Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[echo3]

Kā pasakā, kā teikā... - Elza klusi un sapņaini novilka, noklausījusies "meža veča" runājamo. - "Aiz trejdeviņiem kalniem, pār trejdeviņām jūrām... jūras krastā naktīs nāk zilās govis, jūrasmeitu lepnums un bagātība. Kas tādu govi dabū, tam laime un pārticība sētā, tik jāpierauga, lai gans govi jūras krastā neved, un arī pašam no jūras labāk tālāk turēties. Raud jūrasmeitas, žēl tām zilās govs. Gotiņa grūti pūš, jūras vēju juzdama, turp vien grib iet..."

Elza runādama pat acis bija pievērusi, un - jā, stāstīt viņa prata labi. Pabeigusi īso leģendu, sieviete atvēra acis un cieši palūkojās vīrietī. - Tēv, kā ciemu sauc? Vai tajā laipni ļaudis mājo?

Elza sajutās kā savā ceļojumiem pilnajā jaunībā kaut kur Sibīrijas mežos, kur katrs satiktais cilvēks runāja tikpat vienkāršiem vārdiem un tāpat jutās labi tur, kur viņš atrodas. Pilsētas? Kam tās?

Šo rakstu rediģēja echo3: 15.11.2010 14:39

[Ungaarijas ragas...]

Elza, Alta, Laura
— Vai tiešām trejdeviņas jūras, es nemāku teikt, lai gan ceļotāji teikuši, ka ar kuģi jāpeldot ilgi un dikti. Bet par govīm gan taisnība — vai tam, kurš sadomājot jūrasmeitu lopiņus nozagt. Senāk esot bijis tikpat kā ogas salasīt, takš pārlieku nekaunīgi cilvēki palika… — vecis nopūtās, — Bet ko nu tur par veciem laikiem. Tāpat zināms, ka sūnas bija mīkstākas un sēnes lielākas.
— Taču tajā ciemā ļaudis ir gan laipni, i mīļi uzņems, i ēdienu, dzērienu un naktsguļu neliegs. Nosaukuma nav. Bet tik tuvu tāds vienīgais, tā kā noteikti atradīsiet.

[Beppo]

Diez, vai pie vainas bija galvas trauma vai veča jancīgā valoda, bet Laurai sāka mesties nelabi. Vēl viens drusku plānprātīgs vecs cilvēks — vai arī viņi tik tiešām nav Latvijā. Nevar pat saprast, kura versija būtu nepatīkamāka, atrasties meža vidū kopā ar visādiem dīvaiņiem vai atrasties Oza zemē.

Klusējot meitene bija salūkojusi somā savu krūželi un nu strēba no tās karsto dzērienu, kas gan nemaz tik garšīgs nelikās. Kaut kādas skujas peldēja tējā, un nemaz negribējās zināt, kas vēl par gružiem dzērienā bija nonākuši tā pagatavošanas laikā. Tikai stāstījums par viesmīlīgajiem ciematniekiem lika Laurai sarosīties. Kas zi, varbūt tur patiesībā dzīvoja troļļi, kas pusdienās mēdz uzkost gaišmatainas meitenes, bet launagā viņu fotoaparātus. Kaut gan aiziet jau varēja. Ja tur ir ciems, tad tur ir arī ceļš, kas ved līdz kādai šosejai. Un ap visām lielākajām šosejām bija zona visiem operatoriem, un varēs piezvanīt kādam. Kaut vai tēvam.

— Sakiet, vai mēs esam Latvijā?
Pavisam īss un vienkāršs jautājums, adresēts sēņu vecim, taču cik daudz no tā bija atkarīgs.

[Ungaarijas ragas...]

Laura, Alta, Elza
— Latvijā? — sēņu vecis izskatījās apmulsis, bet tad pavisam nevainīgi painteresējās, — Kas ir Latvija?

[Beppo]

Viņš bija pilnīgi noteikti zaudējis prātu. Jo pat tad, ja večuks būtu dzīvojis mežā lielāko daļu mūža un joprojām domātu, ka ir otrais pasaules karš, viņam būtu jāzina, kas ir Latvija. Bet, tā kā viņi _bija_Latvijā (vai vismaz Sāremā), tad atlika tikai viens variants. Taču sarunu strupi pārtraukt ar nebūtu pieklājīgi, tāpēc, Laura, ja ne atbildēja uz jautājumu, tad vismaz painteresējās par citām iespējām:
— Jau jau jūs neesat dzirdējis par Latviju, tad mēs esam Oza zemē ja? Vai Smaragda pilsētā joprojām valda Gudvins?

[Grēkmeistars]

"Tev taisnība, ņemsim viņu līdzi pie pārējiem. Citas idejas man prātā nenāk. Pietam, pamazām kļūst arvien vēlāks, un nav jēgas līst dziļāk mežā." Dāvids prātoja. Viņš paņēma Maika somu un Žaka pavadu. "Ja kas, man reti ir darīšana ar suņiem, ceru, ka viņš neizrausies."

"Puika neizskatās pārāk smags, bet vienalga, saki, ja kļūst grūti. Mjā, varu iedomāties, ko pārējie par tādu atradumu teiks..."
"Ejam nu."

[echo3]

Tas tomēr BIJA negaidīti. Bet viena no Elzas labākajām īpašībām bija rīkoties noteikti un ātri, ja viņa skaidri zināja, ko darīt, un neiejaukties, ja nesaprata, kas notiek. Tagad viņa nesaprata, kas notiek, tāpēc vajadzēja laiku pārdomām. Ko Laura tur vēl runāja, Oza zemi pieminot, Elza pat īsti nedzirdēja. Viņa pamazām "atdzīvināja" savu seno pieredzi par to, kā sarunāties, ja katrs sauc vietas un lietas citādos vārdos.

Pēc īsa brīža Elza bija noformulējusi trīs, viņasprāt, svarīgākos jautājumus, - Tēv, vai jūra, par kuru tu stāsti, pēc vētrām krastā atstāj dzintaru? - Un tad viņa ieskatījās tieši večukam acīs, - Kas tu esi, tēv? Kādēļ mēs te nokļuvām?

[Roviela]

Alta, maigi runājot, bija apmulsusi, tāpēc sāka nodarboties ar ierastām lietām, proti - uzvārīja vēl aveņu tēju. Tējas augs bija pašas lasīts, un botāniķe zināja, ka salasījusi pašā labākajā laikā, tāpēc visam ir jābūt visgaršīgāk. Turklāt viņu puiši vēl nebija ieradušies, un viņiem tēja bija apsolīta.
- Vēl tēju kādam, lūdzu?
Un apsēdās, lai paklausītos, kas večukam stāstāms. Viņi tiešām būtu nokļuvuši pasakā un tagad mielo ar tēju pašu meža veci? Absurdi. Bet ne nepatīkami, vismaz pagaidām.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Spēlētāji, jūs man patīkat. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

Laura, Elza, Alta
— Oza zeme? He? — vecis domīgi pakasīja pakausi, viņš nebija gaidījis tādus jautājumus, — Pirmo reizi par tādu dzirdu, varbūt kaut kur otrpus jūrai tāda arī ir. Kas to lai zina. Un par Smaragda pilsētas Gudvinu pavisam noteikti neko nemācēšu teikt. Neesmu jau nekāds dižais ceļotājs, zinu tikai, cik man citi ļaudis pastāsta.

— He, he, Jūrasmātes zeltu sakārojās? — sēņotājs šķelmīgi paskatījās uz Elzu. Vīra acis bija brūnas kā baraviku cepurītes un raudzījās Elzai pretī droši un pētīgi. Sievietei likās, ka vecis ielūkojas viņā dziļi dziļi, dziļāk kā parasts cilvēks.
— Es, he, he, vienkāršs sēņotājs, paši redzat, te dziļumos sēnes tā saaugušas, ka vai ar izkapti pļaun. Un ne man pateikt, kāpēc jūs te nokļuvuši. Varbūt ciema ļaudis zinās.

— No tik gardas tējas būtu nelāgi atteikties, — vecis pastiepa trauku Altai, lai viņa var ieliet. Jaunajai sievietei sāka likties, ka veča mati un bārda atgādina pelēkzaļus ķērpjus. Un drēbes… tās vairs neizskatījās pēc vienkāršas zemessargu uniformas, bet gan meistarīgi savītas no smalkiem zariņiem un meža zālēm, savukārt galvā vecis bija uztupinājis sūnām apdarinātu tāšu cepuri.

Dāvids un Maiks
Žaks bija neizsakāmi priecīgs par to, ka viņi beidzot arī sāk kaut kur kustēt. Pirmos brīžus suns pinās Dāvidam pa kājām, kamēr beidzot uzsāka vilkt viņu nopakaļ savā pavadā. Atlika cerēt, ka Žaks devās pareizajā virzienā.
Puika bija visai viegls. Varēja redzēt, ka viņa ķermenis ir visai stiegrains, kā jau pusaudzim, kurš no mazām dienām piekopis aktīvu dzīvesveidu.
Iet vedās grūtāk, jo abiem bija neērtāks nesamais.

[Roviela]

Alta ielēja vēl tēju un pasniedza to večukam, nē! Tas noteikti nebija parasts večuks - tāšu cepure, ķērpju bārda. Viņai prātā sāka rosīties bērnībā lasītās pasakas, visvairāk tā, Brigaderes, kur bija šādi Ķērpju vecīši, Sūnbārži un kā viņus sauca, botāniķe neatminējās. Visādā ziņā šis bija kas līdzīgs. Cienījams, saimnieks.
- Lūdzu, saimniek!
- Man šķiet, mums garo pupu vajadzēs, lai mājās tiktu, - sieviete ierunājās, pasmaidīdama.
- Tik' neesam atradušas zeltozola galotnīti, ko tur, augšā darīsim?

Viņa palika nopietnāka.
- Godājamo meža saimniek, vai mums nav kāds darbs te padarāms, pirms dodamies uz ciemu, lai mēģinātu mājās tikt?

[echo3]

Elza tādas acis bija redzējusi šamaņiem, bet nē, - šīs bija dziļākas, gudrākas, mazliet šķelmīgas, bet nebija viltīgas. Viņa viegli pašūpoja galvu, - Tēv, ne jau to es jautāju. Tikai vienas jūras krastā var dzintaru atrast. Teicies Latviju nezinām, tāpēc nejautāju par Baltijas jūru, bet par jūru, kas dzintaru krastā met. Un, re, esam sarunājuši.

Jūrasmāte... - Elza domīgi izrunāja. - Mēs esam īstā teikā iekļuvuši. - Izklausījās, ka sievietei nekas nebūtu pretī. Kad Alta nosauca večuku par meža saimnieku un pieminēja zeltozola galotnīti un garo pupu, Elza pasmaidīja.

[Ungaarijas ragas...]

— Var jau būt, var jau būt, — vecis pamāja ar galvu, kad Alta ieminējās par pupu.
— Teikā tu saki? — vīrs domīgi atvaicāja Elzai, bet tad saausījās un uzsmaidīja botāniķei. — Darbu gribās? Nu, man liekas, ka tūlīt tāds būs.

Tas tūlīt gan izrādījās vēl kādas piecas minūtes. Vispirms no meža dzīlēm elsodams, bet visādi citādi izskatīdamies ar dzīvi apmierināts, izrikšoja Žaks, vilkdams nostieptā pavadā sev līdzi Dāvidu. Puisis stiepa divas somas, no kurām viena bija Maika.
Drīz pēc viņa izsoļoja arī Maiks, uz rokām nesdams puiku. Varēja redzēt, ka zēniņš ir bezsamaņā.

Savukārt, Dāvids un Maiks, jau gabaliņu pirms nonākt pie sievietēm, bija sajutuši spēcīgu aveņu smaržu. Visbeidzot viņi ieraudzīja ceļabiedres un zemessargu formā ģērbušos vīru, kurš sēdēja uz celma, dzēra tēju un pētīja abus atnācējus. Blakus viņam stāvēja grozs ar sēnēm, pret kuru bija atslieta koka kūja.
Žaks, ieraudzījis vīru, vispirms pāris reižu ierējās, bet tad, ausis pieglaudis un asti nolaidis, mēģināja patverties pie Maika.

OOC: Pievērsiet uzmanību, raksts ir labots!

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 16.11.2010 15:58

[Grēkmeistars]

OOC: Dāvids savu lielo somu bija atstājis pie pārējiem. Viņš līdzi ņēma tikai nelielo jostas somu. Atpakaļceļā viņš nesa tikai Maika somu. Bet tas nav tik svarīgi (;

"Sveiki..." Dāvids smagi nopūtās un atbrīvojās no nastas. Viņš ļāva Žakam doties pie sava īstā saimnieka, jo nebija vairs iespējams noturēt nepaklausīgo, bet ļoti izpalīdzīgo dzīvnieku.
Dāvids uzmeta īsu, vērīgu skatienu vēl neredzētajam cilvēkam ar sēņu grozu, ieelpoja saldo, apetīti uzdzenošo aveņu smaržu, un tad pievērsās Elzai:
"Būs vajadzīga jūsu palīdzība. Paskat, ko mēs atradām mežā!"

Ilgi nekavēdamies, Dāvids izņēma no savas somas nelielo ūdens blašķi un vienā rāvienā to iztukšoja.

[Andromeda]

Iesoļojis klajumā, Maiks jutās diezgan aizelsies, par spīti tam, ka regulāri kopā ar Žaku trenējās skriešanā. Viņš saudzīgi nolika zēnu sūnās. Tad viņš pievērsās apkārtējiem, pamanīdams arī vīru ģērbušos formā, no kura Žaks manāmi izvairījās. - Žaks mūs aizveda līdz šim zēnam. Viņš gulēja bezsamaņā. Vienu brīdi viņš bija pamodies un sāka runāt mums nesaprotamā valodā, teikšu atklāti, pēc skata vien var pateikt, ka viņš nav Latvijas izcelsmes. Šķiet viņš ir sasitis galvu un viņam iespējams ir smadzeņu satricinājums.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 16.11.2010 18:37

[Roviela]

- Ak, žē...
Alta piecēlās. No medicīnas viņa neko īpaši nesaprata, bet grasījās mēģināt palīdzēt kā savādāk.
- Saimniek, mums vajadzētu tīru ūdeni, - viņa vērsās pie meža veča.
- Vai jūs nezināt, kur te būtu kāds avotiņš?

Sieviete bija gatava doties meklējumos.
- Zēni, tēja ir tur! Pašapkalpojaties, lūdzu.

[echo3]

Labi, ar to es tikšu galā. - Elza acumirklī bija kājās. - Izvelciet vēl kādu paklājiņu vai guļammaisu. Sūnas, - tas ir labi, bet šeit tās biezas, un, tātad, iekšā mitras. Nebūs labi, ja zēns vēl piedevām saaukstēsies. - Viņa aši paķēra no savas somas aptieciņu un ūdens blašķi. Kamēr viņas rīkojums tika pildīts, Elza apskatīja bezsamaņā guļošā zēna brūci. - Nu taču kāds viņam ir iebelzis! Nepavisam neizskatās nejauši. Runā svešā valodā? Izskatās kā no Kūpera stāstiem par Ziemeļamerikas indiāņiem. Arī kāds viesulis šurp atnesis?

Runādama Elza jau aši rīkojās, tīrīdama brūci. Pēc brītiņa viņa ļāva brīvprātīgajiem palīgiem pārcelt zēnu uz izritinātā paklājiņa, bet pati pabeidza zēna medicīnisko "apstrādi". Tad Elza palūdza, lai viņai atnes krūzīti ar jaunizvārīto tēju, bet pati palika sēžot zēnam blakus. - Nu mums ir divi, kas nav šobrīd tāli gājēji. Ar Lauru gan, - Elza paskatījās uz meiteni un pasmaidīja, - viss drīz būs kārtībā. Vien galva nedaudz pasāpēs. Bet, kā ar zēnu būs, vēl nevaru pateikt, bet tas nu būs no acīm jānolasa, kad atjēgsies. Viņš nežēlosies. Vienīgi varu cerēt, ka uzticēsies.

Pašās beigās Elza uzlika zēna roku uz viņa loka - kad modīsies, jutīs, ka ierocis blakus. Tad viņa uzrunāja biedrus, - Lūdzamas, metienes, tagad turieties no zēna pa gabaliņu, lai netrāpītos acīs, kad modīsies. Katra sveša seja viņam būs lieks pārdzīvojums.

(Kad Elza jūt, ka zēna elpa mainās uz atjēgšanos, viņa sāk darīt kaut ko tādu, ko no moderna mediķa neviens neiedomātos sagaidīt - Elza sāk klusi dziedāt ritmisku, gandrīz meditējošu melodiju bez vārdiem, reizē ar pirkstiem skarot zēna deniņus. Šamanisks rituāls. Kad zēns pietiekoši atjēdzies, Elza viņam iedod padzerties tēju.)

[Ungaarijas ragas...]

— Tīru ūdeni? Avotiņš? Hmm… Hmm… — vecis noglaudīja bārdu, tad piecēlās kājās, — Jā, atceros, vienam tā kā pagāju garām. Es tūlīt.
Viens mirklis vīrs jau bija nozudis mežā, nepagāja necik ilgs laiks, kad viņš jau bija atpakaļ, nesdams rokās prāvu armijas blašķi, kas Altai drīzāk izskatījās pēc ādas ūdens somas.
— Teitan būs, — vecais to pasniedza Altai, un piemetināja, — tīrs ūdens, svaigi smelts! Bet šito puikiņu es pazīstu, takš no tā ciema!

Elza saprata, ka zēnam iedots pa galvu ar kādu pamatīgu zaru, jo pie brūces malām varēja redzēt pielipušus nelielus mizas gabaliņus.

Sēņotājs sievietes dziedāšanā klausījās acis pievēris un brīžiem pat likās dūca kaut ko līdzi, kas savādi saskanēja ar Elzas ritmu.
Zēns atmodās pēc krietna brīža, mirkli gulēja tāpat, blenzdams lapotnē virs galvas, tad paskatījās riņķī un mēģināja strauji pieslieties sēdus.


OOC: Tur nav teikts, cik liela otra soma. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

[Beppo]

Elza likās atradusi vienu valodu ar veco vīru, arī Alta runāja pagalam jocīgi, uz Lauras rokas jau varēja manīt pāris kārtīgu kniebienu pēdas. Lai pamostos. Varbūt tas ir tikai pašas prāta radīts piedzīvojums, un viņa tūlīt pamodīsies slimnīcas gultā? Bet pamosties tā arī neizdevās, un nu meitenes acis pievērsās atnākušajiem puišiem.
— Pēc visa spriežot mēs ne tikai neesam Lavijā, bet pat Eiropā ne, kaut kādā paralēlajā realitātē, — žēli viņa noteica, žestikulēdama ar tējas krūzi, — lūdzu sakiet, ka šī ir mūsu kopīgā halucinācija. Ko mēs sapīpējāmies?

Pie šiem vārdiem meitene izvilka cigarešu paciņu un vienu arī aizkūpināja. Kāri ievilkusi plaušās dūmu, viņa turpināja:
— Bet JA šī nav halucinācija un mēs neesam neko sapīpējušies, tad ir pilnīgā pakaļā. Kas noticis ar mūsu gidiem un pārējiem? Un ja no Sāmsalas vai Zviedrijas mājās tikšanas veidi vēl ir zināmi un nopērkami, tad no kaut kādas Aizspogulijas — var tikai cerēt, ka iešaujot sev galvā tu pamodīsies savā gultā.

[echo3]

Tādu zēna reakciju Elza bija gaidījusi. Viņa nepārtrauca dziedāt - it kā viss būtu tā, kā tam jābūt - vien uzlika plaukstu uz puikas pieres un nedaudz pieturēja. Fizika paliek fizika, ja zēns negriežas uz sāniem, piecelties viņš nekādi nevar. Elza puikam maigi uzsmaidīja, tad noņēma plaukstu un ļāva zēnam ļoti lēnām uzslieties sēdus, turot vienu roku aiz zēna pleca, bet ar otru piedāvājot viņam kūpošo un smaržīgo aveņu lapu tēju.

Elza bija koncentrējusies uz ārstēšanu (o, jā, zinātniski runājot - psiholoģisko), tāpēc šobrīd nereaģēja uz biedru runāšanu. Viņai vajadzēja būt drošai, ka zēns izveseļosies, un šobrīd bija svarīgi nepieļaut, ka viņš pats sev nodara pāri.

[Grēkmeistars]

Dāvids kādu laiku vēroja Elzu darbībā, aizdomādamies, cik jauki, ka viņa vispār ir šeit...
Tad puisis ieslīga sūnās blakus jau samaņā esošajai Laurai un arī aizsmēķēja "miera nūjiņu."
"Tik traki?" Viņš vārgi pasmaidīja. "Es vēl joprojām neticu, ka mēs esam kaut kur TIK tālu. Tas nav iespējams. Protams, šis zēns neizskatās pēc vietējā, bet nav pamata uzreiz domāt, ka esam citā realitātē. Lai gan par gidiem es nezinu. Žaks viņus neatrada. Jādomā, ka šie būs aizpūsti uz velnszinkurieni, bet vispār tas viss ir dīvaini..." Dāvids izpūta dūmu un nodomāja, ka šis ir no tiem ceļojumiem, kurus gribas tūlīt pat izbeigt un doties mājās.
"Kā tava galva?" Viņš atkal pievērsās Laurai.
"Un kas ir šis vīrietis?" viņš jautāja mazliet klusāk.