Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[echo3]

"Aizstiept..." Elza nodomāja. Ne jau tur problēma. Ja zēns tagad ies pats, pēc trešā ģīboņa var vairs nepiecelties. Nekāds trenētais sīkstums pret smadzeņu bojājumiem nepalīdzēs. Bet neko prātīgu šajā sakarā Elza izdarīt nevarēja, tāpēc atlika vien cerēt, ka zēna smadzeņu satricinājums neizrādīsies viņam liktenīgs.

Sieviete nopūtās, piecēlās un devās savākt savas mantas. Pēc īsa brīža viņa bija gatava doties virzienā, kuru Mežvaldis bija rādījis.

[Ungaarijas ragas...]

Alta, Elza, Laura, Maiks un Dāvids
—Tieši tur, paiesiet mazliet uz priekšu, redzēsiet zvēru taku, — vecis stāstīja, drošības pēc vēlreiz norādījis attiecīgajā virzienā, — ejiet tikai pa to un tad jau nonāksiet galā…

Zēns izskatījās labi, viņš gan uz mirkli nodrebinājās, it kā būtu uzpūtusi vēsa vēja brāzma, lai gan pēcpusdiena bija silta un nebija pat mazākās vēsmiņas.
Mežvaldis piepeši saspringa. Pieslējās kājās, piesita ar spieķi un bargi palūkojās uz Lauru.
— Skuķi, ko tu izdarīji? — viņa balss noskanēja draudīgi kā lāča rūciens.
Puika, to dzirdējis sarāvās, bet Žaks, kurš jau bija priecīgi sarosījies, saprazdams, ka viņi atkal kur dosies, ierāva asti kājstarpē un bailīgi aizlīda aiz Maika.

Luīze
Viņa bija atguvusies pēc ceļojuma ar negaidīto dabas stihiju un atklāja, ka atrodas bedrē pie izgāztas egles saknēm. Pa viņu bija notēmēta bulta uzvilktā lokā. Savukārt loks atradās gandrīz kaila, viņam bija tikai gurnauts un kājās ādas mokasīni, vīrieša rokās. Tumšā ādas krāsa un melnie, ar ādas siksniņu apsietie mati lika domāt, ka viņš ir indiānis. Trūka vēl tikai spalvu rotas uz galvas.
Svešinieks gan šobrīd neskatījās uz Luīzi, bet raudzījās kaut kur sāņus, kā mēģinādams ko saskatīt vai saklausīt.

[Malduguns]

Luīze bija pievienojusies "Robinsoniem" jau no paša sākuma, vien neviens viņu visticamāk nebija pamanījis, jo meitene gāja visiem astē, īpaši necenšoties iesaistīties sarunās vai klasīties gida teiktajā. Viņai nekad nebija patikuši īpaši organizētie pārgājieni, labāk bija izbaudīt spontānus piedzīvojumus un ļauties notikumiem, īpaši nesekojot iezīmētajām takām.
Viss gāja labi līdz tam virpulim. Meitene neko tādu nebija gaidījusi un, kad viņas ceļa biedri, kuri gāja pa priekšu viens pēc otra tika aizrauti, līdzi gribot negribot nācās sekot arī viņai. Šajā gadījumā nelīdzēja nedz cenšanās kaut kur pieķerties, nedz mēģinājumi kaut kā savādāk glābties no postošā vēja.
Meitene attapās bedrē ar nepatīkamām sāpēm potītē, šķita, ka tā ir izmežģīta. Neviens no iepriekš redzētajiem biedriem nebija manāms, toties bija manāmas egles saknes un bulta, kura bija notēmēta uz viņu. Situācija nepatīkama.
-Te nu tev bija spontāns piedzīvojums. Cerams, ka to bedri neesmu izsitusi es un par to man nenāksies kļūt par kāda pusdienā,-Luīze pie sevis nodomāja un bažīgi palūkojās uz mednieku, kurš bija izraudzījies viņu par medījumu. Apdullums tomēr pamazām noskaidrojās un meitene ievēroja, ka šobrīd strēlnieks nelūkojas uz viņu, bet gan uzmanību ir pievērsis kaut kam citam ārpus viņas piezemēšanās vietas. Tas, ka vīrietis lūkojās uz citu pusi, nedaudz iedrošināa meiteni palūkoties pēc savas mugursomas, lai to kaut kādā gadījumā varētu izmantot par vairogu.

[Beppo]

— Es grasos čurāt! — atsaucās Laura, bez jebkādas vainas apziņas. Neko tādu taču viņa nebija izdarījusi, nebija līdusi ar fotoaparātu nevienam ģīmī vai apžilbinājusi ar zibspuldzi.
— Tāpēc lūdzu nepievērst uzmanību, lai man nav jāskrien puskilometrs iekšā mežā, kur dzīvo mežonīgi indiāņi un asinskāri zvēri!

Un meitene tiešām pagājās vēl aiz nākamā krūma, kur, iepriekš paraudzījusies apkārt, vai neuzglūn kāds jaguārs, pietupās. Ko teikusi, tas taču jādara.

[Grēkmeistars]

Arī Dāvids bija visu paņēmis līdzi un turējās tuvāk pie Maika ar viņa suni. Savā ziņā tas deva drošību.
Cenzdamies apstiprināt veča vārdus par "raženajiem tēva dēliem", Dāvids bija gatavs palīdzēt maugļveidīgajam zēnam.

Par laimi savu fotoaparātu Dāvids bija noglabājis lielajā mugursomā un tuvākajā laikā nedomāja to vilkt laukā. Viņš uzmeta pārmetošu skatienu Laurai.
Ar tādiem dīvaiņiem ir jāmāk pareizi apieties.
"Tā laikam ir tā pati taka, pa kuru mēs pirmīt gājām." Dāvids noteica Maikam.
Dāvids sajuta pēkšņu izsalkumu. Kamēr pārējie gaidīja Lauru, viņš izvilka no mugursomas diezgan raženu sviestmaizi un ņēmās tiesāt nost.
"Neņemiet ļaunā," viņš nomurmināja ar pilnu muti, stīvēdams somu atpakaļ mugurā.

[echo3]

Mežvalža un Lauras konfliktā Elza nejaucās iekšā. Ko īsti Laura bija izdarījusi, Elza varēja tikai minēt. Nofotografējusi? Droši vien. Tātad Mežvaldis nevēlas, ka viņu fotografē. Un laikam ne tikai nevēlas, bet ir gatavs par to sodīt.
Elza piegāja blakus mazajam indiānim - zēnam no "ļaudīm, kuri staigā", kā bija izteicies Mežvaldis. Viņa redzēja, ka puika baidās, un ka viņam, lai cik savaldīgs, nav labi. Pavecas sievietes atbalstu zēns var pieņemt, tas nav negods, atšķirībā no jaunāku pieaugušo klātbūtnes. Tāda bija Elzas pieredze.

[Ungaarijas ragas...]

Luīze
Soma bija turpat, kur visa gājiena laikā — uz muguras. Meitene pa daļai gulēja uz tās. Savukārt vīrietis pievērsās savas brūnās acis viņai, kā sajutis, ka Luīze atguvusi samaņu.
Teikt viņš neko neteica, taču meitene varēja saprast, ka, ja vien neizdarīs straujas kustības, nekas ļauns viņai nenotiks un vispār, viņam nav prātā viņu pataisīt par savu medījumu.

Laura, Dāvids, Elza, Alta, Maiks
— Ak tā gan, ko, — vecis drūmi novilka, un ņēmās sev kaut ko bārdā bubināt, visbeidzot, kad Laura jau bija atgriezusies no krūmu padarīšanām, noteikdams, — kad būsi izdarīto par labu vērsusi, parunāsim vēlreiz.
Laura mežā nevienu neredzēja, taču nez kāpēc visu laiku likās, ka pāris kokus tālāk, tiešām slēpjas kāds asinskārs plēsoņa un viņu vēro.

Puika gan izskatījās labi un pat bija piecēlies kājās. Vairs neizskatījās, ka zēns varētu zaudēt samaņu un, ja uz pakauša nebūtu brūces, varētu nodomāt, ka viņš ir visnotaļ vesels. Puika Elzai bijīgi uzsmaidīja.

— Pavadīšu jūs līdz takai, — Mežvaldis noteica, paņēma grozu un attiecīgajā virzienā ieslāja mežā.

[echo3]

Elza laipni atsmaidīja zēnam pretī un devās pakaļ Mežvaldim.

[Roviela]

Alta, īpaši neko nesaprazdama, sekoja Mežvalža un Lauras domstarpībām. Viņa tiešām nezināja, kas kāpēc un tamlīdzīgi, bet pati nejutās nodarījusi neko tādu, tāpēc nolēma, ka tā ir meitenes darīšana. Un Saimnieka.
Viņa uzcēla plecos mugursomu, apskatījās vēl apkārt, vai nekas nav aizmirsts, nekas nav nomests, teiksim, kā sviestmaižu papīri vai kāds plastmasas gabals nejauši, un tad gāja pakaļ Mežvaldim.
Tas būtu par fotoaparātu, bet... paga! vai viņa pati tagad drīkst tādu lietot? Labāk pavaicāt.
- Saimniek, man viens jautājums, - viņa panāca večuku augu tērpā, - man arī ir līdzi tāda burvestība, kā jums nepatīk, bet es to parasti lietoju, lai nebūtu jāpārzīmē augi, ko redzu. Tā ir ātrāk un precīzāk. Vai tam drīkst lietot?

[Malduguns]

Luīze, neizdarot liekas kustības, em sevis sataustīja savu nobružāto mugursomu, ura bija pasargājusi meiteni no vēl kādām traumām. Tiklīdz viņa izdarīja pirmo kustību, mednieka skatiens pievērsās viņai un Luīze nedaudz sarāvās, tomēr kaut kas vīrieša acīs meitenē iesvēla paļāvību. Vai vismaz pārliecību, ka akurāt pusdienās viņa netiks notiesāta. Vismaz ne uzreiz. Viņa nedaudz pagrozīja sāpošo kāju ērtākā pozīcijā un palūkojās, vai maz pati spēs izrāpties no bedres.

[Andromeda]

Maiks domīgi bija ieklausījies sarunā, neko neteikdams. Sākumā bija grūti noticēt, tam, ka notiekošais ir realitāte, bet tad viņš ar to kaut kā samierinājās un bija gatavs darīt visu, lai nokļūtu atpakaļ mājās pie saviem mīļajiem. Divi raženi tēva dēli? Lai arī Maiks nebija liela auguma un no tiem būdīkākajiem tipiem, viņam piemita liela izturība un, ko viņš bija mantojis no tēva, īru sīkstums un apņēmība. Viņš būtu ar mieru zēnu nest, ja vajadzētu līdz spēku pilnīgam izsīkumam. Maiku vēl aizvien pārsteidza Žaka pēkšņais bailīgums un nedrošība. Viņš paskatījās sunim acīs, noglaudīja, tā bez vārdiem mēģinādams iedrošināt. Arī viņš sajuta, ka tā ir dīvainā vīra ietekme un klātbūtne. Maiks nebaidījās dīvainā vīra, bet vienalga bija piesardzīgs. Jā, arī Maiks atpazina taku. Jā, mēs šeit gājām pirms tam. Viņš atbildēja Dāvidam. Altas uzdotais jautājums Maiku it kā nedaudz atdzīvināja. Fotogrāfēšana šobrīd bija pilnībā izkritusi no prāta.

[Ungaarijas ragas...]

Elza, Alta, Maiks, Laura, Dāvids
Mežvaldis apstājās, vērīgi nopētīja Altu, tad vēlreiz visus pārējos.
— Tā lieta, fotoaparāts… Katru reizi, kad jūs ar to sagūstāt mirkli, jūs paņemat daļu dzīvības spēka no ikviena, ko tajā brīdī redz tā acs. Cik daudz, atkarīgs no jūsu ticības un spēka. Viņai, — vecis pamāja uz Lauras pusi, — tā ir daudz pat neticot. Jums tas nekaitē, pagaidām. Ar šīs pasaules iedzīvotājiem ir savādāk.

Un vecis turpināja ceļu. Maikam un Dāvidam varēja likties mazliet neparasti tas, ka iepriekš viņi līdz zvēru takai bija lauzušies caur mežu, bet tagad gājiens likās viegls, it kā viņi ietu pa neredzamu platu ceļu. Pārējie nokonstatēja, ka mežs liekas skrajāks nekā paskatoties uz to, krūmi iešanai netraucēja, zari nekur neķērās, visai patīkama pastaiga pa mežu.

Drīz viņi nonāca uz takas. Mežavaldis apstājās un nolika sēņu grozu takas vidū.
— Jums jāiet uz to pusi, nenogriezieties no takas, sekojiet zēnam, viņš aizvedīs, kur vajag. Šitās sēnes es atstāju jums, noteikti zināsiet kā likt lietā.

Luīze
Ar grūtībām, bet kaut kā jau no bedres viņa izkļūtu.
— Gudojī neihi gajdoilīdoihē? — vīrietis pajautāja. Tā kā viņš tobrīd skatījās uz meiteni, tad nācās secināt, ka tas attiecās uz viņu.

[echo3]

Ja Elzai rokās nebūtu nūjas, viņa pēc Mežvalža skaidrojuma par fotoaparātiem būtu saķērusi galvu. Doma, ka viņi varētu būt nokļuvuši latviešu mītiskajā pasaulē, sāka šķobīties. "Dzīvības spēks"! Varbūt vēl "kosmiskā enerģija" arī? Kopā ar aurām, čakrām un pārējo? Mirkli apdomājusies, Elza izprātoja, ka Mežvaldis vienkārši mēģina paskaidrot notiekošo tā, kā, viņaprāt, "viesuļa atpūstie" spētu saprast. Viņa norija jautājumu "bet vai zīmēt drīkst?", jo nolēma, ka arī zīmēšana varētu izraisīt problēmas. Vismaz nevajag zīmēt cilvēkus. Dzīvības spēks ne dzīvības spēks, bet no šīs pasaules piemiņas bildīšu nebūs. Te Elza sapurināja galvu - kāda vēl "šī pasaule"? Un sekoja, kurp veda Mežvaldis.

Zināsim, tēv, zināsim, pateicamies. - Elza apstiprināja dāvināto sēņu svarīgumu. Tad viņa palūkojās uz jaunākajiem ceļabiedriem - kurš nesīs grozu?

[Malduguns]

Kā jau tas bija sagaidāms, izrāpšanās no bedres pašas spēkiem varētu sagādāt grūtības, tomēr neiespējami tas nebija. Luīze nopētīja sienas, lai redzētu, kur kāpšana varētu būt ērtāka. Tiesa, vēl viens traucēklis bija vīrietis ar savu loku, tomēr pagaidām meitene par viņu vēl neprātoja un lieki nekustējās, pagaidām viņa tikai novēroja.
Piepeši un negaidīti pār mednieka lūpām izskanēja vārdi valodā, kuru Luīze dzirdēja pirmoreiz. Patskaņu un līdzskaņu virknējumi likās pilnībā nepazīstami, tādēļ meitene vien kādu brīdi lielām acīm lūkojās vīrietī.
-Es jūs nesaprotu,-viņa atbildēja, lai gan pārliecināta, ka šis svešinieks sapratīs viņu, nebija.

[Ungaarijas ragas...]

Elza, Alta, Maiks, Laura, Dāvids
Tikmēr Mežvaldis bija pievērsies zēnam. Uzlicis kreiso roku puikam uz labā pleca, vecis ieskatījās viņam acīs. Neviens no abiem neko neteica, tikai zēns pēc kāda brīža pamāja ar galvu, kā apstiprinādams, ka sapratis.

— Nu tā, darbs mani sauc, nevaru ilgāk še uzkavēties. Lai izdodās atrast pareizās tekas! — vecis labvēlīgi pasmaidīja un aizsoļoja pa taku pretējā virzienā.
Puika pagriezās pret ceļiniekiem. Sejā viņam bija plats, aizrautības pilns smaids un stāja pašapziņas pilna, it kā pusaudzis apzinātos, ka viņam ir uzticēts ļoti ļoti svarīgs uzdevums.
— Haigā, galūkavaitījū? — zēns bijīgi pajautāja, un vēl ar roku aicinoši pamāja virzienā, kur norādīja Mežvaldis, un pats arī tajā devās, gan palūkodamies atpakaļ pār plecu, vai pārējie viņam seko.

Luīze
Vīrietis lēnām un mierīgi nolaida loku. Pēc tam piegāja tuvāk bedrei un pastiepa roku meitenes virzienā, pie reizes iedrošinoši pasmaidīdams. Žests Luīzei bija nepārprotams — vīrietis piedāvāja savu palīdzību.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 01.12.2010 13:58

[Grēkmeistars]

Dāvids rūpīgi klausījās Mežvalda vārdos par fotoaparātiem. Tādu pieņēmumu viņš jau bija dzirdējis, bet tas nekad nedarbojās uz Dāvidu tik stipri, lai pārtrauktu šo nodarbi. Viņš uzskatīja, ka tas ir burvīgs veids, kā iemūžināt mirkļus. Bet jā, šis meža cilvēks noteikti piekopj īpatnēju dzīvesveidu... un normālie uzskati tur laikam neietilpst.

Dāvidam likās, ka viņi dodas pa citu ceļu. Vismaz viņš atminējās to citādāku. Bet nav jau pirmā reize, kad viņam tā šķiet.
Viņš pateicās par sēnēm, paņēma grozu un pieklājīgi atvadījās no vīrieša, pamādams ar roku. "Paldies, jums par palīdzību."

Dāvids sekoja zēnam. "Viņš nudien bija savāds..." Dāvids noteica, kad Mežvaldis vairs nebija redzams.

[Malduguns]

Kad loks nozuda un parādījās aicinoši pastiepta roka, kura varētu palīdzēt tikt ārā no bedres, Luīze sākotnēji lūokojās uz to visu ar nelielu neuzticību. Galu galā, varbūt viņu grib dabūt no šejienes ārā, lai notiesātu pusdienās. Tomēr, lai arī kā negribētos to atzīt, bez vīrieša palīdzības izķepuroties no esošās situācijas varētu būt grūtāk, jo īpaši pieplusojot klāt sastiepto potīti, kura netīkami smeldza. Tieši tādēļ meitene lēnām pieslējās kājās, pārbaudīja, ka nekas no mugursomas nav izkritis un notrausa no drēbēm smiltis un putekļus. Tad, lēnām pietuvojusies bedres sienai, pasniedzās vīrietim pretī.

[echo3]

Elza novēlēja Mežvaldim veiksmi darbos un vispār turpmāk. Tad devās līdzi indiāņu zēnam.

[Beppo]

— Ko vērsusi par labu? Es neko tādu neizdarīju, — pikti zem deguna nopurpināja Laura, bet tas tiešām bija ļoti zem deguna un diezin vai kāds spēja izšķirt teiktajā atsevišķus vārdus.

Fotoaparāts fotosomā priekšā, soma sasprādzēta uz muguras, un, īgni klusēdama, Laura slāja pārējiem nopakaļus. Phe. Zogot dzīvības spēku. Nu, ja kam tādām tik tiešām tic, varbūt tiešām, manot, ka tiek nofotografēts pēdējā stundiņa pienāk tuvāk. Bet Laura gan neticēja ne kripatas, ar trako meža veci gan nez kāpēc negribēkās strīdēties.

Tāpēc arī viņa nebilda ne vārdiņa līdz brīdim, kad Mežvaldis bija attālinājies ārpus dzirdamības robežām.
— Iesim uz to ciemu, ja? — meitene kašķīgi noprasīja, pie reizes izvelkot no gurnu siksnas kabatiņas rūpīgi noglabāto iesākto cigareti un aizsmēķējot. Laikam jau dižas izvēles viņiem nebija, ko Laura arī pati apstiprināja, sekojot mazajam Mauglim, bet kaut kā negribējās darīt, kā tas trakais bija licis. Vienkārši negribējās un viss.

[Roviela]

- Paldies, saimniek, es sapratu, lai laimīte pavada! - Alta bija samierinājusies ar domu, ka šajā pasaulē, kā Mežavaldis teica, fotoaparātus lietot nav ieteicams. Nu, nekas, vai tad nevarēja paņemt visu augu, vai atkal ķerties pie zīmēšanas, kā kādreiz, pavisam pirmsākumos?
Tomēr kaut kas nebija līdz galam skaidrs - cik viņa atcerējās, tad attēls vien, nu, filmiņa kādreiz, nebija nekas traks. Slikti bija, kad sāka taisīt attēlus. Pavairoja, reizē sadalot dvēseli. Ko tādu viņa bija dzirdējusi, bet ne latviešu mitoloģijā, kaut kur Āfrikā gan. Ka ļaudis mūk, ieraugot fotoaparātu. Dabiski, ka viņa tam neticēja, tā vienkārši nebija tiesa, bet, ja Saimnieks saka, ka te tā ir, tad nebija īpaša iemesla strīdēties. "Ar saviem pātariem svešā baznīcā neej". Jauks teiciens, un to botāniķe atcerējās no bērnības un centās ievērot, kā vien prata. Aiztaupīja daudz nervu, viņa bija pietiekami veca, lai būtu paspējusi to pamanīt.
Un tagad pat - kāpēc pēkšņi mežs pašķīra ceļu? Ej kā pa līdzenu taku! Savāda pasaule. Un kas viņai lika uz mēles laimītes vārdus kā no pasaku grāmatām? Tiešām savādi.
- Jā, iesim!
Sieviete atsmaidīja zēnam un uzsāka ceļu.

- Iesim gan uz ciemu, - Alta apstiprināja, - savādi jau ir, te viss ir savādi, izņemot augus.