Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Elony]

"Mjā, nabaga princis, ja tā ir taisnība..." noteica Dženesis. Viņš izķeksēja no somas mazu pudelīti un nedaudz no tās iedzēra, saviebis seju. "Tas gan palīdz pret paģirām, gan kavē dažu noteiktu dzērienu iedarbību uz organismu." viņš paskaidroja. Dženesis sāka dzert vīnu, vien glāzi, otru... smaidīja un turpināja skatīties apkārt.

[echo3]

Enviks izturējās brīvi, varētu likties, ka viņš visu mūžu galmā nodzīvojis. Puisis ar interesi vēroja karalisko ģimeni, bet vēlāk savu uzmanību pievērsa galvenokārt princesei Ariai. Envikam likās, ka princese ir neiederīgi bēdīga. Lai gan Enviks, protams, zināja, ka karaliskās ģimenēs mēdz precēties aiz aprēķina, politikas, mantas un citādiem apsvērumiem, tomēr arī tādos gadījumos saderinātie vismaz publiski savas jūtas nemēdz izrādīt.

Enviks pacēla un izdzēra vīna glāzi tāpat kā pārējie viesi un ķērās pie mielasta. - Vai mums ir jāsameklē Lesta? - Viņš pajautāja biedriem. - Bet par strūklaku piekrītu - balle ir tikko sākusies, nevajag steigties. Gan jau būs brīdis, kas viesi dosies pastaigās.

[Sindra]

Viesi ieturēja maltīti. Un pēc kāda laika daži arī sāka celties un doties ārā no zāles.
Arī karaliskās ģimenes pārstāvji izklīda, kur nu kurais.

Viesi tika informēti, ka blakus zālē notiek dejas. Atsevišķās mazākās telpās bija stūrīši, kur varēja pasēdēt un pačalot.
Varēja doties arī uz parku pastaigāties.

Ranfs uzmanīgi vēroja viesus un ik pa laikam lūkojās uz karaliskā galda pusi.
Uz princesi un viņas līgavaini.
Kad viesi bija sākuši paklīst pa telpām pie karaliskā galda bija palikuši valdnieks un kaimiņzemes kroņprincis.

[Roviela]

Lēla bija paēdusi un tagad bikstīja Ranfu.
- Ejam? Meklēt strūklaku un grotu, un pie reizes princesi? Man nepatīk, ka viņa ir tik bēdīga.
Viņa nerunāja tik klusu, lai to nedzirdētu citi galda biedri.

[echo3]

Enviks darīja to, ko bija solījis Lācim - neuzkrītoši turējās līdzās Ranfam.

Šo rakstu rediģēja echo3: 01.04.2009 08:34

[Elony]

"Aha, ja kas, tagad esmu piedzēries. Tāpēc man ir attaisnojums, ja notiks kas neparedzēts." Dženesis ar smaidu noteica biedriem. Viņš tiešām bija izdzēris diezgan daudz vīna.
Tagad viņš, uzbūris uz sejas mazliet muļķīgu smīnu, devās laukā no zāles, bez streipuļošanas, bet mierīgi, kā slaists, kam nav ko darīt.
Viņš domāja pastaigāties pa dārzu un meklēt tur to strūklaku.

[zenofeX]

Krokuss turējās tālāk no Ranfa, jo viņam pēkšņi radās kaut kāda nelāga nojauta par viņu, un viņa saistību ar karalisko ģimeni.

Viņš ar interesi vēroja, kā Ranfs skatās uz princesi.

Vēlāk, kad viesi sāka celties no galda un veidot bariņus un pārus, viņš uzmanīgi skatījās uz pārējiem viesiem, un kā tie uzlūko Ranfu - vai kāds izrāda kādas emocijas, kas vedinātu uz domām, ka Ranfs tam ir pazīstams.

Krokuss panācās tuvāk pie Klēras, un klusā balsī izteica savas bažas:
"Šodien esmu apmāts ar azidomību. Man šķiet, ka Ranfs kādreiz bijis pazīstams galmā, un, iespējams viņš un princese mīlējuši viens otru... Ranfa pagātne, skumjas princeses sejā, Ranfa skatiens... Vienīgais, kas man nav īsti skaidrs, ir tas, kāpēc Ranfs neko neatceras. Lai gan, pret atmiņu arī ir līdzekļi."

[Romija]

"Tu domā?" Klēra bažīgi vaicāja, kad Krokuss bija izstāstījis savas aizdomas. "Kaut gan...varbūt arī kaut kas tāds tur ir," viņa palūkojās uz Ranfu. "Tas, ka viņš neatceras, vēl būtu nekas. Bet kāpēc neviens cits nekādu interesi neizrāda? Vai arī viņi neatceras? Viņš tomēr tepat pilsētā strādā un ir redzams."

Krokusa pateiktais lika arī Klērai skatīties uz Ranfu un pārējiem balles viesiem uzmanīgāk. Bet viņa ārēji centās izlikties priecīga un izklaidējusies. Tomēr dažādas pils un apkārtnes detaļas paslīdēja garām viņas skatam, jo nu vairāk interesēja cilvēki.

"Ja ir tā, kā saki, domā, viņš princesi atceras?" pēc kāda brītiņa viņa vaicāja. Uztraukumu radīja tas, ka šī balle no spēka vietas apmeklēšanas varēja pārvērsties par kaut ko pavisam citu, un ka viņiem varētu nesanākt aiziet pie savādās vietas.

[Sindra]

Likās, ka ļaudis nepievērš pārāk daudz uzmanības Ranfam.
Ne vairāk, ne mazāk kā citiem biedriem. Taču likās, ka princeses līgavainis gan uz Ranfu mēdz skatīties biežāk nekā uz citiem viesiem.

Kad Dženesis bija izgājis no zāles, pēc kāda brīža piecēlās arī Ranfs.
Labi, ejam. viņš atsaucās Lēlai un devās ārā no pils.

Parks bija izgaismots zaļām gaismiņām, tā, ka varēja redzēt, kur iet, bet nebija pārāk gaišs. Lapaino koku zaros gaismiņas radīja ļoti jauku noskaņu.
Pa tādu dārzu bija patīkami staigāt. Šobrīd gan lielākā daļa viesu vēl joprojām atradās pilī. Likās, ka citiem daba tik ļoti nemaz neinteresē.
Parks bija samērā liels. Tajā bija daudz taciņu un lielāku celiņu. parkā bija arī vairākas strūklakas, taču šamaņiem nelikās, ka tās varētu būt īstā Spēka vieta.

Kādu laiku klejojot, biedri nonāca vairāk aizaugušā dārza stūrī un pamanīja, ka priekšā ir tāds kā kalns un tālumā starp zaļumiem atmirdzēja gaisma. It kā tur būtu kāda izgaismota telpa, kuras ieeju aizsedza liānām līdzīgi augi. Pieejot tuvāk varēja sadzirdēt meitenes balsi. Likās, ka viņa raud un klusi čukstēja: Lūdzu aizved mani prom.
Viņai atbildēja klusa, nomierinoša puiša balss:Vēl nedaudz pagaidi. Ja iesim tagad mūs pamanīs.

Ranfs apstājās un domīgi palūkojās uz biedriem.
Viņš nezināja vai iet tālāk vai nē. Taču likās, ka šī varētu būt tā vieta, kuru biedri meklēja.
Kopā ar balsīm varēja saklausīt arī ūdens tecēšanu.

[Roviela]

Lēla paskatījās uz biedriem.
- Es iešu, - viņa pateica tikai ar lūpām vien.
Meitene klusi piegāja pie grotas un uzmanīgi ieskatījās iekšā.

[Elony]

"Spiegot nav smuki." Dženesis noteica un droši devās iekšā ejā starp zaļumiem. Gan viņš redzēs, kas labs iekšā, gan arī viņu pašu redzēs, kas nerada nekādas problēmas.

[Sindra]

Ranfs nopūtās.

Ieskatījusies alā, Lēlas skatienam atklājās samērā paliela telpa, kuru izgaismoja divas lāpas.
Kaut kur pie alas dibena gurdzēja avotiņš. Alas vidū bija strūklaka. Tajā arī tecēja ūdens.
Vienā alas malā pret sienu atspiedies sēdēja jauns puisis.
Viņam labajā pusē blakus uz zemes stāvēja zobens. Izskatījās, ka nolikts pa ķērienam.
Un no otras puses viņam blakus sēdēja princese Aria. Viņa bija pieglaudusies tumšmatainajam puisim, piespiedusi seju pie viņa krūtīm un izskatījās, ka raudāja.
Puisis glāstīja princeses galvu un lūkojās apkārt.

Pamanījis Lēlu viņš lēnām paņēma zobenu un ar kreiso roku piekļāva princesi sev klāt.
Kad alā ienāca Dženesis, viņš strauji pavērsa pret viņu zobena asmeni.
Puisis lēnām pakratīja galvu.
Tā bija kļūda klīst līdz šejienei. Man tagad nāksies jūs nogalināt. viņš visai draudīgi noteica un likās, ka viņš nejoko.

[Elony]

Dženesis saķēra vēderu un saliecās.
"Man ir slikti... par daudz vīna..." viņš neveiklā gaitā metās garām puisim ar zobenu, (tiesa, tā lai šis nevarētu viegli viņu izķert) un pārliecās pār strūklaku, it kā vemtu. Ja tas viss izdodas, viņš ātru mazā pudelītē iesmeļ ūdeni, tā lai citi neredz.

[Roviela]

- Pagaidi! - Lēla klusi iesaucās.
- Tā nebija kļūda. Mēs nemeklējām jūs, mums vajadzēja avotu. Tāpēc mēs esam te, un nekāda cita iemesla dēļ. Un, - viņa paskatījās uz princesi, - jūsu augstība, es atvainojos, bet jau pie galda ievēroju, cik jūs esat noskumusi, un tā kā mēs neesam no šīs pilsētas, tad nekādi jūs nekavēsim darīt to, ko esat nodomājuši, lai kas tas būtu, un nenodosim arī.
- Mani sauc Lēla, un es esmu šamane. Vai jūs, lūdzu, nepalaistu mani pie avota?

[Sindra]

Kad Dženesis "ievēlās" alā, puisis manāmi iespringa visu savu uzmanību veltīdams viņam. Līdz brīdim, kad šamanis sakņupa pār strūklaku.
Tad puiša skatiens atkal pievērsās Lēlai.
Un viņš? puisis pamāja nedaudz garām Lēlai.
Meitenei blakus stāvēja Ranfs. Viņš lūkojās alā.
Tas ir princeses vecākais brālis. Sids. viņš klusi nočukstēja Lēlai.

Puisis nolaida zobenu.
Ei Tu! viņš uzsauca Dženesim. Tas uz kā Tu guli ir mākslas darbs. Avots, kuru Tev vajag ir tur. viņš pamāja uz alas dibena pusi.
Princis izskatījās apjucis un nervozs. Taču viņš ļāva tiem, kuri vēlējās aizdoties līdz avotam. Nolicis zobenu sev blakus, viņš apskāva princesi arī ar otru roku.

[Roviela]

- Kā tu zini? - Lēla atčukstēja Ranfam.

- Jā, viņš arī, - meitene apstiprināja un piegāja tuvāk princim. - Jūsu augstība?
- Un vēl daži mūsu biedri te ir. Ja kāds būs svešs, tad mēs pateiksim.

- Paldies! Bet kāpēc jūs paši to neizmantojat? Spēka vietas ir vaļā, tā mums teica, un šeit ir jānāk tiem, kam ir bēdas un sērīgi ap sirdi.

Viņa devās dziļāk alā apskatīties avotu.

[Elony]

Dženesis piecēlās un pablenza uz princi ar apjukušu (un nodzertu) skatienu: "Ko man vajag? Avotu? Nu jā, runā, ka tas palīdz pret paģirām..." viņš tāpēc piegāja pie avotiņa un citā pudelītē iesmēla arī no tā.

[Sindra]

Lēla, bet es taču dzīvoju šajā pilsētā. Ranfs klusi atgādināja meitenei.

Viņš strādā pilsētas krogā. Viņš nav ar jums. puisis atteica.
Un viņš neies prom no šīs pilsētas. Es neesmu nelaipns, taču ja kāds no jums izpaudīs valdniekam, ka mēs šeit atrodamies, es jūs sameklēšu, lai atriebtos.
Pat ja tas prasīs visu manu dzīvi.

Princese nedaudz pacēla galvu un gribēja paskatīties.
Princis uzreiz pievērsās viņai un iečukstēja ausī nomierinošus vārdus.
Aria nolika atpakaļ galvu uz puiša krūtīm.

Bez tam. Pasakiet savam biedram, ka nav nekādas vajadzības izlikties un skaļi bļaustīties. Piedzērušies ļaudis tik veikli pudelītes vaļā nekorķē. Sids greizi paglūnēja uz Dženesi.


Avots bija vienkārša ūdens strēlīte pašā alas dibenā pie sienas.
Ūdens bija dzidrs, tīrs un auksts.

[Romija]

Klēra pa ceļam bija baudījusi parku un arī tagad stāvēja netālu no ieejas. Tikai tik daudz, lai viņu varētu redzēt un atpazīt kā savējo, bet neuzbāžoties. Tepat meitene centās ieklausīties savās sajūtās. Vai ir jūtams kas neparasts? Pie reizes viņa arī mēģināja atcerēties dziedināšanas vārdus.

[Sindra]

Apkārtne bija pavisam mierīga. Balles viesi tik tālu prom no pils neaizklīda un laikam tas bija tas, ar ko bija rēķinājušās karaliskās atvases.
Klēra koncentrējās, bet patiesībā nekas šeit nešķita dīvains. Parasta ala. Ja nezinātu, ka avots ir īpašs, tas liktos kā pavisam parasts.
Vai varbūt tas arī bija parasts? Varbūt šī nemaz nebija īstā vieta?

Un dziedināšanas vārdi arī nenāca prātā.