Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[echo3]

Paldies! - Enviks nosauca pakaļ Dženesim, kas strauji metās atpakaļ uz ezera pusi. Tad pievērsās Roenam, pastāstot, kas tur lejā notika. - Tur bija milzonīgs krupis, kas rija ūdeni. Kā siena kaudze, pat lielāks. Sarunāt nevarēja, un man nācās to nogalināt. Toties tagad ir gan ezers atpakaļ, gan ūdenskritums.

Enviks vēl joprojām juta nogurumu, tāpēc apsēdās turpat zemē atpūsties. Viņš gan manīja, ka šamanes ir par kaut ko satrauktas, bet nekādi to nesaistīja ar ēnu, kas bija pārslīdējusi ezeriņam. Droši vien mākonis.

[zenofeX]

Kad atskanēja trokšņi no aizas, Krokuss kopā ar pārējiem ko kājas nes, metās prom no ezera gultnes uz vietu, kur kādreiz bija krasts. Tomēr tas īsti nelīdzēja, ūdens tika arī līdz Krokusam, un, lai gan neierāva savā mutulī, viņš bija slapjš no galvas līdz kājām.

Stāvēdams malā, viņš vēroja, kā ezers atgriežas savā vietā. Viņš arī juta tikko jaušamu atvieglojuma nopūtu apkārtējos augos. Tie juta valguma atgriešanos.

"Jā, Dženesi, tā ir. Augi jau tagad jūt tā atgriešanos." Krokuss pilnībā piekrita Dženeša teiktajam, ar interesi vērojot to, ka viņš smeļ ūdeni mazā flakoniņā.
"Bet ar tādu daudzumu neko īsti neizglābsi", viņš piemitināja.

Mākonis Krokusu īpaši nesatrauca, bet smiekli padarīja domīgu.

Izdzirdējis Lēlas saucienu un skumjos vārdus, Krokuss jautāja, kurš no augiem tik dīvaini izturējās Lēlas klātbūtnē. Tad viņš notupās pie auga un mēģināja izzināt, kas viņam noticis. Vienalga ko - auru, vārdus, emocijas.

[Romija]

Klēra izmēģinājās gan šā, gan tā, bet dziedēšanas vārdu bija aizmirsusi. Pēc Lēlas teiktā, arī viņai bija kaut kas noticis.

"Es... es vairs neatceros dziedēšanas vārdu!" viņa atbildēja uz otras šamanes teikto. "Tu domā tā..." viņa pameta skatienu uz augšu, kur bija ēna, "ir... ir Gunda?" pēdējie vārdi tika pateikti čukstus un ar manāmu satraukumu balsī. Pēc tam viņa atkal izmēģināja pārējos savus vārdus, liekot kļūt siltiem un mirdzošiem pirkstu galiem. Tas strādāja. Bet dziedēt - to viņa nespēja. " Tas taču pāries?" Klēra ar cerību vērsās pie pārējiem, it kā viņi varētu zināt labāk.

[Beppo]

Ngaio līdzīgi citiem bija ko kājas nes metusies prom no ezera gultnes, un tagad, pilnīgi izmirkusi centāsd atrelsties. Klēras vārdi viņu satrauca. Gunda? Ngaio bailīgi paraudzījās augšup. Mākonis būtu šamane? Un tad viņa atskārta, ka pašas vārdi ir pagaisuši no atmiņas. Kā tas varbut? Kā? Viņa pie sevis čukstēja dažādas nejaušas zilbes, cerēdama, ka tās atsauks atmiņā zudušo, centās atsaukt atmiņā to rezi, kad Gunturs bija savainojies… Ko tieši viņa toreiz teica? Kādus vārdus izmantoja? Veltīgi, veltīgi.

— Kā var aizmirst spēka vārdus? — Ngaio neizpratnē skumji noteica, pa pusei sev, pa pusei apkārtējiem.

[Roviela]

Lēla bija parādījusi Krokusam nabaga savītušo augu un mazliet pagājusi nostāk no tā - ka nesabojā vēl vairāk.
- Gunda! Ne jau mēs aizmirsām, viņa mums tos atņēma. Atceraties? Vecais Sakārnis teica, ka Nakts Ragana no mums ņemšot to, kas mums pieder, tik ilgi, kamēr mēs viņu atradīsim un sapratīsim, ko viņa grib. Kā mēs saārstēsimies tagad, ja kādam notiks kāda nelaime?

[Sindra]

Krokuss raudzījās uz panīkušu augu. Izskatījās it kā to būtu skārusi salna. Tas bija mīksts un savītis.
Taču puisis labi atpazina, ka izkaltētas šī auga lapas labi palīdz vēdergraižu gadījumos.

Roens noklausījās Envija stāstīto un viņa acis no pārsteiguma iepletās.
Viņš raudzījās uz Enviku kā uz varoni.
Tas tik bija kaut kas! viņš priecīgs izsaucās pēc stāsta noklausīšanās.
Ejam, ejam! Man tas jāpastāsta pārējiem! puikam vairs ne mirkli negribējās tupēt uz vietas.
Likās, ka pārējo problēmas viņš īsti nav pamanījis.

[Romija]

"Tas ir ļauni!" Klēra sapīka. "Vai tiešām jūs visi esat aizmirsuši?" viņa vaicāja, paskatoties arī uz pārējiem. Varbūt tas tā atgadījās tikai viņai, Lēlai un Ngaio.

[Elony]

Dženesis paskatījās uz Krokusu. "Tas nav glābšanai, bet pētījumiem. Dzīvības vārdu pētījumiem." viņš pie sevis nedaudz pasmaidīja.

Redzot, ka diedzniekiem viņu spējas ir zudušas, alķīmiķis sarauca pieri.
"Spēka vārdi nav tikai slepenu skaņu salikums, kuru izrunājot, var iegūt neparastas spējas. Spēka vārdi ir noslēpums, kura atrisinātāji iegūst godu piesaukt šo spēku un pat valdīt pār to...
Bet ko līdz tas, ja tu valdi pār pasauli, bet nevaldi pār sevi?"
Dženesis kļuva domīgs.
"Vispirms Gunda nozaga sapņus un tagad arī spējas... Vai tāda ir viņas spēle?
Gunda, Nakts Ragana paņēma jūsu sapni. Viņa vēlas spēlēt spēli. Viņa ņems to, kas pieder jums, līdz jūs viņu atradīsiet.
Bet..."
Dženesis satraucās.
"Vai tas nozīmē, ka viņa zina mūsu pašu vārdus? Ka viņa var mums pavēlēt?"

[Romija]

"Ja viņa to gribētu, jau sen būtu sākusi!" Klēra atbildēja uz Dženeša minējumu. "Pieļauju, ka viņai interesantāk ir spēlēties šādi. Ja viņa vispār spēlējas!" Meitenes balsī bija manāmas skumjas. Aizmirst vienus no svarīgākajiem vārdiem nerosināja priecīgas domas. Tad viņa pamanīja Roena nepacietību doties atpakaļ uz pilsētu. "Iesim atpakaļ?" viņa vaicāja pārējiem. Vismaz Klēra nejuta nekādu vajadzību šeit uzturēties. Sēžot pie ezera savus vārdus viņa neatminēsies drīzāk kā pilsētā vai kur citur.

[echo3]

Kas jums ko atņēmis? - Enviks beidzot skaļi noprasīja un piecēlās kājās. - Man liekas - man neviens neko nav atņēmis. - Puisis uzsita Roenam uz pleca. - Vai tad stāstīšana ir svarīga? Es domāju, ka svarīgāk ir kāpt augšā un pārliecināties, ka arī tur ar ūdeni viss kārtībā.

[Romija]

"Pazuda! Nav! Aizmirsās!" Klērai atlika tikai noplātīt rokas. "Sapņu tulks taču teica, ka Gunda atņemšot. Un vārdi ir tas vienīgais, ko mirstīgie mums neatņemtu!" viņa prātoja. "Un smiekli galvā. Tas nebija vējš un nebija arī ūdens!"

[echo3]

Tev vārdi pazuda? - Enviks izbrīnījās. - Bet jūs visas tādas apjukušas izskatāties. Gunda atņem vārdus?

[Roviela]

- Jā, - Lēla atbildēja.
- Mēs esam aizmirsušas visus dziedināšans vārdus un mums šķiet, ka tos atņēma Gunda. Tikko. Ka viņa bija tas melnais mākonis. Taisni raudāt gribās, kad iedomājos, ka nevarēšu nevienam vairs palīdzēt, ja ar kādu kaut kas atgadīsies. Man nepatīk tāda spēle, bet Gunda izklausījās priecīga, kad smējās. Viņa ir ļauna, tiešām.

- Nē, es neticu, ka viņa zina manu vārdu. Es pati to nezinu! Vienīgā savā ciltī, es nezinu savu vārdu. To zināt ir nolemts kādam citam, un tā nav Gunda.

Rudmatainā meitene sāka virzīties pakaļ Roenam, kurš dīdījās nepacietībā tikt atpakaļ ciemā. Viņa bija patiešām noskumusi.

[Elony]

"Labi, ja viņa nezina mūsu dvēseles vārdus, tas ir labi." Dženesis kļuva mierīgāks.
"Bet tomēr viņai ir vara pār mums, ja jau jūs zaudējāt dziedēšanas spēku. Un tas ir slikti... jā."
Dženesis sakārtojās.
"Nu labi, iesim tagad uz ciemu, pastāstīsim kas notika un izdomāsim, ko darīt tālāk." viņš bija izlēmis tagad iet kājām, tā teikt, izrādīt solidaritāti biedriem.

[Romija]

"Varbūt par katru šādu lietu viņa mums atņems kaut ko," Klēra iedomājās par palīdzību pilsētai, kad jau gāja tās virzienā. "Tā teikt, ja mēs tikai ceļosim palīdzot citiem, tad drīz vairs mūsos nebūs to īpašo spēju. Mēs vairs nevarēsim izglābt ne sevi, ne citus!"

[zenofeX]

Krokuss domīgs piecēlās no savītušā auga. Viņš teica:
"Neko īsti nevaru uzzināt - to vien, ka augs nonācis tāda kā sala ietekmē. Zinu arī, ka tā lapas nepieciešamas, lai sagatavotu maisījumu vēdera sāpju noņemšanai, bet kā tieši to veido, to nezinu. Nezinu arī spēka vārdus šādu zāļu pagatavošanai..."

Viņš neiebilda, ka visi lēnām devās uz ciemata pusi, un sāka sekot līdzi, uzmanīgāk vērojot augus, īpaši tos, kuri ejot nonāca Lēlas vai Klēras tiešā tuvumā. Viņu interesēja niecīgākās izmaiņas augu izstarotajās sajūtās.

"Tā vien šķiet, ka Vecā Sakārņa vārdi sāk izpausties dzīvē - no mums patiešam tiek ņemts. Ja mēs neuzzināsim, ko Nakts Ragana vēlas, tad drīz vien šķirsimies no daudziem citiem vārdiem, un neviens nezin, no kā vēl. Varbūt tiešām turpmāk esam nomodā naktī? Iespējams, tas palīdzēs saprast ko viņa vēlas? Jo pašlaik man izskatās, ka viņa mūs vazā aiz deguna... Katrā gadījumā, ar nožēlu jāatzīst, ka pašlaik mums ir jāgaida nākamā viņas izpausme, un jāreaģē uz to, tikai kā? Dženesi, jūs nogalinājāt krupi tur lejā?" viņš pamāja uz Dženeša pusi, vairāk kā apstiprinādams to, nevis jautādams, "bet galu galā mēs neesam ne par soli tuvāk atrisinājumam. Vienīgi apkārtne ir atguvusi savu dabisko mitruma avotu. Bet, ja mēs šādi iesim Gundai pa pēdām, un griezīsim ļaunu par labu, tas nekādi mūs tuvāk pie mērķa nenovedīs... Labi, ko tur. Domāju, tiksim sākumā līdz ciematam, un tad jau redzēs. Nenāktu par ļaunu iestiprinārties, un apsvērt, ko tālāk", tā viņš runāja, ar pārējiem iedams pa meža takām atpakaļ uz ciematu.

[Roviela]

- Nez, va tiem mūsu biedriem, kas palika ciemā, arī ir kas paņemts? - Lēla ierunājās.
- Un no jums, kas aktīvi piedalījās, no jums jau nekas netika paņemts, vai ne? Varbūt mums turpmāk kaut ko pētīt jāiet ne visiem, un tiem, kas iet, noteikti jāpiedalās līdz galam?

[echo3]

Ūdens lūdzās, lai glābju, un tad es izvicināju zobenu. Bet nezinu, vai to var saukt par nogalināšanu. - Enviks teica Krokusam. - Krupis pazuda, un reizē atgriezās ūdens. Maģija.

Iedams, Enviks arī tagad nevairījās no sīkajiem zariņiem.

[Sindra]

Roens rādīja ceļu atpkaļ uz ciematu. Varēja manīt, ka puika īsti nezina kā uzvesties.
It kā viņš priecājās, ka ar ezeru viss kārtībā, taču noskumušo meiteņu vaigi, liedza viņam savu prieku izrādīt.


Ciemā atnācējiem pretī jau steidzās šamane.
Viņa izskatījās ļoti priecīga un līksmoja.
Ūdens ir atgriezies! viņa sauca jau pa gabalu un māja akas virzienā.
Pirms kāda brīža, tas vienkārši atkal akā parādījās.

[Roviela]

- Mums tiešām prieks par to! - Lēla pasmaidīja, tiesa, smaids iznāca diezgan skumjš.
- Enviks un Dženesis varēs pastāstīt, kā tas notika, mēs, pārējie, stāvējām maliņā un tieši neko neredzējām.
Viņa nopūtās.
- Gunda, Nakts Ragana bija vainīga. Bija sabūrusi kaut ko dīvainu ūdenskrituma ezerā.
- Bet ūdenskritums tiešām ir skaists.