Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Elony]

Dženesis atvadījās no driādas un atgriezās kopā. Viņš pastāstīja pārējiem biedriem, kā gāja pie driādas:
"Mēs uzzinājām, kur meklēt saules kultu. Jāstaigā uz austrumiem vairākas dienas, ja šie gribēs, ļaus sevi atrast." viņš palika domīgs. "Vispār varētu es arī lidot... bet man šķiet, ka labāk tomēr, ja dosimies visi."

[Roviela]

Lēla vairāk nebija spējīga nosarkt, kā tas jau bija noticis. Viņa mulsumā papurināja savus rudos, cirtainos matus un nomurmulēja:
- Tu arī esi ļoti jauks un labsirdīgs.

Krogā viņa atgriezās joprojām gluži satraukta un samulsusi. Metās te karsti, te vēsi, un vienbrīd gribējās ēst kā vilkam, te atkal pilnīgi pazuda apetīte. Un uz Ranfu gribējās skatīties un neskatīties. Ne tuvu tā, kā bija tad, kad viņa viņu vēl nepazina, un puisis bija tikai viens no ļaudīm, ko gadās sastapt.
Viņa tomēr saņēmās un šo un to ieēda pusdienās, novēršot prātus no pašas pārdzīvojumiem uz to, ko stāstīja Dženesis.
- Iesim visi, - meitene piekrita, - Ja jau viņi var kādu negribēt sastapt, tad kur teikts, ka kāds cits no mūsu bariņa nav tāds, ko viņi sastapt grib?

[Romija]

Klēra atvadījās no elizetes, novēlēja, lai puķes labi aug un tirgojas, tad devās atpakaļ uz krogu. Uz viņas pelca sēdēja putniņš.

Apsēdusies kopā ar pārējiem, viņa pastāstīja par putniņa un Sida saistību arī pārējiem.

"Jā, dosimies pie kulta visi," viņa piekrita. Tas vismaz bija kāds pavediens, kam tagad pieķerties. Varbūt tas dos kādas atbildes, ko darīt tālāk.

"Klau, Lēla," Klēra uzrunāja rudmataino šamani. "Elizete teica, ka, ja mums izdotos uzzināt putniņa vārdu, tad ar viņu varētu sazināties ar Sidu! Varbūt Tu to vari?" viņa pagaidīja, lai putniņš uzkāpj uz pirksta, un pastiepa roku uz Lēlas pusi.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 21.04.2009 12:50

[Roviela]

- Tiešām? - Lēla mazliet brīnījās. Jā, nu ar vārdiem jau varēja gandrīz visu, bet tik daudz? Būtu jāmēģina gan.
Viņa paskatījās uz mazo lidoni, lai saprastu, vai šādu putniņu vārdus jau nezina, un uzsmaidīja tam.
Ja nezina, tad sāk runāties ar putniņu. Ja tas vēlēsies, ja uzticēsies, tad pats pateiks savu vārdu. Ja zina, tad uzrunā uzreiz, vaicājot, kā klājas, spārnotais lidonīt?

[Sindra]

Putns izskatījās visai draudzīgi noskaņots. Tas nokāpa no Klēras pirksta un lēkāja pa galdu.
Kad Lēla to uzrunāja, viņš skatījās uz šamani savām melnajām ačtelēm un grozīja galvu.
Lēla visnotaļ saprata, ka viņš šeit jūtās labi un drošībā, viņai pat likās, ka putniņam patiktu, ja viņu sauktu par Dadzīti.

Un kad jūs domājat doties prom? Ranfs apsēdās pie galda kopā ar pārējiem.

[Roviela]

Lēla ar pirksta galu saudzīgi pabužināja putniņam pakausīti un smalko kakliņu.
- Putniņš saka, ka jūtoties labi un lai viņu saucot par Dadzīti, - šamane paskaidroja Klērai.
- Parunājies Tu ar viņu, Tu viņam patīc.

Meitene paskatījās uz Ranfu un atkal sajuta tādu kā sitienu pa vēderu.
- Šķiet, mums būtu jāiet tūlīt pat. Dažas dienas, kamēr aizejam, dažas, kamēr atnākam, bet mums pavisam ir tikai 10 dienas. Laika ir maz, - viņa paskaidroja, cenšoties, lai nebūtu dzirdams tas, ko viņa juta.

[echo3]

Dodamies. - Enviks bija gatavs celties un iet. - Iešu un sarunāšu kādu līdzņemamu pārtiku. - Viņš devās pie Lāča nokārtot saimnieciskās darīšanas pirms kārtējā ceļojuma.

[zenofeX]

Krokuss savā prātā apbrīnoja Dženesi par tā pārliecību par to, kas jādara tālāk. Viņam tādas nebija - demoni, citas ciltis, kari - tas viņam bija diezgan svešs. Tomēr viņš priecājās par to, ka varēs tikt prom no pilsētas un ka apkārt būs pļavas un meži. Arī saules cilts ar savu nosaukumu liecināja par siltumu un gaismu mīlošiem ļaudīm, un tas, ka tie nebija sabiedriski, tikai palielināja Krokusa simpātijas pret šo cilti.

"Jā, vajadzētu dodies uzmeklēt Saules cilti pēc iespējas ātrāk." Krokuss iesāka, taču tad paskatījās uz putniņu un pēc īsa klusuma brīža turpināja, "Svarīgāk gan būtu sazināties ar Sidu - šāds pavediens uz viņa dvēseli būtu nenovērtējams. Laikam tomēr te nav neviena, kurš varētu saprast Dadzīti tik dziļi, lai aizsniegtos līdz tā dvēselītei."

"Es esmu gatavs doties kaut vai tūlīt" viņš ieteicās, vērodams mazo putniņu.

[Sindra]

Nu skaidrs. Ranfs pamāja un piecēlās. Palīdzēšu sasaiņot mantas. viņš noteica un devās līdzi Envikam uz virtuvi.

Krodzinieks grozījās pa virtuvi un kad tajā ienāca Enviks un Ranfs, pagriezās pret viņiem.
Jā? Kādas vēlmes?

[Elony]

"Nu, ja skaidrs." Dženesis noteica un devā uz savu istabu savākt savas mantas, kuras salika somā. Tad nokāpa atkal lejā un gaidīja pārējos.

[Roviela]

Lēla aizstaigāja pēc savām nedaudzajām mantām, un tāpat drīz bija lejā, gatava ceļam.

[zenofeX]

Krokuss devās augšā uz istabu, savāca savas nedaudzās mantas maisā, un drīz atkal bija lejā. Tur viņš mazliet nepacietīgi gaidīja pārējos.

[echo3]

Mēs dodamies prom, un būtu lieliski, ja varētu līdzi paņemt pārtiku apmēram nedēļai. Saimniek, vai jums ir kas gatavs tādam nolūkam? Vai arī ātri sagādājams? - Enviks uzrunāja Lāci.

[Romija]

Klēra ļāva putniņam lēkāt pa galdu. Nolikusi zodu uz galda malas, viņa uz to skatījās. "Dadzīt? Tas ir tavs vārdiņš?" viņa klusā balsī, gandrīz čukstus uzrunāja mazo putniņu. "Tu atnesi maz ziņu no sava saimnieka. Vai Tu vienmēr paliksi pie manis, kamēr vien viņš būs dzīvs?" Klēra nezināja dzīvnieku un putnu vārdus, tāpēc viņa runāja sev zināmā valodā. Ja Dadzītis nesapratīs viņu, tad lai runā Lēla vai Krokuss. Bet pamēgināt jau varēja. Pastiepusi vienu roku uz priekšu, meitene ļāva tai kļūt siltai, bet ne karstai. Tikai tik, cik silta ir putna ligzda, kad tajā tiek sildīti tikko izšķīlušies putnu bērni.

[Sindra]

Krodzinieks pamāja Envikam un sasaiņoja pārtiku līdzņemšanai.
Ranfs viņam piepalīdzēja.

Kad saiņi bija atdoti, puisis piegāja pie Lēlas.
Es palikšu tepat. Gaidīšu jūs atpakaļ.


Putniņš pielēca tuvāk Klēras rokai. Likās, ka siltums, ko izstaroja plauksta viņam ļoti patika.
Viņš uzlēca uz meitenes pirksta un Klēra sajuta dīvainas trīsas.

[echo3]

(Enviks vēl apjautājas, vai nevajag piemaksāt. Ja Lācis saka, ka paliek pāri un vēlas atdot atlikumu, Enviks to neņem.)

Enviks paņēma pārtikas saiņus un cauri krogus zālei devās uz stalli. Drīz viņš bija ar darbiem ticis galā un ienāca atkal krogā pateikt biedriem, ka ceļam viss sagatavots. Pats piegāja pie galda un paņēma zilo rozi.

[Roviela]

Lēla tā kautrīgi no apakšas paskatījās Ranfam acīs. Ausis viņai bija nosarkušas.
- Tu sargi sevi, apsoli! Neļaujies noķerties vai sazin vēl ko. Mēs centīsimies atgriezties pēc iespējas ātrāk.

Meitene paņēma sev domāto pārtikas saini un apskatījās, kā to piestiprināt Palkaviņa segliem. Domājams taču, ka viņi zirgus ņems līdzi.

[Romija]

Klēra sēdēja lejā pie galda, vēl joprojām skatījās uz Dadzīti un izskatījās nedaudz apmuksusi. Tad viņa pacēla skatienu pret pārējiem biedriem.

"Šķiet, ka to putniņu tiešām sauc Dadzītis!" viņa lēnām noteica. "Es redzēju Sidu, bet viņš bija saslēgts važās kādā tumšā pils tornī. Es nezinu, kur tas ir, nekad tādu vietu nebiju redzējusi. Un viņa ķermeni klāja brūces," šamane pastāstīja to, ko bija uzzinājusi no putniņa.

[Roviela]

Lēla bija pārsteigta par Klēras teikto.
- Nu jā, viņu tā sauc gan, bet paklau... - viņa mazliet padomāja, pirms runāt tālāk.
- Vai Tu nemanīji kaut ko tādu, kas liktu saprast, ka Sids sajūt tevi arī, ja jau tu viņu redzēji? Tu nemēģināji viņam kaut ko teikt?

[Sindra]

Krodzinieks pateicās par atstāto naudas atlikumu un novēlēja veiksmīgu ceļu.

Ranfs pamāja ar galvu Lēlai.
Jā, es mēģināšu un gaidīšu jūs atpakaļ. Cerams, ka jums viss izdosies.
viņš grasījās pavadīt šamaņus līdz stallim.

Puisis noklausījās Klēras teikto, bet sarunā īpaši neiejaucās.