Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Roviela]

- Jā, vēlos gan, - Lēla pamāja.
- Ja viņam kāds ir pavēlējis kaut ko, tad es ar šiem vārdiem varu likt viņam atgūties.
- Ko tu! Es esmu pieradusi iet pa mežu, tas nebutu svarīgi, - meitene pasmējās.
- Un, zini, man negribētos, lai Tu vairs nekad neietu pat ne uz to pusi. Ja Sargs ir apvārdots, tad viņš atgūsies, un tad jums abiem būs skumji.
- Tu nevari tos atkārtot skaļi, ja? Un kā būtu, ja Tu iedomātos, ka to saka vilks? Arī tad nevari atkārtot?

[Sindra]

Tu vēlies doties tagad? Ranfs palūkojās uz Lēlu. Es nezinu vai tā ir prātīga doma. Lācis būs dusmīgs. puisis bažījās.
Es jau nedomāju vairs nekad pie Sarga neiet, tikai biju nodomājis pāris dienas nogaidīt.

Viņš uz mirkli pievēra acis un pavēra muti kā cenzdamies kaut ko pateikt. Beigās pakratīja galvu.
Nevaru gan. viņš nopūtās. Tie ir šamaņu vārdi? Spēka vārdi?
Tā šamane, kas mani izdziedēja. Viņa neteica nevienu pašu vārdu.

[Roviela]

- Jā, tie ir šamaņu vārdi, vilku vārdi. Cik žēl, ka tieši tā tie negrib tev klausīt, - meitene noskuma.
- Tu neatlaidies! Vārdi ir kaprīzi, tie tāpat vien nav - izrunāsi, nekā nebija. Vieniem vajag, lai tos izrunā čukstus, citiem vajag darību, vēl citiem - domās teikt, un katram šamanim tas ir savadāk. Bieži vien tie, kad uzzināti, atnāk sapnī un pastāsta, kā grib, lai tos saka. Dažreiz neatnāk, arī tā gadās. Varbūt tev jāredz Sargs, vai kāds cits vilks, lai tos pateiktu, kas zina? Iepriekš to nevar pateikt.

- Nevienu pašu? Bet kā tad viņa to izdarīja? Redz, viņa tavas sāpes, rētas, pārsējus un asinis ir pārvērtusi šajos melnajos ziedos, Tu saki, ka bez neviena vārda? - Lēla ieinteresējās.
- Varbūt viņa dziedāja? Varbūt domās runāja? Kā tas notika?

[Sindra]

Hmm... Puisis apdomājās. Varbūt jā... Es katrā ziņā vēl nepadošos. Ranfs pasmaidīja Lēlai.

Viņa? Viņa iegrieza sev rokā ar dunci un satecināja glāzē savas asinis un tad aptvērusi glāzi to kādu laiku vienkārši turēja līdz no tās sāka kūpēt tādi kā dūmi. Nu kā kad ūdeni silda.
Tad viņa pasniedza glāzi man un teica, lai es to izdzeru. Es īsti negribēju, jo man tas neliekas tā... dabīgi. Tad viņa satvēra manu žokli, atplēta muti un ielēja šķidrumu mutē. Viņa bija ļoti spēcīga un es nekā nespēju pretoties. Viņa nelaida mani vaļā līdz nebiju tās asinis norijis.

Un tad es sajutos dīvaini. Un no maniem ievainojumiem izplauka tās puķes. viņš pamāja uz galda pusi. Tās uzziedēja un nokrita no mana auguma. Un līdz ar to nokrišanu bija izzuduši arī ievainojumi.

Tas bija tik savādi. Es nezinu vai man vajadzēja Tev to stāstīt. Tikai... man liekas, ka tas bija kaut kā tā neparasti un nepareizi un es vienkārši nespēju nevienam neizstāstīt.

[Roviela]

- Tas visādā ziņā ir dīvaini, - Lēla piekrita, - nekad neko tādu neesmu dzirdējusi! Tas, varbūt, tāpēc, ka viņa nav īsti cilvēks, es domāju, tas ir, ne tāda kā tu vai es. Viņa ir ļoti spēcīga, tas gan ir jūtams. Kā tu jūties? Pēc izskata esi tīri nekas! tikai vēl pabāls. Nekādus savādus sapņus neredzēji, ne?

[Elony]

Dženesis nelikās īsti apmierināts ar Envika atbildi, bet vairs neko neteica. Viņš atvadījās no biedriem un devās un tirgu meklēt alķīmijas procesu sastāvdaļas, kādas te bija atrodamas. Viņam vajadzēja tīru, augstvērtīgu spirtu, sēru, un šo to citu, arī lielāku kolbu, kurā varētu karsēt šķidrumu. Dženesim bija svarīgi iegūt izejmateriālus, lai veiktu lielu eksperimentu, nevis tikai turēt parastas pudelītes pie jostas. Nebūs nekāda īsta laboratorija, bet pietiekami, lai veiku dažas vienkāršas, bet nozīmīgas lietas.

[Sindra]

Nē. puisis pakratīja galvu. Pēc tam viss bija labi. Varbūt es lieki tam pievēršu uzmanību un uztraucos. Varbūt tā dziedēt ir pavisam normāli.
viņš paraustīja plecus. Es tiešām nezinu.

Varbūt iesim pie Sarga rīt? Jūs taču vēl paliksiet pilsētā? Ranfs jautājoši uzlūkoja Lēlu.


Alķīmiķu piederumi bija atrodami gan veikaliņā, gan tirgus laukumā.
Veikaliņā varēja nopirkt arī maza formāta pārnēsajamo laboratorijas imitāciju.
Tirgū bija atrodami tikai materiāli no kuriem kaut ko līdzīgu varētu sastellēt pats.

[Roviela]

- Redzi... - Lēla iesāka, - redzi, es baidos, ka es rīt varu šos vārdus vairs nezināt. Tu zini lielo nakts raganu Gundu? Gan jau esi dzirdējis! Nu lūk, mēs visi, kas bariņā atnācām, esam saistīti ar tādu kā nerakstītu norunu, kas nav mūsu nolikta. Gunda ir apņēmusies ņemt no mums to, kas mums ir, tik ilgi, kamēr mēs viņu atradīsim un sapratīsim, ko viņa grib. Un viņa ir sākusi ar to, ka mums visiem atņēma dziedēšanas vārdus, tāpēc mēs nevarējām Tev vakar palīdzēt tā, kā kādreiz zinājām un pratām, un tāpēc bija jālūdz Lestas palīdzība. Es nezinu, vai es rīt vēl zināšu vilku vārdus.
Meitene runāja skumji.
- Arī tāpēc es Tev tos devu! Ja es aizmirstu, lai ir kāds, kas zina.

[Romija]

Klēra aizgāja uz istabu, izkrāmēja no somas otru drēbju kārtu, pārējo pārmeta pār plecu un jau pēc brītiņa bija atkal lejā krogus telpā. Viņa sagaidīja, ja kāds vēlas iet kopā, un tad devās uz durvīm, lai dotos nelielā pastaigā pa pilsētu. Gribējās mazliet paskatīties apkārt, varbūt pat uzmest aci pilij, taču nekur okšķerēt Klēra netaisījās. Kolīdz parādījās saules stari uz ielas, viņa gāja pa saulaino pusi un skatījās apkārt, kāri tverdama jaunus iespaidus.

[Sindra]

Ranfs klausījās Klēras teiktajā, bet nelikās, ka viņš īsti saprot par ko viņa runā.
Gunda? Es īsti nezinu... viņš apjucis murmināja. Beigu beigās paraustīja plecus.
Tad mums vajadzētu doties tagad?

[Ného]

Akants atdalījās no pārējo grupas un devās uz tirgus laukuma pusi. Pareizāk jau jāsaka, ka vairāk mērķējot uz veikaliņu kvartālu. Viņa mērķis bija iegādāties šo to noderīgu un kādu drēbju kārtu ballei, jo diez vai šādās drēbēs būtu pieklājigi ierasties augstas personas sarīkojumā, lai gan nemaz tik sliktā stāvoklī nebija arī šī drēbju kārta, ja vien atskaita apavus.

Noskatījis kādu drēbju veikaliņu, kur, viņaprāt, varēja būt greznas drānas, viņš droši devās tajā iekšā. un nekavējoties vērsās pēc palīdzības - Labdien! Man vajadzētu šodien piemēroti saposties ballei Valdnieka pilī. Ko jūs varētu piedāvāt?

[Elony]

Dženesis izlēma iegādāties mini-laboratoriju, lai gan tikai nosacīti to tā varēja dēvēt. Ir divu veidu alķīmija - tā ar ko mēdz nodarboties dabas elementu pazinēji un tie, kas caur alķīmiju gūst spēka vārdus. Pēdējie, protams, bija daudz meistarīgāki. Bet Dženesis bija mierā. Iegādājies visas izejvielas, kas varētu viņam derēt, vinš devās uz krogu, uz savu vienvietīgo istabu. Tur viņš uzsāka darbiņu, sagatavoja maisījumus, kas spētu bez uguns klātbūtnes sadalīt ūdens sastāvu, ar mērķi iegūt tīro substanci no strūklakas ūdens (ja tas bija iespējams, bet tad jau redzēs). Kad tas bija paveikts, Dženesis izmantoja ūdens paraugu no ezera, kuru Gunda centās nozagt, lai noteiktu tā sastāvu. Proti, vai bez parasta H20, minerāliem, sāļiem, baktērijām un citām dabīgām ezera ūdens sastāvdaļām tur ir vēl kaut kas, maģisks?
Kad šie mēģinājumi bija galā, viņš savā grāmatā ierakstīja rezultātus un dažas pārdomu piezīmes. Pēc tam ķērās pie apģērba tīrīšanas. Viņš negribēja sev ilūziju apģerbu. Ja dabūja nost ceļa putekļus un dubļus no zābakiem, viņa brūnais tērps bija vienkāršs, bet gaumīgs un pieklājīgs.
Tam visam protams, vajadzēja kādu laiku, ja neviens Dženesi netraucēja, viņš tā darbojās līdz vēlākai pēcpusdienai.

[echo3]

Brīdi pagaidījis, Enviks devās pastaigā pa pilsētu kopā ar Klēru. Viņam interesēja viss, ieskaitot veikaliņu skatlogus. Labu brīdi Enviks pakavējās pie ieroču meistaru darbnīcām, bet pirkt neko nepirka. Toties diviem citiem veikaliem puisis garām negāja - viņš iegriezās drēbnieka darbnīcā, kur nopirka šauru sudraba brokāta lenti, un zirglietu tirgotavā, kur iegādājās ķemmi, suku un skrāpi, un piedevām sudraba rotājumus iemauktiem.

Enviks aizstaigāja gan līdz kapiem, gan pilij. Ap pusdienlaiku viņš griezās atpakaļ uz krogu.

[Roviela]

- Es gribētu tagad, - Lēla teica.
- Es neuzstāju, ka tagad. Ja saimnieks būs dusmīgs par to, tad, varbūt labāk nevajag. Tu taču paliksi te, bet mēs iesim tālāk.

[zenofeX]

Par kleitām Krokuss tikai pavīpsnāja - lai gan tās viņam patika, viņš nespēja atbrīvoties no domas, ka tās ir mākslīgas, nedabiskas... Viņu pārsteidza kas cits, un tā bija Envika prasme visu pārvērst par visu ko citu. Ilūzika, lai, tomēr ļoti pārliecinoša. Tāda, kas faktiski neatpaliek no īstenības.
"Envik, vai arī manu apģērbu varēsi vakarā pārtaisīt? Es... man šķiet, ka ballē mans tagadējais apģērbs nederēs, bet cita man īsti nav, un arī naudas nav tādām izdošanām." viņš bilda.

Kad visi bija izgājuši no krogus viesmīlīgajām telpām, Krokuss pārlaida skatienu pār ņirnbošo tirgus laukumu un pilsētas jumtiem, kas pildīja apvārsni. Viņš bija izgulējies, un bailes, un nogurums vairs viņu tā nemocīja, kaut gan sveštnā sajūta krūtīs saglabājās.
"Es arī apstaigāšu tirgu. Centīšos neapmaldīties, ap pusdienas laiku būšu atpakaļ krogū", viņš teica, un devās uz to nodalījumu, kur sievas pārdeva saknes, stādus un gatavus augus podos. Kaltētas zāles viņu maz interesēja, ja nu vienīgi kaut kas, ko viņš pazina, un kas varēja papildināt viņa ārstējošo vai citādi iedarbojošos tinktūru un zālīšu arsenālu.

[Sindra]

Veikaliņa pārdevējs uzlūkoja Akantu un pēc mirkļa nolika viņam priekšā vairākus greznus apģērbus.
Tie visi bija tumšās krāsās. Viens bagātīgāk rotāts, cits mazāk. Bet visi aptuveni izskatījās vienādi.
Apģērbs sastāvēja no izrotāta krekla, biksēm un mētelim līdzīgai jakai.
Pārdevējs nosauca samērā pieņemamu cenu. Mazāk rotātie apģērbi bija lētāki, vairāk izrotātie dārgāki.


Dženesim neviens pētījumus netraucēja. Kad puisis bija pārbaudījis ezera ūdens sastāvu, viņam nācās secināt, ka tas ne ar ko neatšķiras no parasta ūdens.
Nekādas maģijas, nekā klāt nebija.
Ap pusdienslaiku krogus meita paziņoja, ka ir iespēja dabūt pusdienas. Bet tā puisis varēja netraicēti nodoties saviem pētījumiem un apģērba beršanai.
Jo atklājās, ka pēc naksnīgās pastaigas uz tā putekļu tomēr ir vairāk nekā sākumā bija licies.


Kad Enviks un Klēra atgriezās krogā, viņiem tika piedāvātas siltas pusdienas.
Kroga telpas kārdinoši smaržoja pēc garda ēdiena, bija kārtīgi uzpostas un krogs izskatījās pavisam mājīgs.
Īpaši, kad pa logu vēl iespīdēja pēcpusdienas saules sildošie stari.


Tirgū bija atrodami arī Krokusa meklētie dzīvie augi.
Atsevišķi bija daļa, kurā pārdeva "praktiskos" augus tādus kā stādus no kuriem iegūst dārzeņus un garšvielu zāles un atsevišķi bija krāšņumpuķu daļa.
Smarža reibināja jau no attāluma. Un te bija aplūkojamas visdažādāko krāsu un formu ziedi.
Izstaigājot visu tirdziņu, Krokuss tikai vienā vietā pamanīja meiteni, kura tirgoja zilas krāsas rozes.
Nevienam citam no pārdevējiem tādas nebija.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 23.03.2009 10:56

[Romija]

Klēra labprāt sekoja Envikam un pavadīja lielisku priekšpusdienu. Neko pārāk pārsteidzošu Klēra gan pilsēta neredzēja. Tā atšķīrās no viņas ciema, bet ne tik ļoti, kā viņa nez kāpēc bija iedomājusies. Pirkt gan viņa neko nepirka, vien skatījās, kā Enviks to dara.

Uz pusdienlaiku atgriežoties krogū, tiešām sāka gribēties ēst, tāpēc viņa pasūtīja pusdienas un ātri aizskrēja noskalot pilsētas putekļus, lai pēc brīža jau atkal smaidīga sēdētu lejā pie galda, gaidot gardu maltīti.

[zenofeX]

Izklaidīgi staigājot gar stādu un podu rindām un nepievēršot uzmanību tirgus sievu un pārdevēju piedāvājumiem, Krokuss no attāluma pētīja zilās rozes. Pamazām gan viņš tām tuvojās. Iespēju nebija daudz - kādam kaut kādā veidā izdevies uzzināt spēka vārdu, kurš ļauj izmainīt rozes izskatu. Jo par to, ka puķe ir īsta, Krokuss nešaubījās. Sākumā viņš apgāja apkārt tam tirgus nodalījumam, kurā tirgojās meitene, lai netraucēti apskatītu rozes no visām pusēm. Tad viņš pienāca tuvāk, un noķēris brīdi, kad neviena cita pircēja nav, ar pirkstiem noglāstīja rozes lapas, pieskardamies arī dzelkšņiem, taču tā, ka tie nesadūra Krokusa ādu. Viņš mēģināja saprast, kā augs jūtas, vai tam nav darīts pāri.

"Labdien, cienītā!" viņš labsirdīgi smaidīja, skatoties meitenei acīs, "nāku no tālām zemēm, un esmu redzējis ļoti daudz dažādu ziedu, un daudzus no tie pats audzējis, bet šis", viņa skatiens noslīdēja uz rozēm, "šīs rozes... tās ir neredzētas, savādas, burvīgas. Sakiet, kurā dārzā tās aug, un kas par tām rūpējās?"

Viņš atkal paskatījās uz meiteni, prātojot, vai vajadzēs pielietot papildus diplomātiju, lai piebrauktu.

[Elony]

Dženesis gan devās pusdienās, bet neko daudz nerunāja. Pēc tam atgriezās savā istabā un turpināja darboties. Vēlāk, kad visu bija paveicis, Dženesis piederumu komplektu salika somā un kopā ar nevajadzīgām ķīmiskajām lietām atstāja istabā. Pie jostas sev viņš atstāja tikai smoiņu ar vajadzīgajiem šķidrumiem un grāmatu.
Notīrījis savas drēbes un zābakus, viņš devās lejā, lai pasēdētu krogā, pasūtījis vīnu, viņš sēdēja kaktā, lēnām pētīja savas piezīmes un malkoja vīnu, tā kavējot laiku līdz vakaram.

[echo3]

(laika cilpiņa Krokusam) Enviks apliecināja, ka varēs sagādāt Krokusam pienācīgu apgērbu.

Krogā atgriezies, Enviks, tāpat kā Klēra, izvēlējās ēdienu un, kamēr uzklāj galdu, devās uz savu istabu nolikt nopirktās mantas. Pēc brīža puisis bija atpakaļ krogus zālē un ķērās pie pusdienām.