Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Roviela]

- Nē taču, uz pili nē, iesim uzreiz uz vārtiem, - Lēla teica.
- Bet vārti ir tur, aiz pils. Iesim ar līkumu, kā vien varēsim.

[Romija]

Klēra bija pagājusi malā un pārējo vērojusi no droša attāluma. Tad, kad demoni aizgāja, viņa devās uz alu. Lai arī vienu brīdi šķita, ka varētu palīdzēt kaut vai ar tikko iegūtajiem vārdiem, tomēr viņa nolēma neiejaukties un neparādīt, ka ir kas vairāk par parastu balles viešņu, ja vien nenotiktu kas īpaši bīstams.

Tagad viņa ar pārējiem devās uz vārtiem. No avota viņa bija dabūjusi vairāk kā cerējusi, tāpēc līdzi ūdeni netaisījās ņemt.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 05.04.2009 14:07

[Sindra]

Visam bariņam veiksmīgi izdevās izkļūt no pils.
Likās, ka trauksme vēl nebija sacelta un promejošos viesus neviens neaizturēja.

[Roviela]

- Envik, man šķiet, ka mums būtu jāizskatās parastāk, - Lēla diezgan bēdīgi ieteicās nonākusi pirmajā līkumā, kur viņus nevar sasaktīt no pils vārtiem. Viņai patika šī kleita, un meitene labprāt tajā staigātu ilgāk, bet, ja saceļ trauksmi un sāk dzīties pakaļ, tad labāk neatgādināt pils viesus. Sargi noteikti nav visus pēc ģīmja iegaumējuši, bet pēc apģērba gan varētu atcerēties.

[echo3]

Kad viņi bija tikuši aiz pils dārza vārtiem un jau soļoja pa pilsētu, Enviks pajautāja, - Ko darīsim tālāk? Spēka vieta šeit bija. Man tā neatklājās, un arī tālāko ceļu es neredzu.

Labi, ja Tu tā vēlies. - Enviks pieskārās Lēlas kleitai, un tās vietā kļuva redzams viņas ceļojuma apģērbs. - Vai visi gribat atpakaļ savu īsto izskatu?

(Enviks pārvērš tērpus visiem, kuri to vēlas.) Arī Envika apģērbs pārvērtās.

Šo rakstu rediģēja echo3: 05.04.2009 17:46

[Sindra]

Nevarētu gan teikt, ka Ranfs īpaši vēlējās šķirties no savām skaistajām bruņām, bet sapratis, ka laikam jau tas ir nepieciešams, viņš atļāva Envikam aizvākt savu smuko ietērpu.
Tālāk? viņš nopūtās. Nu nezinu kā jums, bet man laikam jāatgriežas strādāt krogā. viņš pamāja kroga virzienā.
Jūs taču arī nāksiet? Ko mēs te tā stāvam uz ielas.

[Roviela]

- Jā, - Lēla piekrita.
- Cik nu mums to mantu, bet tās palika tur, un zirdziņi arī. Iesim vien. Lai gan... Lesta zina, ka mēs esam apmetušies tur. Ja gribēs, mūs tur atradīs. Varbūt būtu jāiet turp un uzreiz jādodas prom.

[echo3]

Vai kāds varētu meklēt mūs? - Enviks pajautāja, atsākdams iet. - Meklēs princi, bet, mēs nezinām, kur viņš tagad ir. Un mums ir jāsagaida Dženesis.

[Romija]

Klēra arī diezgan negribīgi ļāva aizvākt skaisto kleitu. Spīdīgie ziedi viņas matos gan vēl palika.

"Varbūt vispirms pārlaižam šo nakti?" viņa ierosināja. "Ko var zināt, vai pa to vēl kas nemainās un neatrodas pavediens tālākam ceļam!"

[Sindra]

Jā, Ranfs noteica un devās uz kroga pusi. Es domāju, ka jūs droši varat palikt līdz rītam...
Puisis grasījās vēl kaut ko teikt, bet tad sadzirdēja, ka no pils puses tuvojas pakavu dipoņa. Tur noteikti jāja šurp daudz zirgu.
Ranfs paskrēja nost no ceļa un pieplaka ēkas stūrim šķērsielā.

[Romija]

Klēra arī paslēpās kādā ēnainākā vietā un ātri no matiem izlasīja ziedus, tos paslēpjot saujā.

[Roviela]

Lēla sekoja Klēras paraugam, no matiem izņemot sprādzi un paslēpjot blаšķi zem apģērba. Bet drošāk, vienalga, bija slēpties. Un viņa aizslēpās aiz Ranfa.

[Sindra]

Kad biedri bija paslēpušies, pavisam drīz centrālajā ielā garām šķērsieliņai aizauļoja bars ar jātniekiem.
Likās, ka priekšā uz zirga atradās Domicels, vismaz bruņas likās līdzīgas, cik nu tumsā varēja saskatīt.

Nelikās, ka viņi kaut ko meklētu. Vienkārši taisnā ceļā jāja uz pilsētas vārtiem.
Kad jātnieku soļi jau pieklusa, Ranfs izgāja no šķērsielas un palūkojās nopakaļ zirgu saceltajiem putekļiem.
Puisis paraustīja plecus un devās tālāk uz krogu.

[Ného]

Tā, kā Akantam nebija Envika uzburtais apģērbs, bet īsts, tad viņš nevarēja mainīt savu izskatu. Tādēļ viņš negāja līdzi slēpties saviem biedriem, bet, paļaujoties uz to, ka trača vietā neviens nevarētu būt viņu redzējis, lēnām un mierīgi turpināja ceļu, it kā viņš būtu parasts pilsētas viesis.

[Romija]

"Vai te pilsētas tuvumā ir kāda nozīmīga vieta, kur viņi varētu doties?" Klēra vaicāja, izlīdusi no slēptuves un noskatījusies pakaļ aizjājošajam baram. Diez vai tā nakts vidū vesels bars dotos ceļā uz kādu tālu vietu. Viņa turēja savus ziedus plaukstās un sekoja Ranfam uz krogu. Pat ja viņiem neviens uzmanību nepievērstu, labāk bija acīs nelekt un pavadīt nakti tik mierīgi, cik nu tas ir iespējams.

[Ného]

Akants atkal pievienojās pārējiem. - Jācer, ka viņi nezina, kur ir Dženesis un nedodas pēc viņa.

[Sindra]

It kā nav. Ranfs atbildēja. Bet liekas, ka viņi dodas prom no pilsētas. Tur galā ir tikai lielie vārti.

[Romija]

"Nakts laikā bez iemesla gan diez vai kāds dodas ārā no pilsētas," Klēra novilka un nogrozīja galvu. Viņai tas nepatika, bet jaukties iekšā negribējās. Jābūt piesardzīgiem. Varēja gadīties, ka gluži neviļus viņi ir tur tomēr iesaistīti. Klēra palūkojās debesīs, it kaa gribeedama ieraudzīt Dženesi.

[echo3]

Man likās, ka tas bija Domicels ar saviem dēmoniem. - Enviks teica. - Vienošanās starp karaļvalstīm vairs neesot spēkā. Varbūt tas nozīmē, ka Domicels ir pieteicis karu? Tad, protams, viņam ir jādodas prom iespējami ātri.

[Roviela]

Lēla izgāja uz ceļa.
- Ej un sazini. Izskatījās līdzīgs Domicelam, bet, varbūt, tas bija kāds cits. Jā, tā var būt, kā tu saki, Envik. Cik briesmīgi!