieku svētku vakari bija pavisam savādāki - daudz dzīvības visapkārt, lēnas, līganas kustības. Dziļi vārdi. Te... viņš noskurinājās.

Vēlāk, kad palika tumšāks, Krokuss izšmauca no mājiņas, kur viņiem bija norādītas guļvietas, un devās uz pļavas pusi, pār pleciem pārlicis maisu, un rokās turot ierasto nūju.

Nonācis pie pļavas, viņš notupās pie kāda auga, kas viņu ieinteresēja ar ziliem ziediņiem un asām, matainām lapām, un ņēmās to pētīt un saprast. Puisis klausījās ziedlapiņās, saoda to saldi skābeno aromātu, un klausījās visu, kas augam sakāms. Apkārtējā pasaule viņam vairs neeksistēja, pastāvēja vien viņš un zilziedīte....

[Ného]

Akants pie gāja pie punta, pietupās tuvāk, lai svešas ausis nedzird un pastāstīja ceļu. - Dodies, labais lidoni, uz ziemeļiem līdz sasniegsi milzu mežu pirms ledāju zemes. Pašā meža centrā ieplakā būs Dižākais meža koks, no kura dodies uz ZA un 2. ciems, ko redzēsi kāda klajuma malā būs īstais. Nodod, lūdzu šo vēstuli ciema sirmākajām, vecākajam un cienījamākajam vīram, kura acu gaisma ir zudusi. Es būšu tavs parādnieks, lidoni. Paldies tev!

Šo rakstu rediģēja Ného: 27.02.2009 20:38

[Sindra]

Tu nu gan ... šamane iesmējās un apvija ciešāk savas rokas ap Dženeša kaklu.
Pēc kāda brīža meitene ierosināja nolaisties un vienkārši pastaigāties.


Lēlas pasauktais putns pagā tuvāk Akantam un nedaudz piešķiebis galvu uzmanīgi klausījās ko viņam stāsta.
Šamanim likās, ka putns viņu pilnībā saprot. Beigu beigās pamājis ar galvu, putns pacēlās spārnos un aizlidoja norādītajā virzienā.

[Ného]

Kad putns aizlidoja, Akants pateicās Lēlai par palīdzību un devās pie galda nedaudz iedzert un sāka plānot, ko darīs rīt - pirmkārt vajadzēja iegādāties zirgu.

[Sindra]

Svētki turpinājās visu nakti, līdz pamalē jau sāka aust gaisma.
Tad gan cieminieki izklīda pa savām mājiņām un arī šamaņiem novēlēja labi atpūsties pirms tuprmākā ceļa.

Biedrus neviens netraucēja. Tik vien kad saule jau bija uzlēkusi, no ēkas ar torni atskanēja jau pazīstamā mūzika.
Pēc piecelšanās visus gaidīja bagātīga maltīte.

Pēc maltītes ciema šamane vēlreiz vērsās pie biedriem.
Vai mēs kaut kā vēl varam jums palīdzēt?
Kaut kas vēl ko vajag sagādāt?

[Ného]

Es vēlētos iegādāties dažas lietas un labu zirgu - Akants uzreiz atsaucās šamanes piedāvājumam, jo jau vakar viņš bija izlēmis atrast iespēju izdarīt to, tā kā šajā ceļojumā viņš bija devies īsti nesagatavojies.

[Roviela]

Lēla jautri pamāja ardievas putnam, uzsmaidīja Akantam un atgriezās dzīrēs.

Pēc brokastīm un Naias vēlreizēja jautājuma meitene palika domīga. Viņa varēja pasaukt meža zirgus. Vēl varēja, bet, ja nu pēkšņi Gunda atņems viņai šos vārdus arī? Un, ja nu tas notiks kaut kur ceļa vidū?

- Es gribētu palūgt mazlietiņ zāles un pamācību, kā tās lietot, - viņa ierunājās, - un es arī ļoti labprāt iegādātos zirgu vai kādu citu jauku jājamo dzīvnieku un tam ēdamo, ja īpašu vajaga.
Šamane apklusa.
- Es baidos... - viņa nočukstēja, piesarkdama.
- Baidos, ka man vēl atņems vārdus, un tad ne tikai es, bet arī tie, kam būšu pasaukusi dzīvniekus, paliks kājām.

[Romija]

Klēra bija sagaidījusi rītausmu un lēcošajās saules staros nolūkojas reizē ar prieku un skumjām. Svētku laikā bija aizmirsies pat vārdu zaudējumu, bet tagad viņa atkal atcerējās. Mierinājumam bija vēl palikuši citi vārdi, taču tie varēja arī nepalīdzēt tik ļoti kā zaudētais. Nolēmusi nebojāt sev omu domājot par to, kas varētu notikt, Klēra reizē ar skaisto mūziku aizgāja pagulēt drusciņu pirms brokastīm.

"Es arī gribētu zirgu! Un līdzņemamu ēdamo!" meitene pievienojās Lēlai, reizē cenzdamās iedomāties, vai viņai vēl kas trūkst. Drēbes bija, lai gan tikai viena kārta. Parasti ar to pietika, jo pat pēc kārtīgas izmirkšanas Klēra spēja ātri tās izžāvēt. "Un varbūt kādu lieku drēbju kārtu arī," viņa tomēr nolēma neriskēt.

[echo3]

Enviks bija nodejojis visu nakti. Ballei beidzoties, viņš galanti atvadījās no pēdējās deju partneres un novēlēja tikpat vieglu soli dienas darbos kā dančos. Enviks gulēt negāja - tā vietā viņš devās pastaigā līdz atburtajam ūdenskritumam un ezeram - redzēt tos rītausmā.

Atgriezies uz brokastu beigām, Enviks paēda ātri, lai nekavētu citus. Pirkt zirgu? Enviks apdomājās - nopirkt nebūtu problēmu, bet vai te atradīsies pārdodams zirgs, kas būs mierā ar tādu jātnieku? - Ja atradīsies zirgs, kas būs ar mieru mani nest, un kuru saimnieks būs ar mieru pārdot, tad es tādu nopirkšu. Ja ne - iešu kājām.

[Elony]

Dženesim neko nevajadzēja. Viņš pamodās tā pavēlāk un, kamēr pārējie centās aprīkoties, Dženesis sēdēja maliņā un kaut ko rakstīja savā grāmatā klāt pie Envika nosauktā spēka vārda. Brīžiem no somiņas izvilka pudelītes, domīgi skatījās uz tām. Tukšā pudelītē šo to iepilināja, paskalināja, paskatījās pret gaismu, tad izlēja zemē un tā atkārtoja vairākas reizes, līdz likās bija ieguvis sev atbilstošu saturu.
Bet viņš neko ar to nedarīja, vienkārši noglabāja atpakaļ somiņā. Ap šo laiku viņiem jau vajadzēja būt gataviem ceļam.

[zenofeX]

Krokuss pasmaidīja. Kontakts ar augiem viņu vienmēr nomierināja un palīdzēja sakārtot domas. Kad Krokuss beidzot lēni piecēlās no zāles, jau ausa rīts. Viņš jutās tā, it kā būtu izgulējies, tāpēc nedevās uz mājiņu, bet paklaiņoja vēl apkārt pa apkārtni, kāmēr uzausa saule. Līdz ar saules parādīšanos Krokuss sajuta milzīgu ēstgribu, un devās atpakaļ uz ciemu.
Tajā viss vēl bija kluss, neviena cilvēka neredzēja, un Krokuss nosēdās uz soliņa pie viņu naktsmājām, izvilka no sava maisa dažas kaltētas saknes un garšīgu muti sāka tās ēst. Mazliet ieturējies, viņš salika neapēsto atpakaļ maisā, tad izvilka mazu grāmatiņu koka mizai līdzīgos vākos, atvēra to un ar jaunu lappusi iesāka kaut ko skricelēt. (OOC: Pieraksta uzzināto par zilziedīti)

Pēc tam viņš sakrāmēja visu atpakaļ maisā, izstaipījās un laiski ar smaidu sejā nodeva sevi rīta saules glāstiem.

Drīz vien parādījās pirmie pamodušies cieminieki, kas naski tekalēja savās darīšanās. Pagāja vēl kāds laiciņš un no jau pazīstamās augstās ēkas atskanēja arfas skaņas.

Drīz vien pirmie biedri jau bija augšā, un parādījās arī ciematniece, kas aicināja visus brokastīs. Krokuss piebiedrojās.

"Ar zirgu jāt nepavisam neprotu" atzinās Krokuss, "ceļoju tikai ar savām divām, vai ar kuģiem. Es domāju, ka tad, ja jūs nedzīsiet zirgus aulekšos, es tikšu līdzi. Bet vispār doma par zirgiem ir laba, tā palīdzēs ātri tikt uz priekšu tiem, kuri to dara vislēnāk", viņa balsī neskanēja aizvainojums, tikai fakta konstatācija.

[Sindra]

Šamane mēģināja iegaumēt visu ko biedri vēlējās un māja ar galvu.
Man gan liekas, ka tik daudz zirgu mums tomēr nebūs. viņa domīgi sarauca pieri.
Taču visu pārējo gan var dabūt.

Kamēr šamani ēda brokastis Naia sagādāja visu prasīto.
Gan pārtiku pašiem, gan zirgiem, ārstējošas zālītes veselu somu, siltus apmetnīšus dažādu izmēru.
Beigās bija arī atrasti zirdziņi visiem, kuri tos vēlējās. Katrs pats sev varēja izvēlēties.
Man tomēr izdevās sadabūt tik zirgus cik prasījāt, tikai tas melnais. viņa norādīja uz staltu, melnu ērzeli. Viņš ir ļoti niķīgs. Ciemā īsti nevienam nav izdevies ar viņu saprasties. pārējie zirdziņi izskatījās mierīgi un jauki kamēr melnis ar kāju kārpīja zemi un neapmierināts bubināja.

[Roviela]

Lēla priecīgi sasita plaukstas, redzot skaistos lopiņus un veselu somu ārstniecības augu ar visām pamācībām.
- Tie ir brīnišķīgi! Sirsnīgs paldies!

- Es iešu parunāties ar melnīti, - viņa piecēlās, piegāja pie zirga, vispirms ar zirgu vārdiem mēģināja to nomierināt un tad sāka runāties. Vai kas kaiš zirdziņam? Pastāsti.

[echo3]

Enviks nostaigāja gar zirgiem - kurš nebaidīsies? Piegāja arī pie meļņa, ar kuru šamaniski runājās Lēla.

[Sindra]

Zirgs ar kritisku aci nopētīja Lēlu.
Meitene juta, ka zirgs ir ļoti lepns. Īsts savas sugas pārstāvis.
Taču patiesībā viņš bija skumjšs, jo dzīve šajā mazajā ciematā viņam šķita ļoti garlaicīga.
Bet viņš alka redzēt pasauli.

Envika tuvumā zirgi nedaudz bailīgi sakustējās.
Melnis gan nē. Viņš raudzījās uz Enviku "no augšas".

[Roviela]

- Dabūsi redzēt pasauli, melnīt, lepnais skaistuli! - Lēla mierināja zirgu.
- Mēs dosimies piedzīvojumos! Jūtu, ka Tev Enviks patīk, ko? Aha, aha, es jau redzu! Man arī viņš patīk. Pamēģiniet saprasties, ko? Viņš noteikti būs labs draugs, ja nemēģināsiet spītēt viens otram.
Šamane glāstīja melnim mīksto purnu, pati pamazām paiedama sānis.

[Romija]

Klēra pateicās par visu sagādāto. Sainītis ar ēdamo un viens neliela izmēra apmetnis nonāca pie pārējām meitenes mantām, ko viņa ņēma līdzi, ejot izvēlēties zirgu. Melnais, ar ko runājās Lēna, Klēru nedaudz biedēja. Grūti savaldāma zirga mugurā viņa noteikti nejustos labi, tāpēc devās ar garoziņu rokās pie pārējiem. Kurš pastieps purnu pretī, to viņa izvēlēsies.

[Sindra]

Klērai pietuvojās jauka, brūna ķēvīte ar kastaņbrūnām, mīlīgām acīm.
Viņa paņēma garoziņu no meitenes rokas un to apēdusi līda ar purniņu iekšā Klēras somā meklēdama vai tur vēl nav garoziņas.

Zirdziņš izskatījās pavisam jauns.
Un ķēvīte atklāja Klērai, ka viņu sauc Kastaņa.