Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Andromeda]

Maiks ļāva Elzai darboties ap zēnu. - Sveiki!viņš teica vīram, kas sēdēja uz celma, juzdams, ka Žaks vēl aizvien slēpjas un pinas pa kājām. Kas pie velna.. Žak?! Maiks nopētīja vīru. Pēc skata nevarēja teikt, ka viņš būtu bīstams. Maiks pieņēma Altas aicinājumu iedzert tēju. Aveņu smarža viņu bija sagrābusi savā burvībā. Tad viņš apsēdās netālu no Dāvida un Lauras, nokomandēdams Žakam gulēt blakus. - Nesaprotu, kas Žakam lēcies, šķiet viņam nepārāk patīk tas vīrs, kas tur uz celma sēž.Maiks klusiņām teica abiem blakussēdētājiem. Maiks iestrēba pāris malkus tējas. - Lieliska tēja!Viņš uzsauca Altai.

[Roviela]

- Pašas lasīta! - Alta atsaucās tējas slavētājiem, paņemot no meža veča ādas maisu ar ūdeni.
- Paldies, saimniek!
Suns baidījās vai ko viņš tur darīja. Altai nekad nebija bijis suns, viņa nespēja novērtēt, kāpēc lielais dzīvnieks uzvedas tik ļoti bikli.

- No tā ciema? Bet puiši teica, ka nesaprotot, ko viņš runā... - botāniķe sadrūvējās.
- Kā mēs tai ciemā paprasīsim, ko mums vajag?

[Ungaarijas ragas...]

Vai nu Elzas dziedāšana nāca par labu, vai kas, bet puika nelikās satraucies un nemēģināja spirināties pretī. Gulēja mierīgi un ļāva sievietei pabeigt iesākto. Pēc tam, pacēlis rokas, kā zīmi, ka viss kārtībā, lai Elza nesatraucas, zēns lēnām piecēlās kājās.

Pacēlis kreiso roku un labo uzlicis uz sirds, zēns ceļinieku priekšā nolieca galvu, tad atkal to pacēla un pateica: — Aseijo galūkavaitījū!
Pagriezies pret veci, viņš izdarīja to pašu: — Aseijo adagujulī!
Un tikai tad puika paņēma no Elzas tēju, patencinādams ar galvas mājienu, un apsēdies lēnām to iemalkoja.

Vecis par atbildi zēna vārdiem vēlīgi pamāja ar galvu un ņēmās vērot trīs jauniešus. Skatiens nebija ļauns, drīzāk tāds caururbjošs. Laura un Dāvids juta, kā cigarešu dūmi spriežās plaušās un, lai tos izpūstu, bija jāpieliek ļoti daudz spēka, it kā mēģinātu piepūst balonu.
Žaks paklausīgi nogūlās līdzās Maikam, taču nenovērsa uzmanību ne no zēna, ne sēņotāja.

— Nez, — pēc klusuma brīža, vecais ierunājās, paturēdams skatu uz abiem pīpmaņiem, — viens viņiem tur tāds ir, kas itin raiti jūsu mēlē valodo.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 17.11.2010 14:35

[Roviela]

- Labdien! - Alta atbildēja zēnam.

- Nez, tas nebūs tas, kas tīši kopā ar mums atlidoja? - sieviete prātoja tālāk.
- Mēs vienu redzējām, un te ir viena laiva, šķiet, viņējā.

[Grēkmeistars]

Dāvids ieklepojās un nodzēsa cigareti pret sava zābaka zoli. Redzams, ka vectētiņam ir aizspriedumi pret smēķētājiem, un Dāvids būtībā ir ļoti pieklājīgs puisis.
"Sveiki..." viņš nočukstēja, mazliet nervozi pamādams vīrietim.
Tēju Dāvidam kaut kā pat negribējās.

[echo3]

Elza palika sēžot, tikai iekārtojās ērtāk. Ja tas zēns turpinās tā lēkāt, no kāda no nākošajiem ģīboņiem nepamodīsies. Tikai ieskaidrot to puikam nekādi nevarēja - nesaprata, ka šamanis neļauj celties, nu, ko var darīt, - nesaprata. Vismaz tēju pieņēma, arī labi.

"Mūsu mēlē", tu saki, tēv... - viņa pēc brīža noteica. - Varbūt būtu laiks pateikt, kur esam nokļuvuši? Trejdeviņu mežs, kurā dzīvo indiāņi, blakus jūra ar dzintaru, otrā malā kalni.

[Ungaarijas ragas...]

— Nezinu gan, tamējais jau ilgi pie viņiem dzīvo. Pag, kā viņu tur… Tarkšķošais Dzenis, jā, tā viņu devējot, he he,— vecis pie sevis iesmējās un pamāja ar galvu, atņemdams Dāvida sveicienu.

Zēns dzēra tēju, bet pie vārdiem Tarkšķošais Dzenis, saausījās: — Hīntālala?

— Jā, jā, tas pats, — vecis mazliet nepacietīgi atmeta, pēc kā puika ņēmās aši malkot tēju, it kā būtu norāts. Vīrs tikām turpināja: — Hmmm, nu, kā lai es to pasaku? Jūs esat nokļuvuši šeit. Man pastāstīt būs grūti, tā kā es šeit mitinos. Jūs nezināt Trejdeviņu mežu, es nezinu Latviju. Tā nu tas ir.
Taču kaut ko es varu pateikt. Te ir daudzas zemes, līdzīgi kā jums, pārsvarā dzīvo mierā, reizēm mēdz savā starpā karot. Aiz kalniem atrodas Zalkšu ķēniņa zemes. Taču gan tās, gan kalni, gan jūra un pat šis mežs, pieder Debesu Tēvam. Īsto vārdu vairs neviens neatcerās, pat es nē.
Jūsu minētie indijāņi še nedzīvo. Šie te, — vecis pamāja uz puikas pusi, — uzradās tikai pirms kāda laika. Sauc sevi par ļaudīm, kuri staigā, vai kaut kā līdzīgi. Viņu valodā neņemos jums pateikt.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 17.11.2010 21:10

[Roviela]

- Negribat, lūdzu, vēl tēju?
Altai šķita, ka tas varētu palīdzēt nomierināties.
- Saimniek, tas viesulis mūs atnesa te, es teiktu, pasaku zemē, jo arī Zalkšu ķēniņa vārds mums ir zināms, vismaz man tas ir dzirdēts, un tagad ir jautājums, kā tikt pie kaut kā, lai nonāktu atpakaļ savā pasaulē.
Sieviete gribēja tikt atpakaļ, tas bija skaidrs. Viņa, galu galā nebija viena, lai darītu, ko grib, un varētu atļauties pazust, nemaz nerunājot par to, ka Alta mīlēja savu vīru.

[Ungaarijas ragas...]

— Paldies, paldies, bet man jau būs gana, — vecis atteica. Noklausījies Altas sakāmo, viņš tikai noplātīja rokas: — Es jau tā sapratu, ka jūs gribat mājās tikt, bet es nu tur nekā nevarēšu līdzēt. Manā daļā tik ir šeit par kārtību gādāt. Bet man šķietas, ka viņa ļaudis gan varētu zināt. Neba velti puika būs jūs tik godbijīgi sveicinājis.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 17.11.2010 23:39

[Andromeda]

Kas tās par muļķīgām runām, Trejdeviņu meži, Zalkšu ķēniņa zemes, Debesu tēvs, tie kas staigā... Maikam tas viss izlikās kā īsts teātra uzvedums ar nosaukumu "Bezgalīgais stāsts" un viņš gaidīja brīdi, kad aizvērsies aizkari un aktieri paklanīsies. Taču nekas neliecināja, ka kāds izliktos vai spēlētu teātri. Maiks dziļi ielpoja meža gaisu. - Kā tas nākas, ka Jūs runājat mūsu valodā, nezinot mūsu zemi, un šis zēns nē? Kuras no Jums nosauktajām tautām runā mūsu mēlē, ja runā, protams? Maiks skatījās vīram acīs.

[Ungaarijas ragas...]

— Bet citādi takš jūs mani nesaprastu, — vīrs pavīpsnāja, atbildot uz Maika jautājumu, arī jaunais fotogrāfs izbaudīja veča caururbjošo skatienu, gluži kā Elza. — Puika nācis no tālas zemes, kas atrodas vēl aiz Debesu Tēva valdījumiem, tur ļaudis citādi runā, bet šajās zemēs visi runā jūsu mēlē. Kā tas tā nākas, kas to lai zin.

[Grēkmeistars]

Dāvids juta, kā ar katru mirkli viņu apņem arvien lielāka "kas pie velna šeit notiek?" sajūta. Viņš sēdēja ar neviltota pārsteiguma izteiksmi sejā. Un tad viņš skaļi iesmējās un atgāzās sūnās.
Nē, viņam pat nevajadzēja Lauras paskaidrojumu, kas ir šis vīrs. Viņš viennozīmīgi ir vecs hipijs vai dabu mīloša, nomaļa meža dvēselīte. Varbūt arī šo vētra pavisam appluinījusi, aizpūšot visas prāta paliekas. Ne jau pirmo reizi Dāvidam gadījies satikt šādus kadrus, bet šī jau nu noteikti nebija īstā vieta un laiks, kad laisties filozofiskās sarunās.
Izklausījās, ka daži no klātesošajiem uztver vīrieti gandrīz vai nopietni. Bet skaidrs bija viens - vieta, kur viņi atrodas, ir patiesi nomaļa. Pēc vietējiem iedzīvotājiem spriežot...

"Varbūt jūs varētu mūs nogādāt līdz tam tuvākajam ciemam... kāds bij jūsu vārds?" Dāvids jautāja vīrietim, atkal pieslējies sēdus.

[echo3]

Elza vairāk neko nejautāja, viņa sēdēja un domāja, domāja, domāja. Un nonāca pie secinājuma, ka jāpieņem lietas tādas, kādas tās ir (vai liekas). Protams, "meža veča" runa un minētie nosaukumi Elzai bija pazīstami. Mītiskie aizlaiki vai pirmlaiki, par kuriem stāsta teikas, leģendas un pasakas. Latviešu teikas, leģendas un pasakas (kurās gan nekādu indiāņu nav, lai kā arī viņi sevi sauktu). Pagaidām gan Elza vēl atturējās no skaidra secinājuma, ka kaut kas tāds - nokļūšana aizlaikos - būtu tiešām noticis. No sievietes viedokļa noteikti dīvains pagaidām bija tikai pats viesulis.

Piepeši viņa pasmaidīja par prātā iešāvušos domu, pareizāk sakot, bērnības atmiņu par dzirdētajām teikām, kas viņu toreiz bija visvairāk iespaidojusi, - Nez, vai ezeri še vēl laižas pa gaisu, gaidīdami, kad cilvēks nosauks to īsto vārdu?

[Beppo]

Ja kādam nepatīk smēķējoši cilvēki tuvumā, lai lieto mēli un pasaka. Un nevis blenž. Bet mazuļu te tuvumā nebija, un tikai to tuvumā Laura mēdza atturēties izvilkt cigarešu paciņu un šķiltavas. Novērsusies no nepatīkamā skatiena, viņa atkal atgūlās turpat blakus Dāvidam, pūta dūmus gaisā, un klusi viņam stāstīja:
— Elza apgalvo, ka viesuļi nekur nevienu aiznest nevarot, un Alta apgalvo, ka mūs nesa iekšā jūrā nevis uz sauszemes pusi, un ka te neaug tādi koki kā pie jūras, un šis te sēņotājs, kas vienkārši uzradās mežā, runā latviski. Aizspogulija, aizjūra, Oza zeme, varbūt mēs visi esam komā un šī ir mūsu kolektīvā vai pat mana personīgā halucinācija, varbūt esam saēdušies nez tās sēnes, bet šitas viss nav normāli.

Pie šī Laurai ienāca prātā, ka diez vai Trejdeviņu mežā var nopirkt cigaretes, un, kas vēl ļaunāk, diez vai viesuļa bildes no viņas fotoaparāta var apskatīties kā savādāk kā vien uz niecīgā ekrāniņa. Manāmi sadrūvējusies, viņa apdzēsa pusizsmēķēto cigareti un noglabāja to. Kas zin, cik ilgi šis te vilksies.

— Sakiet lūdzu, — atkal apsēdusies, metene pastiepu roku pēc fotoaparāta un veikli sameklēja kadru, kur bija tas dīvainis ar laivu, — vai esat kādreiz redzējis šo vīrieti?
Fotoaparāts uzmanīgi tika pastiepts meža vecim.

[Ungaarijas ragas...]

Vīrs pakasīja kārtējo reizi pakausi, mirkli padomāja un noteica: — Mežvaldis. Varētu gan, puikiņam jau vēl nenāktu par labu daudz staigāt, lai arī cik viņi sīksti.

— Vai, kur tas laiks, kad pēdējais ezers savu vietu atrada. Tagad ko tādu gadās redzēt vienīgi tad, ja Debesu Tēvs kādu sadomā palidināt. Bet reti tas gadās… — vecis sērīgi novilka, it kā viņam ļoti pietrūktu izklaides, ko sagādā lidojošu ūdens masu vērošana.

Ieraudzījis fotoaparātu, vīrs sadrūma un noteica: — Negribu šito burveklību ne acu galā redzēt!
Zēns uz brīdi sastinga, veča toņa sabiedēts.

[Grēkmeistars]

"Mežvaldis..." Dāvids pie sevis klusi nomurmināja. Šķiet, ka vēlme smieties bija pārgājusi. Dāvids nolēma neņemt savādnieku un viņa stāstus pārāk tuvu pie sirds.
Arī Dāvids mazliet satrūkās no vecā vīra reakcijas, kad Laura pastiepa šim pretī fotoaparātu.
"Viņš laikam tādu mantu nav mūžā redzējis..." Dāvids noteica Laurai. "Un es par to nebrīnos... labāk vāc projām."
Dāvids uzlūkoja maugļveidīgo zēnu. Tad atkal jokaino vīrieti. Viņš nopūtās. Kāda sasodīti savāda diena.

[echo3]

Žēl. - Elza sapņaini nopūtās. - Kad biju maza meitene, sapņos redzēju, kā ezeri lido, vietu un vārdu meklēdami. - Tad uzreiz pārslēdzās uz svarīgākām lietām, - Zēnam tagad vismaz diennakti vajadzētu nogulēt, citādi slikti var būt, ļoti slikti. - Elza uzreiz piebalsoja Mežvalža teiktajam. - Bet laikam viņu dziednieki citādi dziedē, nesaprata viņš mani, pateikt viņa valodā neprotu.

Par Mežvalža drūmo toni, fotoaparātu ieraugot, Elza gan izbrīnījās, - Kādas burveklības? Cilvēku izdoma, cilvēku roku darbs. Tāpat kā apģērbs, kas mums mugurā. - Vai tiešām meža vecim no attēliem bail? Nekad nav mierīgā ūdenī ielūkojies? Ka latviešu senčiem būtu bijusi "spoguļfobija", Elza nebija neko ne dzirdējusi, ne lasījusi. Viņa joprojām domu par latviešu aizlaikiem uzskatīja par pieņemamāko hipotēzi.

[Ungaarijas ragas...]

— He, he, brīnumi mēdz notikt vēl joprojām, kazi, meit, Debesu Tēvs sadzirdēs ko saki un pieredzēsi ne to vien, — Mežvaldis nosmēja bārdā.
— Kā jau minēju, tas ciems nav tālu, ja tagad sāktu kustēt, tad līdz kārtīgas tumsas iestāšanās brīdim vajadzētu līdz turienei notikt. Un jums taču te ir tādi divi raženi tēvu dēli, — veča vieglais smīns gan liecināja, ka viņš ir redzējis krietni raženākus puišus, — kas ta tādiem ko puiku neaizstiept. Tas tak kārns kā skals un viegls kā pelavu maiss.
Lai gan Maiks varēja apgavot, ka zēns nu nebija vis tik viegls. Pats aprunātais tikām centās neuzkrītoši vērot vārdu apmaiņu starp ceļotājiem un Mežvaldi. Puika nesparata gandrīz ne vārda, lai gan, ai, kā gribējas zināt, ko svešinieki runā.

Elzas jautājums par fotoaparātu palika bez atbildes, vecis vien atmeta ar roku, atkal saviebdamies. Sak, jūs domājiet ko gribat, es zinu ko saku un miers.

[Roviela]

Tējas dzeršana, acīmredzot, bija beigusies, un Alta, notupusies, pakoja prīmusiņu līdzņemšanai.
- Tad jau mums būs jāiet, - viņa ierunājās.
- Saimniek, jūs virzienu parādījāt, tur, pa vidu starp saules lēkta vietu un pusdienas laika sauli. Pareizi? Tur bija ciems?
Botāniķe bažīgi noskatīja zēnu. Vai viņš varēs aiziet? Mēģinās jau nu noteikti, tomēr virzienu vajag, ja pēkšņi kas.

[Beppo]

Samulsusi Laura paņēma atpakaļ savu fotoaparātu. Kas gan vecim bija pret to iebilstams? Uz Altas gāzes degli taču viņš šķībi neskatījās? Un uz tējas maisiņiem arī ne? Taču pats Mežvaldis izskatījās ārkārtīgi īpatnēji — un ja vēl pirms brīža Laura bija prātojusi par to, vai vajag lūgt tādam meža veci atļauju viņu fotografēt, tad tagad bija pilnīgi pārliecināta, ka tas būtu pilnīgi lieki.

Ja jau jāiet, tad jāiet. Cigaretes un šķiltavas priekšējā kabatiņā pie vidussiksnas, viss pārējais, ja neskaita fotoaparātu somā iekšā, kamēr vēl pārējie savāca savas mantas, Laura ;iecēlās un ar visu fotoaparātu rokās pagājās nostāk, tā, lai nedz zēns nedz meža vecis nevarētu dzirdēt ne skaņas, un, pa pusei aiz koka aizslēpusies, nofotografēja idillisko ainiņu. Pavisam parasta pārgājiena bilde. Fotoaparāts atgriezās mazajā fotosomā, un Laura bija gatava ceļam, lai kur viņi dotos.