Dēkaiņi, [HP], [GP], [C], [PZP], [ATD] Opcijas

[Bizii van Dope]

Šī ir mana pirmā lomu spēle un es ceru, ka viss būs okay. Aprakstā neiedziļiņāšos. Bet iespaidu par vietu radīšu. Apmēram.

Iesākums: Bieza migla klāj kādu piejūras vietu. Migla ir bieza un pūkaina kā putukrējums. Gandrīz neko nevar redzēt. No miglas dažkārt iznirst pa kādam apmetnī tītam stāvam, bet tie ātri izzūd kā sapņa ilūzija. No miglas rēgojas kāds brūns dakstiņu divstāvu mājas jumts. Jūras ūdens ir prakstiski gluds kā spogulis. Dažkārt ūdens mierīgumu pārtrauc kāda noslēpumaina kuģa vai ūdens būtnes radīts vilnītis. Bet kādas būtnes vai kuģa to neviens nezin. Tikai dažkārt miglas seģeni pāršķeļ kāda kuģa masts.
Tātad ostā ir sanākuši septiņi svešinieki. Viņi visi stāv nomaļus viens no otra un gaida, kad ieradīsies noslēpumaināš vēstules sūtītāja pieminētais vadonis.

Es parādīšos stāstiņā uz īsu brīdi, lai norādītu ceļu un šo to paskaidrotu sīkāk, bet tad apsolu nozust tālēs zilajās.
Šajā spēlē drīkst piedalīties tikai septiņi cilvēki. Bet vajadzētu arī cilvēku, kas labi māk attēlot dabas ainavas un vispārēju atrašanās vietu. Un vēl noderētu kādi trīs vai pieci cilvēki, kas varētu pildīt sīkākas lomas.
Nu tad, lai spēle sākas!

Nu laikam te vēl jāpiebilst klāt vēl kas. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

Svešiniekiem nav nekādas nojausmas kur viņi atrodas. Jo viņi ostā nonāca ar vēstulē uzrakstītajiem pārvietošanas vārdiem, kas atransportēja viņus uz ostu. Viņi visi nāk no dažādām pasaulēm un dažādiem laikiem.
Vēstulē viņus aicināja ceļot pa dažādām pasaulēm un doties piedzīvojumos.
Vairāk stāstīt es nevaru, jo osta pagaidām ir svešiniekiem viens vienīgs noslēpums. Kad uzradīsies spēlētāji viņi visu par savu ceļu un ostu, kurā atrodas uzzinās ko vairāk.

Cerams, ka tagad ir saprotamāk. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

[Bizii van Dope]

vēstulē ir rakstīts šādi: Esi sveicināts....(svešinieku vārdi)!

Ceru, ka Jūs neesat parāk aizņemts cilvēks un atsauksieties uz manu piedāvājumu. Es jau negribu lielīties, bet es gribētu teikt, ka es esmu varena būtne un es kontrolēju daudzas pasauļu lietas. Bet man ir nepieciešami pāris cilvēki, kas varētu doties manos uzdevumos pa dažādām vietām. Jūs un citi būtu man labs atspaids, jo man nepietiek laika visam. Bet domāju, ka Jums un Jūsu jaunajiem biedriem laika pietiktu. Es apsolu jums labus ienākumus un patstāvīgu darbu. Tikai šis darbs ir bīstams un prasa cietus nervus, bet es zinu, ka Jums nervi ir kārtībā un tāpēc es ceru, ka jūs pēc sešām dienām būsiet gatavībā ceļam un tad tikai noskaitiet šos vārdus (vārdus meklēt vēstules otrā pusē) un ar visām savām mantām tiksiet pārcelts uz tikšanās vietu, kur Jūs sastapsieties ar saviem biedriem un pavadoni Lidiju Maglēru. Kad nonāksiet tur gaidiet savas pavadones ierašanos un nekur neejiet.
Karls Hameks.



Un vietas apraksts ir šāds:Jūras ūdens bija praktiski gluds kā spogulis. Tikai šur tur uzņirbēja pa kādam viļņu kuprītim. Vai nu noslēpumaina kuģa radītiem, vai nu arī kāda neredzama ūdens dzīvnieka izraisītiem.
Ūdens bija dzidrs un skaidri atspulgoja katra atslpulgu, taču tas arī bija kā vāks un nodalīja svešo virszemes pasauli no pavisam svešatnīgās ūdens pasaules.
Nevienam nebija izdevies caurskatīt ūdens virsmu. Un neviens tātad nezināja, kas slēpjas ūdenī. Un, ja, ko nebija lemts uzzināt, tad labāk izturēties pret to kā pret kautko tādu, kas nepastāv un nav.
Un tā te tas arī bija. Pelēkos un visādos citādos apmetņos ieslēpušies tēli steidzās uz kautkurieni un kā sapņu ilūzija izplēnēja putukrēmīgajā miglā, kas klāja savādo jūru un ostu.
Šī, cik varēja noprast bija osta, jo šur tur no miglas iznira pa kādam kuģa mastam, buru fragmentam vai kuģa apveidam, taču neko par noslēpumaino vietu tas nestāstīja.
Paskatoties uz aizmuguri varēja saredzēt kādu brūnu divstāvu mājas jumtu.
Pie krastmalas stāvēja divas mucas. Neviens gājējs nelikās par tām ne zinis un pat nedomāja par zagšanu.
Migla slēpa šo piejūras vietu vai miestu no septiņiem svešinieku stāviem gaisīgajā parādībā.

[rudo lapu vilcēn...]

Revends stāvēja saraucis pieri un vēlreiz pārlasīdams noslēpumaino vēstules tekstu. No tā plūda aicinājums piedalīties un paša vulfora ziņkārība tiecās uzzināt ko vairāk. Vai piedalīties šai afērā? viņš sev jautāja. Brīdi ar skatienu pakavēdamies pie apkārtējās ainavas, viņš pagrieza vēstules otru pusi un nesteidzīgi noskaitīja aimugurē esošos vārdus.

Brīdi apstulbis vulfors vērās apkārt viļņojošajās miglā. No vēlā vakra saules stairem apspīdētā meža klajuma viņš bija nonācis šeit. Melnās nāsis satraukti trīsēja, uztverdamas apkārtnes smaržas, ausis gozījās uz visām pusēm, tvewrdamas skaņas un klausīdamās apkārtnes balsīs. ūdens.. Sāls... Vēja dziesma māju pakšos... Miglas klusā elpa... viņš centās izveidot ainavu no skaņām, kas miglas slēpētas, te pastiprinātas nonāca pie viņa.

[Eņģeļu gūstekne]

Magdalēna lūkojās uz vēstuli... bija dīvaini saņmet vēstuli... turklāt ar tik noslēpumainu tekstu.. meitene izbrauca roku caur melnajiem matiem un iegrima domās par vēstuli kura tika atsūtīta 6 dienas atpakaļ... šķiet ka laiks ir iztecējis, bet vai man maz ir jādodās? Magda sev vaicāja un tad pārlikusi pār plecu nelielu melnu mugursomu izgāja no milzīgās spocīgās mājas kurā viņa jau 70 gadus kā bija apmetusies... cilvēki no tās vairījās tādēļ ka uzskatīja ka tajā ir jūtama miroņu smaka tātad līdz ar to spoku klātbūtne... No Magdalēnas visi bijās...un viņa bija policijas meklēta vairāk kā 10 gadus, bet ņemot vērā to ka viņas izskats nemainījās jau 142 gadu no vietas. policisti bija atmetuši ar roku meklēšanai... ja tomēr kāds uzoda Magdalēnas personību ātri vien nolika karoti...

Pagājusies jau kādu gabaliņu no vecās villas meitene vēlreiz ieskatījās vēstulē un nomurminājusi vārdus kas bija uz vēstules otras puses sajuta tādu kā bezsvara stāvokli, pēc neilga mirkļa Magda atradās kādā miglas ieskautā vietā... vilnīši ik pa brīdim smalki iečukstējās, viss bija drūms un viņai patīkams... Magdalēnas sejas vaibstos iegūla asinskārs smīns... tātad vēstules raxtītājs nebija melojis... un kur tad ir pavadone Lidija... meitene vēlreiz ieskatījās vēstulē un tad savaldīja garos melnos svārkus kuri vējā satraukti plīvoja... melnās acis pārgāja pāri visam ko kaut nedaudz varēja saredzēt un sapratusi ka nekā uzmanības vērta te vēl nav Magdalēna atspiedās pret vienu no lielajām mucām un nodūra skatu uz leju ļaujot metiem nevīžīgi pārkrist pār seju...

[laura2]

Joprojām ūkodamās uz vēstuli ko tikai pirms neilga brīža bija saņēmusi Elīza to vēlreiz pārlasīja cerot atrast jel kaut ko, kas palīdzētu izlemt vai pakļauties šim aicinājumam vai nē Cik var saprast tur būs gaidāmi piedzīvojumi un lai nu kā tas tik un tā būs interesantāks par kvērnēšanu šeit Elīza beidzot nosprieda un ātri ielikusi mugursomā dažas nepieciešamākās mantas apgrieza vēstuli otrādi un mierīgā balsī izlasīja uz lapas rakstītos buramvārdus.

Uz brīdi Elīza juta, ka zem kājām pazūd pamats un viņai visapkārt nošalc vējš. Pazīstamā ainava izgaisa un tās vietā Elīza pēkšņi atradās kaut kādā dīvainā ostā kur 'pat ūdens izskatījās neparasti mierīgs. Ielikusi vēstuli kabatā meitene turpināja vērties visapkārt dūmajai miglas ietītajai vietai. Caur miglu, kas kā plīvurs pārklaja šo vietu, vērodama garām slīdošos cilvēku stāvus un tālumā gaistošos kuģu mastus Kas šī ir par vietu? jautājums kas visu laiku bija vīdejis viņas galvā izlauzās laukā, taču nelikās, ka kāds to būtu dzirdējis un pat ja bija neviens tam nepievērsa uzmanību(es protams runāju par tiem stāviem) Eh laikam būs tas pašai jānoskaidro Elīza nopūzdamās nodomāja pastaigādamās šur tur gar molu pa laikam uzmezdama skatienu diviem stāviem kas kā kās kaut ko gaidīja un tāpat kā viņa nezināja kur atrodas. Pēkšņi prātā atausa gabals no svešinieka raktītās vēstules:kur Jūs sastapsieties ar saviem biedriem un pavadoni Lidiju Maglēru Pat ja viņi nav tie biedri kuri bija minēti tai vēstulē varbūt viņi vismaz varēs man pateikt, kur lai meklē Lidiju Magleru Elīza nosprieda pieiedama pie viņiemAtvainojiet vai jūs gadījumā nezināt kur es varētu atrast Lidiju Magleru? Elīzamierīgi vaicāja.

[Melleņu kamenēns]

Leila skatījās pa logu uz drūmo pilsētu.Viss šķita kluss, tikai lietus lāses bungoja pa loga rūti.No rīta viņa bija saņēmusi vēstuli, kura tagad gulēja uz galda.Tajā bija rakstīts, ka viņai tiek piedāvāts darbs, vai kautkas tamlīdzīgs.Viņa jau bija sākusi kravāties, tāpēc puse no viņas mantām bija izmētētas pa grīdu.Leila cerēja ka tās nebija lamatas...

Leila skatījās uz vēstuli, kuru bija saņēmusi pirms sešām dienām. Viņa bija sakravājusi savas mantas mugursomā un tagad stāvēja uz savas mājas sliekšņa.Doties vai nē? viņa skaļi vaicāja.Protams ej, tu zini, varbūt tur būs labāk nekā šiten! noteica Lizeta pieglausdamās pie viņas kājām.Leila pacēla Lizetu un uzlika uz pleca somu.Apgriezusi vēstuli uz otru pusi viņa izlasīja aizmugurē rakstīto tekstu.Viņa pārņēma bezsvara sajūta un maigas vēja plūsmas.Jau pēc dažiem mirkļiem viņa stāvēja dūmakas apņemtā ostā.Šur tur vīdēja tumši stāvi, taču visi bija diezgan izplūduši.Viņai šī vieta ne pārāk patika.Viļņu sišanās pret kuģu sāniem bija tik tikko sadzirdamas.Lizeta noskurinājās, tā ka Leila nodomāja Vai man šo kaķi vispār vajadzēja ņemt līdzi? Leila tuvojās vienam no tumšajiem stāviem, kurš stāvēja atbalstījies pret mucu Vai jūs nezināt kas šī ir par vietu? viņa vaicāja.Un kur var meklēt Lidiju Maglēru?

[Melnais Akvareļu...]

Hēfaists dzirdēja, kā pastnieks sasveicinās ar Tokiju. Pēc brīža suns viņam rokā iespieda aploksni. Viņš to atvēra. Tajā bija vēstule, kas par laimi bija braila rakstā. Viņš to izlasīja un brīdi domāja. Vēstule solīja peļņu un nauda Hēfaistam bija vajadzīga. No otras puses Hēfaists bija akls un tas daudz izšķira. Bet viņš sev teica sūtītājs zin, ka es esmu akls, tātad viņš to būs ņēmis vērā. Viņš dzirdēja, kā Tokija viņam blakus jautri ierejas un uztvēra to kā zīmi, ka nav ko zaudēt...

Pēc sešām dienām viņš bija pilnīgi gatavs doties. Viņš noskaitīja vārdus, kas bija uzrakstīti uz vēstules otras puses un juta kā kājas atraujas no zemes. Gar ausīm svilpoja vējš un Tokija skaļi smilkstēja. Pēc brīža kājas ietriecās mīkstā pamatā. Hēfaists salika prātus kopā. Mīksts pamats+zivju smaka+vilņu skaņa=jūras piekraste. Hēfaists noskurinājās - nez kapēc viņam te nepatika. Viņš izdzirdēja cilvēka balsi un lēnām devās tās virzienā. Atpakaļ ceļa vairs nav viņš noteica un noglaudīja Tokijai galvu

Šo rakstu rediģēja Kairo: 30.04.2006 19:32

[rudo lapu vilcēn...]

Pēc mirkļa tumšazaļo acu skatienu piesaistīja pelēki stāvi, kas uzradās no miglas, šķiet turpat līdzās. Izskatās, ka es šeit neesmu gluži viens, kā tam arī, vismaz pēc vēstules autora vārdiem spriežot, vajadzētu būt. vulfors tikko jaušami pasmiedīja. Drīz viens no tēliem tuvojās. Kapuce uz vulfora galvas neļāva miglā saskatīt vairāk, ka viņa apmetnī tērpto stāvu.
Atvainojiet vai jūs gadījumā nezināt kur es varētu atrast Lidiju Magleru? stāvs jautāja. Balss piederēja meitenei un vulfors atkal nedaudz pasmaidīja.
Diemžēl šajā jautājumā esmu tikpat zinošs kā jūs, jaunkundz. vulfors atbildēja nedaudz aizsmakušā balsī, caur miglas dūmaku pētīdams meitenes seju.

[laura2]

Žēl laikam būs vien jāgaida un jācer ka viņa kaut kad parādīsies Elīza noteica, bet tad palūkojās augšup svešinieka sejā lūkodamās viņa tumšzaļajās acīs Starp citu mani sauc Elīza un tevi?.

[rudo lapu vilcēn...]

OOC: laura2, šaubos vai tavs tēls varētu pamanīt vulfora acis kapuces ēnā.

Dzīve ir gaidīšana. viņš atbildēja un šķita ar skatienu iegremdējamies miglā.
Seju zem akpuces nevarēja redzēt, vienīgi, ja ieskatījās, bija manāms tāds kā sudrabots spīdums, tur, kur atradās vulfora acis.
Priecājos iepazīties. Revends Meridinats. vulfors viegli aplocīja galvu.

[laura2]

OOC;Nu jā aizmirsos (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Prieks iepazīties Revand Elīza noteica un uz īsu brīdi palūkojās pārējo tēlu virzienā, kuri stāvēja diezgan netālu.

[rudo lapu vilcēn...]

Tu vari saukt mani arī par Revi. tikko jaušams smaids pavizēja vulfora sejā, kapuces dēļ nemanāms.
No kurienes tu esi šeit ieradusies? viņš nolēma pakavēt laiku, kamēr ierodas viņu pavadone, par kuru vēstulē bija minēts. Šim gadījumam sarunas noderēja, lai arī tā nebija vulfora iecienītākā nodarbe.

[Melnais Akvareļu...]

Hēfaists dzirdēja vīrieša un sievietes balsis. Šķita, ka tās sarunājas. Viņš gāja uz to pusi, pilnībā uzticēdamies Tokijai, kas viņu drošu soli veda tuvāk balsīm. Nav ko zaudēt viņš sev atgādināja, kad nemanāmi piegāja pie pāra, kas sarunājās. Viņš neko neteica, bet, sev tik raksturīgi, klausījās. Klausījās, vai nedzirdēs kaut ko noderīgu.

[rudo lapu vilcēn...]

Vulfors apmanīja kādu stāvu, kas bija pievienojies viņiem. Šķiet interesants cilvēks. viņš tikko manāmi pasmaidīja.
Sveicināti! Jūs arī meklējat Lidiju Magleru? viņš iesāka sarunu. Mēģināts nav zaudēts. Iespēja iegūt informāciju galvenokārt ir sarunās. sejā pavīdēja nedaudz skābs smaids.

[laura2]

No Anglijas Elīza īsi atbildēja atkal palūkodamās uz Revi Un tu? pēc jautājuma izteikšanas meitenes skatiens atkal sāka klīst visapkārt mēģinot caur šo miglu kaut ko saskatīt. Viņas skatiens apstājās pie vēl kāda stāva kurš bija pienācis pie viņiem.

[Melnais Akvareļu...]

Tokija parāva Hēfaistu aiz rokas, par zīmi, ka runā ar viņu. Jā! Patiesībā jā. Vai ir kāda nojausma, kur viņu meklēt? Starp citu mani sauc Hēfaists viņš teica, pastiepdams roku kaut kur vīrieša balss virzienā.

[Bizii van Dope]

Lidija Maglēra atsveicinājās no ostas pārziņa un paskatījas sieviešu rokaspulkstenī.
"Es ceru, ka nekavēju,"viņa klusi noteica un nodomāja:Man vēl daudz kas jāizdara. Cerams, ka viņi neiekulsies nekādās nepatikšanās jau pirms manas ierašanās.

[laura2]

Kādu brīdi vērojusi Reva un Hefaista iepazīšanos Elīza beidzot ierunājās Diemžēl te laikam neviens neko par viņu nezina kur nu vēl to kur viņu atrast, tāpēc vienīgā iespeja ir gaidīt un cerēt, ka viņa ieradīsies.

[rudo lapu vilcēn...]

Šai jautājumā esmu tikpat zinoš kā jūs. Man svārds ir Revends Meridinats, bet variet mani dēvēt par Revi. vulfors sarokojās ar Hēfaistu.
No Anglijas? viņš pagriezās pret Elīzu un sarauca pieri. Pirmoreiz dzirdu par tādu zemi. Varbūt variet pateikt kur tā atrodas? viņa acis tikko manāmi iezibējās.

[gone away]

Jauneklis staaveeja un truli un ljoti paarsteigti skatiijaas apkaart. Puisis bija sanjeemis veestuli un, tikko kaa to izlasiija, peeksnji attapaas te- shajaa vietaa, kura bija tik nepaziistama un neizprotama. Vinjs luukojaas apkaart uz tiem, kuri staaveeja blakus. Jau pashaa saakuma vinjsh saprata, ka nav viens. Paarsteigts un aizrauts ar to, kas notiek un ljoti ieintereseets sagaidiit veestulee piemineeto sievieti, puisis kluseeja un peetiija apkaartni un secinaaja, ka taa nav vinja dzimtaa puse. Tas jau liecinaaja, ka briest kas interesants.