Dēkaiņi, [HP], [GP], [C], [PZP], [ATD] Opcijas

[Bizii van Dope]

Šī ir mana pirmā lomu spēle un es ceru, ka viss būs okay. Aprakstā neiedziļiņāšos. Bet iespaidu par vietu radīšu. Apmēram.

Iesākums: Bieza migla klāj kādu piejūras vietu. Migla ir bieza un pūkaina kā putukrējums. Gandrīz neko nevar redzēt. No miglas dažkārt iznirst pa kādam apmetnī tītam stāvam, bet tie ātri izzūd kā sapņa ilūzija. No miglas rēgojas kāds brūns dakstiņu divstāvu mājas jumts. Jūras ūdens ir prakstiski gluds kā spogulis. Dažkārt ūdens mierīgumu pārtrauc kāda noslēpumaina kuģa vai ūdens būtnes radīts vilnītis. Bet kādas būtnes vai kuģa to neviens nezin. Tikai dažkārt miglas seģeni pāršķeļ kāda kuģa masts.
Tātad ostā ir sanākuši septiņi svešinieki. Viņi visi stāv nomaļus viens no otra un gaida, kad ieradīsies noslēpumaināš vēstules sūtītāja pieminētais vadonis.

Es parādīšos stāstiņā uz īsu brīdi, lai norādītu ceļu un šo to paskaidrotu sīkāk, bet tad apsolu nozust tālēs zilajās.
Šajā spēlē drīkst piedalīties tikai septiņi cilvēki. Bet vajadzētu arī cilvēku, kas labi māk attēlot dabas ainavas un vispārēju atrašanās vietu. Un vēl noderētu kādi trīs vai pieci cilvēki, kas varētu pildīt sīkākas lomas.
Nu tad, lai spēle sākas!

Nu laikam te vēl jāpiebilst klāt vēl kas. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

Svešiniekiem nav nekādas nojausmas kur viņi atrodas. Jo viņi ostā nonāca ar vēstulē uzrakstītajiem pārvietošanas vārdiem, kas atransportēja viņus uz ostu. Viņi visi nāk no dažādām pasaulēm un dažādiem laikiem.
Vēstulē viņus aicināja ceļot pa dažādām pasaulēm un doties piedzīvojumos.
Vairāk stāstīt es nevaru, jo osta pagaidām ir svešiniekiem viens vienīgs noslēpums. Kad uzradīsies spēlētāji viņi visu par savu ceļu un ostu, kurā atrodas uzzinās ko vairāk.

Cerams, ka tagad ir saprotamāk. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

[Margo]

Tijess joprojām juta bailes, bet viņš tās mēģināja pārvarēt.
Saņem sevi rokās! viņš klusi noteica.
Viņš lēni devās uz priekšu.
Tavs liktenis ir Dieva rokās, Tijess. Viņš ir tev nolicis šo ceļu...puisis sev skaidroja un nu jau raitākā solī devās uz kuģa pusi, kas līgojās viļņos.
Puisis nopūtās un palaida vaļā krustiņu. Viņš nolika rokas gar sāniem. Tad viņš uz neilgu laiku atkal apstājās.
Nu lūk...viņš nodomāja un atkal pielika soli.

[gone away]

Vinjsh luukojaas uz to, ka lielaakaa dalja saak kaapt uz kugja un arii noleema doties liidzi. Leenaam pieedams klaat kugjim, vinjhs nopeetiija savaado vulforu, kursh noglauda kugja saanus un paluukojaas apkaart. Daamas bija jaapalaizh pa priekshu, ja nu kas. Peec tam kaashu pats uz izpeetiishu kugji vinjs sev saciija.

[rudo lapu vilcēn...]

OOC: Vulforu gan var redzēt tikai kā apmetnī tītu stāvu.

Vulfors gandrīz via fiziski sajuta kā kuģis traucies pa neskaitāmām jurām tik ilgi, ka pats aizmirsis ar ko sācis, bet beigas vēl nenāk. Ceru, tu vēl ilgi šķelsi jūras viļņus, traukdamies uz tālām zemēm. viņš pārlaida roku pār kuģa saņu un pagriezās pret pulciņu, kas sāka pulcēties.
Vēlviens ceļš, vēlviena leģenda un vēl daudzi paŗsteigumi. viņš klusi domaš noskaitīja un ar acīm centās sameklēt kādu no iepriekšējajiem sarunu piedriem, visvairāk Elīzu, kas bija teikusi nākam no Anglijas, viņam vēl nezināmas zemes.

[Hikari]

Kuģis sasšūpojās viļņos, ar nepacietību gaidīdams ceļiniekus iekāpjam un iespēju doties projām no šejienes- pretī jaunajam piedzīvojumam Es arī tā ceru, mans draugs. kuģis klusi sacīja vulforam un apklusa, vairs neizdvešot ne vārda.

[Bizii van Dope]

Jo man bija nepieciešams palīgs platformas nolaišanai.Lidija atbildēja.Nāc, ejam nolaist platformu!


Un viņas nolaida platformu.
Ceļinieki raiti kāpa uz kuģa ar savām bagāžām padusēs. Kuģis viegli šūpojās nepacietībā. Arī vējš bija kļuvis nepacietīgs un kā platforma ar vīriešu palīdzību tika uzvilkta atpakaļ uz klāja. Kuģis lēnām griezās ārā no ostas, lai dotos pretī jūras noslēpumainajam vaigam.

ooc:Un no šīs vietas turpinām. Visi ir sakāpuši uz klāja un nolikuši mantas pie savām kājām.

ooc:es īsti nezinu kā tās visas lietas ar platformām notiek, tāpēc teikums tik strups.

[rudo lapu vilcēn...]

Revja meklējumus pārtrauca platformas nolaišana. Pagaidījis, lai pirmās uzkāpj dāmas, viņš uzkāpa pēdējais, beigās palīdzēdams uzcelt platformu. Viņa nelielā soma visu laiku atradās uz pleca.
Ieklausījies rāmajā kugā čīkstonā, aks vēstījapar atiešanu no krasta, viņš viegli pasmaidīja. Šeit, uz šī kuģa klāja sākas stāsts. Viss iepriekš bija tikai ievaids. viņš pasmaidīja un ar skatienu pēdu pa pēdai nopētīdams kuģa klāju.

[Melnais Akvareļu...]

Hēfaists teica Tokijai Ved mani pie galvenās. Tokija ieraudzīja Lidiju un tūlīt veda Hēfaistu pie viņas. Tokija jautri ierējās par zīmi, ka uzdevums izpildīts.
Lidij, vai varu jūs saukt vārdā? Jūš apsolījāt ļaut man jūs aptaustīt...

[Bizii van Dope]

Lidija pagriezās pret Hēfaistu mazliet samulsusi. Seja zem kapuces bija komisma pilna. Tas gan izklausījās varen smieklīgi! Jūs apsolījāt ļaut man jūs aptaustīt…
Sieviete noņēma kapuci un piekārtoja gaišos matus.
Protams, tu drīksti mani saukt par Lidiju. Man tās pieklājības formas nepārāk patīk.knapi to izmocījusi nopietni Maglēra izplūda smieklos turpat visu acu priekšā.Varat… varat…hahahā…mani aptaustīt.viņa visbeidzot pārtrauca smieties, bet jautrs smaidrs vēljoprojām dzirkstīja uz sievietes skaistās sejas.

[rudo lapu vilcēn...]

Uz mirkli Revja uzmanību novērsa Lidijas un Hēfaista saruna. Lidijai ziplūstot smieklos, viņš sarauca peiri.
Vait tu tur redzi ko smieklīgu? viņš ievaicājās Tokijai. Viņš bija novērojis, ka dzīvnieki reizēm spriež skaidrāk un vienkāršāk par cil'vekiem, bez tam viņu jūtas nepazīst tādus melus un intrigas kā cilvēciskās būtnes.

[Melnais Akvareļu...]

Viss, ko varu tev pateikt, ka viņas humora izjūta man nav pārāk saprotama. Bet ar cilvēkiem jau tāpat kā ar bitēm - neko nevar skaidri zināt


Hēfaists samulsa Lidijas smieklu dēļ. Viņš bija tik samulsis, ka pat nepamanīja Tokijas dīvaino uzvedību.
Viņš pacēla rokas un teica Lūdzu, uzlieciet manas rokas uz savas sejas

[rudo lapu vilcēn...]

Tev taisnība. Šajā ziņā dzīvnieku pasaule ir vienkāršāka. viņš palocīja galvu un paspēra pāris soļus pa klāju. Viņu vilināja gaisma, kas nāca no tilpnēm un šķita vilinām, solot atpūtu. Kā vēja garu dārzā, klur nav bēdu, nav rūpju.. viņa sejā neviļus iegūlās maigāks smaids.

[Bizii van Dope]

Sieviete pamanīja, ka vairāki cilvēki paveras uz viņu ar mulsuma pilniem skatiem.
Piedod. Es negribēju tā smieties. Vienkārši tavi vārdi izklausījās jocīgi.Lidija smaidīja un novilkusi cimdus saņēma vīrieša rokas un uzlika tās uz savas sejas. Viņa jutās ļoti savādi. Kas tāds ar viņu gadījās pirmoreiz mūžā.

[Hikari]

Uz kuģa bija patīkami. Nerātnis vējš pūta cilvēku matus un ieskrēja burās, pret kuģa bortu sitās jūras viļņu nestais ūdens. Kuģis lēnām devās prom no ostas. Uz kuģa klāja nevienu nemanīja. Kā jau minēts iepriekš- šo kuģi vadīja spēcīga maģija. Vienīgais, ko varēja dzirdēt vēl bez pierastajiem uz kuģa normāli esošajiem trokšņiem bija paklusi būkšķi zem kuģa korpusa, kur atradās daudzas telpas un ceļinieku kajītes. Varbūt kāds varēja saklausīt arī pavisam knapi sadzirdamu, klusu un ar vēju saplūstošu ķiķināšanu...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 16.05.2006 15:49

[rudo lapu vilcēn...]

Aizvēris acis, Revends brīdi baudīja vēja glāstus uz sejas. viļņu un vēja rotaļas šķita ielīksmijam sirdi. Tomēr dzirdīgās ausis kas paŗsteidza. Smiekli, ne tādi kādi piemīt vējam vai jūrai, bet maigāki, skanīgāki šķita nākam no kugā. Kas tas? Pats kuģis tas nevar būt, tā balss bija citāda.
Kas vēl bez mums atrodas uz šī kuģa klāja? jautājums nevilšus izskanēja, uzrunājot gan kuģi, gan vēju, gan viļņu vieglās šļakatas, gan smieklus zem klāja.

[Melnais Akvareļu...]

ooc: ceru, ka nekas nebūs pretrunā ar tava tēla īsto raksturu


Lidijas seja bija diezgan augstu, tāpēc Hēfaists secināja, ka viņa ir gara. Viņš sajuta Lidijas ādu zem saviem pirkstiem Hmm... Viņš vārdus izteica balsī, kaut vairāk runāja pats ar sevi.
Hēfaists uzlika rokas uz Lidijas pieres...
Jā, mūsu vadonei patīk joki. Šķiet, ka ir laba humora izjūta, kaut arī... varbūt nē...
... viņš aptaustīja degunu... šo degunu es pazītu pat naktī no miega uzrauts. Tādu nav daudz. Perfekti veidots deguns liecina par pedantisku cilvēku. Es pat teiktu perfekcionists.
... viņš maigi uzlika pirkstus uz lūpām... Tu, Lidij, esi stūrgalvīga, varbūt pat spītīga. Par to liecina tavas plānās, maigās lūpas.
Uz brīdi prāta pazibēja doma nez' kā tās garšo, bet Hēfaists to ātri vien aizdzina.
Tad viņš teica Lidijai Lūdzu, iedod man savu kreiso roku

[Hikari]

Kuģis atkal dzirdēja Revenda uzrunu un sašūpojās viļņos. Esmu ceļojis daudzās dimensijās tūkstošiem gadu. Taču es nevaru tev pateikt, kas pa šo laiku varētu būt manī iemitinājies, jo es ar laipnību uzņemu jebkuru, kurš vēlas šeit būt un nekad neuzstāju ar prasībām par to, kas viņi vai viņas ir. Kāpēc gan tev neaiziet un neapskatīties pašam?
Kad kuģis izsacīja šos vārdus lejā atkārtojās vēl viens būkšķis- šoreiz jau skaļāks. Ķiķināšana un pieklusušie smiekli turpinājās.

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 16.05.2006 17:41

[Margo]

Tijess nedroši spēra kāju uz kuģa. Bija dzirdama neliela ķiķināšana, bet pats puisis nosrieda, ka tā bijusi tikai vēja plūsma.
Viņš nostājās patālāk, no sievietes, ka sviņam lāgā nepatik, bet tomār tā, lai viņš būtu pietiekami tuvu, lai visu sadzirdētu.
Tikai tagad zēns pamanīja, kas notiek.
Zēns, kurš bija paņēmis līdzi suni taustīja Lidijas seju.
Viņš ir akls...viņš nodomāja un krūtīs iesmeldzās vēlme šim nabaga cilvēkam palīdzēt.
Taču tuvumā bija spārnotā jaunava, bet tomēr... Viņš bija ar Dieva svētību, ko viņa Tijesam ar nodarīt?
Puisis paspēra soļus tuvāk, lai varētu palīdzēt, ja rastos izdevība.

[Eņģeļu gūstekne]

Palīdzējusi nolaist platformu Magda atkāpās, spārni ar dīvainu švīkstoņu ienira nekurienē padarīdami meiteni pēc iespējas līdzīgāku cilvēkam, vienīgi acis palika piķa melnumā, tajās iedegās violetas uguntiņas. Viņas sejā uzzibēja negants smīns, bet Magdalēna to ātri vien novāca. Meitene palūkojās uz Tijessu un pie sevis pārcilāja dažus faktus kā rezultātā viņa nonāca pie slēdziena ticīgais Magda nemanāmi noskurinājās un piekārtoja matus tā lai tie nedaudz vairāk aizsegtu nedabīgi bālo ādu.

[rudo lapu vilcēn...]

Paldies. viņš klusi nomurmināja kuģim un apņēmīgi devās uz tuvāko eju, kas vestu kģa tilpnēs. Uz priekšu viņu dzina ziņkārība.
Atvēris kādas durvis (cik man zināms par buriniekiem, pakaļgalā atrodas durvis, aks ved uz kajītēm) viņš nonāca garā gaitenī, kurā sānos atradās durvis. Mikli vilcinājies, viņš sekoja smiekliem, meklēdams būtnes, kas tās rada.

[Bizii van Dope]

Nu Lida jutās pagalam jocīgi. Hefaista komentāri, pieskārieni. Tas viss lika viņai mulst.
Es neesmu pedantiska. Es drīzāk esmu haotiska.Lidija sacija un tas Hēfaista pirksti noslīdēja uz viņas lūpām.
Vispār viņš bija gudrs un bija atminējis visas viņas rakstura īpašības. Izņemot to par pedantiskumu.
Lidija iedeva viņam savi kreiso roku un ieraudzīja, kā vulfors nozūd pa vienām no kuģa durvīm.Ei, Revi!sieviete uzsauca viņam pakaļ, bet viņš jau bija nozudis. Lidija aizkaitināti nopūtās.Nē nu tiešām. Tas vulfors mani sāk kaitināt.
Varbūt jūs ejiet iekšā un iekārtojieties kajītēs. Pārģēbiet kautko ērtāku. Novelciet kapuces un apskatieties apkārt. Pēc tam mēs varētu sapulcēties ēdamistabā un vienkārši aprunāties par mūsu ceļu un mums pašiem.sieviete teica.Vulforu es pati sadzīšu rokā.