Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Malduguns]

Luīze piekliboja vēl tuvāk, lai nevajadzētu bļaustīties un varētu sarunāties normāli, kā jau cilvēkiem pieklājas. Kāja pulsēja, tomēr viņa to centās neņemt galvā.
-Nu, ja kāds jautātu manu teoriju par notiekošo, es teiktu, ka vējš, kas bija sacēlies pirms kāda laika jūras krastā pie Kolkas, mūs aiznesa kādā pagalam dīvainā virzienā un, ja man atļautu minēt, kādā pavisam citā pasaulē,-meitene sacīja, lūkojoties uz Kirilu.-Personīgi es attapos bedrē ar izmežģītu potīti un notēmētu bultu man virsū. Bet nu jau mēs esam sapratušies. Bez vārdiem gan, jo viņi nesaprot, ko saku es un otrādi. Vai vismaz izliekas, ka nesaprot. Lai nu kā, mēs tagad, acīmredzot, kaut kur dodamies,-meitene pasakaidroja.

[Elony]

Kad meitene gāja tuvāk, Kirils pamanīja viņas klibošanu. Citā reizē būtu apvaicājies, kas noticis, piedāvājis palīdzību vai kaut kā tā. Šobrīd situācija bija pārāk savāda, lai uzvestos normāli un civilizēti. Noskaidrojās, ka kāja ir tikai izmežģīta, taču paziņojums, ka šie tipi tēmējot ar bultām, nebija iepriecinoši. Un tie abi nemāk runāt latviski vai krieviski? Varbūt tiešām izliekas?
Kad meitene pieminēja citu pasauli, Kirils pārsteigumā (un neticībā) uzrāva uz augšu uzacis.
Kaut kāpēc tagad meitene ierindojās drusku tuvāk tiem tur abiem tipiem kā Kirilam veselā saprāta ziņā. Tiesa, viena epizode tomēr bija vērā ņemama.
"Kolkas rags? Mēs esam Kolkas raga tuvumā?" viņš vaicāja, pamīšus pētot abus savādos vīriešus un meiteni.
Sapnī, ja tas bija, sapnis, viņš ar kuģi bija pie Kolkas raga, kad sākās vētra... bet tas bija neiespējami un pārdabiski - tāda veida viesulis, kas aiznes dziļi iekšzemē un pazūd bez pēdām, atstājot neskartu. Tam it kā vajadzēja būt sapnim, bet kā šī meitene varēja par to zināt?
Kirils izskatījās vēl vairāk apjucis kā pirmīt.

Šo rakstu rediģēja Elony: 22.12.2010 22:29

[Malduguns]

Luīze, gribot negribot, dīvaini palūkojās uz vīrieti. Vai tiešām bija iespējams, ka viesulis bija plosījies arī kaut kur citur? Droši vien, ne īpaši tālu, ja jau vīrietis saprata un runāja latviešu valodā.
-Nu jā. Kad sāka plostīties viesulis, es kopā ar grupu biju devusies tūrisma pārgājienā uz Kolkas ragu,-Luīze sacīja.-Es gan biju maķenīt iepalikusi no grupas, tādēļ droši vien mani arī aizsvieda kaut kur projām no viņiem. Tiesa, es gan nezinu, vai viņi ir satikušies, bet cerams, ka ir.

[Beppo]

Pastāstīt par fotografēšanu? Ar lielāko prieku! Un tikai ievilkusi elpu, lai jau sāktu, meitene apķērās, ka diez vai šī būs īstā auditorija, kurai stāstīt par fotografēšanas smalkumiem. Un ka viņas zināšanas par pašu fotoaparāta uzbūvi ir niecīgas, lai neteiktu nekādas. Taisnību sakot, viņa spieda podziņas un pat zināja, kā galaiznākumu parasti ietekmē podziņu spaidīšana, bet kas notiek pa starpu, nebija ne mazākās nojausmas. Tas bija saistīts kaut kā ar optiku, skolā kaut ko tādu laikam mācīja, bet kuru gan tas toreiz interesēja? Tādēļ viņai tikai apsolījās pastāstīt par to visu pēc vakariņām, kad taukainās rokas neliegs ķerties klāt dārgajam kanōnam. Bija kārtīgi jāapdomā, kā to visu pasniegt. Lai vēl viens iedzimtais nesabītos no dvēseles zagšanas.

Taču pēc neierastās fiziskās slodzes miegs mācās virsū kā melns mākonis, un vienīgā Lauras pēcvakariņu vēlme bija iekrist savos melnajos palagos un gulēt. Vai arī kur nebūt izritināt savu guļammaisu, ielīst tajā un gulēt. Sēnes lai tīra tie, kas tās salasījuši, pati Laurai uz Dzeņa piedāvājumu tikai pieklājīgi atteica, ka tas būtu ļoti laipni no viņa puses, pati vēl piecēlās izsmēķēt pēdējo pirmsmiega cigareti un bija gatava likties garšļaukus norādītajā guļasvietā.

[Ungaarijas ragas...]

Kirils, Luīze OOC: Jūs vēl dzīvojat dienas gaišajā laikā.
Abi indiāņi ieinteresēti vēroja sarunu un klusām nepazīstamajā valodā kaut ko apsprieda savā starpā. Visbeidzot viens no viņiem pamāja ar roku Luīzei un Kirilam un ar žestiem parādījis, lai abi seko, devās mežā. Otrs gāja savākt nomedītos zaķus.

Elza, Alta, Maiks, Laura, Dāvids OOC: Echo3, pareizi.
Tarkšķošais Dzenis ceļotājiem ierādīja tipi, kas atradās vistuvāk mazākajam. Mājoklī bija izklāti pieci ar ādu pārsegti pīti paklāji. Vairāk nekā cita tajā nebija. Vietas bija gana, lai varētu ērti nolikt arī savas lielās mugursomas.

[Roviela]

Alta jutās diezgan apjukusi, lai bez iebildumiem sekotu Tarkšķošajam Dzenim uz tipi. Viņai bija diezgan vienalga, kur gulēt, un, kad viņi bija palikuši vieni, sieviete atlaidās uz ādas. Tad pietrūkās sēdus. Herbārijs! Nedrīkst tik pavirši izturēties pret augiem. Botāniķe izvilka pa ceļam savāktos augus un kārtīgi iestiprināja tos presē, un tikpat kārtīgi, sameklējusi pareizo nosaukumu, pielika tiem uzrakstiņus. Pēc tam varēja atpūsties.

[echo3]

Elza - kamēr vēl jel ko var saredzēt - iekārtoja guļvietu, uz ādas izklājot savu ļoti plāno guļammaisu. Spilvena vietā viņa nolika sarullēto paklājiņu, blakus guļvietai - lukturīti un nazi. Tad viņa novilka apavus, pārvilka citas zeķītes un līdz pusei ielīda guļammaisā. Kā pēdējo pirmsgulēšanas darbu Elza nosmērēja seju un rokas ar patīkami (un neuzkrītoši) smaržojošu ziedi. Dažas minūtes vēl pasēdējusi, lai ziede nožūst, sieviete beidzot atlaidās guļus un ieritinājās guļammaisā. Acis viņa aizvēra, bet nu ar miegu gan - būs kā būs.

[Malduguns]

Luīze nolūkojās kā viņas mednieks aiziet savākt medījumu. Lai gan nekur tālu viņš negāja un otrs mednieks bija tepat blakus un aicināja doties tālāk, meitene negribēja pamest savu mednieku un iet tālāk viena kopā ar to otro un tipiņu, kurš vispār izskatījās diezgan agresīvs vai arī pamatīgā šoka stāvoklī.
Lai nu kā, iet viņa tomēr gāja, cik nu satraumētā kāja ļāva.

[Ungaarijas ragas...]

Elza, Alta, Maiks, Laura, Dāvids
Tie, kuri ilgāk palika augšā un padzīvojās arī ārpus sava tipi, ievēroja, ka Tarkšķošais Dzenis nozūd mazākajā mājoklī un pēc ilgāka brīža atkal iznāk, tikai šoreiz viņš bija tērpies tikai gurnautā, ķermeni klāja balti un zilgpelēki raksti, arī seja bija apzīmēta līnijām un lokiem, padarot vaibstus asākus un izskatu tādu kā pirmatnīgāku. Rokās vīrietis nesa nelielas bungas.

Klajuma tālākajā malā viņš iekurināja nelielu ugunskuru un pēc brīža no tā šurp atvējoja nedaudz saldenīga, nedaudz reibinoša smarža. Nometnē esošie vīrieši, kopskaitā pieci sasēdās puslokā pusotra metra attālumā no ugunskura. Tarkšķošais Dzenis iedeva bungas zēnam, kurš apsēdās vīriem pretējā ugunskura pusē un sāka tās sist lēnā ritmā. Kamēr pats šamanis iesāka deju. Iesākumā tā bija lēna, likās, it kā kāds zvērs zagtos cauri tumsai. Vīrietis rinķoja ap ugunskuru, brīžiem sastingdams uz vietas, brīžiem zaglīgi padejodams uz priekšu. Pārējie iesāka klusu dziedājumu. Ritmam kļūstot ātrākam, arī deja kļuva mežonīgāka, šamaņa kustības kļuva arvien līdzīgākas plēsoņas medību gaitām, izsekojot upuri, vai rotaļām mēnesnīcā, savukārt dziesmas skaļums pieauga…

Luīze, Kirils
Meitenei nebija pamata ilgi raizēties, jo arī viņas mednieks drīz atgriezās ar zaķiem un pašdarinātām nestuvēm, uz kurām iepriekš tika pārvietots Kirils.
Gājiens cauri mežam ilga vēl kādas stundas. Beidzot, kādu stundu vai divas pēc tumsas iestāšanās, Luīze saprata, ka viņi tuvojas kādai nometnei. Vēl nekas nebija redzams, bet gaisā varēja sajust saldenīgu dūmu smaržu un dzirdēt dīvainu dziedāšanu, ko pavadīja bungošana.
Abi mednieki izgāja klajumā. Vienā tā malā dega ugunskurs, ap kuru sēdēja kādi pieci tumšmataini vīri, otrpus tam sēdēja sestais, mazāka auguma un pēc visa spriežot bija tas, kurš sita bungas. Septītais, klāts gaišiem rakstiem dejoja ap ugunskuru.


Tobrīd deja bija sasniegusi savu ātrāko tempu, dziedājumā atsevišķi vārdi bija saplūduši kopā. Bungu ritms kļuva tik ātrs, ka bija jābrīnās, kā Mazais Dzenis spēj to izsist, savukārt šamanis sagriezās galvu reibinošā piruetē, vienā stiepienā, kā zvērs pārlēca pāri ugunskuram un nozuda meža tumsā.

Iestājās klusums un abi mednieki tuvojās pārējiem pie ugunskura, abi sasveicinājās ar pārējiem un sāka kaut ko viņiem stāstīt savā valodā.

[Roviela]

Alta bija pietiekami nogurusi, lai ātri aizmigtu, bet cik ilgi sanāca gulēt, to viņa nezināja, jo kā nepamodīsies, ja turpat blakus kāds sāk sist bungas?
Jaunā sieviete pamodās, un, gluži apdullusi, palīda laukā paskatīties, kas tur notiek. Viņa tā arī palika sēžam tipi zemajā ieejas ailē, un vēroja, kas notiek ap ugunskuru. Neko tādu botāniķe nekad nebija redzējusi, ja nu pa televizoru.
Deja reizē ar bungu skaņām beidzās, un sieviete jau grasījās līst atpakaļ tipi, kad laukumiņā esošajiem piebiedrojās vēl daži, no kuriem divi noteikti nebija vietējie "indiāņi", drīzāk tādi paši kā pagaidām ne visai veiksmīgā pārgājiena dalībnieki.
Alta palika sēžam vēl kādu brīdi. Kas te vēl atgadīsies?

[Grēkmeistars]

Dāvids atzina Dzeņa ierādīto mājokli par labu esam. Viņu nekad neaizrāva telts izlikšanas un salikšanas process, un vajadzības gadījumā arī būtu vieglāk paķert savu somu un bēgt. Neko nevar zināt...

Gulēt viņam vēl nemaz negribējās, tāpēc Dāvids vienkārši atlaidās uz ādas ar visām drēbēm un kurpēm, aizvēra acis un centās atbrīvot prātu no visa liekā. Gribējās uzrakstīt brālim, bet tas nebija iespējams. Viņš nejuta neuzticību pret šiem savādajiem cilvēkiem.
Izdzirdējis mūziku, Dāvids ieklausījās. Kādu laiku viņš klausījās pārdabiskajās skaņās. Tad viņš aši sameklēja somā fotoaparātu un izgāja laukā no mājokļa, palikdams tur, kur sēdēja Alta.
"Neticami..." viņš pacēla fotoaparātu un ātri noķēra pāris kadrus. Zinādams vietējo attieksmi pret fotografēšanu, viņš vispirms nolika savu dārgo mantu somā, un tad atgriezās atpakaļ tieši brīdī, kad "rituāls" beidzās.

[echo3]

Elza gulēja, bet aizmigusi nebija - tieši tā, kā viņa jau bija paredzējusi. Viņa bija aizvērusi acis un negrozījās, jo zināja, ka tas var traucēt pārējiem. Bungām uzsākot ritmu, Elza saprata, ka "indiāņi" veiks kādu rituālu, varbūt, lai pajautātu Sargiem, ko darīt ar tādiem neielūgtiem "robežpārkāpējiem". Tā kā bungas, visticamāk, liecināja par šamaņa izdarībām, Elza aši slējās kājās - to viņa gribēja redzēt. Sieviete aši uzvilka savus zābakus, vēl īsu brītiņu parakņājās savā mugursomā un tad izlīda no tipi. No viesiem ierādītās telts pāri visai nometnei vērot nebija ļoti ērti, tāpēc Elza aizgāja un apsēdās zemē netālu no lielā ugunskura - tā, lai ugunskura gaisma netraucētu skatīties, bet viņa pati būtu "indiāņiem" redzama. Ja rituāls būtu slepens, "indiāņi" to nekad nebūtu rīkojuši nometnē.

Tarkšķošā Dzeņa deja bija iespaidīga, bet Elzas pieredze un zināšanas šajās lietās liecināja, ka tā tam arī ir jābūt. Toties deja bija īsa. Elza nosprieda, ka tā visdrīzāk bijusi tāda kā iesildīšanās pirms īstā rituāla, kuru šamanis veiks vienatnē - jo Tarkšķošais Dzenis nozuda satumsušajā mežā. Un tas jau būs slepens rituāls. Lai arī kā Elzai negribētos to redzēt, viņa palika uz vietas. Sieviete jau gribēja celties kājās un iet atpakaļ uz tipi, kad pie nometnē palikušajiem "indiāņiem" pienāca vēl divi, kuriem sekoja nedaudz klibojoša sieviete un vīrietis zvejnieka apģērbā, pavisam mūsdienīgā. Vēl kādi viesuļa šurpatrautie! Kad klibojošā sieviete nonāca ugunskura gaismas lokā, Elza atpazina viņu kā vienu no pārgājiena grupas, lai gan vārdu nezināja. Vīrieti gan Elza iepriekš nebija redzējusi.

Elza cēlās augšā un gāja pie klibojošās meitenes. Acīmredzami kaut kas ar kāju, jāpalīdz. - Arī tas dīvainais viesulis? - Tas bija sveiciena vietā. - Kas ar kāju noticis? Nāc, sēdies pie ugunskura, pacentīšos apārstēt. Citas gaismas te nav. Un, lūdzu, jautājumus vēlāk. Mēs arī neko nesaprotam.

[Malduguns]

Mednieks atgriezās un sekoja. Savā ziņā tas bija labi. Savā ziņā tam nebija nekādas nozīmes.
Viņi tikai gāja un gāja, līdz Luīzei likās, ka kāja nokritīs un paliks kaut kur pie koka, kamēr viņai pašai vajadzēs kārpīties tālāk ar vienu. Labi, tik traki arī nebija, bet viss ķermenis ilgojās pēc atpūtas. Vien ad, kad gaisā tikko jaušami bija sajūtams kāda ciema tuvums, bija saklausāma bungu rīboņa un ugunskura sprakšķi, meitene sajuta atvieglojumu. Tādu pāri plūstošu kā silta šokolāde, kas tek gar augumu.
Kad viņi nonāca klajumā, skats, kurš pavērās Luīzes skatienam, meiteni pārsteidza. Labi, filmās bija redzēti visādi brīnumi, bet ne jau tik piesātināti un enerģiski.
No skatītāju pulciņa atdalījās kāds siluets. Sieviete pavisam mūsdienīgās drēbēs, maķenīt pāri spēka gadiem, bet vēl aizvien sprigana. Un, šķiet, redzēta pārgājienotāju bariņā.
-Robinsoni, ja?-Luīze vārgi noprasīja. Nogrums nu bija uzvēlies augumam kā akmens. Tas nekas, ka agrāk ar puikām bija ložņāts pa takām vietām un staigāts daudzkārt vairgāk. Tad nesāpēja kāja, nebija piedzīvoti kritieni bedrēs un ugunsgrēku dzēšanas.
-Šķiet, sastiepta potīte. Ja būtu elastīgā saite vai kas tāds, es ātri tiktu uz pekām, vismaz paiet es varu un šķiet, ka pietūkums nav tik liels, lai būtu kas traks,-meitene noteica un atviegloti nometa somu zemē. Drīz vien viņa apsēdās tai blakus.

[echo3]

Šobrīd drīzāk kaut kas no Setona-Tompsona. Pirms brīža bija īsta latviešu teika ar Meža veci, un vēl te norisinās brīvas improvizācijas par lubu krimiķa vai spiegu romāna tēmu, nemaz nerunājot par fantāzijas cienīgu pārceļošanu uz citām pasaulēm. - Tā bija Elzas reakcija uz Luīzes literārajām asociācijām. Elza jau runādama darbojās ap meitenes cietušo kāju. - Sagrūsts, sastiepts. Lauzts vai plēsts nav. - Sievietes rokas profesionāli iztaustīja Luīzes potīti. - Tūlīt tiksim ar to kārtībā. - Elza atnesa savu aptieciņu, nosmērēja Luīzes potīti ar attiecīgu ziedi un apsaitēja. Tad viņa apsēdās blakus meitenei un īsi pastāstīja, kas pa šodienu bija noticis. Ja vīrietis zvejnieka apģērbā arī klausās, jo labāk, nebūs divreiz jāstāsta. Elza neko neslēpa, bet necentās arī izskaidrot. - ... Mums kā viesiem ierādīja vienu tipi, kur pārgulēt. Iesim turp? Nedomāju, ka mums jācenšas sagaidīt, kamēr šamanis pārnāks.

[Andromeda]

Maiks klusībā pie sevis nosmēja par savu muļķīgo iedomu. Viņš iekārtojās norādītajā guļamvietā, sameklēja guļammaisu no somas un nokomandēja Žakam gulēt blakus. Iekārtojies guļammaisā viņš gulēja uz muguras ilgu laiku, nespēdams ne acu aizvērt. Tiklīdz kā viņš laidās vieglā snaudā sākās bungošana. It's unbelievable! Viņš pagriezās uz sānu un centās ignorēt ar vien ātrāk pieaugošo bungu ritmu.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 12.01.2011 22:58

[Beppo]

Guļvieta zem jumta. Ko gan vairāk var vēlēties? Pat paklājiņš nebija vajadzīgs! Brīdi gan nācās pacīnīties ar veikalā ārkārtīgi kompakti sarullēto guļammaisa, bet kas gan tas bija pret iespēju arasties horizontālā stāvoklī un aizvērt acis.

Apmēram pēc pussekundes Laura gulēja kā nosista un nemodās līdz pat rīta gaismai un vēl ilgāk. Neierastā slodze viņu bija nokausējusi tiktāl, ka meitene spētu nogulēt vai pusi dienas, ja vien viņai kāds ļautu.

[Elony]

Kirils devās līdzi sievietei un savādajiem tipiem, līdz viņi sasniedza vietu, kuru varēja dēvēt par apmetni. Tur bija vēl vairāk savādu cilvēku, bungu sišana un dejošana. Lai arī tas viss nepārprotami bija savādi, tomēr rādījās, ka šie cilvēki nav naidīgi noskaņoti, ja jau tik pavirši pievērsa viņiem uzmanību.
Pie viņiem pienāca cita sieviete, kas palīdzēja meitenei ar savainoto kāju. Kirils palika tuvumā un pētīja apkārtni. Viņš gribēja uzdot jautājumus par notikušo, bet rādījās, ka tam nav jēgas. Neviens nekā nezina, bet sarunā piemin jocīgas lietas un atkal citas pasaules. Viss, kas bija skaidrs - viņš ir svešā, nezināmā un (normālu cilvēku) neapdzīvotā vietā, kur nedarbojas mobilie.
Beigās Kirils apjēdza, ka tie visi ir vienā grupā, viņš te vienīgais ir no malas, tāpēc drošības pēc apjautājās. "Es arī varu iet ar jums? Liekas, ka man tiešām tā pati nelaime, kas jums."

[echo3]

Protams. - Elza piecēlās un pastiepa plaukstu rokasspiedienam nepazīstamajam vīrietim. - Elza. - Viņa stādījās priekšā. - Neko vairāk paskaidrot šobrīd nevaru, lai arī neteikšu, ka man nebūtu ideju par notikušo. Vai ēst negribat? - To Elza jautāja abiem diviem vēlāk pienākušajiem.

[Elony]

Vispār izskatījās ka saimnieki šeit ir... iezemieši? Kaut kā jau šie savādie ļautiņi bija jānosauc. Ja šī būtu Latvija, nez šie būtu vietējie, taču, lai cik savādi liktos, arvien vairāk rādījās, ka šī nav Latvija. Nu... varbūt ir Latgale.
Jebkurā gadījumā, Kirils netaisījās gaidīt kādas atļaujas no iezemiešiem. Ja šiem būs kas iebilstams, tad lai saka, ja māk.

"Kirils." arī viņš stādījās priekšā un paspieda pasniegto plaukstu. Vīrieša plaukstas āda bija raupja, bet rokasspiediens stingrs. Kad sieviete pieminēja ēdienu, Kirila vēders nepieklājīgi norūcās. Līdz šim pārdzīvojumi ļāva nedomāt par ķermeņa vajadzībām, bet tagad tas prasīja savu.
"Ja jums ir ko piedāvāt, tad labprāt." Kirils nedaudz kaunīgi norūca.

[echo3]

Tūlīt sagādāšu. - Elza nebūtu piedāvājusi, ja nebūtu, ko piedāvāt. Neko gatavot gan viņa netaisījās. Sieviete atcerējās, ka no vakariņām bija šis tas labs palicis pāri, tāpēc devās pie čalojošajiem "indiāņiem" un visai izteiksmīgi ar žestiem parādīja, ka nupat atnākušie (vai atvestie) grib ēst. Atcerēsies saimnieku pienākumu vai nē? Ja neizdodas "sarunāt", Elza atnes konservu kārbu un maizi no savas mugursomas.