Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[echo3]

Enviks brīdi pastāvēja aiz durvīm, tad paskatījās uz savām rokām un aizgāja tās nomazgāt. Drīz viņš bija atpakaļ un visu atlikušo laiku nostāvēja gaitenī. Šamanei iznākot, Enviks atkal viegli paklanījās un iegāja istabā tūlīt aiz Klēras.

Enviks piegāja pie gultas un uzsmaidīja Ranfam. - Tu labi turējies, bet šādi noteikti ir vieglāk. - Viņš pastiepa roku un paņēma skaidu, kas plaukstā pārvērtās par duncīti, un noglabāja to savā kamzolī. - Bruņas ir pie krodzinieka, par tīru apģērbu tev pašam labāk zināms.

Arī Enviks pacēla vienu melno ziedu - neko tādu viņš neatcerējās redzējis.

[Elony]

"Nekas konkrēts norunāts gan netika." Dženesis iebilda. Viņš skatījās uz šo savādo šamani. Iet ar viņu kaut kur divatā varēja būt bīstami... bet no otras puses, viņa vēl neko sliktu izdarījusi nebija.
Viņš noskatījās, kā Lēla dodas uz istabām, tad devās uz durvju pusi pie Lestas.
"Bet man nav iebildumu turpināt sarunu kur citur, ja tāda ir godātās Lestas vēlme." viņš pieklājīgi un nedaudz zobgalīgi pasmaidīja.

[Sindra]

Sanāca tā, ka ir septiņas istabiņas. četras divvietīgās un trīs vienvietīgas. Divas no divvietīgajām ir aizņēmuši neaktīvie čaru. Viņi pieēdās un ātri nozuda gulēt. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Staļļos viss bija mierīgi. Lēla varēja pamanīt Ngaio, kura bija atnākusi pie sava zirdziņa.
Pakaviņš jau izskatījās aizsnaudies. Lēni klanīja galvu un klusi, klusi bubināja.


Ranfs palūkojās uz Klēru un Enviku.
Jā, viņa mani izdziedēja... puisis domīgi novilka grozīdams puķi pirkstos.
Tas bija dīvainākais ko man nācies piedzīvot. viņš nočukstēja.
Nē, man nekas nesāp. Vairs. Tikai bezspēks. puisis izskatījās tāds kā nobijies.

Jā, paldies, ka jūs man palīdzējāt. viņš uzsmaidīja Klērai. Es laikam tiešām uzvedos neapdomīgi.

[Roviela]

Lēla mazliet pabužināja Pakaviņa krēpes un pusbalsī pastāstīja Ngaio, kas noticis.

Beigusi darbiņus staļļos, šamane devās augšā pie Ranfa.
Viņa pa gabaliņu nopētīja melnos ziedus, bet klāt neskārās.
- Kā jums te iet? Nevari man pastāstīt, kā Tev gadījās tas pārpratums ar Tavu draugu vilku?

[echo3]

Bezspēks būs no tā, ka tu daudz asiņu zaudēji. - Enviks teica un pajautāja, - Neapdomīgi? Kas tur bija neapdomīgs? Tev taču pat bruņas bija.

[Sindra]

Neapdomīgi bija noticēt, ka vilks varētu man būt draugs. puisis saskuma.
Ko tur bruņas! Es neklausīju pieredzējušākus cilvēkus. Man likās, ka Sargs, nu tā es saucu vilku, ka viņš mani pazīst un uzticās un nekad nedarīs pāri.
Un tad es vakarā pie viņa aizgāju un viss likās, kā parasti un tad viņš man pienāca klāt atieza zobus un uzbruka.
Es nepaspēju attapties. Un tad viņš mani pameta un es vilkos atpakaļ uz pilsētu.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 10.03.2009 21:58

[zenofeX]

Krokuss, tāpat kā pārējie, atstāja telpu, kurā gulēja Ranfs. Sākumā viņš gaidīja - viņam šķita, ka šī noslēpumainā šamane savu darbu paveiks ātrāk, bet, kad bija pagājušas kādas piecpadsmit minūtes, viņš izmeta: "Iešu paskatīšos kādu istabu Lāča Ķepa piedāvā", un devās uz istabu, kura bija paredzēta viņam un vēl kādam - viņš īsti neatcerējās, kuram vēl.

Kad viņš atgriezās, Lesta jau bija pametusi telpu, un uz gultas malas sēdēja Ranfs. Krokuss izbrīnā iepleta acis, jo visas viņa brūces bija pazudušas bez pēdām. "Tikai paši spēcīgākie mūsu cilts šamaņi ko tādu spēj paveikt!" viņš izdvesa. Tad viņa skaties apstājās pie melnajiem ziediem uz gultas... Viņš piegāja pie tās, pacēla kādu no melnajiem ziediem un uzmanīgi nopētīja no visām pusēm.
"Ārkārtīgi smalks zieds, nekad agrāk neko tādu neesmu redzējis..." viņš nomurmināja, tad paskatījās caur ziedlapiņām uz sveces gaismu - kā sazarojas dzīslas lapiņās, kāda izskatās gaisma caur to. "Raksts kaut kur redzēts... Es būšu istabā", viņš aši noteica, paņēma vēl kādus ziedus, un prom bija. No viņa noguruma, kas bija pamanāms vēl pirms brīža, nebija palicis pāri nekas.

Nokļuvis savā istabā, viņš paņēma maisu, un no tā izņēma ārā dažas apbružātas grāmatas, vairākas pudelītes, pincetes, un kādu lielāku trauku. No mazajām pudelītēm salējis lielajā traukā dažādus šķidrumus, viņš ielika vienu ziedu tajā tā, lai kātiņš atrastos traukā. Pēc tam Krokuss virs zieda kausveidā salika plaukstas, aizvēra acis; visa viņa fizionomija pauda ārkārtīgi lielu koncentrēšanos. Viņš centās uztvert kaut ko no zieda, kādas dzīvības pazīmes, kaut ko kas liecinātu, ka zieds nav pilnīgi beigts, ka viņā vēl notiek dzīvības procesi, ka vēl ir cerība.

[Sindra]

Kad Krokuss kādu laiku bija turējis rokas virs puķes, tā atklāja viņam savu noslēpumu.
Pēc brīža traukā peldēja gabaliņi no apsējiem, ar kuriem bija pārsietas puiša brūces un ūdens bija nokrāsojies tumši sārtā krāsā.
Ļoti atgādināja ūdenī izplūdušas asinis. Pats zieds bija izzudis.

Pārējie ziedi gan vēl joprojām šamanim stāvēja blakus un izskatījās pavisam svaigi un neskarti.

[Beppo]

Ngaio apstaigāja visus zirgus, jo īpaši pievērsdama uzmanību Kimo. Viss likās mierīgi. Tomēr viņa neatgriezās pie pārējiem, bet apsēdās turpat stallī un klusu dungoja kādu mierīgu dziesmiņu. Ja te parādīsies vilks, zirgus viņš nedabūs. Un, taisnību sakot, stallī Ngaio jutās krietni labāk nekā iekštelpās. Pēc gultas arī meitene neilgojās, viņai naktsmieram pietika ar kurā katrā stūrī paklātu apmetni. Ja staļļaugšā būs siens vai pelavas, nakšņos tur.

[Ného]

Akants jutās kā izrauts no realitātes, no šis pasaules. Kad Dženesis devās runāt ar svešo šamani, viņš sāka to pētīt, viņas izturēšanos, kustības, balsi - viss liecināja, ka viņa ir patiesi varena, bet Akants nejuta to, ko viņa dižais skolotājs viņam bija iemācījis sajust - patiesu cildenumu un augstsirdību, kas bija dižena spēka pamats. šīs pārdomas viņu aizveda pie sava skolotāja un viņa ilgajām mācību stundām, kurās nereti tika stāstīsti stāsti par diženiem un spēcīgiem šamaņiem, viņu veiksmēm un neveiksmēm. Tas viss bija plīvurs, kas apklāja sirdi un prātu, kas izšķirīgajā brīdī nosvēra svaru kausus par labu, vai par sliktu šamanim.

Tikai ar acu kaktiņu viņš samanīja notiekošo, kad ieradās savainotais Ranfs, bet pavisam drīz Akants atgriezās no savu domu biežņas. Un viņš vēlreiz pārliecinājās, ka Lesta, lai arī spēcīga, nepelna viņa cieņu un kaut mazākais bailes no viņas varenuma.

Kad pēc stundas visi notikumi norima, Akants nolēma ieelpot svaigu gaisu un nedaudz patrenēties, tādēļ viņš devās ārpus pilsētas, pavisam netālu no tās mūriem.

[Roviela]

Lēla pavirzīja nost melnos ziedus un apsēdās gultā blakus Ranfam.
- Vilki neuzbrūk bez iemesla. Nē, nē, nē. Ar brīvu meža zvēru var draudzēties, tiešām var, mums ciemā ir bijuši brīvie vilki. Nē, viņi nav suņi, un padevīgu paklausību no viņiem nekad nesagaidīt. Viņi izturēsies tā, kā izturētos pret otru viņu bara locekli un ne drusciņas savādāk. Saki, vai tu nejauši nemēģināji izturēties pret viņu kā saimnieks? Ja kaut mazdrusciņ tā, tad var būt, ka vilks apvainojās un nolēma parādīt, ka viņš nav nekāds padotais un centās izkarot jūsu mazajā bariņā - tu un viņš, galveno vietu. Viņš nedarīja tev pāri, saproti? Ne tā, kā to saprotam mēs. Pieliec man tuvāk ausi. Es tev pateikšu vilku vārdus. Ar tiem tu vari droši doties pie vilkiem, viņi klausīs, bet es tev tos dodu ne tāpēc, bet gan tāpēc, lai tu droši vari pārbaudīt, kā tad tur bija ar tavu draugu vilku. Ja viņš grasīsies uzbrukt atkal, šķietami, vai patiešām pilnīgi bez iemesla, tie tev palīdzēs aiziet neskartam. Ko var zināt? Varbūt vilks bija saslimis, viņam kaut kas sāpēja, un tāpēc viņš tā.
Viņa paliecās uz puiša pusi un vairākas reizes atkārtojot, lai viņš labāk iegaumētu, klusītiņām pateica tos viņam pie auss.

[echo3]

Vilks tāpat vien neuzbrūk. - Arī Enviks teica. - Es domāju, ka, iespējams, kāds ir Sargam licis tā uzvesties. Starp citu, mani sauc Enviks. - Puisis nolika melno ziedu uz galdiņa un, mazliet pasmīnējis, nomurmināja, - Kam vajadzīgas bruņas, kas nespēj aizsargāt no vilka kodiena?

Vai Tu neko tagad nevēlies? Dzert, ēst? - Nogaidījis, kamēr Lēla izčukst vārdus Ranfam ausī, Enviks pajautāja. - Ar kādu parunāties vai gulēt?

[Roviela]

Lēla paskatījās uz Enviku.
- Zini, arī tā var būt! Vārdi dod pilnīgu varu pavēlēt darīt to vai ko citu. Ranf, tu tuvumā nemanīji neko savādu šovakar? Nu... teiksim līdzīgas skaņas kā vārdi, kurus tev nupat pateicu?

[Sindra]

Ranfs klausījās te Lēlu, te Enviku.
Manas bruņas. Nu tās jau nav nekādas kārtīgas bruņas. viņš sūkstījās.
Neesmu pārāk bagāts. Nevaru labākas atļauties.

Puisis noklausījās Lēlas teikto vārdu, bet sarauca pieri.
Es neesmu šamanis. Nekad neesmu izmantojis spēka vārdus.
Un arī pret vilku nekā savādāk neizturējos. Lai gan...
Viņš uzvedās dīvaini. Parasti vienmēr nāk man klāt, bet tad nenāca, es gan to neuztvēru kā draudus un tuvojos viņam.

Es tagad? Es nezinu.. Iespējams, man vajadzētu izgulēties. Tā tumšā sieviete arī teica, ka miegs atgriezīs spēkus.


Ngaio atrada stallī svaigā siena kaudzi un varēja droši tur pavadīt nakti, ja vien vēlējās.
Stallī viss bija mierīgi un nekādi vilki pat tuvumā nenāca.


Pilsētas sargi Akantam paskaidroja, ka nakts laikā viņi laiž ļaudis tikai ārā, bet atpakaļ pilsētā tikt nevarēs.
Vai viņš patiešām vēlas doties ārā naktī?

[Roviela]

- Tas nekas! Par šamani var kļūt arī mācoties, ne tikai piedzimstot ar spējām, - Lēla pasmaidīja.
- Vārdu, kad uzzini, tad apdomā. Tas pats pateiks, tieši kā tev kalpos. Izrunā to pie sevis, un sajutīsi, ko vārds grib, lai tu dari.
- Tiešām izklausās tā, ka kāds vilkam būs pavēlējis. Redz, viņš nenāca tev klāt, negribēja darīt to, ko izdarīja. Es tā to saprotu. Būtu tu tobrīd zinājis vārdus, tu viņu spētu atbrīvot no tādas pavēles.
- Tev vajadzētu kaut ko iedzert, - rudmate turpināja, - asiņu zudums nav joka lieta. Un tad mierīgi pagulēt.
- Ko tev atnest?

[echo3]

Nu tad guli nost. - Enviks pasmaidīja. - Gan jau rīt redzēsimies.

Puisis izgāja no Ranfa istabas, aizstaigāja līdz krogus zālei (kur neviena vairs nebija), tad kāpa augšā uz istabām. Viņš izvēlējās vienvietīgo istabu gaiteņa galā.

[zenofeX]

Krokusa seja savilkās skābā grimasē, vērojot asiņaino šķidrumu un apsēju stērbeles. Man vajadzēja to paredzēt! Pats sevi apmānīju... viņš domās errojās.

Viņš savāca uz galda izliktos priekšmetus, paņēma trauku un devās lejā, meklēdams kādu, kam pajautāt, kur izliet duļķaino šķidrumu. Ja kads prasīja, kas tur ir, viņš atbildēja, ka tas ir neveiksmīgs eksperiments ar Lestas melnajām puķēm. Tomēr to viņš atbild tikai tad, ja Lesta nav tuvumā; ja viņa ir tuvumā, atbilde ir daudz strupāka: Neveiksmīgs eksperiments.

[Sindra]

Ūdens būtu jauki. puisis pasmaidīja. Jā, tiešām paldies par jūsu palīdzību. Ranfs nespēja beigt pateikties.
Viņš salasīja visus melnos ziedus un nolika tos uz galdiņa.


Krokusam parādīja, kur var izliet ūdeni.
Tā īsti neviens viņam nejautāja, kas tā par zampu un no kurienes.
Pat neskatījās uz viņu aizdomīgi.

[Roviela]

Lēla pasmaidīja pretī.
Viņa aizgāja uz virtuvi un palūdza krūzi ar ūdeni un glāzi, un to visu aiznesa Ranfam.
- Mierīgu nakti! Izgulies labi, un rīt pamosties spēcīgs, - šamane novēlēja.

Pēc tam Lēla devās uz divvietīgo istabiņu gulēt.

[Romija]

Klēra paņēma ziediņu līdzi, atvadījās no Ranfa, novēlot tam labi izgulēties, un devās uz istabiņu, ko nu viņa dalīja ar Lēlu. Soma stāvēja uz gultas, bet melno ziedu viņa nolika turpat netālu, vēl joprojām uzlūkodama ar bijību.

"Kā tu domā, tas ir parasts zieds?" viņa vaicāja Lēlai. "Tu par augiem noteikti zini vairāk. Es tādu redzu pirmo reizi. Nesaprotu, kā zieds var būt melns!" Klēra nebeidza brīnīties.