Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Romija]

"Un tam mums ir 10 dienas laika?" Klēra vaicāja noklausījusies Dženeša teikto. "Diezgan liels un sarežģīts uzdevums, es teiktu," viņa pagrozīja galvu.

[Elony]

"Man to pateica Sids. Pateiktu vairāk, bet viņš iekrita bezsamanā no tā, ka viņa ķermeni pārklāja Lestas radītas brūces." Dženesis paraustīja plecus. "Tā ka jāstrādā ar to, kas ir. 10 dienas nav daudz, bet viss ir iespējams."

[echo3]

Mani interesē, kā var iznīcināt vai padarīt nekaitīgu dēmonu. Neesmu ar šiem nekad kāvies. - Enviks prātoja. - Un divkaujā ar Domicelu es varu arī maģiju neizmantot. Lai gan ar to sevis upurēšanu arī varētu iznākt interesanti. Es laikam būtu ar mieru to izmēģināt.

[Sindra]

Tu teici, ka Sids ir cietumā. Kā tad Tu varēji ar viņu runāt? Tu zini, kur viņš atrodas? Ranfs aizdomīgi paskatījās uz Dženesi.
Un putnus pie Sida, kad redzēji? Pirms tas te atnesa zīmīti vai pēc tam? Man liekas, ka Tu mums kaut ko nevēlies līdz galam stāstīt.
Un tas nav pareizi. puisis taisnprātīgi noteica.

[Romija]

"Lesta viņu spīdzināja?" Klēra vaicāja un noskurinājās. Sāpes pārvērstas ziedos un spīdzināšana. Vai Lesta zina sāpju vārdus?

Kas Ranfs uzdeva jautājumus Dženesim, arī Klēra uz viņu palūkojās ar jautājošu skatienu. "Vai tu šodien biji pie avota vai pie Lestas?" viņa vaicāja.

[Elony]

"Dēmonus novājina dienas gaisma, saules gaisma var šos nogalināt. Es nezinu, vai viņiem kaitē arī parasti ieroči." Dženesis teica Envikam. "Bet ar upurēšanu nesteidzies. Tas var nozīmēt arī nomirt. Un nez vai tu gribi mirt... vismaz tev nevajadzētu mirt, kamēr neatklāsi matērijas pārveidošanas vārdus." viņš pasmīnēja.
Kad viņam te sāka jautāt un pārmest Dženesis nopūtās.
"Es biju pie avota, to pētīju. Gadījās dzirdēt, ko Lesta saka karalim. Devos pie Sida viņu brīdināt, bet bija par vēlu. Lesta viņu savāca, es nespēju Lestai neko nodarīt, neesmu viņai pretinieks. Viņa man ļāva iet. Sids tik tikko paspēja man pastāstīt par Domicelu un dēmoniem. Man šķiet, ka Lesta negribēja viņu spīdzināt, bet darīja tā, ka viņam rodas brūce par katru viņa teikto vārdu. Viņa pati negaidīja, ka Sids tā centīsies man izstāstīt visu.
Lesta pati nespēj uzveikt Domicelu. Viņa centīsies dzīvot tā, lai izkļūtu sveikā gan viņa uzvaras, gan sakāves gadījumā."

[echo3]

Tieši tā es to upurēšanu arī sapratu. - Enviks nomurmināja, bet nepaskaidroja. - Kā tu zini par dēmoniem un to iznīcināšanu? Tiešām tikai gaisma? Diez vai būs tik vienkārši - kāpēc tad visi no viņiem baidās, ja pietiktu atvilkt logu aizkarus, un gatavs?

[Sindra]

Nu skaidrs. Ranfs noteica pēc Dženeša paskaidrojuma.
Tad mēs ar Lēlu dodamies uz mežu?


Es varētu aiziet pajautāt Elizetei. Krokuss noteica. ja kāds vēlas drīkst man pievienoties.


Putns lēkāja pa galdu šurpu turpu līdz atradis šķīvi ar maizes drupačām sāka tās knābāt, taču likās, ka mazais lidonis nemaz netaisās doties prom. Tas palika Klēras tuvumā.

[Roviela]

Lēla piecēlās.
- Jā, es domāju, iesim. Tikmēr Krokuss pavaicās visu ko vajag puķu meitenei, un tad jau būsim atpakaļ, es tā domāju.

[Elony]

"Es iešu ar Krokusu. Neko citu izdomāt nespēju." Dženesis teica. Viņš paskatījās uz Klēru. "Derētu ko uzzināt vairāk par tavu spēju pieaugumu... diemžēl ar Sidu sazināties neliekas iespējams." viņš nopūtās.

[Romija]

"Es arī labprāt aizietu pie puķu meitenes," Klēra teica, vērojot mazo putniņu. Tik bezbailīgu radībiņu viņa nebija redzējusi.

[echo3]

Tad es jūs pagaidīšu tepat. - Enviks teica, skatīdamies uz rozi.

[Ného]

Es arī palikšu šeit pat. - Akants nejuzdamies īpaši noderīgs visā šajā pasākumā, sāka pārdomāt sava ceļa izvēli. Lai atkautos no šīm domām viņš nolēma nedaudz parunāties - Skaista puķe. Man liekas, ka esmu līdzīgu kaut kad sen redzējis tālu ziemeļu pusē. Tā gan bija blāvāka - leduszila.

[echo3]

Es tādas rozes nekad nebiju redzējis. - Enviks atbildēja. - Šī skaistule pati vēlējās nonākt pie manis. Vismaz Elizete tā domāja.

[Sindra]

Krogā

Krodzinieks palicējiem atnesa pusdienas. Ko nu katrs vēlējās gan ēdienu, gan dzērienu ziņā.
Citādi likās, ka nekas aizraujošs un interesants nenotika.
Lācis nopētīja zilo rozi un pasmaidīja.
Ā! Elizetes puķe.


Klēra, Krokuss, Dženesis

Krokuss aizveda biedrus uz tirgu, kur Elizete vēl joprojām pārdeva savus ziedus.
Pamanījusi Krokusu viņa silti pasmaidīja.

Krokuss piegāja pie meitenes un pamāja uz biedriem.
Sveika Elizete! Tie ir mani biedri. Klēra un Dženesis.
Meitene laipni pasmaidīja. Esmu Elizete. viņa stādījās priekšā un tad paraudzījās uz Klēras putnu, kas meitenei vēl joprojām sēdēja uz pleca un nepameta uz brīdi.
Viņas skatiens pie tā aizkavējās ilgāk nekā pie Krokusa biedru sejām.


Lēla

Ranfs veda meitenei jau pa ierasto ceļu ārā no pilsētas. Sameklējis caurumu sētā šoreiz viņš to rūpīgi aizklāja ar vecu audumu, kas acīmredzami speciāli tam bija paredzēts.
Izgājis mežā, puisis devās uz to pašu vietu, kur iepriekš viņi satika vilku. Ranfs uzmanīgi paraudzījās apkārt un uzsvilpa.
Pēc kāda brīža pie viņiem arī atnāca vilks. Sākumā kārtīgi abus nopētīdams, tad pienāca arī klāt.
Sargs apošņāja Lēlu un Ranfu un apgūlās nolicis galvu uz ķepām.
Ranfs notupās pie vilka un noglāstīja to.

[Elony]

Dženesis palocīja galvu, kad viņu stādīja priekšā driādai. Kad viņa būtībā pievērsa putnam vairāk uzmanības kā viesiem, (īpaši Dženesim), viņš likās nedaudz neapmierināts.
"Jūs aizrauj ne vien augi bet arī dzīvnieki, kā rādās?" Dženesis pieklājīgi ierunājās, kad ieilga klusums, sievietei veroties uz putnu.

[Roviela]

Lēla apsēdās vilkam blakus un noglāstīja tam galvu. Parunājās mazliet, lai uzzinātu, kā vilkam ap sirdi. Tad izvilka blаšķi un iedeva vilkam paostīt.
- Tas ir tas ūdens, ko mēs apsolījām atnest. Vai tu to gribi? - šamane vaicāja.

[Sindra]

Klēra, Dženesis, Krokuss

Izdzirdot jautājumu meitene apmulsa un pasmaidījusi pievērsās Dženesim.
Tāds jauks, mazs lidonis. viņa noteica. Vai varu jums kā palīdzēt?



Lēla

Vilks pacēla galvu un palūkojās uz Lēlas pasniegto bl.ašķi. Viņš pastiepās tās virzienā un aplaizīja bl.ašķes kakliņu.
Paskatījās uz Lēlu un centās ar zobiem satvert bl.ašķi, lai tiktu klāt ūdenim.
Vilks nebija tik noskumis kā iepriekšējā dienā taču vēl joprojām skumjšs.

[Roviela]

Lēla uzmanīgi pieturēja blаšķi, lai vilks no tās varētu ērti iedzert. Viņa klusi nopūtās. Dažreiz ir labi būt dzīvniekam. Viņi aizmirst ātri, pat lielas bēdas, ne kā cilvēki, meitene domāja.

[Elony]

"Mēs interesējamies, vai jūs nezināt, kur dzīvo saules kulta cilts." Dženesis vienkārši teica.