Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Roviela]

- Nu re! - Lēla nopriecājās.
- Jums visiem trim izdevās! Nez, ja Tu labi paēd un Tev rodas spēks, vai nevari sevi ieziest ar kaut ko brūces dziedējošu, un tad tas viņam arī palīdzētu? Cik slikti, ka es vairs nezinu tos vārdus, bet Krokuss, droši vien, zina, vai ne?
Viņa uzrunāja dzīvzaļnieku.
- Vai Tev nav kāda ziede, ka mēs to varētu izmēģināt?

[Romija]

"Vai arī ēst pēc iespējas spēcinošas lietas," Klēra ieminējās. No zālītēm un tējām viņa daudz neko nezināja, bet gan jau biedri varētu būt zinošāki šajā ziņā.

[zenofeX]

Krokuss uzmanīgi klausījās, ko saka Klēra.
"Skaidrs. Nu došanās uz Saules kulta apmetnes vietu gūst pavisam citu jēgu. Labi, ka Sids ir dzīvs, un ka izdevās sazināties. Domāju, ka mums jāpieliek solis, lai varam sameklēt kultu ātrāk."

"Man līdzi ir šis tas, ar kā palīdzību var spēcināt ķermeni un garu. Tā gan nav ziede, tas ir pulveris, kurš jāšķīdina ūdenī, un pēc tam jāizdzer, vislabāk no rīta kopā ar saullēktu", Krokuss atbildēja Lēlai. "Arī rētas aizvelkas ātrāk, ja to lieto... Apmēram divtik ātri".

[Roviela]

Lēla priecīgi sasita plaukstas.
- Krokus, tas ir tieši tas, kas vajadzīgs! Jā, cerams, Saules ļaudis no mums nevairīsies, tas būtu ļoti bēdīgi.

Viņa bija beigusi ēst, un tagad nokrāmēja to, kas nokrāmējams, vēl apraudzīja savu zirdziņu, un tad likās gulēt, sūnai, kas pļaviņā, palūdzot neizmērcēt apģērbu ne viņai, ne pārējiem biedriem.

[Elony]

Dženesis kopš Klērai izdevās sazināties ar Sidu meiteni vēroja ciešāk. Kad Krokuss ierunājās par ziedēm viņš pasmīnēja. "Tiešām būtu jauki, ja ceļojumu izdotos paātrināt. Kaut kā neesmu pieradis atrasties ceļā tik ilgi."
Viņš pēc tam nolēma uzrunāt Klēru.
"Tu taču apzinies, ka ja ar Sids nomirs, tas pats notiks ar tevi?"

[Romija]

Klēra palūda Krokusam nedaudz pulvera un apņēmās no rīta to iedzert. Pat ja tā neizdosies Sidam nodot tā ārstniecisko efektu, vismaz būs mēģināts.

Pēc paēšanas palikušo zivs daļu Klēra ietina audumā un lika somā. Viņa bija paēdusi vairāk kā to būtu darījusi tikai priekš sevis, bet jutās labi.

Kad viņu uzrunāja DŽenesis, meitene sastinga. "Mani?" viņa platām acīm pavērās šamanī. "Elizete teica, ka putniņš nomiršot līdz ar Sidu, nevis es! Kāpēc tu domā, ka es?"

[Elony]

"Kā ēdot, tu vari stiprināt Sidu? Tas neliekas pareizi, ja tev nav saiknes ar Sidu. Bet šāda saikne ir putniņam. Un ja Sids mirs, mirs putniņš. Manuprāt, ja tu spēj ēdot pati, nodot spēku Sidam, tas liecina, ka esi saistījusies ar viņu arī pati." Dženesis paskaidroja savu domu.

[zenofeX]

"Diez vai Sids lūgtu Klērai daudz ēst un vispār stiprināt dvēseļu saites, ja vien viņš nezin iespējamos blakus efektus, gadījumā, ja viņš mirs. Tomēr, kā tu, Dženesi, izskaidrosi to, ka Sidam radās brūces, kad viņš atbildēja Klērai, tomēr Klērai nekas ļauns nenotika? Es domāju, ka šajā gadījumā par visu "maksā" Sids, un tādēļ viņam arī jāsūta enerģija." prātuļoja Krokuss, paralēli pētīdams kāda kukaiņa ceļu augšup pa viņa stilbu.

[Elony]

"Bet kā viens cilvēks var nodot otram enerģiju, ja starp viņiem nepastāv saikne?" vaicāja Dženesis. "Ņem vērā, ka uz putna arī nav nekādu brūču, bet driāda pateica skaidri, kas būs, ja Sids mirs. Cita izskaidrojuma par to, ka Klēra var nodot enerģiju, es nezinu."

[echo3]

Maģija. - Enviks sapņaini novilka. - Ko mēs vispār zinām, kā piepildās vārdi? Mēs zinām, ka piepildās, vai arī zinām, ka mums vārdu nav.

[Romija]

Klēra palika domīga. Lai kā negribētos atzīt, varēja gadīties, ka Dženesim ir vismaz daļa taisnības. Tas biedēja.

Iekārtojusies netālu no ugunskura, Klēra paņēma rokās Dadzīti. Viņa turēja rokas nedaudz siltas, ja nu tas palīdz Sidam. Tāpat klusām meitene pamazām miga ciet.

[Sindra]

Nakts pagāja mierīgi nekādi meža dzīvnieki nebija traucējuši. Arī zāle nebijapārāk slapja un gulētāji nebija izmirkuši.
Varēja ieturēt brokastis un doties tālāk. Vēl kāds laiciņš bija ejams pa klaju lauku un tad arvien tuvāk nāca mežs.

Sākumā mežs bija viegli caurredzams un pa to nebija problēmu jāt. Taču pamazām koki un krūmi kļuva daudz ciešāki. Zirgus vajadzēja vest aiz pavadām. Arī Dženesim lidot nebija viegli. Vai nu tas bija jādara virs meža un tad nevarēja saskatīt biedrus, vai nu nācās tiem vienkārši iet līdzi ar kājām.

Bija jau arī pēcpusdiena, kad mežs palika visai krēslains, jo saules stari nespēja izlauzties cauri zaru biezoknim. Biedri bija nonākuši iekš kaut kā ko mēdza dēvēt par "mūža mežiem". Cieši aizaudzis savvaļas mežs, caur kuru pārvietoties bija sarežģīti. Zirgi vairs lāga nevēlējās kustēt uz priekšu. Biedri bija arī izsalkuši, jo kopš brokastīm bija pagājis ilgs laiks. Un vēl pie visa tā, nekādi neatstāja sajūta, ka viņi tiek novēroti. Bet apkārtnē neko nedzirdēja. Nekādu zaru čaboņu nekā tāda, kas liecinātu, ka kāds tuvumā pārvietojas.

[Romija]

Klēra pamodās agri, līdz ar pirmo gaismiņu. Viņa joprojām sildīja rokas, tajās turot Dadzīti. Bet, kad putniņš vēlējās doties rīta loku izmest, meitene sasildījās pati, jo rīta pusē gaiss bija drēgns.

Kad pāri apvārsnim parādījās pirmie saules stari, Klēra iedzēra Krokusa ieteikto pulveri, ko bija sajaukusi ar nedaudz ūdens. Brokastis viņa paēda kopā ar pārējiem. Kamēr vēl bija līdzpaņemtais ēdamais, tikmēr nedrīkstēja taupīt uz Sida spēku rēķina.

Kad mežs kļuva biezāks, Klēra gāj kājām. Pa ceļam viņa noplūca dažus savvaļas ziedos, sasprauda tos matos un lika tiem mirdzēt līdzīgi kā uz balli. Ja Saules kults zina saules vārdus, tad parādīt, ka arī viņa tos zina, šķita labākais veids, kā uzsākt sazināšanos.

[Elony]

Dženesis turējās malā un neko nedarīja. Saules kulta cits rādījās būt meža ļautiņi un labāk lai ar šiem sarunu uzsāk meža un dabas bērni. Viņš pats paskatīsies kā būs un atpūtīsies no riebīgās un mokošās staigāšanas.

[Roviela]

Lēla centās iet visiem pa priekšu, bet uz vakarpusi pat viņai tas palika mazliet par grūtu - nezināmi augi, nepazīstami koki, kas, kā jau tiem no dabas paredzēts, nemaz nedeva ceļu un nepacēla zarus.
Tomēr tie, kas tā darīja, bija tā vērts, un biedriem iet bija kaut mazliet vieglāk.
Novērojošā sajūta meitenei netraucēja - galu galā viņus taču brīdināja, ka Saules pielūdzēji vēros un tad lems, atklāties vai nē.

Beigās Lēla tomēr neizturēja - apstājusies puslīdz pieņemamā laukumiņā, viņa apmīļoja nogurušo Pakaviņu.
- Zirdziņi netiks mums līdzi, - viņa ierunājās.
- Ko darīsim? Nabadziņiem jau tā te nav nekā prātīga, ko ieēst.
Lēlu daudz neuztrauca tas, ka pati arī ir izsalkusi.

- Kaut Saules ļaudis ātrāk nolemtu, vai viņi mūs vēlas sastapt vai nē. Es negribu, ka princis nomirst, un kas notiks ar Klēru un putniņu? Un Ranfu? Un zemi, ja to pārņems dēmoni? Vienas bēdas... - meitene no sirds nopūtās.

[echo3]

Enviks mežā turējās visa gājiena astē. Viņš pats kustējās veikli un neizskatījās noguris, un arī Noignars nebija nokusis, bet puisis apzinājās, ka citiem tik viegli vis neiet.

Kad priekšā ejošā Lēla apstājās, visi pamazām sanāca kopā klajumiņā. - Atpūtīsimies. - Enviks lika priekšā. - Un zirgus atpūtināsim. Man liekas, ka mums nav citas izvēles, kā gaidīt vai nu aicinājumu, vai noraidījumu. Jūs taču arī jūtat, ka mūs novēro?

[Elony]

"Es gan domāju, ka labāk būtu šos uzrunāt. Ja viņi gribētu, ar mums runātu ātrāk. Bet gaidīt, kamēr viņi to izlems darīt - tas var būt pēc vairākām dienām - mums nav laika." Dženesis teica un apsēdās kāda ērtākā un sausā vietā, lai atpūtinātu kājas.

[Sindra]

Kādu brīdi pēc tam, kad biedri bija pieklusuši, zirgi kļuva tramīgi.
Likās, ka tos kaut kas biedē. Līdz netālu no šamaņu apmetnes vietas no krūmiem pavisam klusi un nemanāmi izslīdēja balts dzīvnieks. Kādu brīdi tas vienkārši skatījās uz biedriem.
Viņa skatiens bija tāds kā vieds un apgarots, lai balto būtni varētu uztvert par parastu dzīvnieku. Katrā ziņā viņš nelikās naidīgi noskaņots. Tad svešā radība paspēra pāris soļus biedru virzienā un pavēris muti ierunājās pavisam parastā cilvēkiem saprotamā valodā.
Beidzot jūs sākāt runāt! Tagad es zinu kādā valodā jūs runājat.
Princis, kuru pieminējāt... Kāds ir viņa vārds?

[Roviela]

Lēla mierināja Pakaviņu, kas pēkšņi bija satraucies, un uzreiz nepamanīja savādo būtni, bet, kad ieraudzīja, vai muti pavēra aiz brīnumiem.
- Sveicināts! - viņa beidzot attapās.

- Tas ir princis Sids. Viņam ir desmit dienu laika, nu jau deviņas, un tad, iespējams, viņš mirs. Tas, kurš draud ar dēmoniem un kurš pats grib kļūt par dēmonu, ir Domicels, kaimiņu valsts kroņprincis, bet Ranfs ir noslēptais Domicela brālis, kas līdz šim brīdim neko par savu izcelsmi nezināja. Sids mūs lūdza nākt šurp meklēt Saules pielūdzējus.

[echo3]

Tā kā Enviks joprojām turēja rokā Noignara pavadu, zirga satraukumu viņš sajuta uzreiz, un sāka lūkoties apkārt, kas to izraisījis. Noignaram nācās vien samierināties ar stingro roku, kas zirgu noturēja uz vietas, lai gan straujais melnis nupat būtu vai stāvus slējies. Bet, tā kā roka bija ne tikai stingra, bet arī nomierinoša, tad pēc pirmā satraukuma Noignars aprima, vien turpinādams ar priekškāju badīt zemi.

Tādu dīvainu radījumu, kas nu ieradās un vēl runāja arī, Enviks nekad iepriekš nebija redzējis. Viņa acis ziņkārībā iemirdzējās. - Sveicināts. - Tālāk Lēla jau visu paskaidroja, un nu atlika gaidīt, ko baltā būtne atbildēs.

Šo rakstu rediģēja echo3: 29.04.2009 10:44