Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[echo3]

Mierīgi, nesatraucieties. - Enviks ātri teica. - Vai tad kāds zina, ka gribat bēgt? Jūs esat karaļpils dārzā, gribējāt atpūsties no balles. Galva sasāpējās, tas viss.

Bet, lūk, Ranfs, manuprāt, mums būtu jānoslēpj. Ja viņu pazīs, būs slikti.

[Romija]

"Tā bija žilbinošās gaismas zīme!" Klēra atbildēja, cik nu labi prazdama atrast vārdus.

Kad ārā atskanēja satrauktas balsis, Klēra satrūkās. Ja nu viņa ar savu gaismu ir atvilinājusi uz šejieni kādu, ko nemaz nevajadzētu? Bet envikam taisnība. Arī viņi kā pils viesi šeit drīkstēja atrasties. Un nebija dzirdēts, ka šamaņi nedrīkst nodarboties ar savām lietām, ja nekaitē apkārtējiem.

[Sindra]

Nav te nekādas citas izejas. Sids atteica.
Aria piecēlās un arī princis piecēlās paceldams savu zobenu.

Princis noraidoši pakratīja galvu.
Viņu savāks un aizvedīs uz pili. Viņa nedrīkstēja atrasties ārpus pils.
Puisis mirkli palūkojās uz augiem kā domādams.
Nē, vienkārši ejiet prom. Es mēģināšu tikt galā.

[Roviela]

- Ja ar jums notiks kaut kas slikts, es to sev nevarēšu piedot visu mūžu! - Lēla tā nebija ar mieru.
- Bet, labi. Mēs ejam laukā. Par to, kāpēc esat te vai neesat, drīkstat vai nē, mēs neko nezinām.

- Ranf, iesim?

[zenofeX]

Visu šo laiku Krokuss bija vilcies pārējiem pakaļ. Dārzā viņš atpalika, apskatīdams augus, kas tur bija sastādīti. Viņš parādījās grotā nedaudz pirms spilgtās gaisams parādīšanos.

"Vai es kaut ko nokavēju", viņš mazliet izklaidīgi jautāja.

Uz gaismu viņš noreaģēja, zibenīgi pielikdams acīm priekšā roku.

Kad kļuva dzirdamas balsis, Krokuss kļuva nervozs.
"Dārzā kaut ko meklē, iespējams pārmeklēs arī šo vietu. Es ceru ka mums te nav nekas slēpjams?"

[Roviela]

- Princesi meklē, Krokus, - Lēla paskaidroja.
- Princis sakās pats tikt galā, lai mēs ejot prom.
- Klēra ieguva žilbinošās gaismas vārdus, ja es tā pareizi sapratu. Varbūt tūlīt pat tie noderēs, nezinu. Vispār izskatās, ka būs nepatikšanas.

[Sindra]

Kad Krokuss ienāca alā, Sids zibenīgi pavērsa pret viņu zobenu, bet sapratis, ka Krokuss ir kopā ar pārējiem, princis zobenu nolaida.
Viņš pamāja, lai Aria dodas dziļāk alā pie avota un likās, ka puisis pats sagatavojās cīnīties.


Ranfs pamāja Lēlai un devās ārā no alas. Izgājis no alas puisis paraustīja Lēlas piedurkni un pamāja uz pils pusi.
No turienes pāri puķu dobēm un lauzdamies cauri krūmiem skrēja bruņojušies kareivji. Likās, ka viņi visai precīzi zin uz kurieni doties.
Un viņu bija daudz.

[Roviela]

Lēla parāva Ranfu mazliet atpakaļ.
- Princi! Uzbrucēju ir daudz par daudz! Vesels bars bruņotu ļaužu! Jūs viens netiksiet galā nekādi! Viņi skrien tieši šurp.

Viņa atkal devās ārā un, mierīgi sāka iet nostāk no grotas. Ja viņiem ar Ranfu atļauj paiet nost un īpaši nepievērš uzmanību, meitene tā, lai bruņotie nepamana, grib uzrunāt zāli un lūgt tās palīdzību - ķerties kājās tiem, skrejošajiem! Uzrunāt rozes - turēt viņus ar ērkšķiem! krūmus - tapt biezākiem, cauri nelaist.

[echo3]

Enviks bija ticis līdz alas ieejai, sekojot Ranfam. Un viņš arī ieraudzīja kareivju baru. - Kas te par tādu kārtību? - Puisis pagriezās atpakaļ un pavēstīja Sidam, - Kareivji. Un nesas šurp, kā kad ienaidnieku vajātu.

[Sindra]

Sids pieskrēja pie alas izejas un palūkojās ārā.
Tie ir Domicela kareivji. viņš noteica un palūkojās uz māsu.
Ātri! Tev jāiet prom! puisis uzsauca un izgrūda māsu ārā no alas. Es tevi sameklēšu. Viss būs labi! viņš uzmundrināja meiteni.

Lēlas vārdi lika dabai sarosīties. Parādījās kaut kādas saknes un zari, kas traucēja kareivjiem pārvietoties, taču neskatoties uz to, viņi tik un tā tika uz priekšu. Tas katrā ziņā deva iespēju princesei nepamanītai izskriet no alas. Aria metās iekšā tuvākajos krūmos un bēga.
Kareivji pārāk nepievērsa uzmanību šamaņiem.

Taču pēc kāda brīža biedri ievēroja, ka pa parku vēl pastaigājas bruņoti vīri un visai rūpīgi dārzu pārmeklē.
Re! Kroņprincis! Ranfs piebikstīja Lēlai un parādīja uz siluetu, kas gāja pāri dobēm pa kareivju "iemīto" taku.
Viņa gaita nebija pārāk steidzīga. Nonākot pie alas, viņš pamāja kareivjiem, kuri bija ielenkuši grotu. Daļa no tiem ieskrēja iekšā un no alas atskanēja cīņas troksnis.

[Romija]

Klēra arī iznāca no alas un centās izlikties, it kā tikko būtu gluži nevainīgi pastaigājusies pa dārzu. Viņa gan pabrīnījās par kareivjiem, taču pievērsās kāda zieda aplūkošanai. Tomēr ausis kāri tvēra katru skaņu un acis ik pa laikam pašķielēja apkārt.

"Vai kas noticis?" Klēra nevainīgām acīm paskatījās uz alu, tad uz kareivjiem. Viņa centās runāt tā, lai to varētu dzirdēt vismaz kāds kareivis, ja ne pats kroņprincis.

[echo3]

Enviks no alas izgājis nebija. Viņš tikai bija nostājies iekšpusē blakus ieejai. Un alā ieskrienošie kareivji viņam panesās garām.

[Sindra]

Domicels sadzirdējis Klēras jautājumu pagriezās pret meiteni.
Pazūdi no šejienes. Tev nekas šeit nav meklējama. princis nelaipni noteica un gaidīja, kad Klēra ies projām.


Kareivji pirms iebrukt alā sacirta liānas, lai tās viņiem netraucētu.
Tad arī pamanīja Enviku. Daļa no kareivjiem uzbruka Sidam.
Puisis atkāpās un sāka cīnīties. Princis acīmredzami lieliski cīnījās ar zobenu.
Savam vecumam viņam piemita pārsteidzoši labas cīņas spējas.

Trīs kareivju grasījās uzbrukt arī Envikam.
Stāt! Sids iekliedzās aizsargājoties. Viņam ar šo visu nav nekāda sakara. Ļaujiet iet!
Kareivji apmulsuši palūkojās uz Sidu, tad Enviku.
Pazūdi! viens no viņiem uzsauca šamanim un pamāja uz alas izeju.

[Roviela]

Lēla itin kā nevilšus pavilka Ranfu aiz tuvējiem kokiem - lai viņus pašus nevar redzēt.
- Ranf, lūdzu, nerādies Domicelam acīs, labi? Tu esi līdzīgs vienam, ko viņš uzskata par ienaidnieku.
Viņa tagad palūdza dārzu, lai palīdz princesei slēpties, bet iepriekšējo lūgumu - traucēt karavīriem, šamane arī neatceļ.

[echo3]

Smieklīgi! - Envika acis iedzalkstījās. - Manu acu priekšā uzbrūk valsts kroņprincim, kura viesis es esmu, un vēl atļaujas pavēlēt?

Necaurduramību Enviks jau bija sev uzbūris iepriekš, un tagad tikai izrāva zobenu. - Jūs, salašņas - ārā! - Pie pirmās uzbrūkošās kareivju kustības Enviks ļāva sev vaļu. Īstā savā ātrumā un spēkā.

[Sindra]

Oh... Ranfs nopūtās un ielīda dziļāk krūmos. Man tas viss sāk ļoti nepatikt.
viņš nočukstēja.
Es domāju, ka jums nevajadzēja iejaukties. Mēs visi nonāksim cietumā.



Ej prom! Sids iekliedzās. Viņi.. Viņi mani nenogalinās, bet Tevi gan! Es pavēlu! Es lūdzu!
princis nometa zemē zobenu un pacēla rokas. Viens no uzbrucējiem iesita Sidam pa vēderu un viņš sakņupa zemē.
Viņi ir demonu cilts... puisis nočukstēja un Enviks pamanīja, ka uzbrucēju acis iegailējas spilgti sarkanas un pavērtajās mutēs parādījās asi zobi.
Es esmu vienīgais likumpārkāpējs šeit. Sids pacēla skatienu uz uzbrucējiem. To izdzirdot Enviku ielenkušie kā strauji zaudējuši interesi par šamani visi kā vien devās uz Sida pusi.

[Roviela]

- Es jau arī neko nedaru, - Lēla atčukstēja, sekodama Ranfam.
- Gāju projām.
Viņa palūdza dārzu labi noslēpt princesi un tad beigt darboties.

[echo3]

Mani nogalinās! - Enviks klusu iesmējās. Tas skanēja reizē gan jautri, gan neganti. - To es gribētu piedzīvot! - Viņš palika, kur bijis. - Kādu likumu var pārkāpt princis savā zemē? Un kas tur dēmoniem par daļu?

[Sindra]

Izdzirdot Envika atbildi, Sids bezspēkā padevās. Viņš nespēja saprast šīs dīvainās būtnes, kas bija viņu pārsteigušas svētvietā.
Demoni ignorējot Enviku metās virsū princim. Un šamanis varēja manīt tikai roku un kāju baru, kas ņudzēja virs Sida.

Domicels novērsās no Klēras, jo samanīja, ka alā notiek, kas dīvains. Viņš steidzīgi gāja iekšā alā un kādu brīdi caururbjošu skatienu blenza uz Enviku.
Šobrīd nostāties prinča Sida pusē ir noziegums pret divām valstīm vienlaicīgi. viņš nopietni noteica.


Lēla pamanīja, ka pa kareivju iemīto taciņu šurp nāca divi stāvi.
Jau pēc brīža varēja manīt, ka tā ir Lesta un Dženesis.

[Roviela]

Lēla skatījās uz nākošajiem, bet ārā no krūmiem pagaidām nelīda. Tur, alā bija Domicels, bet blakus ir Ranfs, kuru noteikti vajag pasargāt no tikšanās ar Domicelu.
Bet kur ir princese? Lēla nezināja.