Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[echo3]

Mēs neviens nerakstām savu likteni pats. - Enviks filozofiski noteica. - Ir tik daudz lietu, ko nevaram izvēlēties. Grūti ir tad, ja mēs nevēlamies to pieņemt. Ik brīdi, ik mirkli dzīvot nevis sapņot.

Plānus izpētīt nevēlaties? Es tos līdzi neņemšu. - Tas jau tika teikts pavisam lietišķā tonī.

[Roviela]

Lēla papurināja gavu.
- Es tāpat tos nesaprotu, - viņa atzinās.
- Jums būs mani jāpieskata.

[Elony]

"Liktenis nepastāv. Mūsu dzīves, tas ir tas, ko mums dot daba un tie, kas mūs audzina, kombinācijā ar paša izvēli un gribu. Un pēdējais dominē pār visu pārējo." Dženesis noteica. Viņš aizdomīgi noskatījās uz tauriem. "Nez kādu zālīti šie pīpē..."
viņš papurināja galvu un arī apskatīja plānu un gaidīja Sidu.

[Ného]

Nu nabagais var veidot savu likteni krietni vairāk nekā bagātais, jo kāds bagāto vienmēr izmantos, kamēr nabago liks mierā, jo nekam citam viņš neder, kā nemaisīties bagātajam pa kājām un pildīt viņa uzdevumus. Bet tas tiesa, ka neviens pilnībā nevar mainīt savu likteni.

Kādēļ tu neņemsi tos plānus? - Akants jautājoši lūkojās uz Enviku.

[Roviela]

Lēla ieraudzīja sev pie kājām mazu puķīti un tagad notupās zemē, lai to aplūkotu.
- Ak, nu jūs jau atkal nesapratāt... - viņa tā, starp citu runāja, visu uzmanību veltot puķītei.
- Liktenis nav persona, liktenis ir apkārtne, tas, ko nevari ietekmēt pats, nevis kaut kas, kas iepriekš noteikts...

Viņu pārāk neinteresēja zāle, kuru pīpēja taurēni. Puķīte bija interesantāka. Viena pati te tāda. Meitene paskatījās apkārt - jā, viena pati, turklāt pavisam neredzēta. Lēla sāka runāties ar puķīti. Tik un tā nekā cita nav, ko darīt, kamēr viņi gaida Sidu.

[echo3]

Neņemšu tādēļ, ka jau iegaumēju. - Enviks atbildēja Akantam. Un pasmaidīja, - Vai es teicu, ka viss ir iepriekš nolemts? Nav. Vai tas, ka mēs visi te esam kopā, ir mūsu griba? Nav. Bet gan vienu, gan otru var pieņemt, un dzīvot.

[Roviela]

Lēla čubināja puķīti un klausījās tikai ar vienu ausi.
- Kāds teica, ka likteņa neesot... - viņa izklaidīgi runāja, apbrīnojot puķītes smalkās lapiņas.

[Ného]

Labi, tad iedod man arī apskatīt plānus. Laikam jau jāatstāj plāni šeit, lai paliek īpašniekiem, varbūt kādreiz noderēs, ja nu kāda ceļi atkal vedīs garām viņiem uz pili. Mums būs atmiņa. Tāpat, lai gadījumā, ja mēs tiekam noķerti, lai neraisītu aizdomas.

[echo3]

Ņem. - Enviks padeva Akantam plānus.

[Elony]

"Nezinu, kā jūsu tautās, bet manā ar likteni saprot ko tādu, kas attiecas uz nākotni. Proti lietas, kas nav notikušas, bet jau nolemts. Nevar teikt, ka liktenis ir apkārtne, vide kur dzīvojam, jo mēs to varam ietekmēt. Mēs to darām visu laiku, pat ja neapjaušam." Dženesis teica.

"Un mūsu liktenis nav šeit būt, kāda persona pauda savu vēlmi iesaistīt mūs spēlē un mēs visi piekritām. Mums vienmēr ir izvēle, pat ja kāds iegūtu mūsu spēka vārdu, mums būtu izvēle - pakļauties vai mirt. Bet tieši konflikts starp to, kas mūsos ir iedzimts un mūsu spēju izvēlēties padara mūs par haosa būtnēm."

[Roviela]

Lēla runājās ar puķi, un tas, ko teica Dženesis, viņai "aizkāpa" tikai pēc brītiņa.
- Mēs nevaram visu ietekmēt. Nu nekādi, un nevajag arī, pat dievi nevar. Un kā tava tauta sauc to, no kā nav iespējams izvairīties? Jūs dzīvojat mūžigi? Jūs vienmēr paliekat jauni? Jums nevajag ēst? Jā, var gan to ietekmēt. Var neēst un nomirt badā. Jūs izvēlējāties piedzimt? Paši? Ir daudz kas mums apkārt, ko mēs nevaram ietekmēt, un tas viss mijiedarbojas ar mums. Tādā ziņā ir šis un tas nākotnē nemaināms, bet to gan nevar dēvēt par likteni. Vienkārši nav cita vārda, kā apzīmēt neietekmējamās lietas, kuras ietekmē pašu.
Un meitene atkal pievērsās puķītei.

[Elony]

"Kad mēs esam mazi, mūsu rīcību nosaka instinkti, tāpat kā dzīvniekiem, bet ar laiku mēs tos pāraugam. Nāve nav nenovēršama, nāve ir viens no šīs pasaules kārtības likumiem, bet ja ir pietiekami stipra griba un zināšanas, to var apiet, kā to izdarīja Gunda un iespējams, Lesta. Ja es dabūtu Filozofu akmeni..." Dženesis uz brīdi likās aizdomājies.
"Nu, labi, ja uz pasaules nebūtu saprātīgu būtņu, tad var teikt, pastāvētu vienota kārtība, kad augi un dzīvnieki attīstās, pieaug un mirst, satrūd un no viņu pārpalikumiem rodas jauna dzīvība. Tāds būtu sakārtots visums, kur dievu noteiktā kārtība darbojas nemainīgi.
Bet saprātīgas būtnes piedzimt līdzīgi dzīvniekiem, nevarīgi un tās vada instinkti. Viņi ir daļa no dabas, līdz viņu saprāts attīstās. Daži izvēlas plūst pa straumi, ļauties tam, kā viņus ietekmē apkārtējā vide un citas saprātīgās būtnes. Daži izaicina visuma kārtību un to maina, izmantojot Spēka vārdus. Patiesībā ikviena saprātīga būtne nevar dzīvot harmonijā ar šo visumu, jo visums un tā likumi ir bezkaislīgi un nemainīgi. Mums visiem piemīt jūtas un kaislības, kas ietekmē mūsu lēmumus un domas. Un tāpēc mūsu rīcība, pat ja vērsta lai darītu laba, var radīt ļaunas sekas. Tas nav liktenis, tā ir saprātīgo būtņu īpatnība.
Lūk, dzīvo šamanis, kurš dziedē kokus un dzīvniekus, cenšas dzīvot harmonijā ar dabu, ar visuma likumiem. Viņš iemīl kādu meiteni, bet viņa nomirst. Šamanis savās bēdās cenšas viņu atdzīvināt, bet rada dzīvo mironi. Jo viņa jūtas un gribas izvēle ir pret šīs pasaules kārtību. Lai cik ļoti viņš vēlētos dzīvot harmonijā ar pasauli.
Šai pasaulei nav vajadzīgs, lai mēs izmantotu Spēka vārdus. Bet mēs to darām, jo to vēlamies. Jo mēs izvēlamies to. Katra mūs maģija un lēmums ietekmē šo pasauli. Raugi, Lesta izlēma pateikt, kā atbrīvoties karalim Vejam no lāsta un rezultātā, garas notikumu ķēdes galā tagad mums ir Domicels, kurš vēlas sākt karu. Tas nebija liktenis. Ja Vejs būtu nomiris, Domicels un Sids dzīvotu kopā. Viņu vecāki neizrādītu pārmērīgas rūpes par Ranfu, Domicels nepaliktu greizsirdīgs, nesāktu pīties ar dēmoniem, nepatriektu savus vecākus... un tā tālāk.
Nav likteņa.
Ir visums un tā likumi.
Un ir saprātīgas būtnes, haosa nesēji."

[Ného]

Redz, mēs katrs nākam no dažādām sabiedrībām un katrā ir savas tradīcijas, kas attiecas uz likteņa skaidrošanu. Un patiesībā tās visas ir patiesība. Jo šis skaidrojums ir mums galvās, kas tad arī rada šo likteni, katram nejaušajam un tīšajam notikumam piedēvējot kādu īpašību. - Akants atspiedās pret mājiņas sienu un turpinājā spriedelēt - Mana tauta uzskata, ka savu likteni raksta pats cilvēks un senču gari, kas dod mums zīmes. Tās mēs tulkojam un ejam rādīto ceļu. Pat ja mēs izvēlamies neiet, mēs tam sekojam, jo izvairāmies no tā. Neprasot šīs zīmes mēs paši izvēlamies savu ceļu, prasot, to dara citi, pat ja mēs paši sakām pēdējo vārdu.

[Roviela]

- Tā var būt taisnība, ko Tu saki, Dženesi, bet taisnība ir arī Akantam, - Lēla iestarpināja. Viņa joprojām tupēja zemē un priecājās par puķīti.
- Man šķiet dīvaini, ka Tava cilts tik labi zina atšķirību starp saprātīgu būtni un nesaprātīgu. Mana to skaidri nezina. Izvēle - iet pa labi vai pa kreisi, ir visam, kas kustās. Vabole ir saprātīga? Viņas soli noteica tikai apkārtne vai tas, kas viņā ir no dzimšanas? Nē taču! Mana cilts cieši tic, ka visam ir savs sākums un ir savs gals, un mūžīga nav nekā, un tas ir labi. Daudz dažādu sākumu un galu, un visi ir blakus un saskaras cits ar citu dažādi, vai arī nesaskaras. Tie, kas saskaras, mūs ietekmē, un tos ietekmējam mēs, un tas ir dabiski. Tie, kas zina Vārdus, ietekmē vairāk, un tā ir visa starpība. Ir vairāk un ir mazāk, bet pavisam nemaz nav. Un tas ir līdzsvars un harmonija. Jā, ar visiem mums, kas spējam ietekmēt vairāk, ir līdzsvars. Ja tas tiktu tiešām izjaukts, tad šī pasaule, kādu to redzam, ietu bojā. Uzreiz un pavisam. Jo spēcīgāks topi, jo kļūsti apdomīgāks rīcībā. Ja tā nav, tad saceļas citi spēcīgie, un uzsāk karu. Viņi, kas saceļas, nemaz var nezināt, ka tas tāpēc, lai saglabātu līdzsvaru.
- Nē, nē, Spēka vārdu izmantošana ir šīs pasaules sastāvdaļa, Dženesi. Ja apkārt ir maģija, un tā ir, un ir Vārdi, tad ir tikai dabiska lietu kārtība, ka to kāds izmanto. Tas, ka tie ir, nosaka to, ka esam mēs, kas tos spēj izmantot, nevis otrādi. Mūsu spēja izmantot Vārdus radās vēlāk par Vārdiem pašiem.

[echo3]

Enviks īpaši gari netaisījās diskutēt, vien piebilda. - Mēs izvēlējāmies šo ceļu? Nē. Mēs uzzinājām par to, kad izvēlējās mūs.

Puisis atspiedās ar muguru pret koka stumbru un noteica, - Labāk apdomāsim, ko tālāk darīt.

[Elony]

"Es šeit neesmu tāpēc, ka Gunda izvēlējās mani, bet tādēļ, ka piekritu sekot viņas ceļam." Dženesis atteica. "Es varēju arī atteikties un būtu tā arī darījis, bet manīju, ka šis ceļojums man dos personīgu labumu. Es jau esmu iemācījies vairākus jaunus spēka vārdus un tas ir tikai sākums. Cita lieta, ka Gunda izvēlējās mūs tāpēc, ka zināja, ka mēs neattieksimies, bet tas nav liktenis, bet gan Gundas zināšanas un spriestspējas.""

"Ar spēka vārdiem dievi radīja šo pasauli, augus un dzīvniekus. Lai pasaule eksistētu, spēka vārdi nav jālieto. Zāle un koki tāpat aug, dzīvnieki un cilvēki tāpat piedzimt, aug, barojas, vairojas un mirst.
Bet mēs esam būtnes, līdzīgas gan dzīvniekiem, gan dieviem. Mēs spējam izmantot spēka vārdus kā dievi, bet mums nav gudrības, lai to darītu pareizi, neļaujot, lai mūsu lēmumus neaizēno mūsu emocijas un jūtas. Un pat ja mēs vadāmies pēc tīras loģikas, tik un tā varam kļūdīties.
Šī pasaule ir veidota uz taisnīgiem un bezkaislīgiem likumiem, katram spēkam ir pretspēks, lai degtu ugunskurs, tev ir jāmet tajā malka, lai tu justos paēdis, tev ir jāapēd kaut kas ēdams. Jo, lai kaut ko iegūtu, kaut ko ir jāatdod, turklāt tam, ko tu atdot, ir jābūt līdzvērtīgam tam, ko vēlies iegūt. Tāds ir pasaules likums.
Mēs iegūstam spēka vārdus un tos izmantojot varam darīt lietas, kuras nevar citi. Bet ko pasaule par to no mums ņem pretī? Jo par velti tas nenāk.
Man liekas, ka spēka vārdi daļēji ir ārpus pasaules kārtības. Spēka vārdi ir veids, kā mēs piekļūstam likumiem, kas regulē šo pasauli, bet nav likumu, kas regulētu spēka vārdus, tāpēc izmantojot spēka vārdus, mēs vairojam haosu.
Tāpēc arī maksa par to, ka mēs varam izmantot spēka vārdus ir tas, ka mēs pasaulē vairojam haosu. Vairāk nekā tie, kas nelieto spēka vārdus. Nav svarīgi, vai mēs mākam nogalināt ar domu spēku, mest ugunsbumbas, radīt postošas vētras vai arī spējam veikt tādas "jaukas" lietas kā palīdzēt augt augiem, sadziedēt brūces vai radīt saules gaismu. Tas viss ir pretdabīgi, pret dabas likumiem, neievērojot līdzsvara principu.
Un tāpēc veicina haosu."

Viņš apklusa, nogrimis domās.
"Labi, Envikam taisnība, jābeidz filozofēt. Jāsagaida Sids un jāuzzin, kad viņš būs gatavs iet ar mums."

Šo rakstu rediģēja Elony: 08.06.2009 10:05

[Ného]

Akants bija aizvēris acis un atspiedis arī galvu pret mājiņas sienu. Viņš vairs neklausījās citos, bet bija it kā iegrimis sevī, koncentrējās - Interesanti!

[Roviela]

Lēla bija noklausījusies Dženeša teikto. Viņa mazliet neticīgi pašupoja galvu, bet neko neiebilda un atkal pievērsās puķites izpētei un sarunai ar to.

[zenofeX]

Krokuss nepiedalījās šajā sarunā, viņš, kāmēr varēja, pētija karti, un tad, kad tā tika sarullēta, pamāja kaut kam sev priekšā.

"Plānus arī es atceros", viņš noteica.

Tie, kuri bija uzmanīgi vērotāji, pamanīja, ka Krokusa "galvassegā" uzziedējuši daži balti ziediņi, kuru agrāk tur nebija.

"Jādodas uz pili, ko citu" viņš atbildēja Envikam, "vienīgi, kā jūtas Sids? Varbūt vajag dienu atpūsties? Mēs ar Lēlu pa to laiku varētu mēģināt atrast kādu jaunu veidu, kā saārstēt brūces, pabradājot pa vietējām pļavām."

"Mūsu pusē saka, ka liktenis ir līks večuks", viņš noteica, kad saruna par un ap to bija apsīkusi.

[Elony]

"Liekus večukus viegli piebeigt." Dženesis noteica. "Es neiebilstu pagaidīt, ja Sids justos labāk. Bet varbūt viņš jau tagad jutīsies labāk? Likās, tik apņēmīgs, kad vēlējās runāt ar saviem vecākiem." viņš paraustīja plecus un paskatījās uz Akantu.
"Kas tev liekas interesanti? Ko tu vispār tur dari?"