Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Grēkmeistars]

"Ei, viss labi..." atsaucās Dāvids, pats nedaudz izbīdamies no zēna pēkšņās atžirgšanas. "Nomierinies." Viņš draudzīgā manierē pacēla rokas.
Un tad viņš nezināja, ko teikt. Sāka likties, ka varbūt šis zēns nav īsti runājams.
"Tev ir sasista galva..." viņš uzrunāja savādnieku, zīmīgi norādīdams uz savu pakausi.

[Andromeda]

Tas gan ir viens. Tikko vēl gulēja kā tāds baļķis un nu jau kājās.Maiks ātri noreaģēja uz Žaka rūkšanu un stingrāk saņēma pavadu. - Mierā, kuš! Būs labi Žak!Viņš centās nomierināt suni, otru roku paceldams tāpat kā Dāvids. - Mēs Tev nevēlam ļaunu, friends?

[echo3]

Elza bija saskatījusi vāveri priedē. Brīdi palūkojusies uz zvēriņu, sieviete gāja atpakaļ. - Liela vāvere, tur, diezgan augstu kokā. - Viņa informēja Altu un Lauru.

Elza ērti apsēdās un tikai tad atbildēja Lauras izteicieniem. - Viesulis mūs rāva jūrā iekšā, nevis nesa iekšzemē, tāpat tas nevirzījās uz līča pusi. Sāmsala ir tuvākais, ja neskaita Kolkas bāku - nu, uz bākas salas mēs noteikti neesam. Un man nez kāpēc liekas, ka mēs neesam arī Sāmsalā - tur nav šādu mežu. Telefoniem te nav zonas, tā ka GPS nav izmantojams. - Tad viņa jauki pasmaidīja un nobeidza, - Starp citu, Tavs minējums par Oza zemi var izrādīties tuvāks īstenībai kā viss cits, jo neviens dabisks viesulis nespēj paveikt to, ko izdarīja mūsējais.

[Ungaarijas ragas...]

Zēns, redzēdams, ka suns pie viņa netiek un abi svešinieki akurātiņ arī neuzbrūk, izmantoja izdevību, lai pielēktu kājās.
— Keigā naihi? — viņš ierunājās un viegli sagrīļojās, acīmredzot pēc tik straujas piecelšanās sareiba galva. Taču puika noturējās kājās, lai gan palika manāmi bālāks, jautājoši paskatījās vispirms uz Dāvidu, tad Maiku, — Frencs?

Nesagaidījis atbildi, viņš atkal sakņupa, atbrīvodamies no kuņģa satura.

[Beppo]

—  Tas cilvēks tiešām ir jocīgs, — piekrita Laura, sarauktu pieri pētīdama trakā vīra ietērpu, bet tūlīt arī fotoaparātu izslēdza. Bilžu pētīšana ātri vien spēja noēst baterijas, — Vēl tikai viņam zobena pie sāniem trūkst, lai būtu kā pa taisno no Aleksandra augstumiem.

Un iespējams, Elza tomēr bija gan gana veca, lai viņas pieskaitāmību varētu apšaubīt. Nu kā var ticēt blēņām par Oza zemi un nez kādiem pārdabiskiem viesuļiem.

— Tad jau mēs būsim Sāremā, pāri jūrai taču mūs nevarēja aiznest, un Sāremā ir visai biezi apdzīvota, vai ne? Tiksim uz kādas šosejas, nostopēsim līdz Kuresārei, atradīsim, kur naudu samainīt, vai bankomātu, un brauksim mājās.

Ō, iespējams, šīs brīvdienas tiešām izvērtīsies par piedzīvojumu. Prātā jau Laura meklēja piemērotākos vārdus sarunai ar Kasparu, lai paskaidrotu, ka viņa nav vis kaut kur pie Mazirbes, bet pavisam citā valstī.

[Roviela]

- Meitenes, tēju negribiet?
Tā bija Alta, kas bija tikusi galā ar tējas vārīšanu, un tagad taupības nolūkos izslēdza prīmusiņu.
- Man nav ne jausmas, kur mēs esam, bet es tūlīt sīkāk papētīšu, kādi te ir augi, un kādam kontinentam tie atbilst, - viņa jautri nobeidza. Nebija taču ticams, ka viņi būtu nez kādā svešā kontinentā, vai ne?
Paņēmusi savu tējas krūzīti, botāniķe rūpīgi sāka pētīt, kādi augi tad te ir, un uz ko tie vedina domāt.

[Andromeda]

- Kas tā par valodu?Maiks brīnījās dzirdot zēnu runājam, lai gan pēdējais vārds izklausījās dikti līdzīgs viņa nupat pieminētjam angļu vārdam friends. - Friends, friends, draugi. Viņš atkārtoja, bet tad zēns jau bija četrāpus zemē. - Neesmu ārsts, bet šim jaunēklim iespējams ir smadzeņu satricinājums un ja tā, tad viņam nevajadzētu skraidīt uz riņķi.

[Grēkmeistars]

"Neizklausās pēc nevienas man zināmas valodas," Dāvids atbildēja Maikam.
"Pie velna... šķiet, ka viņš galīgi nav vietējais. Vai arī tieši otrādi... mēs te neesam vietējie," viņš smagi nopūtās. "Kā darīsim? Vedīsim viņu mums līdzi pie pārējiem? Atstāsim? Nezinu, vai viņš spētu mums kaut ko pastāstīt, bet palīdzība viņam laikam gan ir vajadzīga."

[Andromeda]

- Tev taisnība Dāvid! Te kaut kas nav tīrs vai nu mēs esam nokļuvuši kaut kur ne tur vai arī šis dīvainis. Bez maz kā filmēšanas vietā, kur filmē filmu par indiāņiem.- Atstāt, nebūtu prātīgi. Ar viņu nav labi.Maiks vēlreiz kārtīgi nopētīja zēna izsaktu un dīvaino ietērpu.- Tikai jautājums vai viņš gribēs nākt mums līdzi.

[Ungaarijas ragas...]

Alta
Apkartne izkstījās neskarta, kā viens no tiem mežiem, kur cilvēks savu kāju nav spēris. Viesulis viņus bija iemetis damaksnī. Ierastās sūnas, zemeņu mētras, tur kur klajāks — ērgļpaparžu audzes, raksturīgie lakstaugi. Un ozolu baravikas, ja vien ieskatījās, te šur te tur varēja pamanīt to pelēcīgi brūnās cepurītes.

Maiks un Dāvids
Zēns pa to laiku, pabeidzis rīstīties, noslaucīja ar delnas virspusi muti un piecēlās kājās. Viņš juta kaunu par to, ka izrādījis šitādu vājumu. Savāca savu dunci un loku, un sakarināja tos kur vajag, attiecīgi, vienu pie gurniem, otru uz muguras. Puika vēlreiz nopētīja svešiniekus.
Ko viens no viņiem bija teicis: — Draugi? Unolei?
Tad viņš papurināja galvu, it kā būtu, ko nepareizi pateicis un izteica vēl vienu vārdu: — Vējss?
Žaks turpināja neuzticīgi vērot puiku.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 14.11.2010 20:20

[Roviela]

Alta piebikstīja kokiem, piebikstīja baravikai. Paraustīja plecus. Tad atgriezās pie pārējām gaidošajām.
- Cik es varu saprast, tad kontinentu mainījuši neesam. Nemanu neko, kas nebūtu parasts Eiropas augs. Mežs gan pavisam noteikti ir mežonīgs, dabisks, vārdu sakot, to cilvēks nav stādījis.
Viņa apsēdās un izstiepa kājas.
- Te aug baravikas.
Sieviete nepieminēja smalkākus botāniskus dalījumus.

[Andromeda]

- Vējš? Tevi arī kaut kur aizpūta vējš? Maiks norādīju uzdebesīm. Un tad Tu nokriti un sasiti galvu?Viņš turpināja žestikulēt un, pieminot sasisto galvu, pieskārās pakausim.- Vai Tu mūs saproti?

[Ungaarijas ragas...]

Maiks un Dāvids
Neizskatījās, ka puika īpaši saprastu, ko Maiks vaicā, jo viņa seja neizpratnē saraucās.
— Aia nē nīsihijo, — puika izskatījās samulsis, tad pamāja ar roku, kā aicinādams līdzi, — Neheik!
Viņš joprojām izskatījās bāls, taču gaita likās droša, kad zēns, paskatījies apkārt un sapratis, kur īsti atrodas, devās dziļāk mežā.

[echo3]

Normāls viesulis vispār mūs nekur nevarēja aiznest. - Elza cēlās kājās, lai dotos pie kārdinoši smaržojošā tējas katliņa. - Šķiet, skolā vēl joprojām turas pie idejas, ka viesuļi priekšmetus pārnēsā. Ne fizika, ne meteoroloģija to neapstiprina. Virpuļviesuļi priekšmetus parauj gaisā, iegriež un aizmet. Lūk, Oza zemes viesulis gan ir slavens ar cilvēku, suņu un dzīvojamo vagoniņu pārcelšanu pasaku zemē. Mūsu viesulis mūs tiešām nesa, un tur ir, ko padomāt. - Tad viņa turpināja, - Vai tēju vēlies? Ja no sēdēšanas galva nereibst, tad vari mēģināt celties kājās un mazliet pastaigāt.

Gribam tēju! - Elza atsaucās Altai un, izvilkusi savu termoskrūzi, gāja ieliet jauki smaržojošo vārījumu.

[Grēkmeistars]

Dāvids cerīgi uzlūkoja Maiku.
"Šķiet, ka viņš zina, kur mēs atrodamies."
"Sekosim?" Kā nekā, mums ir Žaks...

[Ungaarijas ragas...]

Maiks un Dāvids
Varbūt zēns arī zināja, kur viņi atrodas, bet tālu viņš netika. Nogājis labi ja piecus soļus, puika apstājās, kā sastindzis un tad noslīga zemē, atkal iekrizdams bezsamaņā.

Elza, Alta, Laura
— Laba diena, meitiņas, — pēc Elzas izsauciena par tēju, atskanēja vecišķa balss. No tuvējiem kokiem bija izniris jau vecuma saliekts vīrs, kurš ar kreiso roku balstījās uz koka kūjas, labajā stiepa grozu, kurā rēgojās baravikas. Mugurā viņam bija vecs, kamuflāžas krāsas zemessargu mundieris — bikses, ciet aizpogāta jaka un naģene, no kuras apakšas spurojās gaiši pelēcīgi mati, pārējo galvas daļu sedza tikpat spuraina un kupla bārda un ūsas. Kājās gan vecim bija lūku vīzes.
— Eju pa mežu, lasu sēnītes, domāju, kas tik labi smaržo. Nākšu paskatīties, a te smukas meitas priekšā. Arī sēņot nācāt? — vīrs jau bija paguvis apsēsties uz sūnaina celma.

[Roviela]

Alta nopētīja sēņotāju. Itin kā nekas īpašs, bet tāds frencis? Un vīzes? Vasarā!
- Labdien, labdien! - viņa atsaucās.
- Nāciet vien, piesēdiet. Tēju gribēsiet?
Jaunā sieviete sāka rosītēs, lai sameklētu vēl kādu dzeramtrauku. Kad nu tāds bija atrasts un tēja ielieta un pasniegta, ja večuks to vēlējās, tad varēja runāt tālāk.
- Ozolu baraviku te ne mazums, pati redzēju, tiešām labs brīdis sēņošanai, bet nē, saimniek, mēs nenācām sēņot, un, vispār, esam apmaldījušās. Jūs pirmīt nemanījāt te tādu lielu viesuli? Tas mums galvas nojauca, un re - mūsu draudzene pat galvu sasita, un tā mēs te sēžam un nezinām ne rīta, ne vakara, ne dienu, ne nedēļu, ne kurā pasaules malā. Jūs pat neticēsiet, bet pirmīt pie jūras bijām, bet tagad kur tā ir? Tīras briesmas ar tiem viesuļiem. Labi, ka dzīvas esam.

[echo3]

Sveicināts, tēv, sveicināts! - Arī Elza laipni atsaucās svešinieka sveicienam. Nu laikam jau nekur prom no Latvijas tomēr viesulis viņus nav aiznesis, ja vietējie latviski runā. Pagaidījusi, kamēr Alta pasniedz vīrietim tēju, viņa turpināja, - Jā, mums šodien tādi neparasti piedzīvojumi, tad nu varbūt, tēv, izpalīdzēsi. Kā sauc šo vietu? Kā sauc tuvāko pilsētu un kā līdz tai nokļūt? - Jocīgi, ka vīzes vīrieša kājās Elzu neuztrauca nemaz, lai gan pēdējoreiz viņa tādas valkājam bija redzējusi savā agrā jaunībā. Nē, ne gluži - Sibīrijā un Mandžūrijā tā staigāja vēl krietni nesenākos laikos.

[Andromeda]

- Tā mēs tālu netiksim!Maiks nopūtās, kad zēns atkal bija saļimis.- Varbūt mums labāk atgriezties pie pārējiem un tad kāds viņam varēs palīdzēt ar kādām zālēm vai ko tamlīdzīgu, jo man nekā tāda nav.Viņš centās atsaukt atmiņā, ko bija sametis somā no aptieciņas lietām. - Es varētu viņu nest, bet tev, Dāvid, būs jāpaņem Žaks un mana soma. Ja viņš zinās, kur esam tad noteikti varēs mums parādīt arī no tās vietas, kur mēs no gaisa nokritām.

[Ungaarijas ragas...]

Alta, Elza, Laura
— Nu kā var negribēt kaut ko, kas tik jauki smaržo! — sēņotājs tik priecīgi izsaucās, ka bija skaidrs, ka vienīgi pieklājība viņam neļāva uzreiz prasīt tēju.
Dabūjis trauku un skaļi no tā iestrēbis dzērienu (karsts taču), vecis novilka: — Ū, labs gan, šitik garšīgu aveņu tēju sen nebiju dzēris.
— Bet par to viesuli runājot. Bija gan, bija gan… Uzbrāzās te tāds brāziens, ka domāju, tūlīt mani ar visu sēņu grozu un pus' mežu pa gaisu gaisiem aizraus, kazi līdz pašai jūrai aizraus. A ko es tur tāds vecis darīšu? Jūrasmeitām govis ganīšu, vai? — bārdainis nosmējās un iestrēba vēl vienu malku.
— Saprotu, saprotu, palīdzēt tev, meit, gan nespēšu, — vīrs paskatījās uz Lauru, — Pati redzi, no manis tikpat liels zāļotājs, kā no vilka aitu gans. Taču, kur esat gan varu pateikt. Šito mēdz par Trejdeviņu mežu saukt. Iesiet rītu saulei pretī, pie Trejdeviņu kalniem nonāksiet, sekosiet vakara saulei, arī līdz jūrai nonāksiet.
— Tuvāko pilsētu nepateikšu, bet ciemu gan. Jums, vei, uz to pusi jādodas, — vīrs pamāja dienvidaustrumu virzienā, — Ne pārāki tālu, līdz vakaram vajadzētu nonākt.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 15.11.2010 14:09