Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Roviela]

Lēla piegāja tuvāk tauriem pie ugunskura, un mēģināja saskatīt, vai tur ir kāds, kas kaut mazliet izskatītos pēc šamaņa. Ja neatpazīst, tad viņa vēršas pie tuvākās tauru sievietes.
- Labu vakaru! Paldies par cienastu, tas bija lielisks, bet man ir tāds jautājums - vai es vēl šovakar nevaru sastapt jūsu cilts šamani? Man gribētos viņam pateikties par to, ko viņš ir izdarījis mūsu labā.

[zenofeX]

Redzot Enviku tā vienkārši pazūdam, Krokusam radās tāda nereāla sajūta, it kā viņš sapņotu. Itkā viņu visu paveiktajam nav nekādas nozīmes - visapkārt plosās naidīgi, akli spēki.

Satiekot taurus, un viņu starpā arī Akantu, Krokuss atkal sajuta realitātes pamatu zem kājām, tomēr jocīgā sajūta, kura viņu bija pārņēmusi, pirms viņi satika taurus, neizzuda.

Nokļuvis tauru ciematiņā, Krokuss uzmanīgi skatījās apkārt. Sapratis, ka ēkas būvētas no zemes un mirušiem kokiem, viņš piegāja pie vienas no tām, un noglaudīja viena no sienā iemūrēto zaru sānu un nopūtās.

Ēzdams tauru sievietes atnestās vakariņas, Krokuss prātoja, ka varbūt varētu palīdzēt tauriem pret Domicela vēlmi tos padzīt no šejienes. Bet to rīt, viņš nolēma. Viņam nāca miegs, tāpēc pēc vakariņām viņš ierāpās vienā no tīkliem un guļot klausījās apkārtējos trokšņos.

"Labi, ka tu, Akant, atradies, un labi, ka mēs uzgājām taurus, nevis dēmonus..." viņš bilda jau pusaizmidzis.

Šo rakstu rediģēja zenofeX: 21.05.2009 18:15

[Ného]

Akants noskatījās, kā Lēla devās ārā un sāka pārdomāt , vai nevajag viņai sekot. Pēc tā, kas notika, tā likās vajadzīgs. Tomēr viņš nolēma vienkārši pagaidīt viņu, katram gadījumam, pasēžot uz ēkas lieveņa.

Es ar par to priecājos, Krokuss. Tagad mums tomēr laikam jāturas ciešāk kopā šajā zemē, lai zinātu, kas notiek vienam ar otru. - to pateicis viņš piecēlās no sava tīkla un devās uz lieveni.

[Sindra]

Kad Krokuss pieskārās kokiem no kuiem bija būvētas mājiņas, viņš tomēr sajuta dīvainas nebijušas sajūtas. Tie bija patīkami silti un nelikās nemaz miruši.
Lai arī koki bija nocirsti tie bija saskaņā ar sevi un labprāt kalpoja šai ciltij tālāk nocirstā veidā. Līdzīgi arī bija ar šūpuļtīklā izmantotajiem augiem.
Lai arī tie bija noplūkti, guļamtīkli tik un tā bija mīksti un patīkami un augi, lai arī vairs neauga, taču labprāt turpināja kalpot taurēniem šādā veidā.


Klēras meklējošo skatienu pamanīja viena no tauru sievietēm. Uzklausījusi Klēru, viņa aizveda meiteni uz kādu lielāku telti un pamāja.
Tur atrodams šamanis. viņa pamāja. Namiņā patiešām grozījās viens no cilts iemītniekiem.
Liels, vecs taurs. Ar bizē sapītu bārdu un garā kleitai līdzīgā tērpā.

[Roviela]

Lēla pateicās tauru sievietei un devās uz namiņu.
Tur, sakautrējusies un viegli piesarkusi, viņa gandrīz bikli pakniksēja tauru šamanim.
- Labu vakaru, visugodātais! Es esmu Lēla, pavisam vēl jauna un nepieredzējusi šamane. Es gribēju pateikties par mūsu biedra izglābšanu no Lestas nagiem un par to, ka jūsu cilts tik viesmīlīgi ir mūs uzņēmusi.

[Elony]

Pirmā izpētē neko jēdzīgu neparādīja, tāpēc Dženesis noņēma savu somu un izvilka no tā kasti ar alķīmijas piederumiem. Viņš sāka sildīt šķidrumus un darboties, lai ar loģiku, zināšanām un empīriskām metodēm izpētītu visu par šo amuletu.

[Sindra]

Šamanis nopētīja Lēlu un viegli paklanījās meitenei.
Jums labāk būtu atpūsties. taurs lēni noteica. Mēs priecājamies, ka jums šeit patīk. Un priecājamies, ka biedram viss ir labi. Diemžēl otru biedru es nevarēju paglābt. Viņa laikam raganai bija svarīgāka. Bez tam šis puisis ir saistīts ar vēju un mums tuvāk. Tādēļ sanāca.
Bet jums vajag atpūsties. viņš vēlreiz noteica un lēni pašūpoja galvu tā ka bārdas bize noplīvoja.
Šamaņa mājiņa smaržoja pēc īpatnējām aromātiskām zālēm. Vai nu tās bija te kūpinātas vai kaltējās. Nevarēja saprast, bet Lēla tās sajuta.
Un meitene juta, ka jo vairāk tās ieelpo, jo vairāk griežās galva.


________________

Amulets īsti negribēja Dženesim doties rokā. Izpēte prasīja daudz pūļu un šamanis arī sajutās noguris.
Mājiņā gaismas arī nebija īsti piemērotas alķīmijas atklājumiem. Lielākais ko viņam izdevās sasniegt. Likt uz brīdi spēkam no amuleta ieplūst Dženeša pirkstos.
Taču tad tas atkal savācās un ielija atpakaļ amuletā. Nelikās arī, ka kāds jauns spēka vārds viņam būtu atmiņā ieķēries.
Un tad piedevām vēl viens no šķidrumiem atstāja uz amuleta kaut kādas pēdas. It kā būtu sabojājis tā materiālu.

[Roviela]

Lēla pieķērās pie būdiņas stenderes un visai nesaprātīgi ieelpoja dziļāk. Galva reiba.
- Jā, Klēra bija saules meitene, saulei tuvu. Nē, te nevar būt nekādi pārmetumi, nē. Es gribēju... nu, ja es drīkstu atļauties... bet, varbūt, jūs tāpat visu to ziniet... - viņa kautrīgi murmulēja.
- Man ir dotas manā ciltī retas spējas - es varu iemācīties visu dzīvo būtņu, arī augu vārdus. Vēl es tos zinu maz, ai, kur maz, bet zāles, tās zāles vārdus, kas jums te ir tik mīksta un jauka, un citu zāļu vārdus es zinu. Jūs mums ļoti palīdzējāt, ja vēlaties, es jums tos iemācīšu, tas ir, ja jūs jau tos neziniet, nu, varbūt kādu neziniet, - meitene pavisam klusi nobeidza, aiz mulsuma nespējot pacelt acis uz tauru.
- Un, lūdzu, vai es nevaru nakti palikt šeit? Šī smarža... no tās reibst galva... tas ir gandrīz kā mana skolotāja mājās.

[Sindra]

Šamanis piegāja pie Lēlas un maigi noglāstīja meitenei galvu.
Paldies par tavu labo gribu. Taču cik zālei būt zaļai un leknai, cik mīkstai un sulīgai to nosaka Zemes māte.
Lai arī šamaņi spēj, mēs neiejaucamies Zemes mātes gribā. Ja viņa nejūtas labi, mēs to redzam augos. Taču ja augi visu laiku būtu vienādi mēs nevarētu saprast kā viņa jūtās. Lēlai likās, ka taurs pasmaida.
Jā, sākumā šeit grūti pierast pie smaržām. Bet ar laiku smarža vairs neliekas tik apreibinoša.
Paldies par piedāvājumu, jaunā šamane! Mācies cītīgi!

[Roviela]

- Man šķiet, Zemes māte ar jums ir apmierināta, - Lēla pasmaidīja, ieskatoties tauru šamanim acīs. Viņai ļoti patika šis tik ļoti šamaniskais un pieredzējušais taurs.
- Tik mīkstu zālīti neesmu redzējusi nekur. Bet vilki? Un lāči? Jūs gan esat stipri, es redzu, bet vai viņi jums kādreiz netraucē? Es ar viņiem esmu draugos, varu palūgt, lai netraucē.
Viņa atcerējās Ranfa draugu vilku un mazliet noskuma.
- Dēmoni dara pāri arī vilkiem, un tad vilki sēro un grib atriebties, un uzbrūk saviem draugiem. Es to nesen pieredzēju.

[Sindra]

Demoni vēlas mūs padzīt no šīs zemes. Un iznīcināt visu dzīvo. šamanis paskatījās uz Lēlu.
Nezinu kā var patikt nedzīva zeme. viņš paraustīja plecus.
Dzīvnieki nekad mums nav radījuši draudus, jo esam ļoti tuvu dabai. Redz...
šamanis Lēlas acu priekšā pārvērtās par vilku. Tikai viņš bija nedaudz lielāks kā parasti vilki un tāds kā spektrāks. Izskatījās pēc gara.

Mēs gan neesam sastapušies ar dzīvniekiem, kuriem demoni būtu nodarījuši pāri. taura balss skanēja Lēlas galvā.

[Roviela]

Lēla sasita plaukstas.
- Cik skaisti! Cik vareni! - viņa priecājās.
- Jā, es arī nebiju sastapusies, bet tad Ranfs atnāca no tikšanās ar savu draugu vilku, sakosts ļoti ļoti, un tā pati ragana, kurai jūs atņēmāt Akantu, viņu izārstēja. Tā ragana, viņu sauc Lesta, kaimiņu zemē ir grāfienes godā, jo karalim esot noņēmusi lāstu.
- Tad lūk, es ierosināju aiziet un apskatīties, vai vilkam kas nekaiš, vai kāds viņam nav licis uzbrukt, un, ja tā, tad vilku atbrīvot no to vārdu spēka. Izrādījās, ka nē, nabaga vilks tikko bija zaudējis savu vilceni un mazuļus, kurus kāds bija nogalinājis un sadedzinājis turpat, midzenī, nu, un tad tā gadījās, ka vilks bēdās uzbruka pirmajam, kas aptuveni bija līdzīgs tiem, kas viņam bija pāri nodarījuši. Nabaga vilks... viņš jutās ļoti vainīgs un bēdīgs, un mēs ar Ranfu viņam atnesām ūdeni no Spēka avota, tā, kas karaļa dārzā grotā. Tas mierina skumjas. Beigās mēs nospriedām, ka tas ir bijis dēmonu rituāls. Lūk, tā.
Viņa godbijīgi skatījās uz tauru šamani vilka izskatā.
- Es arī nezinu, kā var patikt kails tuksnesis, ja vien tas nav dabīgs. Ne tikai tāpēc mēs ejam, es teiktu, karot, ar Domicelu. Cik šausmīgs vārds! Karot... - Lēla nodrebinājās, - es negribu karot, bet vajag, citādi viņš kļūs par dēmonu, un iekaros kaimiņu valsti, un Lesta nogalinās Sidu, kaimiņvalsts princi un mūsu biedreni arī, un, droši vien Domicels atradīs savu tik ilgi slēpto brāli, Ranfu, kuru jau reiz mēģināja nogalināt... bet tagad viņam tas var izdoties. Un mums ir tikai dažas dienas laika.
Meitene nopūtās.
- Un mēs pat nezinām, kur kas atrodas, un ar ko sākt.

[Sindra]

Šamanis pēc mirkļa atkal izskatījās pēc taura.
Viņš domīgi skatījās uz Lēlu.
Ak tad tomēr... jaunākais princis ir dzīvs. Man jau tā likās.
Šīs ir labas ziņas, lai arī laika ir maz.
Domāju, ka tev jādodas atpūsties. Es tikmēr padomāšu kā mēs varētu jums palīdzēt.

[Roviela]

- Jā gan, viņš ir dzīvs, un viņš ir jauks, tikai pavisam nemācīts, kauties neprot un tā, bet ir ļoti, ļoti izturīgs, sīksts, - Lēlai mazliet nosarka ausis to stāstot.
- Lesta zina, ka Ranfs ir dzīvs, bet viņai nevajadzētu iejaukties, jo viņa grib būt vinnētāja visos iespējamos gadījumos - gan, ja Domicels un dēmoni uzvar, gan pretējā.
- Paldies! - viņa palika priecīgāka.
- Jauku nakti, labu rītu un skaistu dienu! - meitene novēlēja šamanim, palocījās viņam un gāja uz viņiem ierādīto mājokli gulēt.

[Elony]

Redzot, ka ar amuleta pētniecību nekā nesokas, Dženesis likās mierā. Nedrīkst taču verķīti sabojāt. Viņš tāpēc iekārtojās uz gulēšanu.

[Ného]

Akants sagaidīja pie mājas lieveņa Lēlu un devās arī gulēt, pirmstam gan apjautājoties par pēdējiem notikumiem: - Kā bija tur, pie šamaņa?

[Roviela]

Lēla uzsmaidīja Akantam.
- Tas ir brīnišķīgs šamanis. Ļoti gudrs, un spēcīgs, zini, viņš spēj pārvērsties par, piemēram, vilku, un viņš apsolīja padomāt, kā mums palīdzēt. Es viņam pastāstīju, ko zināju, un viņš nopriecājās, ka Domicela jaunākais brālis ir dzīvs. Viņš pat bija tik laipns un paskaidroja, kāpēc viņam izdevies izglābt tevi, nevis Klēru! Saproti? Tāpēc, ka tev ir saistība ar vēju.
Viņa mazliet nopūtās.
- Kad būšu beigusi mācības pie sava skolotāja, es labprāt gribētu mācīties pie viņa, tikai, domāju, viņš negribēs. Kam es viņam? Meitene no svešas cilts.

Lēla ierāpās guļamtīkā.
- Cik ērti!
Viņa izstaipījās, pagriezās uz sāniem, saritinājās un aizmiga.

[Sindra]

Nakts pagāja mierīgi un neviens gulēt netraucēja.
Mājiņā iespīdēja rīta saules stari. Gaiss smaržoja pēc īsta lauku gaisa un varēja dzirdēt putnu čivināšanu.
Ciematā bija sākusies rosība. Varēja dzirdēt ūdens šļakstināšanos. Likās, ka tur kāds makšķerē vai ko tādu.

Pēc kāda brīža mājiņu piepildīja arī ēdiena smarža. Pie durvīm bija noliktas brokastis.
Zāļu tēja un smaržīga maize. Un blakus maizei bija arī ceptas zivtiņas.

[zenofeX]

Krokuss pamodās agri. Viņu pamodināja putnu dziesmas un gaiss, kas te patiešām bija elpošanas vērts. Atgādināja mājas, bet tikai nedaudz. Šeit nebija jūras.

Viņš pavērās uz pārējiem, un tad klusītēm izslīdēja ārā, ciematā. Šeit jau valdīja rosība - kāds taurs mazgājās, cits nesa krūkas un spaini. Līdz Krokusam nonāca svaigas maizes aromāts; mutē saskrēja siekalas.

Viņš juta, ka, lai gan taurēni dzīvo kā cilvēki, viņi dzīvo saskaņā ar dabu, un viņi ir cieši saistīti ar to. Tik cieši, ka koki ir gatavi atdot savas dzīvības, lai kalpotu taurēniem tālāk kā māju sastāvdaļas. Tas bija grūti aptverams - pat dzīvzaļnieku viedie tikai ar grūtībām spēja pierunāt augus labprātīgi mirt. Viņš devās pie kāda taurēna, kurš viņam izskatījās vecāks un pieklājīgi uzrunāja to:
"Labs rīts, un veiksmi darbā! Ja neiebilstat, es gribu uzdot jautājumu, kurš man nedod mieru, kopš varak jūs mūs laipni uzņēmāt un atļāvāt pārnakšņot. Kā jums izdodas tik labi sadzīvot ar dabu? Es redzu mirušus kokus jūsu māju sienās, bet es skaidri jūtu, ka kokiem šāds iznākums dara prieku un viņi ir ļoti apmierināti. Mūsu cilts arī sadzīvo ar dabu, bet vienmēr izvairās no..." Krokuss saminstinājās, nezinādams, kā īsti lai iespējami nesāpīgāk pateiktu "nāve", "no dzīvības atņemšanas", viņš beidzot neveikli nobeidza, tad jautajoši paskatījās taurēnam acīs.

[Roviela]

Lēla pamodās no tā, ka kāds nerātns saules stars pakutināja viņai degunu. Un pēc tam degunu sāka kutināt kārdinošas brokastu smaržas.
Viņa izrāpās no guļamtīkla, sakārtojās, ienesa iekšā un nolika uz galda tauru laipni atnestās brokastis.
- Cik te ir mīļi, šajā ciematā, - viņa bija sajūsmā, ķerdamās pie brokastīm.