Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Elony]

"Nu labi, pieņemsim, ka esi īstais." Dženesis paraustīja plecus.

[Sindra]

Tauri skatījās pārmaiņus viens uz otru, tad uz pēkšņi uzradušos Enviku.
Viņi neiejaucās un ļāva biedriem atkal sasveicināties pacietīgi gaidīdami, kad biedri būs gatavi viņiem sekot.

[echo3]

Kas notika ar jums? - Enviks prasīja biedriem, bet skatījās uz tauriem. - Vai Saules amulets nepazuda līdz ar mani? Tas bija man rokā. Un kas ir šie karotāji?

[Roviela]

- Iesim vien tālāk, - Lēla vedināja, - pa ceļam arī var runāt.
Kad viņi jau soļoja tauru pavadībā, meitene sāka stāstīt.
- Amulets palika, tagad tas ir pie Dženeša. Pēc tam, kad tu tik pēkšņi pazudi, mēs satikām Vēja garu cilts karotājus, kas bija steigušies izpētīt, kas tāds pēkšņi notika tik netālu no viņu ciemata. Viņi ir jauki un viesmīlīgi, tiešām. Nakti mēs pavadījām ciematā, un tagad pēc viņu cilts šamaņa padoma dodamies aprunāties ar Domicela vecākiem. Būšot jāiet kāda stunda. Tas īsumā.
Viņa parādīja ar roku visapkārt.
- Redzi? Kāda zāle! Tas tāpēc, ka Zemes māte ir apmierināta ar Vēja garu cilts dzīvi, un viņi dzīvo saskaņā ar to. Dēmoni toties grib padzīt viņus, un te ierīkot tuksnesi, kur nav nekā dzīva, un tāpēc viņi ir naidā. Ja nebūs vairs Domicela, kas vada dēmonus, tad ir cerība, ka tie atgriezīsies savās alās, un vairs netraucēs.

[echo3]

Noklausījies, ko saka Lēla, Enviks pieklājīgi paklanījās pret taurēniem. - Dēmoni zinot, kā radīt miglu vai ko tamlīdzīgu, lai tā aizsegtu Sauli, un viņiem būtu iespējams dzīvot virs zemes. Es to, ar kuru runāju, brīdināju, ka senas hronikas vēsta par tādu pasākumu neizdošanos. Un es tā arī nesapratu, kāpēc esmu viņiem vajadzīgs. Dēmons burtiski lūdzās. Atstājās tikai tad, kad teicu, lai taču pameklē brīvu zemi un netraucē tiem, kam Saule vajadzīga. Varbūt viņu alām kas noticis, un šie tur vairs nevar dzīvot? Tagad tikai karošot, jo visi te esot ienaidnieki, gribot šos padzīt. Galināšot nost arī mani, bet atkal - nez kāpēc pat nemēģināja. Atbūra atpakaļ.

Enviks palika domīgs. - Kā tas, kas mani sagūstīja un tagad atlaida, zināja, kur esat jūs?

[Elony]

"Kā to zināja Lesta?" atvaicāja Dženesis. "Ja šamanis ir varens, viņam ir visādas iespējas noskaidrot to, ko vēlas. Man šķiet, ka tevi dēmoni gribēja dēļ tavām spējām. Bet varu arī kļūdīties."

[Sindra]

Par Envika teikto, ka demoni spēj apslāpēt saules gaismu taurēni izskatījās tā kā nedaudz saskumuši.
Bet viņi neiejaucās biedru sarunās un veda viņus tālāk.
Ceļš iegriezās jaukā mežā. Saules stari apspīdēja taciņu pa kuru biedri gāja.

Taču, kad visi jau bija tikuši mežā dziļāk vienā brīdī taurēni palika tādi kā saspringušāki un palēlināja soli.
Tur priekšā kaut kas ir. viens no karotājiem ierunājās.
Nu kādas divas personas. otrs atteica un pamāja, ka domā, ka viņi var turpināt ceļu.

Paejot vēl kādu gabalu uz priekšu uz ceļa varēja manīt divus stāvus. Meiteni un bruņinieku.
Ieskatoties vērīgāk tie abi bija Klēra un Sids.

[Roviela]

- Vai! - Lēla iesaucās, - tie taču Klēra un Sids! Kā viņi te tikuši?
Viņa bija ļoti priecīga, bet pārsteigta arī.

[echo3]

Un ko viņi zina par manām spējām? Es tajā grotā pat zobenu neizvilku... - Enviks nepabeidza, jo ieraudzīja uz ceļa meklējamos biedrus.

Skaisti! - Enviks izsaucās. - Mēs gribam viņus glābt, bet viņi jau paši tikuši galā.

Šo rakstu rediģēja echo3: 01.06.2009 19:56

[Sindra]

Izdzirdot balsis Sids palēlināja gaitu un paraudzījās uz priekšā redzamajām personām.
Lūk! Viņi panākuši mums pretī. Jauki. puisis pasmaidīja un devās pretī Klēras biedriem.

Taurēni saprazdami, ka satiktie ir pazīstami, pamāja sveicienu un neko neiebilda.

[Roviela]

- Jūs no kurienes? - Lēla gribēja zināt.
- Ja jau sakāt, ka esam panākuši pretī? Mums maķenīt bija nodomāts iet uz to pusi.
Viņa neizturēja:
- Nu, stāstiet taču, kā jūs nonācāt te?

[Sindra]

Izskatījās, ka abiem jauniešiem nekas nekaiš. Klēra izskatījās tāpat kā iepriekš pirms pazušanas.
Savukārt Sids bija tērpies savās bruņās, viņam bija arī zobens pie sāna un puisis izskatījās visnotaļ vesels.
Gāja viņš stalti un pat īpaši noguris neizskatījās.

Kad abi jaunieši bija piegājuši tuvāk pārējiem biedriem, princis viegli palocīja galvu sveicienam.
Nu viņa mani izglāba. Un tad mēs devāmies meklēt jūs. Sids sīkumos neiedziļinājās.

[Elony]

"Izglāba? Kā?" neizskatījās, ka Dženesim baigi kārojas runāt, bet viņš jau atkal izturējās piesardzīgi un aizdomīgi. Kaut kā biedri sāka parādīties kā no pārpilnības raga.

[Sindra]

Sids paskatījās uz Klēru, tad atkal uz Dženesi.
Es pateicu Klērai kā uzburt pāris lietas un viņa mani atbrīvoja.
Tu nemaz nepriecājies mūs redzēt? puisis jautājoši palūkojās uz Dženesi.

[Elony]

Dženesis plati pasmaidīja. "Protmas, ka priecājos. Tu sakausi Domicelu un būsi savas valsts varonis. Draudi būs novērsti un visiem būs labi."

[Roviela]

- Cik mēs laipni! - Lēla pārmetoši ieteicās Dženesim. - Kāda starpība, kurš tiek galā ar Domicelu un dēmoniem?
- Lesta noteikti tagad ir nokaitināta līdz baltkvēlei. Vispirms visugodājamais Vēja garu cilts šamanis viņai neļauj paņemt Akantu, un tagad arī jūs esat prom, bet viņai tā gribējās uzzināt kā jūs, princi, vismaz daļēji tikāt galā ar viņas ietekmi. Viņa, lai to uzzinātu, ir gatava nogalināt visus pēc kārtas, sākot ar jums un Klēru.
- Mums tāpat bija daži piedzīvojumi, teiksim, dēmoni nolaupīja Enviku un pēc tam atbūra viņu atkal atpakaļ. Viņš saka, ka viņam nav īsti skaidrs, kāpēc.

- Jūs, tātad, esat mūs atraduši. Iesim tālāk kopā? - Lēla ierosināja.
- Mēs gribam satikt pāris ļaužu, ar kuriem varētu būt noderīgi aprunāties.

[Sindra]

Noklausījies Lēlas stāstīto Sids uz brīdi izskatījās aizdomājies.
Nu... mūsu mērķis bija nokļūt līdz jums. Šobrīd esam to izdarījuši un nekas tālāk mums nebija plānots.
Tā, ka laikam jau varam doties. Es gan neesmu līdz galam pārliecināts vai man doties jums līdzi būtu prātīgi.

[Roviela]

- To gan es nezinu, vai prātīgi, - Lēla vaļsirdīgi atteica.
- Tas jums labāk zināms. Es te neko nesaprotu, zinu vien to, ka Vēja cilts visugodājamais šamanis Turoks ir ļoti spēcīgs un ļoti jauks un, ka viņš ļoti nopriecājās, uzzinot, ja Domicela jaunākais brālis ir dzīvs. Turklāt viņi ir karā ar dēmoniem, kas vēlas viņus padzīt no šīs jaukās zemes un ierīkot te tuksnesi. Redziet, kāda te ir zāle un kādi koki? - meitene parādīja visapkārt.
- Tādi te tie ir tāpēc, ka Zemes māte ir apmierināta ar tiem, kas te mīt.

- Starp citu, vai jūs ēst negribiet?

[Romija]

Klēra nopriecājās, redzot, ka biedri ir visi kopā un veseli.

"Sids man šo to pamācīja," viņa nedaudz kautrīgi piebilda, bet joprojām plati smaidīja. "Ejam tur, kur gājāt, tikai pastāstiet, kur mēs ejam! Un domāju, ka vēl brīdi tu taču vari palikt ar mums, vai ne?" pēdējo viņa jautāja Sidam. Nez kāpēc vairs negribējās, lai Sids tā vienkārši dodas prom kaut kur citur.

[Roviela]

- Mēs grasamies parunāties ar Domicela vecākiem, - Lēla atbildēja Klērai.
- Nav jau zināms, kas un kā, bet, varbūt, viņi mums var kaut ko labu ieteikt? Starp citu, Domicels esot pārliecībā, ka viņi ir miruši, tāpēc nav vēlams, lai par to daudz runātu.