Palīdzība - Meklēt - Biedri - Kalendārs
Pilnā versija: Dēkaiņi
Kurbijkurne forums > Foruma spēles > Lomu spēles > Lomu spēļu arhīvs
Lapas: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9
Bizii van Dope
Šī ir mana pirmā lomu spēle un es ceru, ka viss būs okay. Aprakstā neiedziļiņāšos. Bet iespaidu par vietu radīšu. Apmēram.

Iesākums: Bieza migla klāj kādu piejūras vietu. Migla ir bieza un pūkaina kā putukrējums. Gandrīz neko nevar redzēt. No miglas dažkārt iznirst pa kādam apmetnī tītam stāvam, bet tie ātri izzūd kā sapņa ilūzija. No miglas rēgojas kāds brūns dakstiņu divstāvu mājas jumts. Jūras ūdens ir prakstiski gluds kā spogulis. Dažkārt ūdens mierīgumu pārtrauc kāda noslēpumaina kuģa vai ūdens būtnes radīts vilnītis. Bet kādas būtnes vai kuģa to neviens nezin. Tikai dažkārt miglas seģeni pāršķeļ kāda kuģa masts.
Tātad ostā ir sanākuši septiņi svešinieki. Viņi visi stāv nomaļus viens no otra un gaida, kad ieradīsies noslēpumaināš vēstules sūtītāja pieminētais vadonis.

Es parādīšos stāstiņā uz īsu brīdi, lai norādītu ceļu un šo to paskaidrotu sīkāk, bet tad apsolu nozust tālēs zilajās.
Šajā spēlē drīkst piedalīties tikai septiņi cilvēki. Bet vajadzētu arī cilvēku, kas labi māk attēlot dabas ainavas un vispārēju atrašanās vietu. Un vēl noderētu kādi trīs vai pieci cilvēki, kas varētu pildīt sīkākas lomas.
Nu tad, lai spēle sākas!

Nu laikam te vēl jāpiebilst klāt vēl kas. blush.gif

Svešiniekiem nav nekādas nojausmas kur viņi atrodas. Jo viņi ostā nonāca ar vēstulē uzrakstītajiem pārvietošanas vārdiem, kas atransportēja viņus uz ostu. Viņi visi nāk no dažādām pasaulēm un dažādiem laikiem.
Vēstulē viņus aicināja ceļot pa dažādām pasaulēm un doties piedzīvojumos.
Vairāk stāstīt es nevaru, jo osta pagaidām ir svešiniekiem viens vienīgs noslēpums. Kad uzradīsies spēlētāji viņi visu par savu ceļu un ostu, kurā atrodas uzzinās ko vairāk.

Cerams, ka tagad ir saprotamāk. laughing.gif
Bizii van Dope
vēstulē ir rakstīts šādi: Esi sveicināts....(svešinieku vārdi)!

Ceru, ka Jūs neesat parāk aizņemts cilvēks un atsauksieties uz manu piedāvājumu. Es jau negribu lielīties, bet es gribētu teikt, ka es esmu varena būtne un es kontrolēju daudzas pasauļu lietas. Bet man ir nepieciešami pāris cilvēki, kas varētu doties manos uzdevumos pa dažādām vietām. Jūs un citi būtu man labs atspaids, jo man nepietiek laika visam. Bet domāju, ka Jums un Jūsu jaunajiem biedriem laika pietiktu. Es apsolu jums labus ienākumus un patstāvīgu darbu. Tikai šis darbs ir bīstams un prasa cietus nervus, bet es zinu, ka Jums nervi ir kārtībā un tāpēc es ceru, ka jūs pēc sešām dienām būsiet gatavībā ceļam un tad tikai noskaitiet šos vārdus (vārdus meklēt vēstules otrā pusē) un ar visām savām mantām tiksiet pārcelts uz tikšanās vietu, kur Jūs sastapsieties ar saviem biedriem un pavadoni Lidiju Maglēru. Kad nonāksiet tur gaidiet savas pavadones ierašanos un nekur neejiet.
Karls Hameks.



Un vietas apraksts ir šāds:Jūras ūdens bija praktiski gluds kā spogulis. Tikai šur tur uzņirbēja pa kādam viļņu kuprītim. Vai nu noslēpumaina kuģa radītiem, vai nu arī kāda neredzama ūdens dzīvnieka izraisītiem.
Ūdens bija dzidrs un skaidri atspulgoja katra atslpulgu, taču tas arī bija kā vāks un nodalīja svešo virszemes pasauli no pavisam svešatnīgās ūdens pasaules.
Nevienam nebija izdevies caurskatīt ūdens virsmu. Un neviens tātad nezināja, kas slēpjas ūdenī. Un, ja, ko nebija lemts uzzināt, tad labāk izturēties pret to kā pret kautko tādu, kas nepastāv un nav.
Un tā te tas arī bija. Pelēkos un visādos citādos apmetņos ieslēpušies tēli steidzās uz kautkurieni un kā sapņu ilūzija izplēnēja putukrēmīgajā miglā, kas klāja savādo jūru un ostu.
Šī, cik varēja noprast bija osta, jo šur tur no miglas iznira pa kādam kuģa mastam, buru fragmentam vai kuģa apveidam, taču neko par noslēpumaino vietu tas nestāstīja.
Paskatoties uz aizmuguri varēja saredzēt kādu brūnu divstāvu mājas jumtu.
Pie krastmalas stāvēja divas mucas. Neviens gājējs nelikās par tām ne zinis un pat nedomāja par zagšanu.
Migla slēpa šo piejūras vietu vai miestu no septiņiem svešinieku stāviem gaisīgajā parādībā.

rudo lapu vilcēns
Revends stāvēja saraucis pieri un vēlreiz pārlasīdams noslēpumaino vēstules tekstu. No tā plūda aicinājums piedalīties un paša vulfora ziņkārība tiecās uzzināt ko vairāk. Vai piedalīties šai afērā? viņš sev jautāja. Brīdi ar skatienu pakavēdamies pie apkārtējās ainavas, viņš pagrieza vēstules otru pusi un nesteidzīgi noskaitīja aimugurē esošos vārdus.

Brīdi apstulbis vulfors vērās apkārt viļņojošajās miglā. No vēlā vakra saules stairem apspīdētā meža klajuma viņš bija nonācis šeit. Melnās nāsis satraukti trīsēja, uztverdamas apkārtnes smaržas, ausis gozījās uz visām pusēm, tvewrdamas skaņas un klausīdamās apkārtnes balsīs. ūdens.. Sāls... Vēja dziesma māju pakšos... Miglas klusā elpa... viņš centās izveidot ainavu no skaņām, kas miglas slēpētas, te pastiprinātas nonāca pie viņa.
Eņģeļu gūstekne
Magdalēna lūkojās uz vēstuli... bija dīvaini saņmet vēstuli... turklāt ar tik noslēpumainu tekstu.. meitene izbrauca roku caur melnajiem matiem un iegrima domās par vēstuli kura tika atsūtīta 6 dienas atpakaļ... šķiet ka laiks ir iztecējis, bet vai man maz ir jādodās? Magda sev vaicāja un tad pārlikusi pār plecu nelielu melnu mugursomu izgāja no milzīgās spocīgās mājas kurā viņa jau 70 gadus kā bija apmetusies... cilvēki no tās vairījās tādēļ ka uzskatīja ka tajā ir jūtama miroņu smaka tātad līdz ar to spoku klātbūtne... No Magdalēnas visi bijās...un viņa bija policijas meklēta vairāk kā 10 gadus, bet ņemot vērā to ka viņas izskats nemainījās jau 142 gadu no vietas. policisti bija atmetuši ar roku meklēšanai... ja tomēr kāds uzoda Magdalēnas personību ātri vien nolika karoti...

Pagājusies jau kādu gabaliņu no vecās villas meitene vēlreiz ieskatījās vēstulē un nomurminājusi vārdus kas bija uz vēstules otras puses sajuta tādu kā bezsvara stāvokli, pēc neilga mirkļa Magda atradās kādā miglas ieskautā vietā... vilnīši ik pa brīdim smalki iečukstējās, viss bija drūms un viņai patīkams... Magdalēnas sejas vaibstos iegūla asinskārs smīns... tātad vēstules raxtītājs nebija melojis... un kur tad ir pavadone Lidija... meitene vēlreiz ieskatījās vēstulē un tad savaldīja garos melnos svārkus kuri vējā satraukti plīvoja... melnās acis pārgāja pāri visam ko kaut nedaudz varēja saredzēt un sapratusi ka nekā uzmanības vērta te vēl nav Magdalēna atspiedās pret vienu no lielajām mucām un nodūra skatu uz leju ļaujot metiem nevīžīgi pārkrist pār seju...
laura2
Joprojām ūkodamās uz vēstuli ko tikai pirms neilga brīža bija saņēmusi Elīza to vēlreiz pārlasīja cerot atrast jel kaut ko, kas palīdzētu izlemt vai pakļauties šim aicinājumam vai nē Cik var saprast tur būs gaidāmi piedzīvojumi un lai nu kā tas tik un tā būs interesantāks par kvērnēšanu šeit Elīza beidzot nosprieda un ātri ielikusi mugursomā dažas nepieciešamākās mantas apgrieza vēstuli otrādi un mierīgā balsī izlasīja uz lapas rakstītos buramvārdus.

Uz brīdi Elīza juta, ka zem kājām pazūd pamats un viņai visapkārt nošalc vējš. Pazīstamā ainava izgaisa un tās vietā Elīza pēkšņi atradās kaut kādā dīvainā ostā kur 'pat ūdens izskatījās neparasti mierīgs. Ielikusi vēstuli kabatā meitene turpināja vērties visapkārt dūmajai miglas ietītajai vietai. Caur miglu, kas kā plīvurs pārklaja šo vietu, vērodama garām slīdošos cilvēku stāvus un tālumā gaistošos kuģu mastus Kas šī ir par vietu? jautājums kas visu laiku bija vīdejis viņas galvā izlauzās laukā, taču nelikās, ka kāds to būtu dzirdējis un pat ja bija neviens tam nepievērsa uzmanību(es protams runāju par tiem stāviem) Eh laikam būs tas pašai jānoskaidro Elīza nopūzdamās nodomāja pastaigādamās šur tur gar molu pa laikam uzmezdama skatienu diviem stāviem kas kā kās kaut ko gaidīja un tāpat kā viņa nezināja kur atrodas. Pēkšņi prātā atausa gabals no svešinieka raktītās vēstules:kur Jūs sastapsieties ar saviem biedriem un pavadoni Lidiju Maglēru Pat ja viņi nav tie biedri kuri bija minēti tai vēstulē varbūt viņi vismaz varēs man pateikt, kur lai meklē Lidiju Magleru Elīza nosprieda pieiedama pie viņiemAtvainojiet vai jūs gadījumā nezināt kur es varētu atrast Lidiju Magleru? Elīzamierīgi vaicāja.




Melleņu kamenēns
Leila skatījās pa logu uz drūmo pilsētu.Viss šķita kluss, tikai lietus lāses bungoja pa loga rūti.No rīta viņa bija saņēmusi vēstuli, kura tagad gulēja uz galda.Tajā bija rakstīts, ka viņai tiek piedāvāts darbs, vai kautkas tamlīdzīgs.Viņa jau bija sākusi kravāties, tāpēc puse no viņas mantām bija izmētētas pa grīdu.Leila cerēja ka tās nebija lamatas...

Leila skatījās uz vēstuli, kuru bija saņēmusi pirms sešām dienām. Viņa bija sakravājusi savas mantas mugursomā un tagad stāvēja uz savas mājas sliekšņa.Doties vai nē? viņa skaļi vaicāja.Protams ej, tu zini, varbūt tur būs labāk nekā šiten! noteica Lizeta pieglausdamās pie viņas kājām.Leila pacēla Lizetu un uzlika uz pleca somu.Apgriezusi vēstuli uz otru pusi viņa izlasīja aizmugurē rakstīto tekstu.Viņa pārņēma bezsvara sajūta un maigas vēja plūsmas.Jau pēc dažiem mirkļiem viņa stāvēja dūmakas apņemtā ostā.Šur tur vīdēja tumši stāvi, taču visi bija diezgan izplūduši.Viņai šī vieta ne pārāk patika.Viļņu sišanās pret kuģu sāniem bija tik tikko sadzirdamas.Lizeta noskurinājās, tā ka Leila nodomāja Vai man šo kaķi vispār vajadzēja ņemt līdzi? Leila tuvojās vienam no tumšajiem stāviem, kurš stāvēja atbalstījies pret mucu Vai jūs nezināt kas šī ir par vietu? viņa vaicāja.Un kur var meklēt Lidiju Maglēru?
Melnais Akvareļu Vienradzis
Hēfaists dzirdēja, kā pastnieks sasveicinās ar Tokiju. Pēc brīža suns viņam rokā iespieda aploksni. Viņš to atvēra. Tajā bija vēstule, kas par laimi bija braila rakstā. Viņš to izlasīja un brīdi domāja. Vēstule solīja peļņu un nauda Hēfaistam bija vajadzīga. No otras puses Hēfaists bija akls un tas daudz izšķira. Bet viņš sev teica sūtītājs zin, ka es esmu akls, tātad viņš to būs ņēmis vērā. Viņš dzirdēja, kā Tokija viņam blakus jautri ierejas un uztvēra to kā zīmi, ka nav ko zaudēt...

Pēc sešām dienām viņš bija pilnīgi gatavs doties. Viņš noskaitīja vārdus, kas bija uzrakstīti uz vēstules otras puses un juta kā kājas atraujas no zemes. Gar ausīm svilpoja vējš un Tokija skaļi smilkstēja. Pēc brīža kājas ietriecās mīkstā pamatā. Hēfaists salika prātus kopā. Mīksts pamats+zivju smaka+vilņu skaņa=jūras piekraste. Hēfaists noskurinājās - nez kapēc viņam te nepatika. Viņš izdzirdēja cilvēka balsi un lēnām devās tās virzienā. Atpakaļ ceļa vairs nav viņš noteica un noglaudīja Tokijai galvu
rudo lapu vilcēns
Pēc mirkļa tumšazaļo acu skatienu piesaistīja pelēki stāvi, kas uzradās no miglas, šķiet turpat līdzās. Izskatās, ka es šeit neesmu gluži viens, kā tam arī, vismaz pēc vēstules autora vārdiem spriežot, vajadzētu būt. vulfors tikko jaušami pasmiedīja. Drīz viens no tēliem tuvojās. Kapuce uz vulfora galvas neļāva miglā saskatīt vairāk, ka viņa apmetnī tērpto stāvu.
Atvainojiet vai jūs gadījumā nezināt kur es varētu atrast Lidiju Magleru? stāvs jautāja. Balss piederēja meitenei un vulfors atkal nedaudz pasmaidīja.
Diemžēl šajā jautājumā esmu tikpat zinošs kā jūs, jaunkundz. vulfors atbildēja nedaudz aizsmakušā balsī, caur miglas dūmaku pētīdams meitenes seju.
laura2
Žēl laikam būs vien jāgaida un jācer ka viņa kaut kad parādīsies Elīza noteica, bet tad palūkojās augšup svešinieka sejā lūkodamās viņa tumšzaļajās acīs Starp citu mani sauc Elīza un tevi?.
rudo lapu vilcēns
OOC: laura2, šaubos vai tavs tēls varētu pamanīt vulfora acis kapuces ēnā.

Dzīve ir gaidīšana. viņš atbildēja un šķita ar skatienu iegremdējamies miglā.
Seju zem akpuces nevarēja redzēt, vienīgi, ja ieskatījās, bija manāms tāds kā sudrabots spīdums, tur, kur atradās vulfora acis.
Priecājos iepazīties. Revends Meridinats. vulfors viegli aplocīja galvu.
laura2
OOC;Nu jā aizmirsos blush.gif laughing.gif

Prieks iepazīties Revand Elīza noteica un uz īsu brīdi palūkojās pārējo tēlu virzienā, kuri stāvēja diezgan netālu.
rudo lapu vilcēns
Tu vari saukt mani arī par Revi. tikko jaušams smaids pavizēja vulfora sejā, kapuces dēļ nemanāms.
No kurienes tu esi šeit ieradusies? viņš nolēma pakavēt laiku, kamēr ierodas viņu pavadone, par kuru vēstulē bija minēts. Šim gadījumam sarunas noderēja, lai arī tā nebija vulfora iecienītākā nodarbe.
Melnais Akvareļu Vienradzis
Hēfaists dzirdēja vīrieša un sievietes balsis. Šķita, ka tās sarunājas. Viņš gāja uz to pusi, pilnībā uzticēdamies Tokijai, kas viņu drošu soli veda tuvāk balsīm. Nav ko zaudēt viņš sev atgādināja, kad nemanāmi piegāja pie pāra, kas sarunājās. Viņš neko neteica, bet, sev tik raksturīgi, klausījās. Klausījās, vai nedzirdēs kaut ko noderīgu.
rudo lapu vilcēns
Vulfors apmanīja kādu stāvu, kas bija pievienojies viņiem. Šķiet interesants cilvēks. viņš tikko manāmi pasmaidīja.
Sveicināti! Jūs arī meklējat Lidiju Magleru? viņš iesāka sarunu. Mēģināts nav zaudēts. Iespēja iegūt informāciju galvenokārt ir sarunās. sejā pavīdēja nedaudz skābs smaids.
laura2
No Anglijas Elīza īsi atbildēja atkal palūkodamās uz Revi Un tu? pēc jautājuma izteikšanas meitenes skatiens atkal sāka klīst visapkārt mēģinot caur šo miglu kaut ko saskatīt. Viņas skatiens apstājās pie vēl kāda stāva kurš bija pienācis pie viņiem.
Melnais Akvareļu Vienradzis
Tokija parāva Hēfaistu aiz rokas, par zīmi, ka runā ar viņu. Jā! Patiesībā jā. Vai ir kāda nojausma, kur viņu meklēt? Starp citu mani sauc Hēfaists viņš teica, pastiepdams roku kaut kur vīrieša balss virzienā.
Bizii van Dope
Lidija Maglēra atsveicinājās no ostas pārziņa un paskatījas sieviešu rokaspulkstenī.
"Es ceru, ka nekavēju,"viņa klusi noteica un nodomāja:Man vēl daudz kas jāizdara. Cerams, ka viņi neiekulsies nekādās nepatikšanās jau pirms manas ierašanās.
laura2
Kādu brīdi vērojusi Reva un Hefaista iepazīšanos Elīza beidzot ierunājās Diemžēl te laikam neviens neko par viņu nezina kur nu vēl to kur viņu atrast, tāpēc vienīgā iespeja ir gaidīt un cerēt, ka viņa ieradīsies.
rudo lapu vilcēns
Šai jautājumā esmu tikpat zinoš kā jūs. Man svārds ir Revends Meridinats, bet variet mani dēvēt par Revi. vulfors sarokojās ar Hēfaistu.
No Anglijas? viņš pagriezās pret Elīzu un sarauca pieri. Pirmoreiz dzirdu par tādu zemi. Varbūt variet pateikt kur tā atrodas? viņa acis tikko manāmi iezibējās.
gone away
Jauneklis staaveeja un truli un ljoti paarsteigti skatiijaas apkaart. Puisis bija sanjeemis veestuli un, tikko kaa to izlasiija, peeksnji attapaas te- shajaa vietaa, kura bija tik nepaziistama un neizprotama. Vinjs luukojaas apkaart uz tiem, kuri staaveeja blakus. Jau pashaa saakuma vinjsh saprata, ka nav viens. Paarsteigts un aizrauts ar to, kas notiek un ljoti ieintereseets sagaidiit veestulee piemineeto sievieti, puisis kluseeja un peetiija apkaartni un secinaaja, ka taa nav vinja dzimtaa puse. Tas jau liecinaaja, ka briest kas interesants.
Margo
Puisis lēni piesoļoja pie pulciņa, kas stāvēja netālu. Viņš apstājās pavisam netālu no viņiem. Nevarēja jau zināt, kas tie par cilvēkiem. Kas zin. Varbūt tie nebija lēdijas ļaudis, bet gan kaut kādi lauopītāji. Sazin kas jau var gadīties! Aizdomīgi tipiņi mēdz visur uzrasties.
Labāk saglabāt piesardzību... puisis nodomāja un apstājās tomēr nostāk.
Viņš skatījās miglā, lai mēģinātu kaut ko saredzēt, bet laikam tas tomēr nebūs iespējams. Atlika vienīgi gaidīt, kad uzradīsies pats vēstules sūtītājs vai tā lēdija, kas tur bija minēta.
Melnais Akvareļu Vienradzis
Hēfaists negribēja traucēt kunga un dāmas sarunu, taču tagad pasniedza roku uz sievietes balss pusi un atkal nosauca savu vārdu.
Bizii van Dope
Lidija raitā solī soļoja gar krastmalu un zābaku papēžu klaboņa slāpa zem zolēm. Viņa rokā turēja garu, resnu, posmainu ķēdi.
Sieviete vēlreiz ieskatījās pulkstenī un pēkšņi pamanīja, ka tas rāda tikpat daudz, cik iepriekšējo reiz viņai tajā paskatoties.
Nē nu forši..Lidija klusu norūca noņemdama pulksteni un nopētīdama ar ūdeni pilno ciparnīcu.
Maglēra atvēzējās un iesvieda pulksteni jūrā. Plunkšķis skaļi atbalsojās miglā.
Lidija pati satrūkās no šīs skaņas un palūkojās apkārt, lai pārbaudītu vai kāds nav viņu redzējis vai dzirdējis. Galu galā viņa bija turpat netālu no septiņiem svešiniekiem. Turpat jau vīdēja viņu stāvi. Varbūt, ja kāds ieskatītos ciešāk miglā, viņš samanītu Lidijas pelēkajā apmetnī tīto stāvu.
Lidija nopētīja septiņus savu padoto stāvus tā iegūstot pirmo priekštatu par viņiem.
Kaķis? Kaķis?! Ak, šausmas! Kāpēc te ir vajadzīgs kaķis?!...Un suns? Ā, tas varētu būt tas cilvēks ar redzes traucējumiem.
Sieviete atlieca galvu un ieelpoja bālgano miglas iekrāsoto gaisu. Saožu, kautko necilvēcīgu. [i]Vai tik tas nebūs vulfors un tā meiča ar spārniem?
Lidijas acis viltīgi iemirdzējās un viņa viegli pacēla slaiko roku. Sieviete ar roku viegli pārbrauca pār ķēdi un tad palaida to vaļā. Ķēde ienira miglā un atskanēja dobjš, kluss būkšķis.
To izdarījusi viņa vienā mierā tuvojās septiņām vēl svešajām būtnēm.

Lidija raitā solī soļoja gar krastmalu un zābaku papēžu klaboņa slāpa zem zolēm. Viņa rokā turēja garu, resnu, posmainu ķēdi.
Sieviete vēlreiz ieskatījās pulkstenī un pēkšņi pamanīja, ka tas rāda tikpat daudz, cik iepriekšējo reiz viņai tajā paskatoties.
Nē nu forši..Lidija klusu norūca noņemdama pulksteni un nopētīdama ar ūdeni pilno ciparnīcu.
Maglēra atvēzējās un iesvieda pulksteni jūrā. Plunkšķis skaļi atbalsojās miglā.
Lidija pati satrūkās no šīs skaņas un palūkojās apkārt, lai pārbaudītu vai kāds nav viņu redzējis vai dzirdējis. Galu galā viņa bija turpat netālu no septiņiem svešiniekiem. Turpat jau vīdēja viņu stāvi. Varbūt, ja kāds ieskatītos ciešāk miglā, viņš samanītu Lidijas pelēkajā apmetnī tīto stāvu.
Lidija nopētīja septiņus savu padoto stāvus tā iegūstot pirmo priekštatu par viņiem.
Kaķis? Kaķis?! Ak, šausmas! Kāpēc te ir vajadzīgs kaķis?!...Un suns? Ā, tas varētu būt tas cilvēks ar redzes traucējumiem.
Sieviete atlieca galvu un ieelpoja bālgano miglas iekrāsoto gaisu. Saožu, kautko necilvēcīgu. Vai tik tas nebūs vulfors un tā meiča ar spārniem?
Lidijas acis viltīgi iemirdzējās un viņa viegli pacēla slaiko roku. Sieviete ar roku viegli pārbrauca pār ķēdi un tad palaida to vaļā. Ķēde ienira miglā un atskanēja dobjš, kluss būkšķis.
To izdarījusi viņa vienā mierā tuvojās septiņām vēl svešajām būtnēm.
laura2
Kā gan var nezināt kur atrodas Anglija? Elīza apjukusi vaicāja, bet tad palūkojās uz Hēfaistu Mani vārds ir Elīza meitene noteica ar viņu sarokodamās.
rudo lapu vilcēns
Pasaule ir pārāk plaša, lai visu tur esošo varētu zināt. vulfors pasmaidīja un pavērās apkārt esošajā miglā. Kaut kur atskanoš plunkšķis lika dzirdīgajām ausīm satraukties un prātam uzmanīties. Tas var būt jebkas, no druaga, nākošā ceļabiedra vai arī ienaidnieka rokas vai stāva. zaļās acis ieurbās miglā. Tā varbūt bija tikai šķietamība, bet varēja samnaīt vairākus citus stāvus, turpat netālu. Šķiet tie pārējie ceļabiedri, par kuriem vēstulē tika minēts.
Bizii van Dope
Klejotāja Lidija pēc savām domām nostājās kautkur vidū starp septiņiem svešiniekiem. Viņa pārlaida zaļo acu skatienu apkārt un izslējusies skanīgi ierunājās savā murrāšainai līdzīgajā balsī.
Nu? Vai visi ceļam gatavi?Un viņas acis iedzirkstijās.
rudo lapu vilcēns
Varbūt tas ir tikai pieņēmums, bet šķiet ier ieradusies mūsu pavadone, Lidija Maglere. vulfors pievērsās pelēkajam stāvam, kas ierunājās aptuveni pa visu apkārtējiem.
Ja nekļūdos, visi jau ir gatavi ceļam kopš brīža, kad noskaitīja vārdus, kas nogādāja šurp. vulfors skanīgi ierunājās savā nedaudz aizsmakušajā balsī, atbildot uz svešinieces(pēc balss spriežot) jautājumu.
Bizii van Dope
Lidija sadzirdēja kādu ierunājamies un pati satrūkās par savu milzīgo sajūsmu ko bija radījusi balss ieskanēšanās. Jauka ballss. Un viņa iztrūkās par savām mirkļa domām. Fui, Lidij. Izmet tādas domas no prāta.
Sieviete pagriezās pret runātāju, kas stāvēja kopā ar vēl diviem cilvēkiem un suni.
Jauki.Lidija pasmaidīja.Lūdzu visus sānākt tuvāk! Ap mani!viņa ar vieglu rokas kustību paaicīnāja visus septiņus tuvāk viņai.Ā, un es esmu Lidija Maglēra. Jūsu priekšniece.sieviete vēl piebilda.
rudo lapu vilcēns
Uz mirkli paraudzījies uz Hēfaistu un Elīzu, Revends nesteidzīgi piegāja pie personas, aks sevi nodēvēja par viņu "priekšnieci".
Priecājos iepazīties. Man vārds ir Revends Meridinats. viņš pastiepa roku.
Tātad vis sākas. Beidzot, tā var tiekt. Un es pirmais speru pirmo soli. Tomēr ziņkārība uzvarēja pār peisardzību. vulfors smaidīja. Kapuces ēnā smaids nebija manāms.
Melnais Akvareļu Vienradzis
Kad Hēfaists izdzirdēja Lidijas Maglēras vārdu, viņš lēnā un nesteidzīgā solī devās tās virzienā. Spriežot pēc balss skaļuma, viņš tagad stāvēja pāris soļus no viņas. Labdien, Maglēras jaunkundz. Mans vārds ir Hēfaists. Un viņa viņš norādija uz Tokiju ir Tokija, mana pavadone.
Man nav ko zaudēt viņš jau kuro reizi sev atgādināja. Tokija priecīgi rēja. Tā viņa dara tikai ieraugot kaķi vai putnu, vai citu suni. Hmm Hēfaists nodomāja...
Melleņu kamenēns
Ieraudzījusi Maglēras kundzi Leila Kārtīgi aplūkoju viņu un noteica Labdiena Maglēras kundze! Šī ir Lizeta, mans kaķis! Leila piebilda, norādīdama uz savu kaķi, Lizeta tupēja viņai uz pleca.Suns, suns! Te ir suns! Lizeta iebļāvās un ar nagiem ieķērās viņas plecā. Leila nopūtās Jā, viņa prot uzvesties un neko sliktu neizdarīs, cerams! Meitene aplūkoja citus biedrus, Tas būs interesanti! viņa pie sevis nodomāja.
Melnais Akvareļu Vienradzis
Hmm... Hēfaists nodomāja Tātad te ir kaķis. Un... vai manas ausis, kuras savu mūžu nav mani pievīlušas, maldās? Runājošs kaķis???? Bet skaļi viņš teica Neuztraucieties! Tokija ir ļoti draudzīga. Dažreiz pat pārāk. Viņa savu mūžu nav nevienam iekodusi. Un turēdams Tokiju pēc iespējas īsākā pavadā, viņš pasniedza roku Leilitrillai un teica Starp citu, ja jūs vēl nedzirdējāt, mani sauc Hēfaists
Melleņu kamenēns
Leila pastiepa pretī roku Jauki, es priecājos iepazīties! Sauciet mani par Leilu! Tokijai taču nebūs nekādu iebildumu pret runājošu kaķi? viņa pieliecās pie Lizetas auss un nočukstēja Redzi, Tokija ir draudzīga! Esi tu arī tāda! tad viņa pabužināja Lizeta spalvu un nolika viņu zemē. Kaķene sarāvās un aizdomīgi skatījās uz Tokiju. Leila aizturēja elpu.
gone away
Viņš vēroja sievieti, kura bija tikko kā pienākusi viņiem blakus un sacīja, ka esot tā pati Maglēra, kas viņus uz šejieni atsaukusi. Viņš nopētīja sievieti un skaļā un skaidrā balsī sacīja Esiet sveicināta kundze! Man ir liels prieks ar Jums iepazīties!
Bizii van Dope
Pirmais pretī panācās kāds noslēpumains vīrietis (pēc ballss spriežot) un pastiepa roku nosaucot savu vārdu.
Lidija paskatījās uz roku un zem kapuces atplauka smaidā. Cik labi, ka viņš ir draudzīgs.
Es arī priecājos ar jums iepazīties! viņa jautri teica un paspieda vīrieša roku. Un tad arī ierunājās vīrs ar suni. Klejotāja pagriezās pret viņu un atplauka jau jaunā smaidā. Sveiki, sveiki, Hēfaist!
Tad ierunājās kaķis un Lidija sarauca pieri. Cerams, ka šis kaķis nav sarkastisks...
Ar Lidiju sasveicinājās vēl kāds cilvēks un viņa palocījusi gavu pasveicināja arī viņu.
rudo lapu vilcēns
Revis uz brīdi nedaudz apjuka. Šīs personas ierašanās bija izsaukusi diezgan aktīvu sapulčešanos. Atkāpies vairākus soļus atpakaļ, viņš vēroja pārējos no malas. Dīvaini izskatās miglā ievīts pulciņš, kas spiežas kopā, kā no kaut kā slēpdamies šai pelēkajā klusmā. vulfors sapurināja galvu un brīdi aizvēra acis. Azimirsti uz brīdi visas dēkas un leģendas. viņš sev pavēlēja.
Paspēris paŗis soļus tuvāk pulciņam, viņš vēlreiz nopētīja sanākušos. Turpat netālu uz viņu raudzījās Tokija.
Sveicināta! viņš pieklājīgi uzrunāja suni. Ko domā par šo vietu? vulfors tikko jaušami pasmaidīja.

OOC: Šajā krāsā uzrakstīto Revis saka dzīvniekiem. cilvēkiem, kam nav attiecīgu spēju lai saprastu dzīvnieku valodu, vārdi nav dzirdami via izskan kā klusa, neizprotama skaņa.
Melnais Akvareļu Vienradzis
ooc: cik saprotu, Revis prot runāt ar dzīvniekiem

Tokija sadzirdēja, ka viņu uzrunā, kaut arī nesaprata, kam, viņa teica Es sekoju līdz savam saimniekam, bez kura es būtu bezpalīdzīga un otrādi. Vēl īsti nezinu, ko tas viss nozīmē, bet to, ka te man nepatīk, zinu droši.

Granvulfs juta, ka Tokija uzvedas dīvaini. Hmm viņš nodomāja Diez kas varētu būt noticis? Un neizpratnē nogrozīja galvu.

ooc: sekošu Renīnas piemēram un šajā krāsā rakstīšu tad, kad Tokija sarunājas ar Revi vai kādu citu (ja tāds gadīsies)
rudo lapu vilcēns
OOC: Revis ir vulfors un vulfori saprot visas pasaules valodas un spēj tajās runāt. Sīkāku informačiju var meklēt manā stāstā Kāda tikšanās, vai arī meķlētājā prasot 'vulfors'

Vulfors nedaudz skumji pasmaidīja. Šeit ir skaisti, bet drūmi. Pelēka pasaule, pelēkā miglā tīta. viņš klusi nopūtās. Labi, ka tev ir tāds sargs kā saimnieks un saimniekam tāds sargs kā tu.
Tagad atliek tikai gaidīt, kas būs tālāk. Galvenokārt, ko paziņos ši jaunkundze, kas dēvējas apr Lidiju Magleri.
Revis runāja kā skaļi ziskaot domas, gandrīz nemanīdams, ka to dara.
Tā kā visi esam sapulcējušies, vēlējos jautāt, via vēl ilgi jāgaida. viņš vērsās pie pavadones. Vulforu sāka pārņemt napiecietība.
Margo
Puisis piesoļoa visam bariņam tuvāk. Tagad bija skaidri zināms, ka lēdija, kas bija ieradusies un arī visi pārējie cilvēki un arī pārējās nezināmāsbūtnes bija ceļotāji.
Runājoš kaķis?! ieinteresēts Tijess nodomāja. Vairākumis kristiešu būtu nodomājuši, ka tasir sātana roku darbs, bet Tkai Tijess un viņa skolotāji mūki zināja, ka katrs brīnums un viss nepaasteis uz zemes, ir Dieva pirksts. Māsa agnese tam ticēja un arī viņa lika puisim tam noticēt!
Taču tad uzanību pesaistīja kas cits. Kaut kas spārnots.
Eņģelis... viņš nodomāja.
Tēvs Hortess bija stāstījis, ka savu sargeņģeli vari sastept tikai, tad, kad Dievs tevi sauc pie sevis. Viņš teca, ka to var just, kad jāpamet šī psasule. Un nudien. Tijess tagad tā pavisam nejutās. Hortess bija cienījams mūks, tāpēc viņa vārdam Tijess ticēja.
Tkai apbrīnas vērsts skatiens bija vērsts pret spārnoto būtni. Neko citu viņš ne redzēja ne dzirdēja.
Bizii van Dope
Lidija ar intresi pavērās uz Revendu, jo skaidri sadzirdēja viņu runājam, bet ne ar kādu no cilvēkiem. Intresanti. Viņš ir intresants. Lidija savā ziņkārībā aizdomājās un attapās pēc maza mirklīša, kad izdzirdēja Revenda jautājumu. Viņa mazliet sapurināja galvu un atgriezās īstenībā.
Nē. Nav vis. Mēs varam doties ceļā.sieviete atbildēja nojausdama, ka Revends kļūst nepacietīgs.
Viņa izgāja no apļa un piegāja pie pašas mola malas. Klejotāja pastiepa rokas. Tās līdz elkoņiem ienira miglā un nostiepās.
Un starpcitu nesauciet mani par kundzi vai jaunkundzi.Lidija atskatījās pār plecu uz viņiem.Vienkārši Lidija. Es esmu jūsu padomniece un algas izmaksātāja. Jūs varat man uzticēties, jo es jau tagad uzticos jums. Domāju, ka mēs visi būsim lieliska komanda.viņa tikai runāja smaidot un pašai nāca smiekli par tik pēkšņiem runas uzplūdiem.Man te kautkur bija izprintēta informācija par jums, bet manas rokas ir aizņemtas ar citiem darbiem un nevaru izvilkt informācijas lapiņas. Es centos drusku kautko par jums uzzināt un kautko arī atceros no lasītās informācījas. Ē...Lidija sastostījās un aizgrieza galvu atpakaļ.Ēmmm…Zinu, ka viens ir audzis dievbijīgā gaisotnē, viens ir dabas pētnieks, vienai ir spārni, bet viens ir vulfors. Kā tur īsti ir? Atzīstu, ka spārnotā sieviete un vulfors mani intresē.Maglēra sacija.Kuri no jums viņi ir?
Margo
Pieminot dievbijīgo puisi, Tijess nedaudz aizsvilās.
Skaļi viņš neko neteica, taču domās.
Esmu Dievticīgs, ne Dievbijīga. Es nebīstos Dieva, bet gan ticu Tasm Kungam... viņš sūrojās.
Puisim tas bija svarīgi, jo Agnese mācīja viņu:
Dievbijīgs cilvēks ir darījis grēku un bīstas Dieva, kas varētu viņu sodīt. Dievbijīgs cilvēks ir neticīgs un bīstas Dieva dusmu vai pat mīlestības. Bet mēs, manu zēn, esam ticīgi un nebīstamies Dieva mīlestības. Mēs esam dievticīgi, ne dievbijīgi. Pats Dievs grib, lai mēs godājam un cienam, ne bīstamies viņa varas.
Tijesam Agneses vārdi bija kā likums. Viņš nekad tos neuzdrīkstējās tos apstrīdēt. Agnese viņam bija mātes vietā...
Tālāk viņš savas jūtas apspieda un klausījās Lidijā. Atmiņas bija sāpīgas...pārāk sāpīgas.
Eņģeļu gūstekne
Magdalēna klusiem soļiem bija pievienojusies bariņam un pacēlusi ogļmelnās acis... brīdī kad tika pieminēti spārni Magda ļauni pasmīnēja... ah tad tomēr zini kaut ko vairāk nekā vajadzētu... nu labi... meitene atglauda kādu nepaklausīgu matu šķipsnu no sejas un turpināja vērties sievietē... šķiet ka tā ko meklējat esmu es...
rudo lapu vilcēns
Izprintēt informāciju? Kas tas tāds ir? vulfors sarauca pierti neizpratnē. Daži vārdi no Lidijas runas viņam palika neizprotami.
Dzirdot pieminam vulforau, Revends saausījās. un nevilšus paspēra soli uz priekšu. Ja meklējat vulforu, tad tas esmu es, jaun.... Lidij. viņš tikko jaušami palocīja galvu.
Uz mirkli piemiedzis acis viņš vēroja viņu pavadoni. Ja drīkst jautāt, ko jūs tieši dariet? viņš centās saskatīt miglā šī darba rezultātu.
Melnais Akvareļu Vienradzis
Kad Hēfaists izdzirdēja jautājumu "Ko jūs tieši dariet", viņš neizpratnē sarosījās. Klusu un piesardzīgi viņš jautāja Ko viņa dara?, cerēdams, ka kāds ir pietiekoši tuvu, lai viņu sadzirdētu un paskaidrotu.
rudo lapu vilcēns
Revis izdzirdēja sev līdzās jautājumu.Viņa? nevilšus pārjautājis, viņš sarauca pieri un domāja kā lai paskaidro. Lidija Maglere, stāv uz mola malas un ir miglā iestiepusi rokas. Ko tieši viņa dara, jāgaida atbilde no viņas pašas. klusi atbildējis, vulfors īsu brīdi pētīja Hēfaistu.
Melnais Akvareļu Vienradzis
Hēfaists sadzirdēja Revenda balsi skaidrojam. Viņš uzbūra sev acu priekšā visai dīvainas ainas un tad teica Paldies jums, Revend.
Bizii van Dope
Lidija paskatījās vispirms uz bālo sievieti, kas bija piesacījusies kā spārnu īpašniece un tad uz vulforu.
Aha…viņa novilka pilnīgi bez jebkādas ironijas.Mani starpcitu intresē vulfori. Būtu ko uzzinājusi jau iepriekš, bet nebija laika.sieviete sacija un izdzirdējusi Revenda un Hēfaista jautājumus viegli pasmīnēja abiem.Varat necensties saskatīt ko es caur miglu velku šurp. Jūs to redzēsiet tikai tad, kad es tā gribēšu.Maglēra paskaidroja un mazliet samiedzās. Tā tumšā meitene izskatās ļauna. Būs jāpatur viņa acīs.
Un te nu būs!Lida apsviedās un migla atkāpās no viņas rokām. Viņa rokās turēja pēc izskara smagu, dzelzs ķēdi. Klejotāja parāva ķēdi un no miglas aiz viņas muguras iznira kuģis.Tas ir kuģis ar ko mēs ceļosim!

[color=#C0C0C0]oooc:Nu tagad ir tavs uznāciens Rowenny! Aiziet ar kuģa aprakstu!
rudo lapu vilcēns
Revends nedaudz aizdomīgi pavērās Lidijā. vulfori interesē daudzus, bet vairāk kā viņi pastāstīs, deizvai uzzināsiet. viņš atbildēja. Tā bija tiesa, vulfori nemeloja, bet, ja nevēlējās runāt, prata klusēt.
Tomēr drīz aizdomas nomainīja izbrins, ieraugot kuģi, ko viņu pavadone bija atvilkusi. Vareni. tas bija viss, ko viņš šobrīd spēja pateikt.
Melnais Akvareļu Vienradzis
Hēfaists klausījās katrā viņas vārdā. Ak tad kuģis, ko... viņš runāja ar suni, kā to mēdza darīt Tokija, uz peldēšanu man šodien prāts nenesas un noglaudīja viņai galvu
Bizii van Dope
Maglēra iesmējās.Gan jau es uzzināšu par jums visu vulfori! Jo mans talants ir zināt visu…viņa sakodusi zobus novilka un caur pieri īpatni pavērās Revendā.Cerams, ka Revends nepadomās, ka es gribu viņam nodarīt ko ļaunu.
Šī ir pamatsatura "Lo-Fi" versija. Lai skatītu pilno versiju ar papildinformāciju, formatējumu un attēliem, lūdzu, klikšķini šeit.
Invision Power Board © 2001-2024 Invision Power Services, Inc.