Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Elony]

Dženesis paņēma kausiņu. Viņš gaidīja, kad pārējie būs galā. "Nu, tad uz veselību." viņš pasmīnēja un bija gatavs iedzert.

[Sindra]

Nevarat gan. Hamza atbildēja.
Bet es ceru, ka atpakaļ ceļā jūs vairs nevajās steiga. lauva atbildēja un pavadīja ar skatienu biedrus, kuri izdzēra savus kausiņus.

Ap biedriem iezaigojās spilgta gaisma un viņi sajuta kā zaudē saskarsmi ar zemi un paceļas kaut kur gaisā.
Ārkārtīgi dīvaina sajūta. It kā parādītos spēja lidot vai kas tamlīdzīgs.
Apkārtne uz brīdi satumsa un tad jau atkal apkārtne pieņēma kaut kādus taustāmus apmērus.

Vietā, kur viņi bija nokļuvuši bija vēsāks nekā pie lauvām. Apkārt šalca koki un pie debesīm rotājās spilgts pilnmēness.
Tas bija kā mežs, taču ne parāk biezs un debesis varēja brīvi redzēt.
Netālu no biedriem kalniņā stāvēja sievietes stāvs. Viņas baltie mati atspīdēja pilnmēnesī un acis savādi baisi zaigoja.
Ieskatoties ciešāk varēja atpazīt Lestu.
Vienu roku sieviete turēja izstieptu un uz tās tupēja putniņš, kurš iepriekš atradās pie Klēras.
Un Klēras pašas tuvumā nekur nebija. Bioja pazudis arī Akants.
Pārējie visi dīvaino ceļošanas veidu bija pārcietuši veiksmīgi.

Man ne visai patīk, ka jaucas manos plānos. Lesta noteica.

[Elony]

Dženesis padeva amuletu Envikam. "Še ņem. Es tomēr labāk darbojos tumsas aizsegā." viņš noteica. Dženesim likās, ka nekas labs tagad nav gaidāms. Viņš tomēr gāja tuvāk Lestai.
"Sveiki, kā tev labi klājas?" viņš pieklājīgi apvaicājās.

[Sindra]

Man neklājas labi, jo jūs man traucējat. Lesta pavisam mierīgi atteica un paskatījās uz putnu.
Tas spalgi iesvilpās un nokrita no sievietes rokas zemē. Likās, ka beigts.
Es vēlētos zināt ko jūs no sevis iedomājaties, ja domājat, ka drīkstat man traucēt.
Varbūt jums likās, ka es to nepamanīšu?

[Roviela]

Lēla piekārtoja drēbes, un tikai tad paskatījās uz Lestu.
- Jauku nakti! - viņa novēlēja, izliekoties nedzirdam neapmierinātību Lestas balsī.
- Kā mēs vispār spējam tev traucēt? Un kur tu, lūdzu, liki Klēru un Akantu?

[Sindra]

Skuķi? Lesta pārprasīja. Tur, kur viņa pati līda. Blakus Sidam.
Savukārt Akantu paturēšu rezervei.

Tas bija ļoti jauki no jūsu puses izvēlēties teleporta iespējas. Tas savā ziņā man ļoti atviegloja skuķa savākšanu.
Un es ceru, ka vairāk jūs manās darīšanās jaukties negrasāties.

[Roviela]

- Aha. Nu, skaidrs, - Lēla noteica.
- Nē, tīšām nē. Netīšām varbūt var sanākt.

[echo3]

Enviks paņēma amuletu un uzkāra to kaklā. Pēc tam arī viņš piegāja tuvāk Lestai. - Plāni un darīšanas. Es arī nevaru apsolīt, ka nejaukšos, jo par Taviem plāniem un darīšanām man nav ne mazākās nojausmas.

[Sindra]

Jā, jā... mazie nabadziņi. Lesta atteica pasmaidījusi.
Jūs labi zinājāt, ka Sids atrodas pie manis. Un jūs zinājāt, ka mēģinot viņam palīdzēt jūs man traucējat, bet tomēr apzinīgi to darījāt.
Tā, ka iztiksim bez izlikšanās. Ja vien jūs visi nevēlaties sēdēt Sidam blakus.

[Roviela]

- Mēs nemaz tagad neejam pie Sida, tad mēs būtu teleportējušies uz torni,- Lēla aizrādīja.
- Jā, mums nepatīk, ka viņš sēž cietumā, un tagad Klēra arī un kur ir Akants, ir vēl cits jautājums. Un, jā, mēs viņam gribam palīdzēt, bet ne jau karojot ar tevi.
- Tik un tā nesaprotu, kā īsti mēs traucējam, jo mēs taču nezinām tavus plānus!
Viņa tiešām bija nesaprašanā. Nu labi, var nejauši pagadīties kādam pa ceļam, bet, ja nezini, kur tas āķis, tad kā var garantēt, ka tas neatgadās vēl kādu reizi?
- Tu par to visu zini vairāk, nekā mēs. Vai mums tiešām nav iespējama kāda savstarpēji abpusēji izdevīga noruna vai darījums?

[Sindra]

Jā, jūs neejat, taču jūs traucējāt viņu ar savu sazināšanos.
Lesta atteica.
Dženesis zināja. Un domāja, ka jums teica, ka Sids atrodas pie manis un man ir visas tiesības ar viņu izrīkoties pēc savas patikas.
Bez tam viņš ir mans audzēknis, kas vēl vairāk palielina manas pilnvaras attiecībā uz viņu.
Kas attiecas uz norunām un darījumiem, es nezinu, ko jūs man varat piedāvāt.

[echo3]

Varbūt varam arī ko piedāvāt, bet par ko? - Enviks pajautāja tieši. Šobrīd nesaprotamā bija pārāk daudz.

[Sindra]

Es varu apturēt demonus, varu apturēt to vadoņus. Lesta atteica.
Varu apturēt Domicelu.
Un ko varat jūs? viņa pasmaidīja.
Kad Lesta smaidīja viņa izskatījās patiesi skaista. Un nemaz ne ļauna vai biedējoša.

[Roviela]

- Kaut ko pavisam citu, pavisam savādāku, - Lēla atbildēja. Tad attapās, ka skaļi tas izklausās ļoti nepieklājīgi.
- Atvaino! Es gribēju teikt, ka mana māka ir savādāka. Es nevaru apturēt dēmonus vai cilvēkus savādāk, kā to darītu parasti cilvēki. Mana māka ir veltīta dzīvajai dabai. Vai gribi ābolu? Es varu likt ābelei to sagādāt tagad, kad tam vēl nav laiks. Gribi lāci, uz kura muguras jāt? Es varu to atsaukt. Tāda ir mana māka. Es tikai vēl mācos, daudz nezinu. Nekad neesmu ņēmusies ar cilvēku savstarpējiem ķīviņiem, vai dēmonu, vai kariem, vai cīņai par varu. Nē, nē, tas nav man. Bet tieši tas grasās notikt. Ka man būs jājaucās tādā lietā, kas man nepavisam nepatīk. Laikam kārtības nebūs tik ilgi, kamēr Domicels ir dzīvs, bet pie visiem vārdu vārdiem! Kādu nogalināt, tas nav man. Pat, ja domāju, ka cita ceļa nav.
Viņa nopūtās.
- Atvaino vēlreiz, ja teikšu, bet tu tieši tagad, kad smaidi, esi ļoti skaista. Kad esi dusmīga, tad skaistums pazūd. Tu esi varena, es nezinu, ko tev piedāvāt. Man šķiet, tev patīk vara, bet kur lai es to ņemu?

[Elony]

"Nu, vispār es pats kaut kā nesaprotu kādas tev tiesībās viņu mocīt un terorizēt, bet nav jau svarīgi, tu gribi viņu mocīt un no laba prāta vaļā nelaidīsi." Dženesis tomēr ierunājās.
"Un nesaki, ka tu vari apturēt Domicelu. Tu vari cīnīties un iespējams uzvarēt, bet nez vai tas būs viegli. Ja tas būtu viegli, tu jau būtu to izdarījusi. Protams, varbūt tu runā nevis par viņa uzveikšanu cīņā, bet par kaut ko citu?"

[echo3]

Liekas, Tu zini, vai vismaz domā, ka zini, ko gribam mēs. - Enviks teica. - Bet man liekas arī, ka tas nav tik vienkārši. Jo šobrīd es būtu gatavs ko dot vienīgi par Sida, un tagad arī Klēras un Akanta brīvību. Otru iebildumu Dženesis jau pateica.
Enviks uz mirkli apklusa, un tad turpināja. - Varu dot neievainojamību pret dūrieniem, griezieniem, cirtieniem. Varu dot varu pār viesuli.

[Sindra]

Ak kādi mēs gudri! Lesta pasmaidīja Dženesim. Redz... varbūt man Domicels nekādi netraucē un man nav nekādas vēlēšanās to puišeli iznīcināt?
Ar Sidu ir savādāk. Viņš pārkāpj mūsu vienošanos. Un tā kā viņš ir mans audzēknis, tad tas ir nepiedodami. Viss ir pavisam vienkārši. Tad, kad viņš būs gana novārdzis, lai nespētu aizstāvēties, es paņemšu viņa zināšanas, kuras viņš nevēlas man atdot labprātīgi. Ja viņš pretosies arī vēl tad, tad mirs.
Un līdz ar viņu arī jūsu draudzene.

Iespējams, ka savā ziņā pat ir labi, ka meitene atsaucās viņa lūgumam. Sids droši vien nevēlēsies, lai viņa dēļ ietu bojā vēl kāds.
Un iespējams, ka pakļausies. Lesta domīgi noteica.

[echo3]

Vai Sids zina pietiekoši daudz, lai Tu viņam veltītu tādu uzmanību? - Enviks nenocietās. - Kā dēļ tādas pūles? Viņš zina ko tādu, ko Tu vēlies uzzināt par katru cenu?

[Sindra]

Jā, visnotaļ. Lesta atteica. Viņš zin kā atbrīvoties no manas varas. Un uzzināt kā viņam izdevies atklāt šo mazo noslēpumu patiešām ir visu ieguldīto pūļu vērts.

[Roviela]

- Tu domā, ka tad, kad to uzzināsi, spēsi viņu atkal pakļaut? - Lēla ziņkārīgi ievaicājās.
- Man gan šķiet, ka nē, bet laikam jau to pārbaudīt ir pūļu vērts.

- Bet man sanāk, ka mēs pagaidām nekādi netraucējam. Jo mūsu mērķis ir tikt vaļā no Domicela. Ja viņš netraucē tev, tas nenozīmē, ka netraucē man, piemēram, un man viņš traucē, un ne tikai man. Kā būtu ar domu, ka mēs darām to, ko esam nodomājuši, un pēc tam mierīgi aprunājamies ar Sidu par tēmu - kāpēc viņš nevēlas teikt to, ko tu gribi uzzināt? Par rezultātiem, zināms, galvot nevar, puisis ir spītnieks, bet pavaicāt taču var, ne?