Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[echo3]

Enviks piecēlās un piegāja pie Lēlas. Viegli pieskāries viņas jakai, viņš skaļi noteica vien, - Tā. - Lēlai mugurā uzradās brīnišķīga kleita maigā sūnu zaļumā ar sārta zelta brokātu un pērļu izšuvumiem.

Nebūs par greznu? - Enviks pajautāja.

[Elony]

Dženesi ļoti ieinterisēja tas, ko izdarīja Enviks.
"Es šo jau redzēju agrāk, bet īsti nesaprotu. Saki, vai tā ir ilūzija, vai arī tu pa tiešām pārveido matēriju par kaut ko citu? Vai efekts ir pastāvīgs?" viņš jautāja vīrietim.

"Starp citu, kleitai nav ne vainas, Lēla." Dženesis teica meitenei.

[echo3]

Tā reizē ir un nav ilūzija. - Enviks teica. - Lieta top par citu, kamēr es to vēlos. Ja es to atstāšu un vairs nelikšos ne zinis, tā rītausmā pārvērtīsies atpakaļ. Tādos apģērbos es jūs visus varu šovakar ietērpt. Pagaidām, droši vien, īstais apģērbs būs piemērotāks?

Te Enviks draiski pasmaidīja, paņēma rokā lielo māla šķīvi no galda un pagrieza pret Lēlu. Viņa rokās bija lielisks sudraba spogulis.

[Romija]

Ieraudzījusi Lēlas skaisto tērpu, Klēra sajūsmināta iesaucās: "Kaut ko gaišu!"

[Roviela]

Lēla apmulsa vēl mazliet vairāk.
Viņa nedroši paņēma spoguli un apskatījās, kā tagad izskatās.
- Cik skaista! Nekad neesmu redzējusi tādu! Ai, paldies! Lai arī ilūzija līdz rītam, bet par naudu es tādu nespētu nopirkt, un šim vakaram jau vien vajag. Jā, es ļoti gribēšu, lai tu man tādu vakarā uzbur. Tagad, līdz vakaram labāk gan parastākā apģērbā.

[echo3]

Lai notiek. - Enviks pieskārās Klēras apģērbam. Meitenes augumu ietvēra nenosakāmas gaiši zili zaļas krāsas tērps - kā jūras vilnis, kam cauri spīd saules stari. Ar sudraba un žilbinoši baltu pērļu rotājumiem. - Derēs?

[Elony]

"Envik, mani ļoti interesē šie vārdi." Dženesis dedzīgi teica. "Lai arī efekts nav pastāvīgs, tomēr runa ir par tiešu matērijas pārveidošanu. Mēs alķīmiķi pēc tā ļoti tiecamies. Spēcīgākie no mums māk to pašu ko tu, pārveidot lietas uz laiku. Bet raugi, ar manām zināšanām, lietām, ko jau esmu ieguvis ceļojuma laikā un ja tagad izdotos tikt pie spēka vārdu avota, es būtu daudz tuvāk, lai radītu kādu lietu, kas ļautu izmantot varenus spēka vārdus, pārveidot lietas uz visiem laikiem un atklātu daudzas citas iespējas. Tava spēja varētu ļoti noderēt."

[Romija]

"Ai!" Klērai aizrāvās elpa, ieraugot kaut ko tik... tik... savēju. Tik piederīgu un jauku, gaišu! Viņa skatījās un priecājās. Un bija gatava kaut tūlīt iet uz balli. Gandrīz aizmirsās, ka tikko tikai bija brokastis un balle ir tikai vakarā. Piecēlusies un pāris reizes apgriezusies, viņa pakniksēja Envikam. "Paldies! Tā ir... tik... burvīga!" meitene pilnīgi staroja priekā. Acīs lēkāja saules atspīdumi.

"Bet ko mēs līdz tam?" viņa vaicāja, vēl joprojām priecādamās par tērpu. Uz ielas iet šādā tērpā gandrīz vai neklājās. Sēdēt istabā arī ne. Bet pazaudēt kleitu tik ļoti negribējās.

[echo3]

Klēra, - Enviks nopietni teica, - šī kleita ir tas pats tavs apģērbs, tikai šobrīd tas redzams un jūtams citāds. Kleita nav īsta. Vakarā saposīšu visus, kas vēlēsies, bet šobrīd es atgriezīšu lietām īsto izskatu. - Puisis paņēma spoguli (un nolika uz galda māla šķīvi) un pieskārās abām kleitām, kuru vietā Lēla un Klēra atguva savus ērtos ceļojuma apģērbus.

Tikai tad Enviks pievērsās Dženesim. - Nevaru pateikt, jo tie nav izrunājami vārdi. Tā ir vēlēšanās, kas izpildās.

[Elony]

Dženesis sarauca pieri. "Tas visu nedaudz sarežģī, bet gan jau es ko izdomšu... piemēram, palūgšu tevi pārveidot kādu priekšmetu vai arī ziedot dažas piles asiņu... ne tagad, bet kaut kad vēlāk. Vai pret ko tādu tev būs iebildumi?"

[echo3]

Redzēsim, - Enviks atsaucās Dženesim. - Kad izdomāsi, tad arī redzēsim, vai būs vai nebūs iebildumi.

Liekas, mēs te paliekam līdz vakaram? - Viņš teica visiem. - Es labprāt apskatītu pilsētu. Ko domājat darīt jūs?

[Romija]

"Es arī labprāt pastaigātu pa pilsētu!" Klēra pieteicās, kad bija aplūkojusi nu jau savas pavisam parastās drēbes. Viņa gribēja redzēt, kā izskatās īsta pilsēta, nevis tikai tādi miestiņi, kādi viņas pusē bija redzēti. Brokastis bija paēstas, paldies pateikts, īpaši nebija iemesla kavēties.

[Roviela]

Lēla arī pieteicās iet uz pilsētu. Viņa nekad nebija bijusi nevienā pilsētā. Nevar;etu teikt, ka ļoti gribētos, bet tas varēja būt noderīgi.

[Beppo]

Arī Ngaio pieteicās uz pilsētu gājēju pulciņā. Pasauli apskatīt gribējās, bet drošāk turēties blakus pieredzējušākiem biedriem.

[Sindra]

Bija uzaususi jauka, saulaina diena. Ļoti piemērota pastaigai pa pilsētu, nebija pārāk karsts un arī par aukstu nebija.
Pilsēta izskatījās visai liela. Daudz lielāka par pilsētu no kuras nāca Dženesis. Likās, ka te viss vairāk vai mazāk bija sadalīts pa tādiem kā kvartāliem un visu kopā savienoja lielais pilsētas laukums, kurā atradās visi trīs krogi un laukumam blakus esošais tirgus.
Blakus tirgus laukumam atradās kvartāliņš ar veikaliem. Mazās bodītēs varēja sadabūt visu ko vien sirds kāroja. Gan sākot no ēdieniem, gan apģērbiem, atrodami arī bārddzinis un kurpnieks, bija arī veikaliņš ar stikla pudelītēm logā, veikaliņš ar zālīšu pušķiem logos. Praktiski viss tas pats, kas tirgū, tikai dārgākās cenās. Un ja pavēroja, tad veikaliņos iepirkās vairāk vai mazāk smalki ģērbti ļautiņi, kamēr tirgū apgrozījās parastās drānās tērpušies ļaudis.

Izejot ārā no kroga ap stūri vēl joprojām varēja manīt asiņainas pēdas, kur visticamāk bija atgriezies Ranfs. Likās, ka puisis bija nācis no kāda pilsētas nabadzīgā nostūra, jo pavisam drīz vien iela, uz kuras bija manāmas asiņu pēdas palika šaurāka, daudz netīrāka. Savukārt no kroga uz otru pusi slējās arvien lielākas un greznākas ēkas līdz varēja manīt lielus vārtus aiz kuriem bija plašs dārzs un tālumā slējās pils. Tā bija gaišā krāsā. Dzeltenīgi bāla ar daudz maziem tornīšiem un sarkanu jumtu. Pie vārtiem stāvēja sardze.

Pilsētā bija arī parasts parks ārpus pils teritorejas. Tajā bija daudz koku un mazi akmentiņiem noklāti celiņi, kuru malās atradās dekoratīvi soliņi. Parka vidū bija skaista strūklala. Zeltains pūķis, kuram no mutes šļācās ūdens. Parka vienā malā slējās augsta celtne ar torni. Līdzinājās dievnamam, kāds bija mazajā ciematiņā pa ceļam. Tikai šī celtne bija daudz augstāka un lielāka. Torņa galā rotājās mēness sirpja simbols. Otrā parka malā slējās grezna ēka un uz tās atradās kaut kāds ģerbonis.
Aiz šīs mājas bija rindiņa vēl citu māju, kuras kā varēja spriest pieder dažādām ģildēm.

Pie ieejas pilsētā bija kareivju kazarmas un nocietināts tornis, kuru iežogoja vēl viens žogs. Torņa logiem priekšā bija restes un gan pie ieejas tajā, gan pie žoga, kas to apjoza stāvēja sardze. Pa kazarmām šurpu turpu staigāja karotāji, vietām varēja redzēt trenniņu manekenus un arī kareivjus, kas trennējās.
Arī no kazarmām dodoties tālāk drīz vien varēja nonākt nabadzīgākā rajonā, kur mājas bija apbružātas, pussagruvušas, dažas pat izskatījās pamestas.
Tālu prom no pilsētas centra atradās kapi. Tie gan bija ne visai sakopti. Akmeņi vietām bija sagāzušies, dažas kapvietas aizaugušas.

Izstaigāt visu pilsētu dienas laikā nemaz īsti nebija iespējams. Bet lielākās aptuveni, kur kas atrodas tagad bija skaidrs.

[Roviela]

Lēla, izejot no kroga, pamanīja asiņu pēdas, un iedomājās par Ranfu. Vai viņš iegaumēja vilku vārdus? Meitene bažījās. Būtu tik žēl, ja tāda laba saprašanās starp meža zvēru un cilvēku izjuktu negadījuma dēļ. Un kāpēc tā no tika? Vilki tā vis nebrūk virsū ne no šā, ne no tā.
- Paklau, mazluet pagaidiet, lūdzu! - viņa uzrunāja ceļabiedrus.
- Gribu pavaicāt Ranfam, vai viņš man neparādītu savu draugu vilku. Man gribas noskaidrot, kāpēc tā atgadījās. Ja viņš negribēs nākt, vai nevarēs, tad es drīz būšu atpakaļ, un tad iesim kopā.
Viņa aizskrēja meklēt puisi.

[echo3]

Labi, pagaidīsim. - Envikam nebija iebildumu. - Bet es vēlētos pagūt iegriezties dažos veikalos.

Šo rakstu rediģēja echo3: 21.03.2009 18:40

[Sindra]

Ranfs atradās savā istabā.
Puisis neko īpašu nedarīja. Blakus melnajiem ziediem uz galdiņa bija nolikts sainītis, kurā iekšā bija kaltētas zālītes.
Tās patīkami smaržoja.

Puisis jautājoši uzlūkoja Lēlu.

[Roviela]

- Labu rītu! Kur te labi smaržo! Vai es Tevi netraucēju? - Lēla pavaicāja.
- Zini, man nedod mieru tas nelāgais atgadījums vakar, un es gribu noskaidrot, kas atgadījās ar tavu draugu vilku. Vai tu mani neaizvestu pie viņa, lūdzu? Jā, un vai Tu atceries vārdus, kurus es tev mācīju?

[Sindra]

Nē, Tu netraucē puisis pasmaidīja
Tu vēlies redzēt Sargu? Bet viņš dzīvo mežā. Ārpus pilsētas. Tur kāds gabals ko iet.
Un es nezinu vai uzreiz pie viņa iet ir laba doma Ranfs šaubījās.

Tie vārdi... viņš pakratīja galvu. Es nespēju tos izrunāt. Es atceros, kā tie skanēja, kad Tu teici, bet es nespēju atkārtot.