Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Roviela]

Lēla neatlaidīgi turpināja meklēt maģiskā spēka atjaunošanai noderīgus vārdus un līdzekļus. Varbūt ne augi? Viņa šaubījās, bet tomēr mēģināja runāt ne ar konkrētiem augiem, bet ar vairāk abstraktām lietām, kā mežu, piemēram, ceļu, ūdeni un citām tādām lietām.

[Sindra]

Rituāls turpinājās kādu brīdi un pieaugot spēkam, pieauga arī Dženeša nepatīkamās sajūtas.
Taču tad Sids pēkšņi nolaida roku un smagi elpodams atspiedās ar rokām pret zemi.
Gaisma apdzisa un melnā migla strauji atgriezās Dženesī.

Sids izskatījās stipri bāls.
Nokārtu galvu viņš palūkojās uz Dženesi.
Man nesanāca. viņš kā atvainodamies noteica.
Vajadzēs vēlreiz.

[Elony]

Kad rituāls pārtrūka, Dženesis noliecās un atspieda elkoņus pret gurniem, smagi elpodams.
"Draņķīgi..." viņš nomurmināja. "Mokoši arī, es negribētu to vēlreiz, bet..." nedaudz atguvis elpu, Dženesis izslējās taisnāk.
"Bet es negribu kalpot viņai. Es gribu būt brīvs, ja tu varu vēl, tad lūdzu, mēģini."

[Sindra]

Sids atvēra vienu maisiņu, kas viņam karājās pie jostas un izņēma no tā mazu pudelīti.
Viņš pagriezās pret Enviku.
Man izskatās, ka es neizbēgami zaudēšu samaņu. Kad tā notiek, ielej man lūdzu šo mutē. Tas palīdzēs atgūties. viņš pameta pudelīti Envikam.
Tad noņēma sev no kakla amuletu, kurš izskata ziņā līdzinājās tam, kuru biedriem bija iedevis saules cilts šamanis. Sids amuleta lentīti aptina ap savu roku un paskatījās uz Dženesi.
Labi. Es mēģināšu izturēt. viņš noteica un pavērsa roku ar simbolu pret Dženesi.
Viss mokošais process iesākās no jauna.

[Elony]

"Uh... es neesmu labs cilvēks..." viņš nomurmināja. Ievilcis elpu, Dženesis atkal saspringa, viņš piespieda rokas gurniem un sakoda zobus. Jau atkal viņš koncentrējās uz vienu domu - izturēt, izturēt, izturēt.

[echo3]

Enviks noķēra pudelīti. Un atkal, neko neteikdams, sagatavojās sargāt.

[Sindra]

Tāpat kā iepriekš Sida roka iezaigojās spožā gaismā un viņš to pavērsa pret Dženesi. Savukārt no Dženeša atkal sāka plūst melnā maģiskā migla.
Sids koncentrējās un murmināja kaut kādus nesaprotamus vārdus un Dženesis arvien spēcīgāk sajuta to pašu nepatīkamo sajūtu it kā no viņa mēģinātu kaut ko atraut. Kaut ko, kas bija daļa viņa būtības.
Sāpes un nekomforts tikai pieņēmās spēkā, bet likās, ka rituāls ilgst jau krietnu brīdi ilgāk nekā iepriekšējā reizē.
Dženesim briesmīgi gribējās vienkārši piecelties un doties prom. Darīt vienalga ko, lai tikai tas viss izbeigtos.

Tad Sids pacēla otru roku un Dženesis sajuta, ka tumšā migla no viņa atdalās un viņš vairāk neko sliktu nejūt. Melnā migla sagrupējās ap Sida roku un puisis uz to paskatījies, pavērsa roku pret simbolu, kurš attēloja Lestas zīmi. Migla no viņa rokas strauji aizlidoja uz simbola pusi un absorbējās amuletā.
Gaisma ap Sida roku apdzisa un viņš turpat uz vietas saļima zemē.

Ne pārāk tālu atskanēja tādi kā aplausi. Pie viena no kokiem atspiedusies stāvēja Lesta un smaidīja.
Vai tu rekā! viņa noteica un devās tuvāk rituāla vietai. Un kas to būtu domājis!

_______________

Kad saule jau taisījās uz rietu Lēlas meklējumi beidzot daudz maz vainagojās panākumiem. Meitene bija atradusi savādu koku, kuru viņa nekad agrāk nebija manījusi. Šī koka sula likās, ka varētu būt tas, ko viņa meklēja. Tikai to vajadzētu atšķaidīt ar ūdeni, jo tā būtu tik rūgta, ka diez vai to varētu iedzert. Nu ja... un vēl palika problēma: kā tikt tai sulai klāt.

[Elony]

Dženesis piecēlās un paskatījās uz Sidu, tad Lestu. Viņš pārbaudīja, cik spēcīgs jūtas, vai nav tikpat vārgs, cik Sids. "Jā, tagad viņam varētu it viegli apmest saiti ap kaklu, vai ne?" Dženesis klusi teica.

[Sindra]

Dženesis spēja piecelties, lai arī viņš jutās visai vārgs un noguris.
Lesta palūkojās uz viņu apstādamās netālu no Sida.
Nu...? Un ko tad tu vēl gaidi?

Envikam Lesta nepievērsa īpašu uzmanību, bet viņa noteikti bija viņu pamanījusi.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 17.06.2009 13:26

[Elony]

"Ko gaidu? Nejūtos diez cik labi, bet nekas..." viņš notupās pie Sida uz izvilka no kabatas auduma lentīti, kuru varētu apmest cilvēkam ap kaklu. Pēc tam paskatījās uz Enviku.
"Tu varētu tikmēr izklaidēt Lestu un parādīt to triku, ko izstrādāji ar krupi."
Dženesis lika tumsai ietīt sevi un Sidu, bet pēc tam lika parādīties spārniem un centās uznest Sidu augstu gaisā, pēc iespējas tālāk prom no Lestas un viņas koku saknēm.

[Romija]

Klēra bija palikusi namiņā turpināt atpūsties. Sida un Dženeša saruna viņai nepatika. Pret biedru šamani meitenei radās vēl aizdomas un nepatika. Viņa gan līdz galam nesaprata, par ko tieši viņi runā, jo šķita, ka abiem ir daudz vairāk zināms par Klēru. Novēlējusi Sidam veiksmi, pēc brīža Klēra devās pie tauriem, iegūt dažas zivis, ko gaidot varētu atkal sažāvēt. (OOC: Es ceru, ka avr sarunāt)

Uz brīdi cenšoties aizdzīt bažas, meitene atkārtoja zivju žāvēšanu tāpat kā iepriekš. Tomēr ik pa laikam domas atkal aizslīdēja pie Sida. Kad viņa kādu laiku bija darbojusies un izskatījās, ka visas zivis jau ir teju gatavas - par to liecināja arī smarža, kas pavisam nedaudz virmoja gaisā -, Klēra strauji pacēla galvu. Bažigs skatiens šaudījās pa mājiņu un apstājās pie durvīm. Klēra pieleca kājās un izskrēja ārā. Šķita, ka pēkšņi kāds būtu atņēmis daļu spēka. Bet ne īsti to, kas lika kājām viņu iznest ciema vidī, lai uztraukti skatītos apkārt, vai kaut kas nebūs manāms.

[Roviela]

Lēla pielika abas rokas kokam un paskatījās uz augšu, lapotnē. Sula... viņa juta, ka sula stumbrā riņķo, tās ir koka asinis. Nu, kā lai palūdz kokam atdot savas asinis? Tik labi viņa šo koku vēl nepazina, lai teiktu - atveries un atdod sulu, un, lai to uzzinātu, te būtu jāpavada vēl dienas.
Meitene saspringti domāja, kā dabūt šo tik vajadzīgo šķidrumu, bet nebojāt koku. Vismaz ne vairāk kā tas notiktu dabiski.
Pēc tāda laiciņa prātošanas viņa izdomāja. Laputis! Sīkie mazie kukainīši, kas sūc koku sulu, un kurus viņa labi pazīst.
Lēla sāka aicināt laputis - nāciet, pa dažām uz katras lapas, ne vairāk, pa pilītei katra, ne vairāk, atnesiet man un piepildiet kausiņu! Kausiņu šamane ielika koka zaru starpā, lai kukainīšiem nav tālu jāstaigā.
Un sāka gaidīt, kas notiks.

[echo3]

(OOC - Eu, nu šitā gan nevajadzēja (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) Kāda joda pēc jūs atņemat Envikam gājienus?)

Pirmām kārtām Enviks, Lestu neņemot vērā, vienā lēcienā bija blakus Sidam un ielēja viņam mutē iedotās pudelītes saturu. Tad palika stāvam starp Sidu un Lestu.

Dženesim stiepjot Sidu prom, Enviks palika uz vietas. Viņš pie sevis izrunāja viesuļa vārdus, bet pagaidām tas bija tāda maza putekļu vērpetīte, kas likās nejaušas vēja pūsmas radīta. Enviks lūkojās uz Lestu un gaidīja, ko viņa iesāks. - Mums Sidu vajag šonakt.

[Sindra]

OOC - ak šausmas! Man likās, ka laputis ir sērga no kurām koki aiziet bojā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Ciemā viss vēl joprojām bija mierīgi. Pāris tauri, kuri atradās pie savām mājiņām palūkojās uz Klēru, bet laikam jau nesapratuši meitenes uztraukuma iemeslus, atkal novērsās.
Te nekas nebija mainījies.
Tikai vienu skatienu Klēra sajuta ilgāk. No šamaņu mājiņas puses. Vecais taurēns domīgi lūkojās uz meiteni it kā justu viņas satraukumu.

_________

Laputis paklausīja Lēlai un sāka ložņāt pa koka zariem un izsūkt tam sulu.
Taču lai likās, ka lai piepildītu Lēlas kausiņu būs nepieciešamas vēl laiks.

_________

Envika un Dženeša straujās darbības likās, ka Lestu īpaši nesatrauca.
Viņa netraucēja abiem darīt to, ko vēlas. Kad Dženesis bija jau izzudis Lesta piegāja Envikam klāt un pasmaidīja.
Es zinu. Jūs grasāties turpināt viņu izmantot. Tas jau nebūtu nekas slikts. Izmantot muļķus.
Tikai problēma tāda, ka šis muļķis pieder man. Taču jauki, ka tu prasi atļauju.
Viņa aizgāja līdz vietai, kur uz zemes bija uzvilkta zīmekas līdzinājās simbolam, kurš sievietei bija uz pieres.
Viņa noliecās, lai paceltu amuletu, kurš mētājās zemē.

[echo3]

Par izmantošanu neko nezinu, par piederēšanu arī nē. Bet man liekas, Tu prasīsi samaksu par to, ko uzskati par manu lūgumu. - Enviks aizsūtīja viesulīti uz turieni, kur gulēja amulets, pirms Lesta bija paguvusi to satvert. Putekļu vērpetīte sagriezās negantā straujumā, neļaujot likt tai klāt roku bez riska nenoraut pirkstus.

[Sindra]

Pamanījusi virpuli Lesta paskatījās uz Enviku un pasmaidīja.
Neesi taču smieklīgs! viņa uzsita ar plaukstu uz zemes un vietā kur atradās amulets no zemes izlīda saknes, kas izlocījās caur amuleta saitītei un izcēla to ārā no virpuļa.
Lesta piecēlās un saknes stiepās uz viņas pusi.
Samaksu? Nē kādēļ? Jūs jau viņu nomocījāt tagad. Šaubos, ka viņš jums kaut kā vēl spēs palīdzēt vakarā.

[Romija]

Uztraukti paskatījusies apkārt un konstatējusi, ka šeit pagaidām nekas nav redzams, Klēra pamanīja šamaņa skatienu. Pārliecinājusies, ka neviens cits neko nav manījis un viņiai nekādu īpašo uzmanību pievērsis, meitene devās uz šamaņa mājiņu.

"Esiet vēlreiz sveicināts, cienītais!" Klēra viņu uzrunāja, bet iekšā bez uzaicinājuma negāja. "Vai šeit tikko apkārtnē nenotika kaut kas... vai ar Sidu?" viņa nevarēja uzreiz atrast īstos vārdus, bet šķita, ka šamanis varētu saprast arī tāpat.

[echo3]

Tad kādēļ Tu ieradies šeit? Tev patīk vērot, kā Sids mocās? - Envika viesulītis momentā izauga līdz īsta viesuļa apjomiem. Nu jau tas nesa ne tikai smiltis, bet arī akmeņus. Saknes gals tika vienkārši nokapāts un virpulis atkal ietvēra amuletu. - Es atdošu Tev amuletu, ja tas pieder Tev, bet es gribētu saprast.

Šo rakstu rediģēja echo3: 17.06.2009 18:51

[Elony]

Dženesis lidoja atpakaļ uz ciematu, uz turieni, kur atcerējās redzējis šamaņa būdu. Viņš nolaidās pie tās un nometa zemē Sidu, jo pats tomēr jutās noguris un vājš.

[Sindra]

Lesta palūkojās uz Enviku un pasmaidīja.
Neko neteikdama viņa iegāja virpulī un viņas roka satvēra amuletu. Likās, ka Lestas augums mirdz tādā kā vieglā gaismā, kas viņu pasargā no viesuļa.
Izgājusi cauri virpulim viņa atskatījās uz Enviku.
Šo amuletu es devu savam māceklim un Tev nav nekādu tiesību to piesavināties. Ja nu vienīgi Tu nevēlies kļūt par manu mācekli.
viņa pavedinoši pasmaidīja.


Neilgi pēc tam, kad Klēra bija uzrunājusi taurēnu, pie viņa mājiņas atlidoja Dženesis un nometa Sidu zemē, liekas, ka visai neveiksmīgi, jo prinča galva atsitās pret ne pārāk lielu, bet tomēr akmeni.
Hmm... novilka taurēns domīgi pakasot savu bārdu.

Sids izskatījās bāls, vēl joprojām bezsamaņā un tagad arī ar pārsistu galvu.