Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Beppo]

Pirms likties uz auss, Ngaio vēl apjautājās sievietei, kura viņiem ierādīja guļamvietas, vai būtu iespējams dabūt ceļamaizi ne tikai pašiem, bet arī zirgam. Ja viņi ceļu neturpinās kājām, traki negribētos Kimo laist prom un izmantot kādus nepieradinātus dzīvniekus. Jāt viņa prata labi, un tā nebūtu problēma, bet labāk taču turpināt ceļu ar paša audzinātu draugu, uz kuru vari paļauties.

Laiku līdz dzīrēm izmantoja lietderīgi, tobiš, saldi šņācot. Kas zina, kad viņai būs iespēja izgulēties nākamreiz, un steidzīgais ceļš pie Vecā Sakārņa meiteni tomēr bija nogurdinājis.

Dzīrēs meitene stāvēja maliņā, un brīnījās par citu izklaidēm un neredzētajām dejām. Ēnās viņa ar savu zaļo ādu un melnajiem matiem brīžiem nemaz nebija manāma.

Šo rakstu rediģēja Beppo: 26.02.2009 15:42

[Romija]

Sākoties svinībām, Klēra piebiedrojās pārējiem sciematniekiem. Viņa ļoti labprāt izdejojās, uzcienājās un turpināja uzjautrināt ciema puikas ar sīkiem trikiem.

[Elony]

Dženesis svinībās sākotnēji vairāk pievērsās ēdieniem un vērošanai. Galu galā arī viņam sagribējās mazliet izklaidēties, tāpēc viņš centās sameklēt glīto, vietējo šamanīti, kas ar arfu mēdza tik skaisti spēlēt.

[Sindra]

Svētku iesākumā runāja ciema vecākais.
Tas bija sirms vīrs, gariem sirmiem matiem un tikpat garu un sirmu bārdu.
Viņš bija tērpies vienkāršās drānās, taču rokās turēja iespaidīga paskata nūju. Tās kāts bija darināt no koka un galā vizuļoja mēness sirpis.

Ciema vecālais pateicās šamaņiem par to labo, ko viņi nesavtīgi paveica cilts labā un izteica cerību, ka šie svētki palīdzēs atpūsties un sakārtos pasauli tādu kāda tā bija pirms nelāgā notikuma ar ūdenskritumu. Tas norādīja, ka viņam bija zināms šamaņu zaudējums. Taču viņš izteicās pieklājīgi, lai to saprastu tikai paši viesi.

Vietējā šamane visu laiku sēdēja savam tēvam blakus.
Noraudzījās dejās un ļaužu svinēšanā.
Vēlāk, kad ciema vecākais devās pie miera, viņa palika viena un Dženesim nebija nekādu problēmu viņu atrast.

Ap Klēru pulcējās bariņš puišeļu, kuri bija pārsteigti no meitenes mirdzošajiem akmentiņiem un cits caur citu bļaustīdamies lūdza meiteni, lai tā rada tādus vēl un vēl.

Lēlu uz deju uzlūdza kāds ciema puisis. Viņš stādījās priekšā kā Avens un laika gaitā noskaidrojās, ka viņš ir Roena vecākais brālis.
Puisis bija ļoti laipns, tikai dejas solī ne pārāk veikls. Viņš bieži mina meitenei uz kājām un sarka. Tiesa, to gan ugunskura liesmu gaisā īsti nevarēja manīt.

Ciema meitas pēc Envika gluži vai rindā stāvēja. Dažbrīd jau viena otrai sāka raidīt niknus skatienus, kad kādai bija izdevies pie dejas tikt biežāk nekā citām.

No malas vērojot, Ngaio šie ļaudis likās visai dzīvespriecīgi un kad mākoņi debesīs izklīda un pie debess juma bija manāms mēness sirpis uz mirkli visu ciematnieku acis iemirdzējās dīvainā gaismā. Tas bija nedaudz spokaini.
Kad šamane atgriezās savā guļvietā viņa atrada, ka pie viņas gultiņas bija nolikti vairāki sainīši ar pārtiku zirdziņam.

[echo3]

Enviks tikai smaidīja, jokoja un dejoja nepaguris. Un tā turpināja, kamēr vien spēlēja mūzika un kamēr vien vēl atradās kāda dancotgriboša meitene. Par gulēšanu viņš nedomāja - iznāks - iznāks, neiznāks - nu un tad?

[Ného]

Akants visu atlikušo dienas cēlienu bija kluss un klausījās pārējo šamaņu runās par spēka vietām un savu cilšu tradīcijām. Nekas viņu pagaidām nepārsteidza, jo par daudz ko viņš bija dzirdējis no sava skolotāja un savā 8 gadu ceļojumā. Aizvadītā diena puisim lika šaubīties par viņa turpmāko ceļu. Sekot šim ceļam vai doties mājās. Akants bija izlēmis, ka vakarā viņš izvēlēsies ar savu senču palīdzību.

Kad vakarā sākās balle, Akants izgāja no pilsētas un devās uz tuvāko pakalniņu. Kad viņš tur bija nonācis, šamanis pavērsās uz Z - pret Ziemeļu sirdi - un paņēma rokā jau iepriekš sagatavotos akmentiņus kur bija uzvilcis rūnas, kas apzīmēja "Ceļu" un "Mājas". Abus akmentiņus saspiedis kopā savās plaukstās, viņš pavērās debesīs un pie sevis klusiņām noteica - Senču gari, palīdziet man izlemt - vai man turpināt šo ceļu, kas nav manis izvēlēts, bet sveša nolemts vai tomēr atgriezties mājās pie savas ģimenes un skolotāja. Kas būs pareizi pret visiem, kam esmu vairāk vajadzīgs?

Pēc tam desmit minūtes nostāvējis tā veroties zvaigžņotajā debesjumā un cieši starp plaukstām turot akmentiņu, Akants tos pameta gaisā un pēc tam veikli noķēra. Aplūkojis abus akmentiņus, viņš tikai uz viena atrada rūnu zīmi. Atbilde bija saņemta un nu varēja doties atpakaļ uz pilsētu.

Kad viņš atgriezās pilsētā, puisis devās meklēt Lēlu, jo viņam bija kas svarīgs paveicams.
Pēc kāda brīža viņš viņu ieraudzīja dejojam. Lai arī viņam negribējās traucēt meiteni, tomēr viņam bija kas jāuzzin. - Atvaino, Lēla, ka traucēju, bet vai drīkstu lūgt uz brītiņu?

[Elony]

Dženesis piegājis pie šamanes uzaicināja viņu uz deju, uzsmaidījis meitenei. Viņa likās vienīgā no vietējiem ar kur būtu vērts un arī patīkami iepazīties.

[Sindra]

Likās, ka ciema meitenēm dejot nemaz neapnika un Envikam visu laiku bija liels pieprasījums.


Ciema šamane piekrītoši pamāja ar galvu un piekrita doties dejot ar Dženesi.
Viņa mīļi smaidīja, bet runāties ar viņu gan pirmā nesāka.

[Elony]

Dženesis nebija nekāds izcilais dejotājs, jo vairāk tāpēc, ka šī bija svešas tautas deja. Bet tomēr vienkārša, tāpēc viņam nebija pārāk grūti to dejot.
"Lai arī mums ir viena nodarbe, tomēr jāteic, ka tavs veids, kā piekļūt dabas spēkiem ir ļoti valdzinošs. Tu dziedāji tik skaisti un tas priecēja manas ausis, tomēr es pat nezinu tavu vārdu." viņš dejas laikā ierunājās.
"Man liekas, es pats nestādījos priekšā, esmu Dženesis, tumsas lidonis."

Šo rakstu rediģēja Elony: 26.02.2009 22:58

[Roviela]

Lēla neatteica Avenam dejošanu, un nelikās manām puiša neveiklību. Viņš bija tik mīļš un gādīgs, un rudmate smaidīja vien un jokojās. Pārtraukumos vienmēr varēja aizskriet līdz galdam, lai iemestu mutē ko ēdamu vai iedzertu kādu malku dzēriena, un viņa bija pavisam apmierināta.
Tieši tobrīd, kad viņiem nupat grasījās būt viens tāds pārtraukums, pie Lēlas pienāca Akants.
Meitene atvainojās Roena brālim, solot vēl atgriezties, un pagāja malā kopā ar Akantu.
- Jā, lūdzu!
Viņa ziņkāri raudzījās uz puisi.

[Ného]

Saki, vai tavos spēkos ir palūgt kādam putnam palūgt nogādāt vēstuli uz Ziemeļu mežiem?

[Roviela]

Lēla pamāja.
- Jā, ja vien te sastopams kāds man zināms nakts putns.

Viņa ieūjinājās. Tad mazliet savādāk, un tad vēl savādāk, tad vēl un vēl. Tās bija dažādu nakts lidoņu balsis, tikai tām skanēja cauri vārdi, cilvēkiem nedzirdami, bet putniem gan. Varbūt kāds no tiem atlidos uz saucienu. Protams, ja tuvuma kāds no tiem ir.

[Ného]

Cik labi. Cerēšu, ka te tomēr kāds tuvumā ir. - Akants kļuva manāmi priecīgāks un izvilka mazu papīra strēmelīti uz kuras ar tintes rakstāmspalvu ātri uzrakstīja vairākas rūnu rindas un parakstīja ar Visiem saprotamiem burtiem - AYKNT.

[Sindra]

Meitene pasmaidīja.
Tumsas lidonis? Vārds ir Naia.
Bet tas nav vārds, kuru tev būs iegaumēt.
Es jūtu tavas alkas, Tumsas lidoni, bet es neesmu tavs liktenis.
viņa raudzījās Dženesim acīs un puisis varēja manīt kā meitenes acīs atstarojas mēnesnīcas gaisma.


__________________

Pēc Lēlas sauciena no meža izlidoja liels, tumšs putns. Tas aplidoja apkārt Lēlai un Akantam un nolaidēs zemes.
Likās, ka putna skatiens vaicā ko vēlas abi šamaņi.

[Elony]

"Liktenis? Nu jā, protams," Dženesis neticēja liktenim. Viņš zināja, ka pastāv neredzams spēks, kas mēdz virzīt notikumus arī pretēji loģiskākajam un ticamākajam risinājumam, bet viņš zināja, ka arī to var izzināt un izprast.
"Nav starp mums likteņa, bet es jau piedāvāju tikai patīkami pavadīt šo vakaru, Naia." viņš pasmaidīja.
"Piemēram, vai vēlies piekļūt tuvāk mēnesim, kuram dziedi savas dziesmas?"

[Roviela]

Lēla paņēma Akanta rakstīto zīmīti un piegāja pie putna. Tuvumā viņa to pazina, tāpēc tagad uzrunāja šim putnam saprotamākā valodā. Viņa viegli, ar zāles stiebru piesēja zīmīti putnam pie kājas un palūdza to aiznest turp, kur Akants gribēs.
- Pastāsti viņam ceļu, - viņa aicināja šamani.
- Šis mīļais putns izpalīdzēs, tikai pastāsti, kurp viņam jālido.

[Sindra]

Lai tā būtu... Naia pasmaidīja. Dženesis netic liktenim.
Man dots redzēt vairāk kā citiem ļaudīm. Un es redzu tavu likteni.

Mēnesis ir mana dievība. Mūsu ciema aizstāvis. Tuvoties dievībām nav labi, ja nezini tā vārdu.
Un es nezinu. Es tikai vēl mācos. viņa raudzījās uz puisi un smaidīja.

_________________

Putns kā saprazdams ko Lēla saka, pakāpās uz Akantu pusi un gaidīja norādījumus.

[Elony]

Dženesis sarauca pieri.
"Tu lasi domas vai arī dvēseli? Nu, tad laikam zini, ka mani tas drusku uztrauc, bet vienalga. Ja zini manu likteni, tad labprāt to dzirdētu." viņš pasmaidīja. Tad Dženesim kas ienāca prātā.
"Bet kā lai uzzina dievības vārdu, ja tai nemaz netuvojas?" viņš blēdīgi pasmīnēja un lika parādīties saviem brūnajiem spārniem. Viņš veikli paķēra meiteni uz rokām un pacēlās gaisā.

[Sindra]

Kad Dženesis pacēlās gaisā, Naia sabijās un krampjaini pieķērās puisim.
Viņš sajuta kā pulsē viņas roku vēnas, kas skārās pie viņa kakla.
Bet sapratusi, ka nekas briesmīgs nenotiks, meitene atslāba.

Nē. Ne vienu, ne otru. Bet tev seko tumša aura.
Kāda sieviete. Es nevēlos, lai viņa sadusmojas uz mani.
Naia centās apskaidrot.

[Elony]

"Sieviete? Tu taču nedomā Gundu, vai ne?" Dženesis apvaicājās. Tāda iespēja neilās diezcik patīkama. Tomēr - kāpēc lai viņam sekotu vairāk kā parējiem no grupas?
Dženesis cēlās augstāk debesīs, lai zvaigžņotās debesis un mēness būtu skaidrāk saskatāmi, bet ciemtas lejā pārvērstos mazā gaismiņu kopā, melnā meža jūrā.