Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[echo3]

Jā, vienu nopirku. - Enviks atbildēja Lācim. - Kad atgriezīšos mājās, būs, ko atcerēties.

[Sindra]

Klēra, Dženesis, Krokuss

Zinu gan. viņa pamāja. Tas ir vairāku dienu gājienā no šīs pilsētas.
Elizete paskaidroja. Viņi dzīvo visai noslēgti. Cilts neuzņem katru svešinieku laipni.



Lēla

Vilks padzērās no bl.ašķes un apmierināts nolika galvu atpakaļ uz ķepām.
Viņš skatījās uz Ranfu un Lēlu. Tagad viņš jutīsies labāk, vai ne? puisis glāstīja vilku.



Krogs

Vai tad tā nenokaltīs kamēr tiksiet līdz mājām? krodzinieks ieinteresēts palūkojās uz Enviku.

[echo3]

Nokaltīs. Iespējams, no tās būs palikuši tikai putekļi. - Enviks apcerīgi teica. - Bet es to būšu redzējis un atcerēšos.

[Roviela]

Lēla pakasīja vilkam aiz ausīm.
- Tā vajadzētu būt. Vai redzi? Viņš izskatās mierīgāks.
Viņa paskatījās apkārt.
- Es tur tā krogā runāju par to, ka varētu pavaicāt mežam, kā atrast saules pielūdzējus, bet tagad, te, saprotu, ka nemaz to tā nevaru. Ceru, Krokusam, un kas vēl ar viņu kopā gāja, veiksies labāk.
- Tu taču nezināsi, kurā pusē atrast tādus cilvēkus, kas pielūdz sauli, vai ne? - viņa pa jokam paprasīja vilkam.
- Vai mums navajadzētu iet atpakaļ?

[Elony]

"Nu, nekas. Mēs ļoti vēlotos ar viņiem tikties un parunāties." Dženesis teica. "Nevarētu, lūdzu, pateikt precīzāk, kā viņus atrast?"

[Sindra]

Krogs

Varbūt arī nenokaltīs. Krodzinieks paraustīja plecus. Viņš pieliecās tuvāk Envikam un klusi noteica.
Tā meitene ir dīvaina. Liekas, ka viņa pieprot maģiju.



Dženesis, Klēra, Krokuss

Jā, jums jādodas prom no pilsētas. Un jādodas taisni uz austrumiem. Sāksies meži. Biezi, grūti pārvarami, bet, lai tas jūs neaptur, viņu apmetne ir klajumā, kuru ieskauj meža biezoknis. Viņi jūs pamanīs pirms jūs pamanīsiet viņus. Ja vēlēsieties, lai viņus atrodat, tad atradīsiet, ja nē, tad neatradīsiet. Elizete paskaidroja un viņas skatiens atkal atgriezās pie putna.



Lēla

Vilks palūkojās uz Lēlu un pacēla purnu pret debesīm. Viņš pamāja uz sauli.
Citādāka padoma gan viņš nezināja. Ranfs pasmaidīja. Diez vai viņš zin. Man liekas, ka viņš nemēdz aizklīst pārāk tālu no pilsētas.
Vismaz cik es esmu te nācis, vienmēr viņu šeit atrodu. puisis nopūtās. Jā, laikam nāksies doties atpakaļ.
viņš vēlreiz sabužināja vilku un piecēlās.

[Roviela]

Lēla sabužīnāja vilku ar abām rokām ap ausīm.
- Viņš skatās uz sauli, Ranf, un viņam patīk saule. Sarg, - viņa nopietni uzrunāja vilku, - mums tā šķiet, ka tie, kas tev nodarīja pāri, baidās no saules. Ņem vērā! Labi?
Viņa piecēlās.
- Jā, mums jāiet.

[echo3]

Arī tas ir iespējams. - Enviks pasmaidīja. - Gan tas, gan tas. Elizete noteikti ir šamane. Viņa saprot, ko augi vēlas, un spēj šo vēlēšanos piepildīt.

[Romija]

Klēra pagaidīja, kad putniņš uzkāpj viņai uz pirksta, tad pastiepa roku Elizetes virzienā. "Šis putniņš man atnesa ziņu no kāda cilvēka. Un tagad turās pie manis. Vai tu viņu pazīsti?" meitene vaicāja.

[Sindra]

Lēla

Vilks piecēlās un pavadīja abus ciemiņus līdz pat mežmalai.
Kad Lēla un Ranfs jau bija gabalā, vilks vēl joprojām stāvēja meža malā un uz abiem noraudzījās.
Paldies, ka parūpējies par Sargu. Un par mani arī. Ranfs pasmaidīja Lēlai.



Krogā

Interesanti. krodzinieks nomurmināja un nevilšus palūkojās uz saviem krāšņumaugiem, kas auga podiņos pie kroga logiem.



Dženesis, Klēra, Krokuss

Es pazīstu cilvēku, kurš lūdza tam doties pie tevis. Elizete apstiprināja.
Tas paliks pie tevis un nedosies prom. Es gan nezinu vai tāda ziņa tevi iepriecina. Varbūt tev nepatīk putni. Lai gan... viņa palūkojās uz Klēru. Man liekas, ka patīk.
Taču, kad pienāks diena, kad lūdzējs mirs, mirs arī putns.

[Roviela]

Lēla vēl atskatījās uz vilku un pamāja tam, pirms doties tālāk.
Viņa uzsmaidīja Ranfam.
- Ja tu zinātu, cik tas ir jauki, par kādu rūpēties.

[echo3]

Kas ir interesanti? - Enviks pajautāja. - Iešāvās prātā doma uzlabot puķes? Man liekas, ka tās jau tā ir košas. Patiesību sakot - mēs šeit apmetāmies tieši tādēļ, ka mums iepatikās puķes logos.

[Romija]

Klēra palūkojās uz Elizeti, tad uz putniņu. Viņa īsti nesaprata, vai būtu pieklājīgi jautāt, kā meitene zina šādu lietu. Tomēr tad saņēmās un piegāja tuvāk, lai nebūtu jārunā skaļi.

"Man nav nekādu iebildumu pret šādu putniņu," viņa teica un pabužināja mazā spalvas. "Bet ja drīkst vaicāt, kā jūs zinat, ka viņš ir saistits ar savu saimnieku? Vai tad tas nav parasts putns, vien kāda ilūzija?" šamane nopietni vaicāja. "Vai arī jums viņš ir sūtījis kādu ziņu?" Klēra speciāli neteica vārdu, ja nu tomēr kādas nevēlamas ausis klausās.

[Sindra]

Krogā

Nē, es nezinu. krodzinieks atteica. Es tikai iedomājos, ka varbūt jāuzaicina tā meitene, lai parunā ar manām puķēm. Varbūt tās nav laimīgas. Vai varbūt viņa spēj tās darīt laimīgākas?


Lēla

Ranfs nosarka. Jā... es gribēju teikt, ka man ļoti žēl, ka jums būs jādodas prom.
Nu tu man liecies tāda jauka. Žēl... puiša seja bija palikusi vēl sārtāka.


Klēra, Krokuss, Dženesis

Tas ir īsts. meitene apstiprināja. Tikai tas ir piekritis savu mazo dvēselīti mainīt pret daļu šamaņa dvēseles. Tā nu viņi ir saistīti.

Šajā pilsētā nav pārāk daudz šamaņu. Elizete paskaidroja. Tā nu ir sanācis, ka mēs pazīstam viens otru. Ja tu atrastu vārdu, kas ļauj uzrunāt putnu, tu varētu sarunāties ar dvēseles īpašnieku.

[Romija]

"Žēl, ka putniņa pasargāšana nepasargātu arī viņu," Klēra nopūtās, bet tad attapāas, ka Elizete varbūt nezina, kas ir noticis.

"Es ar dzīvo dabu neprotu runā tā, kā divi mani biedri," viņa turpināja. "Bet domaaju, ka vajadzētu pamēģināt sazināties."

[Elony]

"Jā, Klēra, palūdz palīgā biedrus. Sazināties ar putniņa saimnieku varētu būt noderīgi, man šķiet." Dženesis dzīvi teica. "Nu, tad laikam mums tagad būtu jāiet. Daudz darīšanu un tādas lietas." viņš taisījās uz promiešanu. "Paldies par visu, ko pastāstījāt."

[Roviela]

Lēla piešķieba galviņu un šķelmīgi pasakatījās uz nomulsušo puisi. Tad iesmējās. Un pēc tam palika nopietna.
- Man arī būs ļoti žēl tevi te atstāt, Ranf. Bet es domāju, ka, ja mēs vispār drīzumā šķirsimies, tad ne uz ilgu laiku, jo esam nodomājuši nākt arī atpakaļ. Varbūt pat tu mums nāksi līdzi? Pie saules ļaudīm? Ja vien uzzināsim, kur tie atrodami.
Viņa piegāja tuvāk.
- Es jau gribētu, lai nav jāšķiras...
Tagad meitene bija nosarkusi tā, ka vasarraibumus gandrīz nevarēja saskatīt.

[Sindra]

Klēra, Dženesis, Krokuss

Meitene skumji pasmaidīja. Jā, žēl gan.

Viņa piekrītoši pamāja Dženesim.
Ceru, ka jums viss izdosies! Ņemiet par labu!


Lēla

Es nezinu. Ranfs atteica. Man liekas, ka man vajadzētu palikt krogā. Tā tomēr ir mana vieta. Un es neesmu ne karotājs, ne šamanis. Ko es tāds mētāšos pa pasauli. Citiem tikai problēmas radīšu, jo kādam būs mani vienmēr jāsargā un .. nu ja.

[Roviela]

Lēla nopietni paskatījās uz Ranfu.
- Tev būtu jāsāk pierast pie domas, ka Tev būs jāvada valsts, ja Domicela vairs nebūs. Tas būs grūts darbs, vai zini! Bet sākumā Tev ir jāizdzīvo.
- Es ļoti pārdzīvošu, ja ar tevi kaut kas notiks... - viņa beigās nočukstēja, vēlreiz piesarkdama.

[Sindra]

Lēla

Ranfs pasmaidīja meitenei. Viņš mirkli tā kā vilcinājās, tad pieliecās pie meitenes vaiga un uzspieda tam īsu buču.
Tu esi ļoti jauka un sirsnīga. puisis noteica.

Pēc kāda brīža abi jaunieši atgriezās krogā. Enviks un Akants vēl joprojām sēdēja pie galda, tikai viņu priekšā bija parādījušies pāris jauni trauki ar ēdieniem un dzērienu krūzes.



Dženesis, Klēra, Krokuss

Elizete atvadījās no biedriem un novēlēja veiksmi meklējot Saules kultu.
Biedri varēja mierīgi atgriezties krogā. Tur pa šo laiku nekas īpaši nebija mainījies.
Arī Lēla un Ranfs bija atgriezušies.