Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Romija]

Izmēģinājusies tā un šitā, bet neko savādu nesajutusi pie ieejas, Klēra paspēra soli tuvāk. Viņa centās uzsmaidīt mierinošu smaidu abiem karaļbērniem, bet visai noteikti devās pie strauta un notupās pie tā.

Ūdeni Klēra pazina, jo visu savu mūšu jūras krastā bija nodzīvojusi. Tāpēc viņa iededza pirkstu galos mazītiņas uguntiņas un iegremdēja pirkstu galus ūdenī. Viņa cerēja, ka, ja ūdens būs kāds īpašs, arī uguntiņas vizēs savādāk.

[Elony]

Dženesis izskatījās aizvainots. "Man nepatīk personas, kas nespēj novērtēt aktierus spēli, jo redz vairāk kā parasti cilvēki."
Nolicis pudelītes pie vietas, viņš saberzēja rokas.
"Un labāk nevajag draudēt citiem ar nāvi, ja? Nezini veco parunu? - kas daudz bakstās ar zobenu, tam uz galvas uzkrīt ķieģelis. Labāk dzīvot draudzīgi."
Viņš sarauca pieri.
"Un rādās, ka stāsti nav pareizi - šis avots pret skumjām nepalīdz. Cerēsim, ka tam tomēr piemīt citāds spēks." Tas zīmējās uz to, ka princese izskatās noskumusi.

[Roviela]

- Ak vai! - Lēla teica.
- Nē, šoreiz viņš gan ir ar mums. Es biju tā, kas palūdza viņam atļauju nākt mums līdzi. Vilkam vajag ūdeni, ļoti, ļoti vajag, saprotiet?

- Ranf, tu taču nevienam neteiksi, vai ne? - meitene bija par to pārliecināta.
Viņa gan nesaprata, kāpēc karaļa bērni pilī nedrīkstētu sēdēt jebkurā vietā, kur vien viņiem ienāk prātā.
Ziņkārība ņēma virsroku.
- Vai es drīkstu vaicāt, kāpēc jūs, kas esat valdnieka bērni, uztraucaties par to, ka jūs varētu redzēt vietā, kas ir jūsu īpašumos? Vai tad jūs nedrīkstat nākt šurp?
Ar vienu aci viņa skatījās uz Klēru. Arī Dženeša vārdi meiteni satrauca - vai tas nebūtu tas avots? Vai arī, varbūt, Gunda ir paņēmusi visus avota vārdus.
- Sakāt, lūdzu, vai te nav vēl kāds avots? Izskatās gandrīz tā, ka šis nav īstais, vai arī tas ir aizslēgts joprojām. Vilkam ļoti vajag ūdeni!

[echo3]

Vārdus nevarēja nedzirdēt, un tie apstiprināja to, ko Enviks jau bija sapratis - Aria ir nelaimīga. Puisis iegāja alā tūlīt aiz Ranfa.

Enviks noklausījās, ko visi te runā, pats neiejaukdamies, bet beigās apliecināja, - No manis neviens neko neuzzinās. - Tas tika pateikts pavisam vienkārši.

Tad Enviks aizgāja līdz avotam alas dziļumā un iesmēla tāpat plaukstā ūdeni. Viņš uzrunāja to, tāpat kā bija darījis pārvērstajā ūdenskritumā, un centās saklausīt ūdenslāšu balsi.

[Sindra]

Kad Klēra iemērca pirkstu galus ūdenī tiem galos mirgoja zilganas liesmiņas. Tas izskatījās ļoti skaisti. Un noteikti bija neparasti.
Envika plaukstā avota ūdens lāses mirguļoja kā mazas zvaigznītes. Bet balsis gan nekādas nebija dzirdamas.


Jūs tiešām neko nesaprotat? Princis sarauca pieri uzlūkojot svešiniekus, kuri palika arvien vairāk. Valdnieks cenšas izprecināt manu māsu tam... puisis gādīgi uzlika plaukstu uz meitenes auss. Ai! Lai paliek! Vienkārši man šobrīd nerūp jūsu avoti. Es jau teicu, ka strūklaka ir vienkārši mākslas darbs un senais avots plūst gar alas sienu. Kāda jēga rīt maģisku ūdeni, pat ja tas atbrīvo no skumjām? Vai tad tas atrisina problēmas?

Kādēļ jūs vispār esat šeit? Kas jūs uzaicināja?

[Elony]

Likās, ka Dženesi prinča atbilde daudz maz apmierina.
"Tad nečīksti alā pie maģiska avota, bet dari kaut ko - lūdz valdniekam pārdomāt, piedāvā viņam labāku kandidātu precībām, paslēpj māsu, aizbēdz ar viņu, diskreditē līgavaini valdnieka acīs vai kaut vai nogalini karali un ieņem viņa vietu. Variantu cik uziet. " Dženesis teica tā, starp citu.
"Bet, kā jau princis laipni aizrādīja, mūs neviens šeit neaicināja. Un tā kā viņš nespēj novērtēt aktiermākslu, man te vairs nav ko darīt. Jāiet piedzerties pa īstam." viņš pateica un devās laukā no alas, lai atgrieztos viesību zālē.

[Roviela]

- Kam tādam? - Lēla pārjautāja.
- Mēs esam no tālienes, neko nezinām, nudien! Vai tad jūs domājat te slēpties mūžīgi?
- Mūs uzaicināja Lesta. Es viņu te starp viesiem neredzēju, bet tas nekas, droši vien.
- Tas, senais avots nav parasts! Tā ir Spēka Vārdu vieta. Vai jūs vispār zināt, kas ir spēka vārdi?
Meitene klusītēm uzrunāja pie ieejas esošos augus, palūgdama tiem kļūt kuplākiem, bet ne necaurejamiem, un iekšpusē uzziedināt kādu ziedu. Lai nevar pamanīt, ka te kāds ir.

- Nē, protams! Ūdens dzeršana problēmas neatrisinās, bet, kad vairs nav tik skumji, tad var vieglāk padomāt, kā problēmas atrisināt. mani pašlaik vairāk satrauc, ko darīsim, ja kāds lieks te tomār atnāks, un jūs meklēs, tas tā noteikti ir.

[Sindra]

Sids noskatījās uz aizejošo Dženesi. Puiša seja bija dusmu pārņemta un iespējams, ja viņam klēpī neatrastos meitene, viņš neļautu viņam tik vienkārši aiziet.

Stāsta, ka princis Domicels ir nežēlīgs tirāns. Ranfs klusi pačukstēja Lēlai. Viņš pašrocīgi nogalinājis savu jaunāko brāli, tikai tāpēc, ka viņam licies, ka vecāki viņu mīl vairāk par Domicelu.

Lēlai izdevās padarīt liānas biezākas, bet uzziedēt gan tās negrasījās. Liānas vienkārši nemēdza ziedēt.
Nē, mēs nedomājam šeit slēpties mūžīgi. princis atteica Mēs pagaidīsim, kad lielākā daļa viesu piedzersies un tad aizbēgsim. Viesi nekad tik tālu uz šo nostūri nenāk. Un ja kāds atnāks man nāksies viņu nogalināt.
Jā, es zinu, kas ir spēka vārdi un zinu, ka šī ir sena viena, kas pievilina šamaņus.
Zinu arī Lestu. viņš nopūtās.


Atgriežoties pilī Dženesis pamanīja pie ieejas karalieni un Domicelu. Puisis izskatījās neapmierināts un īgns.
Ja viņa tūlīņ pat nebūs atpakaļ pilī, jūs to nožēlosiet. Nebūs nekādas vienošanās. viņš pateica sievietei un iedams ārā no pils pagrūda Dženesi malā.
Karaliene izskatījās apmulsusi un nervozi kodīja lūpas.

[Roviela]

- Ja jūs gribat bēgt, tad dariet to tūlīt, - Lēla ieteica.
- Nudien! Vai jūs gribat sagaidīt, kamēr jūs sāk meklēt? Es ceru, jūs zināt, uz kurieni bēgsiet?
Viņa paskatījās uz Enviku.
Tad uz Ranfu. Meitenei bija aizdomas. Vai Ranfs tomēr nav līdzīgs kādam, ko viņa šodien te redzējusi?

Tad viņa attapās, ka nākusi pēc ūdens. Ūdens vārdus viņa nezināja, tāpēc vienkārši iesmēla savā trauciņā avota ūdeni. Ja nebūs maģisks, tad ūdens tas tomēr ir, un pēc tam atgriezās pie pārējiem.

[Elony]

Kad šis tipiņš Dženesi pagrūda un aizgāja tālāk, viņš Domicelam parādīja mēli. Princis protams neredzēja, bet ja karaliene redz, tad vienalga. Kad nejaukais princis bija jau gabaliņu tālāk, viņš pieklājīgi palocījās Mejai.
"Uzdrīkstos paust savu necilo viedokli, ka varbūt karalistei nemaz nevajag vienošanos ar šo nepieaugušo bērnu."

[echo3]

Ūdens Envikam neatbildēja, tikai laistījās plaukstā. Ak, ja es varētu uzzināt tava dzidruma noslēpumu! Bet puisis zināja, kas nav tik vienkārši, un ļāva lāsēm noritēt atpakaļ avotā.

Enviks piegāja pie prinča un princeses. - Kādēļ jūs nebēgāt ātrāk? Pirms mēneša, pirms nedēļas, vakar? Un es domāju, ka arī tagad gaidīt nav gudri. Kad mēs devāmies uz parku, pie galda bija palicis tikai jūsu tēvs un Domicels, viņi gribēs sameklēt princesi.

[Sindra]

Jums liekas, ka es esmu muļķis. Sids nolaida skatienu. Nesapratu, ka nav gudri gaidīt līdz pēdējam brīdim?
Nekā tamlīdzīga! princis ieskatījās Envikam acīs. Ar Lestas gādību, mani saista maģisks zvērests. Es nevaru palīdzēt Ariai aizbēgt no viņas pienākuma līdz pusnaktij. Tas nozīmē vēl pāris stundas. Tādēļ es gaidu. Mēs gaidām.


Ja Lēla kārtīgāk ieskatījās, iespējams Ranfs bija līdzīgs Domicelam, tikai jaunāks.
Bet meitene atcerējās zālē redzētu vēl kādu grezni tērptu puisi, kuram Ranfs bija līdzīgs.

[Romija]

Noskatījusies uz liesmiņām un pāris reizes izvilkusi pirkstus no ūdens un iemērkusi atpakaļ, Klēra nopūtās un piecēlās. Ār ūdeni runāt viņa neprata, bet pagaidām arī nekādu citu neparastu sajūtu nebija jutusi. "Šis ūdens ir īpašs, bet tas nerunā!" viņa teica Envikam. Varbūt tad, ja viņa te būtu viena, viņa spētu to sadzirdēt, iešāvā Klēras prātā. Notupusies vēlreiz pie avota, viņa atkal iemērca tajos pirkstus un domāja par saules staru mirguļošanu uz ūdens virsmas, par varavīksni pēc lietus, par rietošas saules atspulgu jūras klājā.

[Roviela]

- Pusnakts. Man tas nepatīk. Nepavisam!
Lēla apsēdās un atbalstīja zodu plaukstās.
- Pusnakts, kad var notikt kaut kas tāds, kas izjauc visus plānus. Kad šamaņi var pazaudēt vārdus. Kad mēs, iespējams, atkal izskatīsimies tādi, kādi bijām iepriekš, - viņa prātoja. Tad, sapratusi, ka karaļa bērni nesaprot, kas par lietu, paskaidroja:
- Šīs drēbes ir ilūzija. Protams, mēs neesam kaili, - viņa pasmējās, - bet tik grezni arī nē.
- Līdz pusnaktij es varētu galvot, ka palīdzu noslēpt jūsu pēdas, ka varu pasaukt meža zirgus vai kaut vai lāčus, kas jūs aiznestu tur, kur gribat nokļūt. Pēc pusnakts es nezinu, vai to vēl spēšu.

- Ko tieši neļauj zvērests? Iziet no pils teritorijas?

[echo3]

Es arī mēģināju, arī man tas neko neteica. - Enviks atbildēja Klērai. - Bet īpašs tas ir. Varbūt tas ir jāiedzer?

Līdz pusnaktij. - Enviks atkārtoja. - Nē, domāju, ka pusnaktī ilūzijas nepazudīs. Es varu zaudēt spēju tās uzburt, bet ilūzijas izgaisīs pašas. Rītausmā. Lai gan galvot, protams, nevaru. Gunda ir varena.

Tātad jums, augstības, ir jāslēpjas līdz pusnaktij. Vai vismaz līdz tam laikam nevēlaties nomainīt savu izskatu? Apģērbu, bruņas? Seju nomainīt nevaru.

Te Enviks pasmaidīja. - Un vēl es varētu pastaigāt pa parku un pārvērst dāmu kleitas, lai meklētājiem lielāka meklēšana. Ir jau tumšs, pa gabalu vien silueti redzami.

Šo rakstu rediģēja echo3: 03.04.2009 12:13

[Sindra]

Jums nav mums jāpalīdz. Sids atteica. Man likās, ka atnākot uz šejieni jums vajadzēja avotu un bija pašiem savas darīšanās. Nez vai jūs to visu vēlētos nomainīt pret sēdēšanu cietumā. Vislabāk būtu, ja jūs dotos prom un izliktos, ka nekad neesat šeit mūs redzējuši. puisis neuzvedās pārāk laipni, taču viņš izskatījās arī uztraucies.


Mirklī, kad Klēra iedomājās par saulrietu jūrā, viņas priekšā uz alas sienas izgaismojās mirdzoša zīme. Ala pielija ar spilgtu gaismu.
Aria pacēla galvu un reizē ar Sidu abi paskatījās uz Klēru. Simbols izgaismojās un izdzisa.

[Romija]

Klēra apstulba no tik pēkšņas gaismas. Vēl reizi iemērkusi pirkstus avotā, viņa pagriezās pret pārējiem.

"Es atvainojos, ja jūs izbiedēju!" viņa teica, bet varēja redzēt, ka ne tas viņu uztrauc visvairāk. Par to, ka kāds no āras varētu gaismu ieraudzīt, meitene šobrīd neaizdomājās. "Tas ir īstais avots!" viņa sajūsmināti teica pārējiem. "Redzējāt to gaismu? Es tādu līdz šim nepratu radīt!" viņa paskatījās uz saviem pirkstiem, kas gan šobrīd izskatījās gluži parasti. Jau grasīdamās parādīt visiem to vēlreiz, viņa pēkšņi aizdomājās, ka varbūt gaisma būs pārāk redzama no ārpuses, tāpēc drošības pēc aizlika rokas aiz muguras, bet sejā vienalga rotājās smaids un acīs mirdzēja maziņas liesmiņas.

[Roviela]

- Kas tā bija par zīmi? - Lēla ievaicājās, un tikai tad atbildēja karaļa bērniem.
- Kā vēlaties, protams. Man gribējās jums palīdzēt. Bet kad nē, tad nē.

- Ranf, tev jau arī vajadzētu paņemt ūdeni, ja?

Kamēr Ranfs to darīja, Lēla piegājai pavisam tuvu princim un princesei, un pavisam klusītiņām viņiem pavaicāja:
- Vai jūs, lūdzu man nevarat pateikt, kas ir tas puisis, kas tik līdzīgs Ranfam, tikai greznākā apģērbā? Es viņu redzēju zālē, bet nezinu, kas viņš ir. Tikai, lūdzu, kuš! Ranfs to nedrīkst zināt.

[Sindra]

Ranfs attapies no spožās gaismas piegāja pie avota un piepildīja bl.ašķi ar ūdeni.

Sids palūkojās uz Ranfu, tad viņa skatiens atgriezās pie Lēlas.
Es nezinu vai tas ir viņa īstais vārds. princis klusi noteica. Viņš ir Domicela brālis. Viņu uzskata par mirušu. Un Lesta zin, ka viņs ir dzīvs. Aria ziņkārīgi paskatījās uz brāli, tad uz Ranfu, kurš vēl joprojām bija pie avota.

Kaut kur ārpusē atskanēja balsis. It kā kāds izkliegtu pavēles.
Princis nervozi paskatījās uz alas ieeju.

[Roviela]

- Tā! Es jau kaut kā tā domāju. Ranfam būtu ātri jāpazūd no šejienes! Ranfs ir tik lādzīgs, un nav pelnījis ciest nez par ko. Un man šķiet, ka jūs meklē.
Lēla sāka satraukties.
- Te nav vēl kāda izeja?
- Varbūt jūs abi nostājieties tur, aiz vīteņaugiem, es jums ātri aizaudzēšu tos priekšā? Nezinu, vai līdzēs, tiešām... bet vismaz būs kaut kas darīts. Un mēs varētu izlikties, ka jūs tur tupējāt, bet mēs nupat atnācām, un neko nezinām.