Tātad laiks ir sākt.

Iesākšu ar dažiem noteikumiem, lai visiem tik tiešām ir skaidrs.

1. Mirušie nerunā (likums kas ļoti bieži tiek palaists garām reālajā spēlē) tātad ja tu esi miris tad muti ciet, šajā spēlē tu vairs nevari runāt.

2. Cienīsim savu un citu laiku, lai šīs spēles nevliktos mūžību informējam GM par ilgāku būšanu ofline (ilgāk nozīmē vairāk kā 3 dienas bez postošanas) ja kāds pazudīs ļoti ilgi bezvēsts prombūtnē GM patur tiesibas šī spēlētāja tēlam uztaisīt pašnāvību vai ko tamlīdzīgu.

3. Esam radoši! būtu garlaicīgi ja mēs visu laiku noziegumos apvainosim vienus un tos pašu vienu un to pašu iemeslu dēļ.

4. Neizpaužam nevienam pašam savu spēles lomu (mafija, civilais, ārsts, inspektros) to cenšamies neizdarīt ari netieši. tieši lomu nezināšanā ir šīs spēles sāls.

5. Abi GM pārrunājām un ieviesām jaunu tradīciju šai spēlei, tā kā tādas spēlētāju anketas īsti nebūs (būs vnk jāiepazīstina ar sevi ) tad tajā brīdī kad tu esi nogalināts tu dodies uz ATD
un izveido savam varonim kapakmeni, kurā norādi: vārdu, uzvārdu, iesauku, nodzīvoto raundu skaitu, nāves veidu, un kaut ko īpašu ko šis varonis būtu gribējis redzēt uz sava kapa.
tie spēlētāji kas uzvar spēlē, resp nenomirst, to izdara tad kad beidzas spēle pieņemot ka jūs visi nomirstat no vecuma.

LAi labi spēlējas. Mitrene + Moriartijs

Mēs visi esam atbraukuši uz vienu gotiska paskata muižu. Mēs šeit esam ieradušies, jo esam dzirdējuši ka onkulis Fredriko, jau vairs ilgi nedzīvos. Visiem mums rūp mantojums ko mēs saņemsim, bet ir dzirdētas baumas ka ir daži kas būtu pat ar mieru pasteidzināt Fredriko un viņa tuvāko radinieku nāvi, lai dabūtu visu sev.
Bet par laimi onkulis Frederiko jau ir sazvanījis policiju un tā ir atsūtījusi kādu slepeno aģentu inspektoru kas darbojas līdz ar mums visiem. Vēl Frederiko ir laicīgi sarunājis arī divus ārstus, lai tie palīdzētu gadījumā ja kas notiek.

Mēs visi esam ieradušies muižā. Iekārtojamies savā istabiņā. Tad lejā kalpone zvana zvaniņu lai aicinātu visus vakariņās. Tā kā mēs viens otru pārak labi nepazīstam vakariņu laikā arī iepazīstināsim ar sevi.

Iepazīstinot nosauc savu vārdu, nodarbošanos, radniecības pakāpi ar onkuli Frederiko (Esam radoši bet tajā pašā laikā arī tomēr loģiski bet visiem jābūt kaut kādai radniecības pakāpei), mīļāko atpūtas veidu.

Lai veicas pirmajā spēlē.

OOC: Es arī būšu viens no dalībniekiem

OOC Bet lai visiem būtu skaidrs ES būšu pirmās spēles GM Moriartijs šoreiz spēlēs un ielika tikai settingus šai spēlei.

Rafaēls ieradās ar melnu sedanu. Iekārtojies viņam paredzētajā istabā, viņš pēc zvaniņa arī nokāpa lejā, kur bija paredzēta visas lielās, nebūt ne tik sirsnīgās ģimenes pasēdēšana.

— Sveicināti, — viņš noskatīja pārējos klātesošos, — Sauciet mani par Rafaēlu.
No tālākā kļuva zināms, ka Rafaēls ir Frederiko otrās pakāpes brāļadēls, visai veiksmīgs uzņēmējs, un viņam patīk ceļot. Ja gadījumā onkuļa Frederiko nav uz vietas, tad apjautājas, kad viņu ir iespējams satikt.

Teodors ieradies tuvākajā vilciena stacijā un kājām atnācis līdz lielajajai, nedaudz baisajai muižai, iekārtojās jumta istabiņā, izkrāva pusi no savām mantām un tad, izdzirējies zvaniņu skanam, nogāja lejā un piegājis pie galda iepazīstināja ar sevi: Sveiki, mani sauc Teodors Alveols, un es esmu Fredriko pusbrāļa mazdēls. Es šobrīd nodarbojos ar radiotehnikas labošanu, bet drīzumā esmu nolēmis uzsākt savu pārtikas veikala biznesu. Brīvo laiku man patīk pavadīt peldot ar laivu pa kādu skaistu ezeru kopā ar savu draudzeni, ar kuru domāju drīzumā precēties.
Tad, paņēmis ūdens glāzi, nedaudz no tās padzērās.

Kadija pie onkuļa Fredriko ieradās ar savu sudraboto Opel Astra Classic. Iekārtojusies viņai paredzētajā istabā, sieviete paspēja pat mirkli atpūsties pēc tālā ceļa, kad kalpone ar zvanu aicināja vakariņās.
Nokāpusi lejā, Kadija apsēdās pie vakariņu galda. Labvakar un labu apetīti! Esmu Kadija, Fredriko brāļameita. Viņa pastāstīja arī, ka strādā muzejā par arheoloģi - eģiptoloģi un ir tikko atgriezusies no ekspedīcijas. Kā atklājās, brīvajā laikā Kadija adīja.

Mārtiņš norija lielu kumosu vistas gaļas un lēnām nolika dakšiņu uz galda un teica: Labvakar, godātie kungi un cienījamās dāmas! Kā jau jūs redzat pēc mana ietārpa, esmu priesteris. Man ir sava draudze atālajā Lukinas pilsētā. Esmu Frederiko brālēns. un man viņš ir piešķīris to pagodinājumu novadīt pēcnāves misi viņam par godu, es ceru, ka tas nebūs visai drīz, bet tādas nu ir viņa vēlmes. Es atpūšos makšķerējot, tā var ļoti labi sakopot domas. Labu apetīti

Pīters ieradās uz sava motocikla, kā jau parasti, braucēja tērpā. Daudz mantu viņam nebija, tāpēc iekārtošanās notika ātri. Tā kā sākotnēji satikt savu dārgo radinieku nevarēja, Pīters pagulšņāja, līdz zvaniņš aicināja.
Pīters ieradās tērpies... teiksim vienkārši. Moto braucēja bikses un zābaki, mugurā melns krekliņš ar miroņgalvu. Viņš pats bija atlētisks blondīnis ar zilām acīm.

"Sveiki, mani sauc Pīters Reifsons. Frederika meitas Eloīzes dēls. Es ta kā būtu kaskadieris... lai gan drīzāk motociklu mehāniķis. Kas nu kuro reizi pagadās. Pašlaik... " viņš pasmīnēja. "Ceru, ka dārgais vectēvs pabalstīs sava pēcteča centienus dzīvē ko sasniegt materiāli. Un rādās, ka neesmu tāds viens..."

Pie muižas vārtiem piebrauca dzeltens taksometrs un tā pasažiere sajūsmā noelsās. Muižiņa tā neko,viņa nodomāja, cik forši būtu šeit uzrīkot Helovīna ballīti.
Emerita tikko paspēja iegrūst kaktā čemodānu un uzvilkt savu mīļāko ietērpu- melnu pieguļošu, diezgan gotisku kleitu, kad atskanēja zvaniņš.
- "Sveicināti! Esmu Emerita Tvista, Frederiko māsas vedekla" viņa paziņoja ienākot vakariņu telpā. Apsēdusies tuvākajā brīvajā krēslā blakus kādam vīrietim viņa turpināja: "Esmu literatūras pasniedzēja universitātē."

Frederiko sēdēja pie kamīna un pīpēja pīpi. blakus istabā viesi jau sāka vākties ap lielu sarkankoka galdu. uz galda dega sveces.

OOC tā kā šī nav klasiska lomu spēle bet mafgame tad es pārāk neaizraušos ar vietu aprakstiem, ja jums ko vajag radiet paši. taču lūdzu esam loģiski un domājam tā laika un vietas ietvaros kas mums ir doti, ja laiks speciāli nav dots tad tās ir mūsdienas. būtu dīvaini vidusalikos pēkšņi sākt šaudīties ar fāzer- lāzeriem

Telpā ieskrēja nedaudz apskretis jauneklis un skaļi elpodams ievēlās krāslā - Ak, labvakar visiem. Uzmetis skatienu priesteim, viņš turpināja - Mans vārds ir Rinalds-Lotārs Kirils.

Iekrekšķinājies viņš piebilda - esmu attāls Frederika brālēna māsas meitas brālis. Pēc profesijas esmu profesiolāls kurpniekss. Šeit es strādāju ... atpūšos kā ... zirgu puiša puisis. Nu jā. Tas drīzāk kā hobijs, pēdējo piebilsot viņš iesmējās.

Nu un kā jums visiem iet?

Ja vien tas būtu bijis iespējams, tad šis sirmais kungs uz muižu būtu braucis karietē. Patiesību sakot kariete jau gandrīz bija iegūta, tika kučieris pēdējā mirklī paziņoja, ka ir slims un iespējams sirmais vīrs saprata, ka nespēs samaksāt, jo vai gan citādi viņš šurp būtu braucis labi koptā žigulītī.

Uzkluburējis pa trepēm uz augšu, brīžiem atbalstoties uz spieķa, bet brīžiem turoties pie sienām, viņš bija devies izpakot savu bagāžu, kas sastāvēja no pašām nepieciešamākajām lietām. Nebija jau nekāda preilene, kas līdzi paņēmusi desmit čemodānus.

Dzirdot zvaniņu skaņu, viņš kaut ko nobubināja savās ūsās un tāpat kā rāpies augšup arī rāpās lejup.
Sveicināti!
Ieskanējās, dobja, komandēt radusi balss.
Esmu, Fredriko otrās pakāpes brālēns, Fredžinalds.
Piesitis spieķi pie durvīm tā, ka šķita tur paliks caurums, sirmais vīrs noziņoja.
Pensionārs.
Fredžinalds iesākumā bīdījās tā, lai apsēstos blakus Pīteram.
Ak, šī mūsdienu jaunatne!
Sirmgalvja skatiens izteica tieši šo domu, kad skatiena īpašnieks apsēdās citā vietā, protams, pie tā paša sarkankoka galda, kur sēdēja citi. Uz noskretušā jaunekļa jautājumu, viņš izlēma neatbildēt, protams, ka pēc kāda laika viņš varēja savas domas mainīt – galu galā vecums nenāk viens – dīvainības līdzi.

Teodors apēda vistas gabaliņu un noprasīja Emeritai, kā viņa pavada brīvo laiku, tad noprasīja Rinaldam-Lotāram: Ko gan zirga puiša puisis darbā dara, vai vari kaut ko vairāk pastāstīt par savu darbu?

Pīters paskatījās uz priesteri un sarauca pieri.
"Es zinu, ka vectēvam ar veselību ir švaki, bet jau domāt par pēcnāves misi - vai tas nav pāragri? Galu galā, viņam nav vēzis, viņš nav pieklats gultai un ārsts nav vēl noteicis termiņu, kad šis mirs.
Kāpēc tā sakāt?"

Ak, Rinalds-Lotārs pievērsās Teodoram, Nu... man gan liekas ka nosaukums jau visu izsaka - nu. Zirgu puiša puisis.... Hmm.

Nu, šī ir muiža. Te ir zirgi. Zirgus apkopj zirgu puisis. Es esmu zirgu puiša puisis. Hmm, viņš aizdomājās. Vai tas ir viss? Viss ko es šajā dzīvē sasniegšu?

Tad iesējies nodomāja - jā, vai tad vēl kaut ko vajag?

Klausoties stāstos par zirgu puiša puisi, sirmgalvis izvilka no iekškabatas savu pīpi.
Dāmām nav iebildumu?
Caururbjošu skatienu nopētījis abas lēdijas, kas nez kā bija iemaldījušās starp vīriem. Nē, patīkami, protams! Tik patīkami, ka vecais vīrs pat pasmaidīja.
Zirgu puiša puisis, tu saki...
Fredžinalds domīgi novilka.
Es atceros, ka man reiz bija zirgs un zirgu vajadzēja kopt, jā!
Te nu vēl neaizkurinātais pīpes kāts ieceļoja Fredžinalda mutē.
Vai, zirgu mēsli, tev, puiss, patīk?
Vecais vīrs nolēma iesaistīties diskusijā.

Ak tā, Teodors noteica, tātad tu droši vien apkop pašu zirga puisi? Vai viņam ir grūti parūpēties pašam par sevi? Es jau nodomāju, ka tur kas ciešāks varētu veidoties?...
Tad Teodors piecēlās un piegāja pie vitrīnas ar traukiem un nopētīja palielu kristāla šķīvi.

Ak, Rinalds-Lotārs bija ļoti apmulsis. Ak, pat nezinu ko teikt.

Šokā par notiekošo, Rinalds-Lotārs gribēja padzerties ūdeni taču neskatījās uz galda tādēļ viņš paņēma puķu vāzīti un izdzēra to.

Ikī, viņš iesucās saprasdams ko ir izdzēris, un paņēmis blakus esošo ūdens glāzi to iztukšoja sausu. Aik, viņš vēlreiz ieteicās,

Neiesaku mēģināt.

Mateo bija kāfu laiku sēdējis dīvānā un vērojis apkārtējos, līdz beigu beigās nolēma ierunāties.
Labdien, klātesošie. Es esmu Mateo, Federiko jaunākās meitas vīrs. Oficiālo šis radniecības nosaukumu nav vērts piesaukt. Man pieder sva uzņēmumskaimiņu pilsētā un man ļoti patīk medības
Mateo paķēra tuvāk esošo glāzi un zidzēra vienā pa
nēmienā. Nav vērts domāt par to, kas tur iekšā. Galvenais ir matojums. Mantojumsssss

Uz telpas pusi, kur viis sēdēja un tērzēja, vēlās smagi soļi. Drīz durvīs parādījās kāda paveca sieviete, kurai mati jau sāka sirmot, bet vēl pēc skata sprigana. Lai arī jau ap sešdesmit.

Labdieniņ. Vai es kaut ko nokavēju? Ceru ka nē... Sieviete iesāka un nopētīja klātesušos.

Sieviete bija īsa ar bāliem, pelēcīgiem matiem, spoži baltām protēzēm, platu smaidu un kaut ko mugurā, kas līdzinājās lupatu lēveriem, kas izvilkti no skapja dziļākā stūra. Tas viss, līdz ar sievieti arī jocīgi oda. Uz acīm bija biezas brilles, kas lika acīm izskatīties milzīgām.

Kā jau dāma pienākas, pieklājības robežās nokavēt. Ja kas, mani sauc Dzintra. Dzintra Legzdiņa. Viņa žūžoja un aizklumpačja uz kādu tuvāko kreslu. Kā noprotu, tad te visi ir ieradušies par godu vecajam Frederiko. Ak šie laiki... Viņa pielika plaukstu pie pieres un sāka runāt, kas viņai ir raksturīgi - nekad neaizvērties:

Kad mēs bijām jauni. Mūsu pirmā tikšanās... Viņa sāka viltīgi smaidīt.

Radniecība man ar viņu ir tāda, ka es esmu viņa pirmā sieva! Viņa lepni paziņoja. Savu vecumu neteikšu, bet nodarbojos ar adīsānu un pīrāgu cepšanu. Vēl nedaudz par elektriķi, bet tie jau ir bērnības stiķi. Viņa lepni paziņoja, gaidot citu reakciju.

Emerita domīgi apolūkoja sanākušos. Teodora jautājums atmodināja viņu no pārdomām.
"Man patīk pastaigāties pa mežu, reizēm mēģinu sacerēt dzejoļus. Diemžēl mans darbs aizņem gandrīz visu laiku, par laimi izdevās izkārtot veselu mēnesi atvaļinājuma."
Man iebildumu nav!-viņa pamāja Fredžinaldam, kurš grasījās uzsmēķēt, pie sevis nodomājot, ka pensijas gados jau vajadzētu atmest.

Ak, dzeja. Ak tie laiki, kad es biju jauna. Dzejas vakari negaisa naktīs... Dzintra no jauna gremdējās atmiņās.

Viņa centās ignorēt, ka Frederiko pats arī te ir. Viņa palūkojās uz viņu ar nedaudz kritisku skatienu, lai arī runāja un jūsmoja par viņu. Pirms trīsdesmit gadiem viņš izskatījās labāk.

Varbūt kāds vēlās pīrādziņus? Man daži pagrābušies no vecā ķēķa skapīša, kur visi kārumi stāv. Viņa mīlīgi novaicāja citiem.

Acīm redzami Rinaldam-Lotāram bija īpaša izpratne, kas krietni vien atšķīrās no sirmā kunga priekšstatiem dzēriena sakarā.
Manā jaunībā...
Fredžinalds, nokāsējies iesāka, tomēr gudro pamācību, kas iespējams sekotu puķūdeņa sakarā, pārtrauca, dāmas atļauja uzsmēķēt.
Prieks, ka neliedzat man manu prieku!
Sirmgalvis labpatikā nočāpstināja pīpes kātu, tomēr pagaidām to neaizdedza.
Vācu ložmetējs ieradies...
Ieraugot veco kundzīti, kas sevi dēvēja par Dzintru, izpelnījās klusu purpulēšanu ūsās no Fredžinalda puses.
Kas gan jums liek strādāt!
Jautājums tika adresēts Emeritai. Bija acīm redzams, ka Fredžinalds bija radis, ka dāmas nestrādā. Savādāk diez vai viņā būtu tik daudz izbrīna.

Es vēlos pīrādziņu Mateo ierunājās. Ēdiens nenāk par ļaunu nekādā gadījumā.

Un pārēji9e likās tikpat izsalkuši pēc mantojuma kā viņš. Labāk sapazīties ar kādu.

Nekautrējieties, nekautrējieties. Te visiem pietiks. Garšīgi, smaržīgi. Ar speķīti vai kāpostņiem. Var izvēlēties. Dzintra priecīgi nokadzināja un no nekurienes (jeb precīzāk no kankaru dzīlēm) izvilka mazu pītu groziņu, kurā bija pīrādziņi.

Cienājaties. Droši vien, ja te ir kārtīgs ķēķis, tad varēs ik pa laikam kādu lēveni izcept.

ja te ir kārtīgs ķēķis? , Ma teo saglabāja nopietnu sejas izteiksmi un paņēma pīrādziņu.
Tas sievišķis te taisās ievākties, vai? viņš pie sevis sprieda.
Pateicos, kundze viņš sacīja. Jūs nudien glābjat cilvēkus no izsalkuma

Ik pa laikam uzcept?
Viena no tumšajām uzacīm parāvās gaisā.
Jūs domājat atlaist kalpotājus un cept pīrādziņus vai arī to, ka mēs te sēdēsim vismaz nedēļu?
Jā, labs jautājums. Cik tad ilgs laiks te būs jāpavada? Tas Fredžinaldu uztrauca kā reiz dēļ tās pašas pīpes, kas viņam tik ļoti smēķēja.
Bet no pīrādziņa es neatteiktos, gan, jā!
Paķēris vienu kā tāds jauns puišelis, viņš izņēma pīpes kātu no mutes, lai iekostos pīrāgā.
Gluži kā manas nelaiķes māmiņas cepti!
Viņš sajūsmā čāpstināja viens savu pīrādziņu iekšā.

"Nē, es nevaru šodien tikt uz sanāksmi. Esmu pilnīgi par to pārliecināts."

Klusums. Varēja dzirdēt kurpju papēžu atsitienus uz kāpnēm, kas liecināja, ka persona ar neapmierināto balss toni, ātri devās lejā pa tām uz telpu, kur jau pulcējās cilvēki.

"Tu mani dzirdēji. Atliec uz rītdienu. Vai labāk vispār atliec to uz nākamo mēnesi. Tā ir viņu pašu vaina, ja rodas kādas problēmas, lai zvana manam tēvam. Viss. Esmu pateicis visu, kas man sakāms. Nezvani man vairs."

Kurpju papēžu skaņa jau bija pietuvojusies istabai un durvīs, ar nokaitināta cilvēka sejas izteiksmi veroties rokās esošajā mobilajā telefonā, parādījās sieviete savos trīsdesmit, ģērbusies smalkā klasiskā vīriešu apģērbā, ļoti tuvu pie galvas pieglauztiem, līdz kakla līnijai gariem, melniem matiem. Ja nevarētu pamanīt sievietēm raksturīgās ķermeņa daļas, tīri labi varētu viņu noturēt arī par sievišķīga paskata vīrieti.

"Ak nē, es skatos, ka lielākā daļa ģimenes jau ir šeit. Atvainojos par savu muļķīgo kavēšanos, bet darbs pēdējās dienās ir bijis viens liels juceklis. Tā vien liekas, ka cilvēki to vien gaida, ka es izdarīšu visu viņu vietā."

Viņas balsī varēja dzirdēt smagu nopūtu. Viņa uzlika plaukstu sev uz sejas un caur pirkstiem apskatīja klātesošos. Varbūt viņas satraukums bija nevietā, jo izskatījās, ka ne viņa viena tikko kā būtu tikai ieradusies.

"Negribu iztraucēt jūsu našķošanos ar mīklas izstrādājumiem, bet atļaušos iestarpināt - mans vārds ir Loreto Rinda, Fredriko māsas meitas meita. Strādāju tēva modes uzņēmuma filiālē galvaspilsētā. Ah, sveicināta Emeritas tant! Mana māte par jums un manu tēvoci ir daudz laba stāstījusi."

Loreta viegli pamāja, starp cilvēkiem esošajai, Emeritai Tvistai un viegli pasmaidīja, nenovērsdama acis no viņas matiem.

Ar kāpostiņiem? Jak, Rinalds-Lotārs ievaidējās, taču klusi klusi. Ka tik neviens nedzird.

Apskatījis telpu, viņš redzēja visdažādākos radu gabalus - katrs no šiem vēlas mantojumu vai ne? Hehē.

Apēdis divus pīrādziņus ar gaļu viņš teica, Ak, garšīgi. Paldies.

Izdzēris vēl vienu glāzi ūdens, un neatrasdams vēlmi pēc kā stiprāka - bet tas ir jālabo! - Rinalds-Lotārs atrada uz galda nevienam nepiederošu biezpiena batoniņu un to apēda.

Apetīte tūlīt pat uzradās - tādēļ viņš sev ielēja labu porciju skotu viskija un priecīgs par notiekošo, to arī izdzēra.

Atlaist kalpotājus? Jūs ko? Nē... Viņa sāka smieties.

Vienkārši es labprāt piepalīdzētu. Un ievākties arīdzan nē. Vienkārši man gadās tā, ka es kaut ko mūždien azimirstu, pie kāda atbraucot ciemos. Tad braucu atpakaļ kādas piecas reizes, lai paņemtu visas mantas, kas parasti nogrūžas nez kur. Un kāpēc gan neuztaisīt kādu pīrādziņu? Es, protams ceru, ka šejienes saimniekas par to nekas nebūtu pretī...

Bet savu monoligu izjauca vēl kāds, kas ieradās. Labi, ka neesmu pēdējā.

Renaldo bija jau paguvis savākties, bet izdzirdējis zvaniņu vēl mēģināja sevi uzspost, kā jau tas viņam bija ierasts. Viņšsakārtoja visas negludās vietas uzvalkā, nolaizīja pirkstu, noglauda savas īsās ūsas un kāpa lejā. Durvju rokturi bija drusku grūti atvērt, bet ar smagu rokas kustību tas izdevās.

Viņš turpināja kāpšanu, eleganti un graciozi, kā jau viņam pienācās, atbilstoši savam darbam un stāvoklim sabiedrībā. Viņš pienāca pie sarkankoka galda, asi paņēma krēslu un apsēdās, gaidot kad tiks runāts. Tā, kā viņš bija drusku uztraucies, viņš sākumā nesasveicinājās.

Pēc brīža viņs to saprata un piecēlās, paklanīdamies Fredriko. Sveiki. Tad viņš pagriezās pret pārejiem un lēnām, skaidri izšķirot vārdus noteica: Ja kāds to nezin, es esmu Fredriko radinieks, ļoti tāls, tik ka es pats esmu aizmirsis cik tāls. Es ļoti ceru, ka jūs visi piedosiet ma par šo aizmāršību. Viņš paklanījās vēlreiz un apsēdās bez liela būkšķa, klusi un mierīgi.

Kā viņu sauca? Rinalds-Lotārs domāja skatoties uz jaunpienācēju. Kaut kādā interesantā vārdā... Hmm, Laimiņš varbūt?

Nē, nē... paga, Renaldo! Bet kādēļ tas liekas tik pazīstami? Uzmetis skatienu jau tukšajai glāzei, Rinalds-Lotārs pēkšņi saprata - Ak, jā, es esmu Rinalds bet viņs Renaldo...

Dīvaini, dīvaini, viņš nodomāja un ielēja vēl vienu viskiju.

Renaldo. Kāds jauks vārds. Pīrādziņu negribi? vecā Dzintra ievaicājās un burtiksi iegrūda atlikusājiem savu cepto prieciņu. Varbūt neapzināti, bet Rinaldam - Lotāram tika ar kāpostiņiem, un tad vecā kundze nosēdās krēslā, kaut ko bubinot par reimatismu.

Ak, kad es biju jauna, tad es varēju sprinģot pa pļavām un mežiem. Bez mitas un tad tikai pašā novakarē atgriezties mājās, jo bieži lika mizot tupeņus vai govis slaukt. Njā... tāda dzīve laukos bija. Viņa sāka kaut ko muldēt, nemaz neinteresējoties, vai kāds klausās.

Un atkal sākās... Mateo klusi nopūtās. Viņam nekad nebija gājušas pie sirds vecu sievu pļāpas par jaunības dienām.

Rinald, esi tik jauks un ielej man arī kādu viskiju Mateo sacīja, pievērsies radagabalam lai kaut cik novērstu domas no pīrādziņu dāmas pļāpām.

Ar lielāko prieku, Rinalds-Lorārs noteica un pievilcis pudeli tuvāk sev patstāvīgai lietošanai, ielēja arī Mateo jaunā glāzē lielisko dzērienu.

Nu kašķējas jau tiklīdz ieraudzījušas viena otru. Nevar vienkārši piedzerties? viņš jautāja reizē ieliedams sev vēl vienu glāzi.

Sievietēm vispār nebūtu jāstrādā!
Fredžinalds to teica sievietei, kas sevi nodēvēja par Loreto Rindu.
Ja, viņas strādā tad sāk izskatīties pēc vīrišķiem...
Stimgrais skatiens nomērīja aizņemtās sievietes tērpu no galvas līdz kājām.
Sirmās kundzes pļāpāšana brīžiem šķita baisa. Jaunas meitenes šai ziņā bija daudz sakarīgākas.
Kungs, bet to jūs droši zināt, ka tiešām esat Frederiko radinieks?
Likās mazliet savādi aizmirst savu radniecības pakāpi. Visu, ko var aizmirst, bet nu to. Piedevām Renaldo bija aizmirsis nosaukt savu vārdu.
Vecums..
Laikam jau šoreiz Renaldo, ne Fredžinalda.
Vai tiešām tu domā, ka es zinu visus vārdus?
Vecais vīrs Ronmdaldo savu jautājumu adresēja vien domās, jo no otras puses, vārdi dažkārt ir mazsvarīgi.
Toties Dzintra gan zināja Renaldo vārdu. Lieliski. Labi, ka sirmais kungs savu jautājumu bija atstājis vien pārdomām.

Ak, es patiešām pacienātos ar pīrādziņu, ja jau visi klātesošie tos tā slavē, beidzot ierunājās arī Kadija un pasniedzās pēc pīrādziņa. Pagaršojusi to, sieviete sāka plati smaidīt:Dzintras kundze, Jums viennozīmīgi IR talants!
Ar vienu ausi klausīdamās stāstus par zirgu puiša puisi, Kadija pamanīja, ka telpā ieradusies vēl kāda sieviete. Tas nu ir noteikti, kā divreiz divi - es viņas pakļautībā strādāt negribētu.
Pievērsusies Fredžinaldam, jaunā sieviete uzmeta dzirkstošu skatienu viņam: Fredžinald, vai drīkstu pagaršot jūsu pīpi?

Pīters mazāk ēda, bet vairāk dzēra.
Daudz.
Ar labpatiku.
Skatiens kļuva miglaināks, smaids platāks un muļķīgāks.
"Zināt, ļaudis... mēs te visi esam radinieki... bet es te tā skatos, ka no jums visiem tas tuvākais radinieks dārgajam opitim Fredim būšu es... un ja tā, tad ko jūs visi šeit darāt? A?"
Jaunais vīrietis sāka runāt pamuļķīgāk.

Frederiko nopriecājies ka visi atnākuši iztīrīja pīpi, piecēlās kājās, saskaloja viskija glāzē esošo viskiju un izdzēra.

tad viņš devās jau uz galda pusi, līdz piepeši satvēra kaklu un sāka smakt, piepūtās, palika zils, un nokrita gar zemi. pēdējie vārdi vārdi ko viņš paspēja vēl pateikt bija Es zināju ka tu ieradīsies, pēc manas naudas... kā vienmēr...

Viesi nebija ievērojuši ka ārā aiz loga bija sākusies nopietna vētra tā kā par Frederiko vešanu uz slimnīcu nevarēja būt ne domas. arī telefona vadi bija norauti.

pieejot tuvāk uz viskija glāzes kāds pamanīja balta pulverīša pēdas. tātad skaidrs Frederiko nemira dabīga nāvē, kāds viņu bija noindējis. tikai kurš???

pirmais raunds tuvojas beigām tādēļ visi kam (ar to es domāju ārstus, inspektoru un mafijas) ir kas jāatsūta man izdariet to caur PZ

Ārprāc! RInalds-Lotārs iesaucās. Ak, dārgo radiniek....

Pametis skatienu apkārt viņš pamanīja Dzintru un samiedza acis. Te neviena cita bez mums nav! Viens no mums ir slepkava! Es zinu... zinu ... zinu.

Viņš izklausījās jucis, taču tas varēja būt arī alkohols runājam. Vēl reiz paskatījies uz Dzintru, viņš teica, Tu!

Kadija ķēra pie sirds un taisījās ģīpt. Ak dies'! Slepkavība!
K-kas? K-kāpēc? K-kā? viņa izstostīja. Nespēdama parunāt, jaunā sieviete tikai plātīja muti aiz šoka. Bet pirksts apsūdzoši cēlās uz Rinalda pusi. Tu!

Mateo stāvēja malā, nolūkojās uz grīdas guļošajā Federiko, tad uz radinieku sacelto traci. Vājprāts. Visi kaut ko bezjēgā kliedz.
Mateo nespēja padomāt.

Es??? Rinalds-Lotārs iesaucās Kadijas virzienā,

Tu! Un Tu, viņš norādīja atkal uz Dzintru. Tā ir sazvērestība! Es zinu! Zinu! RL jau šķita nojūdzies. Es tas nekādi nevarēju būt! Es visu laiku biju te...

Bet, tu! Kadija - tāds zināms uzvārds vai ne? Tev gadījumā nav ĀRSTA licence? Ko? Noteiki iebēri nabaga Radiniekam kaut ko glāzē! Kas tas bija? Arsēns?

Manu pīpi?
Šis jautājums no Kadijas puses veco vīru izbrīnīja. Pašūpojis rokās savu pīpi viņš domīgi uzlūkoja Kadiju.
Kur tā pasaule iet…
Vai jums nav c hepatīts vai tamlīdzīgas slimības?
Tas bija svarīgs jautājums, jo nedod Dievs tagad saslimt ar, ko lipīgu. Bija jābūt šeit.
Tiesa gan ienākot Frederiko pīpes kāts un meitēns, kas to vēlējās nogaršot, ar visām viņas slimībām, aizbīdījās dibenplānā.
Fridženalds pieslējās kājās un aizklunkurēja līdz savam senajam rada gabalam.
Sevišķi dzīvs neizskatās…
Vecais vīrs savu pīpes kātu iebāza tur no kurienes tas nācis. Nebija laiks dūma uzvilkšanai.
Varbūt jāzvana ātrajiem?
Fridženalds centās ieraudzīt kādu, kas neceltu nenormāli lielu brēku. Pašam, protams, arī sirds gatavojās vai pa muti lēkt laukā, tomēr, tomēr, veselajam saprātam ir jābūt!
Un neceliet nu tādu brēku. Paliksiet vēl kurli!
Sirmgalvis iesaucās savā labi nostādītajā, komandēt radušajā balsī.
Man drīkst būt bail no spokiem?
Prātā pazibēja bezgala muļķīgi neiederīga doma.

Es - ā-ārste? Kadija izbrīnīta stostījās. Kopš skolas beigšanas man nav nekādas saistības ar ķīmiju, kur nu vēl ar medicīnu.
Un pats? Kāpēc tik daudz lieto dzērienus? Aiz uztraukuma, ka tikai kāds tevi neatklāj, slāpst? Un viltība pazibēja Kadijas acīs.

Ak, tā? Ķīmjas nav bijusi kopš skolas laikiem? Tu taču esi arheoloģe! Tev IR darīšana ar ķīmiju! Ahā, pieķēru tevi! Rinalds-Lotārs iesaucās.

Tad aizdomājās ... Arheoloģe? Tev patīk apraktas lietiņas? Tu noteikti vēlies aprakt arī Frederiku! Es zinu! Zinu.. zinu ... zinu, viņš skandēja. Tu taču esi tik tuvos rados dārgajam nelaiķim, ka esi otrā rindā uz mantojumu! Es zinu ka tā esi Tu!

Te viņš pameta skatienu uz Mateo un Pīteru, kuri bija vistuvākie radinieki un samiedza acis, Lai gan...

Dārgo radgabal, es ar ķīmiskām lietām nedaros. To dara citi. Es tikai roku laukā. Kadija pasmaidīja. Vēlies atsauksmes no mana profesora?

Tā, un Dzintra. Vai tikai pīrādziņos nav kādas neatļautas sastāvdaļas, ko?

Doma par neatļautām sastāvdaļām likās baisa un lika noskurināties. Labprāt viņš paņemtu un ko izdzertu.
Kas par gaļiņu ir tajos pīrādziņos?
Nevilšus paspruka jautājums, kuru visticamāk vispārējā kliegšanas un vienam otru apvainošanas tirādē, diez vai kāds pamanīs, bet mēģināts jau nav zaudēts.
Hei, puis, nāc labāk, palūkā, vai Frederiko vēl ir dzīvs! Man stīva mugura, es nevaru!
Fridženaldam tomēr vairāk rūpēja uz zemes guļošais.

"N-nomierinieties, cilvēki. Noteikti... To mēs tā... Tā mēs to neatrisināsim..."

Loreta pa pusei runājot ar radiem, pa pusei pievērsusies mobilā telefona taustiņiem, strauji spieda kādu numuru. Balss raustījās, jo ikdienā jau cilvēki nemēdz tikt noslepkavoti viņas klātbūtnē visu acu priekšā, un šī noteikti bija slepkavība, tas ir mazliet šokējoši. Viņa pielika mobilo pie auss, bet pēc mirkļa to nolaida jau gar sāniem, atsakot zvanu, paskatoties uz loga pusi.

"Ātros nevar sazvanīt, nav signāla. Varbūt vētras dēļ, pēc... pēc brīža būs jāpamēģina vēl reizi."

Loreta atspieda divus pirkstus pret savu pieri un pievēra acis. Mieru, mieru, mieru. Neizskatījās, ka Fredriko, ka viņā vēl būtu kādas dzīvības pazīmes. Viņš patiešām izskatījās miris. Tas protams bija tikai spriedums no malas.

"Tas jau bija gaidāms. Es vēlētos cerēt, ka neviens no klātesošajiem neko nav darījis, bet Fredriko onkuļa vārdi noteikti liecina, ka viens no jums tomēr ir vainīgs pie šī atgadījuma. Tas ir briesmīgi, paši savu radinieku. Kādas briesmīgas manieres."

Tas gan bija vairāk pie sevis runāts, bet pietiekami skaļi, lai izpaustu savas domas arī citiem klātesošajiem. Noņemot pirkstus no pieres viņa pagāja tuvāk zemē guļošajam. Un varbūt tomēr viņš ir dzīvs.

Visbeidzot, piecēlās Rafaēls. Viņš pat nebija dabūjis parunāt ar Frederiko — jamais bija pārāk ātri izlaidis garu. Tagad būtu jāpadomā par bērēm. Un vēl par šo to.
— Dārgie radinieki, — redzot šādu strīdēšanos un savstarpēju rādīšanu ar pirkstiem, negribējās viņus saukt ne par dārgiem, ne arī, pieksaīgi ņemot, par radiniekiem.
— Ja jau slepkava ir te, tad jau mēs varētu dažu labu filmu labākajās tradīcijās tagad pieprasīt kalpotājiem, lai noslēdz visas izejas no mājas un izmet atslēgas pa logu. Vispirms, protams, atstājot aiz durvīm zirgu puisi, lai zirgi nenosprāgtu badā un būtu kam vēlāk iznest līķus, — Rafaēls smīnēdams drūmi pajokoja.