Mafgame, ~ Lomu spēle 2009 ~ [GM][ATD] Opcijas

[Mitrene]

Tātad laiks ir sākt.

Iesākšu ar dažiem noteikumiem, lai visiem tik tiešām ir skaidrs.

1. Mirušie nerunā (likums kas ļoti bieži tiek palaists garām reālajā spēlē) tātad ja tu esi miris tad muti ciet, šajā spēlē tu vairs nevari runāt.

2. Cienīsim savu un citu laiku, lai šīs spēles nevliktos mūžību informējam GM par ilgāku būšanu ofline (ilgāk nozīmē vairāk kā 3 dienas bez postošanas) ja kāds pazudīs ļoti ilgi bezvēsts prombūtnē GM patur tiesibas šī spēlētāja tēlam uztaisīt pašnāvību vai ko tamlīdzīgu.

3. Esam radoši! būtu garlaicīgi ja mēs visu laiku noziegumos apvainosim vienus un tos pašu vienu un to pašu iemeslu dēļ.

4. Neizpaužam nevienam pašam savu spēles lomu (mafija, civilais, ārsts, inspektros) to cenšamies neizdarīt ari netieši. tieši lomu nezināšanā ir šīs spēles sāls.

5. Abi GM pārrunājām un ieviesām jaunu tradīciju šai spēlei, tā kā tādas spēlētāju anketas īsti nebūs (būs vnk jāiepazīstina ar sevi ) tad tajā brīdī kad tu esi nogalināts tu dodies uz ATD
un izveido savam varonim kapakmeni, kurā norādi: vārdu, uzvārdu, iesauku, nodzīvoto raundu skaitu, nāves veidu, un kaut ko īpašu ko šis varonis būtu gribējis redzēt uz sava kapa.
tie spēlētāji kas uzvar spēlē, resp nenomirst, to izdara tad kad beidzas spēle pieņemot ka jūs visi nomirstat no vecuma. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

LAi labi spēlējas. Mitrene + Moriartijs



Šo rakstu rediģēja Mitrene: 24.11.2008 12:28

[Mitrene]

Marusja parasti nebrauca apkārt ar tramvaju, taču šoreiz citas iespējas nebija. šoferi viņa nevarēja sazvanīt un neviens cits transportlīdzeklis nebija pieejams. ārā sniga sniegs un ar kājām visu to gaisa gabalu negribējās noiet. bija arī jāsaudzē Daniels, par kura eksistenci zināja tikai daži cilvēki. Jā tieši šai visai ietekmīgajai un bagātajai sievietei, kas nebaidās no varas, būs dēls. to ka tas būs dēls viņa vienkārši zināja.

Iekāpusi tramvajā viņa apsēdās blakus logam vienvietīgajā sēdvietā. ārā sniga sniegs un šīs pilsētas iedzīvotāji sāka nodoties šai milzīgajai masu psihozei ko sauc par ziemassvētkiem. viņa atcerējās ka Pilsētā šādas izklaides nebija populāras. Taču tā izklaide kas viņas dzimtajā Pilsētā bija populāra izklausās ka sāka ienākt arī šeit.

[Kalevale]

Brrr... Alise noskurinājās un, kāpjot tramvajā, spēcīgi sita zābaku papēžus pret pakāpieniem, lai nopurinātu lieko sniegu. Pametusi skatienu apkārt, sieviete bija pārsteigta par to, cik maz cilvēku tramvajā. Parasti vakaros taču bija vairāk!

Nopurinājusi sniegu no sava sūnu zaļā mēteļa, viņa sakārtoja rudās matu šķipsnas, kuras bija izspraukušās no oranžās beretes. Viņa uzmeta savu palielo rokassomu uz divvietīga sola vagona beigās un pati piemetās tai blakus. Izķeksējusi no somas telefonu, Alise ar ierastām kustībām atrada draudzeni kontaktu sarakstā un sāka rakstīt īsziņu par to, ka paslīdējusi uz ielas un nokritusi visā savā cienībā.

[Ungaarijas ragas...]

Ilgvars, neliela auguma un nenosakāma vecuma vīrelis, par kuru varēja vien teikt to, ka viņš ir vīrelis starp labākajiem gadiem un pusmūžu, mazliet nervozi iekāpa tramvajā. Rokā cieši satvēris, droši vien tikpat veca kā viņš pats, dzeltenbrūna ādas portfeļa rokturi, Ilgvars steidzīgi izdarīja visas procedūras, kas nepieciešamas, lai viņam lieki nepiesietos kontrole par braukšanu bez biļetes.

Tad vēl brīdi neizlēmīgi pagrozījies ejā, viņš izvēlējās solu vagona kreisajā malā un apsēdies pie loga, piespieda savu, acīmredzami morāli dārgo portfeli, sev pie krūtīm un steidzīgi nopētīja tramvaja pasažierus, lai pēc tam sāku lūkoties pa logu, cenšoties saskatīt viņam vien zināmas lietas.

Mugurā, tā starp citu minot, Ilgvaram bija brūns vilnas mētelis, kas kaut kad arī bija modē, bet tagad tikai turpināja uzcītīgi pildīt savas sildītāja funkcijas, kājās — tumšas bikses un ziemas zābaki, uz deguna uztupinātas brilles brūnā un pamatīgā raga ietvarā, bet uz galvas pelēka hūte.

[Mickey]

Džons juta sniegpārslas nosēžamies uz viņa sejas, bet viņš tam nepievērsa nekādu uzmanību. Viņš bija aizņemts, steidzoties uz tramvaju, lai ātrāk nokļūtu izdevniecībā pēc jaunā materiāla. Viņš bija aizgulējies, jo modinātājs pa nakti bija vienkārši "nomiris" un no rīta viņu pamodināja izdevniecības direktora zvans ar jautājumu: "Kur tu esi velns parāvis?"

Ar atvieglotu nopūtu viņš iesēdās tramvajā un atvēra savu mazo, melno koferīti, lai pabeigtu pēdējās lappuses savam tagadējam darbam. Vēl bija laiks, ja bija paredzama aizkavēšanās dēļ sniega, kas no gaisa bira aumaļām. Ziemu viņš necieta, tas nu reiz bija fakts. Viņš nemīlēja kustēties laukā no savas mājas ziemas laikā, jo ātri vien varēja apsaldēties. Un ja tas notika, tad uz gultas viņam jāguļ ilgs laiks, lai atveseļotos. Par nožēlu viņa imūnsistēma nekad nav bijusi visai spēcīga pret pat vieglu slimību aizbiedēšanu. Tās vienkārši viņam pielīp.
Ilgi nedomājot, Džons iegrima darbos.

[washulis]

Sniegs, aukstums, lielpilsēta, Latvija. Nu kāpēc dzīvē visam jābūt tik draņķīgam? Nu labi, pilnīgi viss dzīvē likās riebīgs. It īpaši tad, ja tu esi pilnīgs pesimists, vēl pietams, iesprūdis depresijā un krīzē. Visās draņķībās, kurās cilvēks var iebrist, tā pat, kā aukstā sniegā. Un visu papildina stils. Kāpēc stils? Tāpēc, ka viņai kājās bija smukas melnas kediņas, kas apkrāsotas ar marķeriem, melnas iespīlētas bikses, kaudze ar bantītēm un ķēdēm, kas sakarinātas uz melnās jakas ar baltajām rūtiņām. Melni mati, kas teju pilnīgi aizseguši seju, daži pīrsingi, viens auskars, kas izskatās pēc žiletes, daudz nozīmīšu ar tādiem uzrakstiem, kā "I love TH," "EMo life" un tā jo projām. Neizmirsīsim I-podu, kur skanēja tādi grāvēji, kā "Cinema Bizzare" un citas preteklības, kas tik mazām Emo meitenītēm var patikt.

Nebija jau tā, ka Viola būtu pavisam sīka, bet tādai viņai gribējās izlikties. Viņa bija vidusskolniece, kādā ļoti draņķīgā Rīgas vidusskolā ar numuru 100.

Mēlnā pāča, jeb šausmīgi sakasītie mati, pamazām jau sāka vērsties balti, kad sniegs uz tiem klājās bez apstājās. Vismaz beidzot atvilkās tas draņķīgais tramvajs, kurā viņa ātri ielēca, papriekš palūkojoties, kur ir konduktori. To nebija. Savādi un ļoti labi, jo viņa savu pēdējo naudu bija notriekusi, kino teātrī noskatoties kārtējo "Krēslas" daļu. Jā, tieši tāpēc viņai melnā tuša bija izplūdusi, veidojot melnas līnijas pāri vaigiem, jo Bellas un Edvarda romance taču ir tik bezgala skaista un skumja! Vēl viņa palūkojās, vai tramvajā nebija kāds panks vai skins, kam tik ļoti patīk dauzīt mazos EMobĒrnUs. Jā, dzīve ir viena liela draņķība. Bez liekas vilcinājānās, Viola nosēdās uz kāda no krēsliem, cerot, ka drīz varētu iestāties pasaules gals. Tad vismaz nebūtu tik draņķīga dzīve jādzīvo.

Šo rakstu rediģēja washulis: 16.12.2009 19:24

[AnnaAnna]

Sniegs un aukstums. Ziema. Sofija pasmaidīja, iedzerdama mazu malciņu karstās šokolādes no kartona krūzītes, kuru turēja rokā. Viņai patika ziemas. Godīgi sakot, Sofijai patika praktiski viss. Reti dzīvespriecīgs cilvēks.

Iekāpusi tramvajā, Sofija atkrita pirmajā brīvajā vietā, iedzēra vēl mazliet šokolādes un sāka vērties ārā pa logu.
Man būs jāuzglezno sniegs sieviete nosprieda. Viņa strādāja par interjera dizaineri, lai gan pēc pārliecības bija gleznotāja. Tiesa, gleznoja viņa tikai sev.

[Kalevale]

OOC: Pēc šī, Džon - "2012. gada 12. decembra dienas pēdējās stundas" es saprotu, ka ir vakars nevis rīts un aizgulēšanās (ja vien šefs neattopas tikai vakarā)

Uzrakstījusi īsziņu, Alise ar paskaļu klakšķi aizvēra telefonu. Tramvajā bija iekāpuši vēl vairāki cilvēki, un viņa ņēmās tos pētīt. Deguns saodis šokolādes smaržu nedaudz saraucās, skatiens automātiski meklēja vizuālo paziņojumu, kurš liegtu vagonā lietot dzērienus vai ēdienus, taču tādu nesaskatīja un nopūtās.

Netālu no viņas apsēdās arī kāda melnmataina meitene, no kuras varēja dzirdēt tikai ķēdīšu dzinkstoņu un "bumsī-bumsī" ritmus no austiņām. Pareizi, pleijeris! Alise atcerējās, ka aizmirsusi uzlādēt baterijas, nu neko darīt, šoreiz nāksies iztikt bez.

Kāpēc tramvajs tik ilgi stāv pieturā? Alise prātoja, domājot par to, kas diez notiktu, ja vagoni pēkšņi atkabinātos un šis vagons tā arī paliktu Rīgas sirdī ar atvērtām durvīm un pāris pasažieriem.

[Madafix]

Ir nu gan draņķīgs laiks, nodomāja Andrejs, ielekdams pustukšajā tramvaja vagonā. Pēc paviršas vagona nopētīšanas, Andrejs apsēdās vistuvāk esošajā vietā, ieslēdza mūzikas atskaņotāju un sāka klausīties iemīļoto Rammstein gabalu, kas vienmēr palīdzēja uzlabot garastāvokli pēc kādas ne pārāk izdevušās dienas, vai garlaicīgas lekcijas.
Kaut kas nav tā kā parasti, pie sevis noteica Andrejs nervozi aplūkdams pārējos pasažierus un nespēdams atgaiņāt dīvainās sajūtas.

Andrejs izskata ziņā neko daudz neatšķiras no citiem jauniešiem. Viņš valkāja netīšām saplēstas džinsenes, vieglu, vēja necaurlaidīgu ādas jaku, pamatīgus armijnieku stila zābakus, un dažus sīkus nieciņus. Lai arī Andrejs bija pa pusei metālists, viņa frizūra bija tīri sakarīga, kā lielākai daļai viņa kursabiedru.

[Džea]

Ziemas Igoram nekad nebija patikušas. Tas nozīmēja vien to, ka būs jāsalst vismaz trīs mēneši. Vasarā vel kā varēja iztikt. Taču vīrietis, kurš iekāpa tramvajā iespējams ikvienam izraisītu nepatiku. Garš noplucis mētelis, veci zābaki. pats viņš bija ar bārdu. Jāpiebilst, ka tie, kas stāveja vai sēdēja Igoram vistuvāk, sajustu nepatīkamu smaku, kādas bija tiem, kas pārak daudz lietoja alhokolu.
Tomēr šodie vīrietis nebija dzēris ne cik. Nebija naudas par ko nopirkt un cilvēki bija pārāk bezjūtīgi. Diemžēl tāds nu liktenis bija tiem, kas zaudējuši mājas. Parastā diedelēšanas vieta šodien bija stipri mazāk apmeklēta nekā citkārt. laikam jau pie vainas draņķīgais laiks.
Protams ka biļeti vīrietis nepirka. Nebija jau par ko un šoreiz iekāpjot tramvajā viņš riskēja ar to, ka tiks pieķerts. bet vietā, kura skaitījās kā mājas laikam tomēr bija jānokļūst.

[Moriartijs]

Pēc pēdējā iekāpēja aizvērās tramvaja durvis. Tā pati parastā skaņa. Nekas neliecināja par to ka šodien kaut kas varētu notikt. Slikti laikapstākļi, bet tas Latvijai nebija nekas neparasts.

Taču šie cilvēciņi, kaut arī tiem ir visai tumši noslēpumi, dažādas bailes un dzīves aicinājums, nemaz nenojauta cik nopietna situācija ir ārā. Ūdens līmenis ar vien pieauga. Tas kas pirms mirkļa bija biezs sniegs, tagad jau bija slapja pļurza, kas tikai auga biezumā. Tādā iekāpt nebūtu prāta darbs.
Bet tramvajā esošie to nemanīja.

Viņi brauca un cerēja jau drīz nonākt sausumā, siltumā, galamērķī, vai jebkurā citā vietā, kas nav tramvajs Rīgas centrā.

~

Viņi bija nobraukuši puspieturu, kad Tramvajs strauji noraustījās - pasažierus izmetot no krēsliem, vai ļoti satricinot - un apstājās. Gaismas joprojām dega, bet durvis, ja kāds mēģināja pārbaudīt nevērās vaļā. Taču arī tas nebija neparasti - kaut kam uzksrēja, vai arī vadītājam noleca stanga. Kas gan negadās...


P.S. Kalevale, Ungārijas Ragaste un AnnaAnna lūdzu atsūta man savus Noslēpumus. Un postos piemin arī savas bailes, ja var (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)
P.P.S. mr Bl@ck atteicās no spēles. Viņa loma bija: Mafija. Prieki civilajiem un inspektoriem - par vienu draudu mazāk. Taču vēl divas mafijas ir spēlē.

Šo rakstu rediģēja Moriartijs: 30.12.2009 19:38

[Mickey]

Tas nav galīgi uz labu. Džons domās izteica šos vārdus tiklīdz smagi atsities pret priekšā esošo tramvaja sēdvietu. Trieciens lika aizcirsties elpai un vajadzēja mazliet laika, lai varētu ievilkt skābekli, kas tik ļoti bija vajadzīgs viņa plaušām. Melnā diena, vienkārši burvīgi... Viņš izgrūda caur sakostiem zobiem un nometās uz ceļiem uz tramvaja grīdas, lai salasītu tulkojuma papīrus, kas dēļ trieciena bija izlidojuši laukā no viņa mazā koferīša. Grīda bija mitra no pasažieru ienestā sniega, kas tagad bija izkusis un papīri tika pabojāti. Nu ko pie velna es esmu tādu izdarījis, ka mans viss darbs ir vējā? Smaga nopūta un viņš atsēdās atpakaļ savā sēdvietā. Tikai viens jautājums tagad nodarbināja viņa prātu - kas lika tramvajam apstāties?

[washulis]

Kāds īpaši sērīgs meldiņš atskanēja I-poda austiņās, kad Viola truli lūkojās uz bezgala garlaicīgām reklāmām tramvajā. Visai garlaicīgi. Nebija nekā, kas spētu pakavēt viņas laiku. Garlaicīgi, bet reizē, nedaudz baisi. Tāpēc, ka pirmīt tramvajā bija iekāpis kāds metālista paskata personāžs. Tas pirmīt bija licis Violai sarauties un trīcēt pirkstie, bet TAS likās esam mierīgs un virsū nemetās, tā pat, arī nekoda.

Brīdi jau patiesi sāka likties, ka šis būs kārtējais brauciens tramvajā, bet spēcīgais grūdiens lika izšļūkt no sēdvietas un novelties uz tramvaja grīdas. Auč! Viola iesaucās, cenšoties strauji pielēkt kājās, lai notīrītu netīrumus no melnā apģērba. Kur tas ģēnijs ir iemācījies braukt? Skaļš sašutums.

[AnnaAnna]

Tramvajam noraustoties un apstājoties, Sofija aplējās ar šokolādi. Nolamājusies ar savam jaukajam izskatam neatbilstošiem vārdiņiem, sieviete palūkojās apkārt.
Mēs apstājāmies, viņa konstatēja acīmredzamo.
Tas nebija labi. Sofija vēlējās tikt mājās, vēlējās gleznot un pilnīgi noteikti nevēlējās nakts vidū atrasties tramvajā, kas nekustas ne no vietas, tāpēc viņa pārbaudīja, vai durvis ir iespējams atvērt. Nebija, un sieviete atslīga atpakaļ savā krēslā. Jāgaida.

Es nevaru postos minēt Sofijas bailes, jo tās neiederas situācijā.

[Madafix]

Benziin! Benziin! aizrautīgi dungoja Andrejs, kad pēkšņi viņš attapās uz grīdas, dažus metrus tālāk no savas sēdvietas. Apmulsis un mazliet apdullis, viņš ātri pielēca kājās un nobļāvās: Tu ko, tiesības loterijā esi vinnējis? Tālāk tika veltīti vēl pāris sulīgāki izteicieni šoferim, kurš tos, protams, nemaz nedzirdēja.

Pēc kāda laiciņa, kad Andrejs bija jau nomierinājies, un galva arī vairs tik ļoti nesāpēja, viņš palūkojās apkārt un konstatēja, ka ikviens no pasažieriem bija savā veidā cietis no šīs piespiedu apstāšanās. Andrejs palūkojās ārā pa logu, ieraudzīja, ka tramvajs nav pat tuvumā pieturai un nodomāja, kāpēc mēs vispār apstājāmies?

[Moriartijs]

Tramvajs joprojām nekustējās. Tā kā šis bija otrais vagons, pie vadītāja arī nevarēja tikt un uzjautāt ar trīsstāvīgiem vārdiem kas īsti ir noticis.

Ja ar straujo apstāšanos nepietika, tramvajs vēl nedaudz noraustījās un pēkšņi izdzisa gaisma. Parastie scenāriji izskrēja cauri prātam - kāds uzskrējis uz sliedēm. Taču ņemot vērā laika apstākļus drīzāk varēja būt tā, ka pārmijas ir noslīkušas ūdenī un sniega pļurā, kas neļauj tām automātiski pārslēgties. Ārā nebija laba doma iet, jo tur bija vēl aukstāk un nepatīkamāk nekā tramvaja vagonā. Te vismaz bija jumts uz galvas, un vieta kur pārlaist kārtējo tramvaja čakarēšanos ziemas dēļ.

Nakts Fāze: Mafijas iesūta savus 'slepkavojamos' kandidātus, Inspektori savus 'pāraudāmos', Ārsts izvēlas kādu ko 'glābt', bet Meitene kādu ar ko 'izklaidēties'.

P.S. atvainojos, ka tik ilgi vilku garumā, vajadzēja ar sesiju tikt galā.

[Mickey]

Un nu bija iestājies posms, ka pat kaut ko glābt no tulkojuma nevar - tramvajs bija palicis bez gaismas un kas šo notikumu izraisījis Džonam nebija ne mazākās nojausmas. Tagad atlika tikai viens - bezspēkā atslīgt uz sava beņķa un akli raudzīties tumsā. Elle ne tramvajs, ELLE! Džons bija gatavs mesties laukā no tramvaja kaut tūlīt, bet diemžēl ārpusē gaidīja sals un tramvajs tomēr bija siltāks. Džonam iekšās aiz dusmām viss vārījās un viņš bija gatavs gāzt žulti pār tramvaja vadītāja galvu, bet bija jāsaglabā vēsu prātu. Jā, vēsu, kaut tas izklausās mazliet par traku, ņemot vērā ziemas laiku. Vīrietis smagi nopūtās un nogrozīja galvu.

[Ungaarijas ragas...]

Ilgvars smagi atsitās pret priekšā esošo sēdekli brīdī, kad tramvajs noraustījās. Vēl ciešāk sažmiedzis savu portfeli, vīrietis nervozi paskatījās apkārt un pa logiem, cerēdams kaut ko ārpusē ieraudzīt. droši vien bija stanga nomukusi.

Kad tramvajs nekustējās uz priekšu, Ilgvars nosprieda, ka varētu būt notikusi avārija. Uzmetis skatienu durvīm, viņš piecēlās piegāja pie pakaļējām un mēģināja nospiest avārijas pogu. Aukstums viņu nebiedēja un sniega pļura arī nē. Cik dzīvē tādas lietas bija pieredzētas.

[washulis]

Ai, viņai tas nepatika, it nemaz. Violas skatiens sāka šaudīties apkārt, kā tādam klaustrafobiķim, kas sapratis, ka nu ir slazdā. iemesls - tā metālista paskats, kas arī atradās vilcienā. Velns un elle, katra šeit esošā persona ir potencionāls Emo bērnu atkaustītājs. Un tā ir lieta, no kā viņa ļoti baidās. Viņa iesēdās atpakaļ savā sēdvietā, ar roku notīrot aizvīdušo logu. Saskatīt, kas notiek ārā, tālāk par dažiem metriem un kaudzi pretīga, slapja sniega, nebija iespējams. Iet ārā - negribējās it nemaz. Cilvēki apkārt no skata tikās gan garlaikoti, gan pikti. Kas zina, varbūt Viola, kuras īstais vārds ir Vijolīte, bet to nevienam nekad, nekad, nekad, nekad, nekad nestāsta pat nemaz nespēja samanīt, vai kāds jau nav izvilcis cirvi un āmuru, un nelavās pie viņas.

Jaunā meitene vēlējās, kaut nu te būtu kāds stūris, no kurienes pārredzēt visu apkārt notiekošo. To vajadzēja, gluži kā gaisu. Pirksti nedaudz, viegli trīcēja, kad viņa paņēma savu aipodu, uzslēdzot nākošo dziesmu. Līdz msadzenēm pat neaizgāja, kas tas ir, ko viņa klausās. Kaut kāds "My chemicale romance" vai jebkas tāds, jo mūzika sāka dārdēt ausīs. Vismaz es miršu jaukas mūzikas pavadījumā. Viņa skeptiski nodomāja, turpinot sev iegalvot, ka šis nav nekas vairāk, kā muļķīgs starpgadījums naksnīgajā Rīgā. Viss beigsies ļoti drīz. Varbūt, pat pārāk drīz.

[Kalevale]

Vai šie cilvēki ir ķerti? Alise nodomāja, raugoties, kā pēc spējas apstāšanās gandrīz visi sāka lamāties un kāds pat raustīt tramvaja durvis. Neiedomājami, viņa nobrīnījās, domādama par to, ka, it kā ikdienas brauca tramvajos, lai nebūtu jāiet garām nejaukajam dārziņu rajonam ar daudzajiem suņiem, bet tik dīvaini pasažieri viņai vēl nekad nebija gadījušies.

Tomēr, pēc mirkļa gaisma tramvaja vagonā izdzisa. Jā, vismaz jauki, ka viņš durvis paraustīja vēl gaismā, tagad zinām, ka tās ir ciet, jaunā sieviete nodomāja, atceroties ne vienu reizi vien, kad tramvaju durvis atlauztas… Tur vien vajadzīgs fizisks spēks, nekas vairāk.
Kādu brīdi nekas nenotika, šķita arī, ka pasažieri bija nomierinājušies. Sagrābusi ciešāk savu somu, Alise centās tumsā saskatīt pārējo pasažieru kontūras.

[Moriartijs]

Ne durvju raustīšana ne klaigāšana neko pasažieriem nedeva. Drīzāk deva priekšroku uzdarboties Mafijai, Inspektoram, Meitenei un Ārstam.

Ārsts nedomājot par citiem, izvēlējās glābt sevi šajā reizē. Tas spēlēja viņam par labu un līdz ar to viņš netika ne mazākajā mērā traumēts. Pārējiem klājās savādāk. Meitene izklaidējās ar kādu nezināmu Civilo. Inspektors ļaunīšus meklēdams iemaldījās pie Meitenes, kuru uzreiz pēc tam apmeklēja savādāks ciemiņš - viens no Mafijām. Otra Mafija tikmēr nolēma tikt vaļā no viena no Civilajiem.

Drīz iedegās atpakaļ gaisma, un tramvajam vēlreiz noraustoties tas sāka braukt uz priekšu. Lēnāk, kā parasti, taču tas brauca un likās, ka negrasītos apstāties vēlreiz. Tikmēr ārā bija sacēlies vējš un sniegs rezultātā izraisot ko līdzīgu sniega vētrai. Necik tālu ārpus logiem un sniegs bija pilnībā necaurredzams. Nākošā pietura vēl bija labu gabalu uz priekšu, taču visiem ceļabiedriem savas pieturas bija krietni tālu, un priekšlaicīgi pamest tramvaju būtu muļķīga doma. Te tomēr bija nedaudz siltāk un jumts virs galvas.

Ieslēdzoties gaismai pasažieriem pavērās ne visai patīkama aina. Divi nekustīgi ķermeņi noguldīti blakām. Pārbaudot pulsu, tas nebija atrodams un māklīgā elpināšana ar citām atdzīvināšanas metodēm nedeva nekādus rezultātus. Mirušie bija Džons un Sofija.

Džons - visai noslēpumains personāžs. No malas liekas, tik vienkāršs un parasts, taču noslēpumi ir tas kas piepilda viņa dzīvi. Viņš nevienam nevēlas atklāt, ka viņam patīk slepus ņemt nost saldumus maziem bērniem. Vairāk par visu viņš baidās no šaurām telpām, zirnekļiem un melniem kaķiem. Jā, šaurā telpā viņš bija nonācis, par laimi izvairījies no melniem kaķiem un zirnekļiem, bet tas nebija iemesls tam, kas ar viņu notika. Tieši tā, ar Džonu kaut kas notika. Ne tas labākais. Varbūt iemesls bija viņa profesija, greizsirdība jeb arī gluži vienkārši mafijas alkas pēc vardarbības. Džons pēc profesijas būdams 'meitene' ir sagaidījis savu galu.

Inspektors pienākumu pildot meklēja Mafijas, taču uzdūrās Meitenei. Kā šī tikšanās beidzās, par to vēsture klusē. Taču ir zināms, ka Inspektors neskarts devās tālāk savās gaitās. Pēc mirkļa - iespējams Džons domāja, ka Inspektors atgriežas, taču nē, tā bija Mafija, kas viņu pārsteidza ar savu pēkšņo ierašanos ar nazi rokās.

Sofija - miermīlīgais nevienu netraucējošais civilais ar patiku uz karstu šokolādi un interjera dizainu atrada savu galu no Mafijas rokas. No ārpuses nebija nekādu pazīmju kā Sofija sagaidīja savu nāvi. Visai iespējams, ka Mafija bija jau iepriekš viņai sekojusi un saindējuši karsto šokolādi, bet tas nav zināms. Zināms ir tikai tas ka ir miris Civilais.

Pārējiem Civilajiem, kā arī tiem kam ir "pozitīvas" profesijas šajā braucienā un Mafijām, kas izliekas par civilajiem, jums visiem ir jāatrod kurš ir vainīgs pie jūsu biedru pasažieru nāves.

Civilie : 2
Mafijas : 2
Ārsts : 1
Inspektors : 1


OOC: Dienas fāze - linčojiet uz nebēdu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Sofija (AnnaAnna) un Džons (Mickey) dodas uz ATD pavedienu izveidot sev kapakmeni.

Šo rakstu rediģēja Moriartijs: 03.02.2010 00:54