Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[echo3]

Neskumsti. - Enviks uzmundrinoši teica Ranfam. - Padomā par to, ka arī man šobrīd nav viegli. Es vēlējos visiem dāvāt skaistu vakaru - neiznāca. Labāk sagādā to trauku, kuru gāji meklēt, bet nepaguvi. Vēl mirklīti mēs varam pagaidīt. - Un pavisam klusu, lai Lēla nedzirdētu, nočukstēja, - Turies labāk pie bruņām, lai kādām, citādi būs jādejo. - Un zīmīgi pacēla uzaci, atgādinādams Ranfam par paša teikto "es neprotu dejot".

[Roviela]

Lēla nebija dzirdējusi ko Enviks tur čukst, tikai pagrieza acis tai virzienā, jo tepat netālu vien bija.
- Bet Envik, kā tu pats? Tu neko citu sev mugurā nebursi?

Viņa piegāja pavisam pie Ranfa.
- Neskumsti, nu! Mēs ejam uz balli pie karaļa. Vai tā katru dienu notiek?

[Sindra]

Uzmundrinošie vārdi gan Ranfu nekā jautrāku nepadarīja.
Puisis klusējot aizdevās uz virtuvi meklēt b.lašķi.

[Roviela]

Lēla noskuma. Viņa nevarēja nejust līdzi Ranfam. Un kāpēc krodzinieks neko nepaskaidroja? Varbūt viņam ir taisnība un puisim nemaz nevajag iet uz pili, bet kā lai to zina, ja neko nesaka?
Un, ja nu nav taisnība un tagad Ranfs ir apbēdināts gluži ne par ko, un atkal, kā lai to zina?
Viņa stāvēja un gaidīja, kad puisis atgriezīsies.

[echo3]

Enviks, savukārt, devās meklēt Lāci. Atradis krodzinieku, viņš klusi tam pajautāja, - Vai Ranfam ir bīstami doties uz pili?

[Sindra]

Ranfs pēc kāda brīža atgriezās.
Arī viņam pie jostas bija maza b.lašķīte.

Lai arī viņš neizskatījās pārāk priecīgs, bet nevarēja teikt, ka puisis būtu noskumis.
Viņš nedaudz pasmaidīja Lēlai un izskatījās, ka ir gatavs doties.

[Roviela]

Lēla skumīgi paskatījās uz Ranfu, bet, redzot, ka viņš vairs nav pavisam saīdzis, pati palika priecīgāka.
- Kamēr tu meklēji trauku, Enviks kaut kur nozuda. Būs vēl brītiņš jāpagaida.

[echo3]

Enviks ieradās pavisam drīz. Ejot cauri kroga zālei, viņš tā kā attapās, palūkojās uz saviem svārkiem, un viņa apģērbs pārvērtās. Melns samts ar sudrabu un melnām pērlēm pogu vietā. Tērps nebija uzsvērti spožs, bet par tāda cenu gan labāk neinteresēties.

Vai Krokusa joprojām nav? Liekas, ilgāk vairs nevaram kavēties? - Enviks bija ticis līdz ārdurvīm.

[zenofeX]

Ārdurvis atvērās, un pa tām ātri ienāca Krokuss, gandrīz saskriedamies ar Enviku, taču pēdējā brīdī viņš tomēr paspēja izvairīties no sadursmes. Viņš šķita esam labā omā.

"Sveiciens visiem. Ceru ka neesmu nokavējis neko svarīgu.... Un izskatās, ka varam doties uz balli?" viņš nopētīja visus, un tad vērsās pie Envika:
"Lūdzu, vai tu varētu kaut ko darīt ar manu apģērbu. Tā, lai būtu piedienīgs, bet nekādā ziņā uzkrītošs. Paldies!"

[echo3]

Re, mēs jau gribējām doties bez Tevis. Protams, tērps tūlīt būs. - Enviks pieskārās Krokusa apģērbam - tas no ceļojuma tērpa pārtapa viesību tērpā tumšzaļā, sulīgā tonī. Tieši kā tie tērpi, kādus te kungi mēdza valkāt. Nekādu uzkrītoši spožu rotājumu apģērbam nebija, tikai tik, cik tādam piedienas.

[Sindra]

Saule jau bija norietējusi un pie pils vārtiem bija sadegtas lāpas. Vārti bija plaši atvērti un arī dārzā bija manāmas sadegtas uguntiņas.
Ik pa brīdim pie vārtiem apstājās kāda kariete vai rati un grezni saposušies ļautiņi devās iekšā pils dārzā.

Kad biedri bija nonākuši pie vārtiem viņiem laipni pamāja, ka viņi var doties iekšā. Neviens neko nepārbaudīja. Tikai pamāja, ka jādodas pa izgaismoto ceļu uz pili.
Dārzā saldi smaržoja kaut kādu puķu aromāts, taču likās, ka lielākā daļa viesu tam nepievērsa nekādu uzmanību. Apkārt nemaz neskatījās, tikai pa taisno devās uz pili.
Arī pils durvis bija pavērtas un no tām plūda spoža gaisma un skanēja neuzkrītoša mūzika. Pilī bija sanākuši daudz ļaužu. Dažādu cilšu pārstāvji. Un izskatījās visai raibi un dažādi.
Neviens speciāli ne ar vienu iepazīties neskrēja un arī nekādas svinīgās priekšā stādīšanās valdniekam nebija.

Viesi uzreiz tika aicināti uz ēdamzāli, kur bija bagātīgi klāti galdi. Tālākajā zāles galā bija galdi pie kuriem atradās greznāki krēsli nekā pārējiem. Acīmredzot tās bija vietas karaliskajai ģimenei.
Ranfs ierosināja doties uz vienu no stūriem. Patālāk no centrālajām vietām un vietām, kuras piesaistītu citu uzmanību.

Kad zālē bija savākusies gandrīz pilna un viesi jau likās par daudz ilgi gaidījuši, atskanēja svīnīgs maršs un zālē ienāca karaliskais pāris.
Valdnieks Vejs III likās ļoti noslēpumaina persona. Liels un spēcīgs. Stalts vīrietis. Taču tā arī līdz galdam aizgāja un apsēdās nenoņemot savu galvassegu. Viņš noteikti neizskatījās laipns. Un draudzīgs arī nē.
Viegli kā spalva pa gaisu blakus valdniekam slīdēja viņa dzīvesbiedre karaliene Meija. Viņa atšķirībā no valdnieka bija tērpusies visai atklātā tērpā un bija labi aplūkojama.
Uzreiz aiz saviem vecākiem gāja pavisam jauna meitene. Princese Aria. Viņa neizskatījās pārāk priecīga. Drīzāk sabijusies vai bēdīga. Viņa bažīgi raudzījās apkārt un izskatījās nedroša. Viņas skatiens slīdēja pār viesiem zālē it kā meklējot kādu.
Aiz meitenes gāja divi puiši. Viens no tiem bija gaišiem matiem, ne pārāk vecs. Nonākot pie galda viņš rūpīgi palīdzēja princesei ērti iekārtoties un tikai tad pats apsēdās. Otrs puisis bija tumšiem matiem. Vecāks par gaišmati un uz viņa galvas rotājās kaut kas kronim līdzīgs. Pie galda viņš apsēdās blakus princesei.
Viena vieta pie karaliskā galda bija palikusi brīva.

Kad visi bija iekārtojušies karalis paņēma sarkanvīna glāzi un to pacēla. Arī visiem viesiem priekšā stāvēja pa glāzei un sanākušie sekoja valdnieka paraugam un pacēla savas glāzes.
Lai arī kāds uzskata, ka drīkst neierasties uz šo mums tik svarīgo notikumu. valdnieks pagrieza galvu pret tukšo krēslu. Es ceru, ka sanākušajiem viesiem prātā būs tikai liksmība līdz pat pašam rītam. Es aicinu jūs, dalīties mūsu ģimenes priekā un tukšot vīna kausus, lai svētītu princeses Arias un kroņprinča Domicela savienību. viņš pamāja uz princeses un tumšmatainā puiša pusi. Beidzis runu valdnieks iztukšoja savu vīna glāzi un gaidīja, kad viesi sekos viņa piemēram.

Kad viesi bija tikuši galā ar savām vīna glāzēm, tika dota zīme, ka drīkst sākt ieturēt maltīti.

[Elony]

Dženesis darīja kā ieteica Ranfs un devās pie galda malā. Viņš cienīgi stāvēja un lūkojās apkārt, pētīja ļaudis un pašu zāli - kādas te durvis ir, kur staigā apkalpotāji, vai ir kaut kādi sargi un tamlīdzīgi sīkumi. Viņš neaiztika ēdienus un gaidīja karaliskās ģimenes parādīšanos. Tā vilties nelika, tikai personas pārlieku savādas.
Viņš pacēla vīna kausu un to iztukšoja. Pēc tam metās virsū ēdienam. Dženesis necentās paēst kārtīgi, drīzāk meklēja visādas delikateses un garšīgus kumosiņus. Un skatījās, kas interesants notiek apkārt.

[Roviela]

Šamane gāja caur dārzu, skatoties apkārt. Un kā ne, ja viņu puķes interesēja vairāk nekā viesi?
Zālē Lēla sekoja Ranfa ieteikumam doties un vienu no stūriem, un apsēdās līdzās Ranfam.
- Kā Tu domā, kāpēc nav ieradies otrs princis? - viņa pačukstēja puisim, - un kāpēc princese ir tik bēdīga?
- Diezin vai mēs tiksim viņiem tik tuvu, lai to pavaicātu.
Viņa iedzēra vīnu. Atteikties būtu ļoti nepieklājīgi.
- Mums būtu jātiek no zāles laukā pirmajā brīdī, kad drīkstēs piecelties, ja?

[Sindra]

Ranfs sēdēja un vēroja notiekošo.
Uz Lēlas jautājumiem viņš tikai paraustīja plecus.
Nav ne jausmas. puisis noteica. Es īsti neesmu informēts kapēc princesei vispār ir jāprecas un kādēļ tieši ar viņu.
Man viņš neliekas pārāk jauka persona. Ranfs klusiņām atteica.

Domāju, ka mums nekur nav jāsteidzas. Galu galā, kas to zin kad atkal gadīsies izdevība būt pilī. Labāk to izmantot.
viņš paņēma nedaudz pārtikas un ķērās pie ēšanas.

[Romija]

Ejot uz pili, Klēra skatījās apkaŗt. Tik skaistā vietā viņa nebija bijusi. Un tomēr centās drusku savu ziņķārību ierobežot, lai nešķistu kā parasta lauķe.

Apsēdusies tālajā galda galā, starp pārējo viesu pleciem un galvām viņa nopētīja karaļpāri un viņu bērnus. No teiktā nopratusi, ka viens no tiem, kas nav ieradies, ir princis, šamane nolēma īpaši nejaukties karaļu darīšanās un pievērsās cienastam. Ja viņi ies prom, tad vismaz paēst gribējās vēl te, jo noteikti karaļa balles ēdiens atšķirsies no krogus ēdiena vismaz izvēles ziņā.

[Elony]

"Dārzs ir jauks, es pieļauju, ka cilvēki varētu vēlēties pa to pastaigāties... ieteiktu sagaidīt, kad pietiekami liels skaits cilvēku jau pastaigāsies pa dārzu un tikai tad doties tur." ieteicās Dženesis. "Tikmēr varam pakavēt laiku šeit."

[zenofeX]

Pils dārzā Krokuss platām acīm skatījās apkārt, ar nāsīm uztverdams ziedu aromātu. Viņš gan noturējās, un neskrēja pie puķēm, katru apskatot un aptaustot - apzinājās, ka tā nepieklājas. Viņš mēģināja dārza dziļumā ieraudzīt arī strūklaku.

Zālē Krokuss sekoja pārējiem šamaņiem un Ranfam uz stūri, kur apsēdās pēdējais. Viņš izklaidīgi skatījās apkārt un pētīja sejas, kas rindojas apkārt galdiem. Daži viesi bija rotājušies ziediem, no tiem Krokuss neapmierināti novērsās. Daži viesi nopētīja arī viņu, taču neviens to nedarīja uzbāzīgi, nepieklājīgi.

"Vai kāds dārzā pamanīja strūklaku", viņš čukstus teica, "es nepamanīju, kaut gan mēģināju ieraudzīt."

Kad valdnieks pacēla glāzi, Krokuss sekoja tā piemēram. Pēc tam viņš ķērās arī pie ēšanas, taču ēda maz un pārsvarā augu valsts izcelsmes ēdienus. Paralēli Krokuss uzmanību veltīja arī visam apkārt notiekošajam.

[Sindra]

Ejot cauri dārzam strūklaku tiešām nekur nemanīja.
Taču dārzs bija visai liels un iespējams, ka tā atradās kādā tālākā stūrī, kur to no centrālās taciņas redzēt nebija iespējams.

Viesu vidū arī nekur nebija manāma Lesta. Uz viesu raibā pūļa gan to uzreiz pamanīt nevar, taču papētot rūpīgāk nācās secināt, ka viesu vidū viņas nav.

[Romija]

"Strūklaka var būt vistālākajā dārza nostūrī!" Klēra ieminējās. "Varbūt Lesta ir tur," ienāca prātā, jo skaisto šamani starp viesiem nemanīja. Vajadzēja viņai vismaz pateikties, ka šādi sniegusi iespēju viņu bariņam paciemoties pilī. Varbūt viņa pat gaida? Klēra iedomājās, bet sajutās neērti tā celies un iet, kamēr pārējie viesi vēl mielojas.

[zenofeX]

"Iespējams", Klērai atbildēja Krokuss, slinki sniedzoties pēc vēl viena augļa, "varbūt viņai ir atļauts atrasties arī citās pils telpās, kā karalim tuvam cilvēkam. Dārzā turpretī mierīgi varēja pazust pa ceļam uz pili - to varēja izdarīt kurš katrs uzaicinātais. Man te vēl iešāvās prātā - varbūt Lesta un otrais karaļdēls nav pie galda kopīga iemesla dēļ?"