Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[echo3]

Diez vai daudzi zina, ka spēka vietas ir vaļā. Tie, kas bijuši pie Vecā Sakārņa, tie, droši vien, zina, bet citi? - Enviks izteica savas domas. - Par naidīgumu gan nezinu. Vai tad tāds ir? Man likās, ka ir lielākas vai mazākas spējas?

[Roviela]

- Kamēr man vēl ir vārdi, es varu pasaukt meža zirgus, - Lēla diezgan nedroši ieminējās.
- Atsaukt! Vai viņi jums klausīs, to es gan nemācēšu teikt, nekad neesmu saukusi citiem. Ja es ar katru no tiem aprunātos, vajadzētu klausīt.

[Elony]

"Nē, ne gluži par naidīgumu, drīzāk par savu noslēpumu sargāšanu iet runa." Envikam atteica Dženesis. Viņš pasmaidīja. "Bet to var viegli paskaidrot - vai tu nebūtu tik laipns un neatklātu man visus spēka vārdus, ko zini?"

Savukārt par Lēlas piedāvājumu viņš teica: "Man, starp citu, nevajadzēs zirdziņu, vari saukt par vienu mazāk."

[echo3]

Tā ir cita runa. Bet lūdzu. - Enviks skaļi norunāja ļoti dīvaini skanošu vārdu. - Tas ir vārds, ar ko es apburu sevi, lai netiktu ievainots. Vai tu to spēsi izmantot? Vai tas derēs arī tev?

[Elony]

Dženesis tūlīt izvilka savu grāmatu un lēni pie sevis atkārtojot Envika izdotās skaņas, ierakstīja to grāmatā. "Neesmu radis izmantot balsenes izraisītās gaisa vibrācījas, jev citiem vārdiem sakot - vienkāršus vārdus, lai panāktu sev vēlamo efektu. Bet vārds, izpētīts, ļauj saprast, no kā tas sastāv, jo vārds tikai iemieso sevī dabas spēku. Atrodot atbilstošus elementus un apvienojot tos tiešā kopumā, parasti eliksīrā, var šo eliksīru iedzert un iegūt šo spēku sev. " viņš pastāstīja.
Pabeidzis ierakstu, Dženesis ar savādu smaidu uzlūkoja Enviku.
"Lai nu kā, manas tautas alķīmiķi savā starpā reti kad dalās noslēpumos un nodot zinības vienīgi saviem mācekļiem un pēctečiem. Cik es spriežu, tā ir ar vairumu no tiem, kas šeit. Un domāju, ka tā varētu būt arī ar tiem, kas tajā karaļvalstī, uz kuru dodamies. Tas, ka tu man vārdu atklāji, mani pārsteidz, Envik."

[Roviela]

Lēla pie sevis vairākkārt atkārtoja savādo vārdu, lai labi to iegaumētu. Tas skanēja ausij ļoti neparasti.
- Envik, un tieši ko šis vārds dod? Par kādiem ievainojumiem tu runā?

Par Dženesis teikto viņa izbrīnā paraustīja plecus.
- Manā ciltī tas, vai izmanto vārdus, ir atkarīgs tieši no tā, vai spēj vārdus iegaumēt. Nevienam nekas netiek slēpts, un lielāko daļu vienkāršāko vārdu zina visi. Ir arī tādi vārdi, kurus zina daži, šie vārdi ir savādi, tos nemaz nevar iemācīties, ja nav īpašu spēju, tāpēc tie, kas piedzimuši ar tādām spējām, ir lielā vērtē, un noteikti tiek nodoti mācībā pie kāda no zinātājiem.
- Pēc tā, kā Tu stāsti, es saprotu, ka visur tā nav. Jums gan ir neērta dzīve!
Viņa nepaskaidroja, kādā ziņā neērta. Lēlai bija pašsaprotami, ka katra saimniece var palūgt tuvākajam kartupelim iedot kādu bumbuli, vai tuvējam krūmam izveidot telti, vai pasaukt meža govi, lai iedod mazliet piena. Vismaz katrā ģimenē kāds spēja tik vienkāršas lietas.

[echo3]

Es zinu tikai dažus vārdus. Tas ir - apzinos un varu izrunāt. Un esmu tos iemācījies pats, lasot vecumvecas grāmatas garlaicību kliedējot. Iespējams, es neesmu tāds šamanis, kādi esat jūs, pārējie. - Puisis uz Dženeša izbrīnu atteica.

Pret dūrieniem, cirtieniem, skrāpējumiem. - Enviks paskaidroja. - Pret jebko, kas ar asu priekšmetu taisa caurumus ādā. Pret sitieniem vai uguni nelīdzēs.

[Elony]

Dženesis pasmīnēja. "Lēla, mūsu tautā kaut kādus zinības, kas balstītas uz spēka vārdiem ir zināmas arī parastajiem ļaudīm - kā atbaidīt odus, vai sadziedēt vieglus apdegumus no Saules piemēram. Ar to noņemās zāļu tantiņas un tamlīdzīgi. Bet ja bruņinieks grib, lai zobens ir divtik ass, ja zemnieks grib bagatīgāku ražu vai karalis imunitāti pret indēm - tam vajag talantīgu alķīmiķi. Jo nepraša, pat ja zinās spēka vārdus, zobenu izkausēs, ražu sapūdēs, bet karali - nejauši noindēs.
Ja runa ir par spēka vārdiem, izredzēto nav, viss vienmēr ir tikai šeit. "
Viņš piesita sev pie deniņiem.

Par Envika atbildi viņš sarauca pieri.
"Un nez kā tad tu nonāci pie Sakārņa? Ja spēka vārdus zini tikai joka pēc."

[Romija]

"Pie mums nelieto daudz vārdus," arī Klēra nolēma padalīties ar pieredzi. "Katrs, kam ir kādas spējas, zina dažus vārdus, tomēr tos var lietot ļoti dažādi. Tas atkarīgs no tā, kas šo vārdu lieto un kā lieto. Es, piemēram, zinu 3 vārdus, bet varu panākt diezgan dažādas lietas, tos izrunājot pareizā veidā. Gaismiņas jūs jau redzējāt. Bet katra no tām ir savādāka. Tas vien, ka es pateikšu kādu vārdu, jums neko nedos, ja neiemācīsieties to pareizi lietot."

Tomēr Envika pateikto vārdu Klēra iegaumēja un nolēma brīvos brīžos atklāt veidu, kādā tas varētu kalpot viņai.

[Beppo]

Ngaio klausījās un brīnījās. Jā, atkal. Viņa zināja, ka citur ļaudis dzīvo savādāk kā jamrudī, bet zināt un redzēt pašam savām acīm bija divas dažādas lietas. Taču izdzirdēto vārdu viņa iegaumēja gan, pie sevis vairākas reizes to atkārtojot.

[echo3]

Es redzu īpašo sapni, citi nē. - Enviks vienkārši teica. - Vienmēr esmu saņēmis tajā padomu. Šoreiz sapņa nebija, padoma nebija, bet vajadzēja ļoti. Un es dabūju atļauju doties ceļā pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas noticis.

[zenofeX]

Kad Enviks nodemonstrēja, kā skan kāds no viņa zināmajiem spēka vārdiem, Krokuss pacēla vienu uzaci, taču necentās paturēt atmiņā dīvainās skaņas. Katram savi spēka vārdi, un katram sava taka, viņš nodomāja.

"Spēka vieta mūsu salās ir vieta, kurā mūsu ciltstēvs izglāba brīnumskaistu puķi, kura pateicībā par to aplaimoja mūsu ciltstēvu ar spējām, kas galu galā radīja mūsu cilti tādu, kāda tā pašlaik ir. Šī puķe vēl joprojām aug turpat un tā ir mūsu salas sirds, un vienlaicīgi vissvētākā vieta mūsu pasaulē. Ikkatrs dzīvzaļnieks, tai tuvojoties, izjūt pacilājumu, trīsas, dažreiz redz vīzijas, pieredz atklāsmes. Tikai paši viedākie no mūsējiem ir spējīgi sarunāties ar puķi... Es nezinu, kādas ir pārējās spēka vietas uz plašās pasaules, bet domāju, ka sajūtas tuvojoties tām, varētu būt līdzīgas."

Krokuss labprāt padalījās arī ar to, kādā veidā dzīvzaļnieku ciltī ļaudis iemācās spēka vārdus:
"Pie mums, salās, viss notiek pavisam citādāk. Mēs ar salas augiem sastāvam savienībā, kurā ieguvējs ir gan cilvēks, gan augs. Mums, tāpat, kā Lēlai, visu nepieciešamo dod augi, un tie dod arī ļoti daudz noderīgu īpašību un spēju, kurām pat nevajag spēka vārdus - kā, piemēram, spēja ilgstoši ātri pārvietoties. Ārpus mūsu salām augi nav tik pretīmnākoši, tie nav pieredzējuši ilgo kopdzīvi ar mūsu ļaudīm. Tas ir apmēram tā, kā mācīties svešvalodas - kaut ko no teiktā saproti, un kaut ko nē..."

"Mūsu cilts ļaudis jau no bērnības nēsā šādu te galvassegu", un Krokuss norādīja uz puķu dobi sev virs galvas, "un spēj saprasties un lūgt salas augiem dažāda veida palīdzību. Šamaņi mums vienkārši ir tie, kas saprot augus daudz dziļāk un spēj iemācīties arī augu spēka vārdus, kas dod varu pār augiem. Neskatoties uz to, mūsu cilts vēsturē ne reizi nav atgadījies tā, ka kāds būtu pārāk daudz ko prasījis augiem, vai kā citādi izmantojis doto varu."

Pēc Dženeša skaidrojuma par alķīmiju, Krokuss pamāja: "Ārī mūsu šamaņi prot veidot dažāda veida mikstūras, bet tās droši vien atšķiras no tevis veidotajām. Mūsu brīnumdziras tiek veidotas no augu sulām, iepriekš ilgi esot kontaktā ar šiem augiem, lai savstarpēji saskaņotu sulas sastāvu, un lai augam būtu skaidrs, kādam mērķim vajadzīga brīnumdzira. Īpaši šādas brīnumdziras ciena mūsu tirgoņi un ceļotāji, jo ārpus salas viņiem ļoti reti kad līdz pārējā pasaulē pieņemtā dziedniecība."

Visam teiktajam par vidu Krokuss grauza kādu sakni, bet beigās, kad tā bija pazudusi viņa mutē, viņš atgāzās krēslā, pasmaidīja, un noteica: "Ak, kā es esmu pieēdies!"

[Elony]

Kad Enviks teica par sapņiem, Dženesis atkal pasmīnēja. Bet vairs neko neteica. Viņš klausījās, kā parējie stāsta par savām būšanām ar spēka vārdiem.
Pēc tam ieteicās:
"Nu jā, ļoti interesanti. Tad dodamies uz to karaļvalsti jau šodien, vai arī rītdien?" viņš apvaicājās.

[Sindra]

Mūsu cilts ļoti priecātos jums piedāvāt naktsmājas, ja vēlēsieties. vietējā šamane noteica.
Jūs atgriezāt mūsu ciemam ūdeni. Un mēs esam ļoti pateicīgi.
Mēs vēlētos dāvāt jums ciema dzīres. viņa godbijīgi paklanījās izsakot savu piedāvājumu.
Varam arī ko ēdamu dot līdzi ceļā, ja vēlaties.

[Romija]

"Kaut kas līdzi ceļam ēdam noteikti noderēs," Klēra piekrita, kad pati bija pabeigusi mieloties. "Un man nebūtu iebildumu pirms ceļa kārtīgi atpūsties!"

[echo3]

Enviks atkal uz mirkli izskatījās kā no plaukta nokritis - it kā šamanes vienkāršie vārdi par naktsmājām un dzīrēm būtu viņam nezināmi vai aizmirsušies. Bet tad puisis pasmaidīja un piekrītoši pamāja ar galvu, - Tas būtu lieliski!

[Sindra]

Jauki. šamane noteica. Tad es došos paziņot ciema vecākajam, ka pagodināsiet šonakt mūs ar savu klātbūtni.
Viņa aizsteidzās un pēc brīža pie šamaņiem ieradās sieviete, kura iepriekš bija rūpējusies par ēdieniem un dzērieniem.

Viņa aizveda biedrus uz blakus esošo ēku un tur ierādīja guļvietas. Ēkā bija trīs istabiņas, kurās biedri varēja sarūmēties.
Pa dienu ciemā nekas īpašs nenotika.
Kādā brīdī no baznīcas atskanēja no rīta dzirdētās skaņas. Tur šamane spēlēja savu arfu un pateicās dievietei par ūdens atgūšanu.

Vakara pusē ciemā tika sadegti krāsaini lukturīši un ciems bija izgreznots ar smaržīgām zālēm.
Ciema laukumā bija saklāti galdi un no turienes skanēja jautras mūzikas skaņas.

[Roviela]

Lēla bija priecīga par ciema iedzīvotājiem, bet pašai viņai īpaši jautri nebija. Viņa raizējās, vai tikai Gunda šonakt te nenostrādā vēl ko nejauku, kas sabojātu svētkus.
Laiku līdz vakaram šamane bija pavadījusi izguļoties, jo pagājušo nakti gulēt gan nesanāca.

Tagad Lēla kopā ar biedriem devās uz ciema svētkiem. Kādi skaisti lukturīši! Un mūzika patīkama, un jautri ļaudis. Gribot, negribot, arī Lēla kļuva priecīgāka, atmeta savas bažas un ar īstu prieku nodevās kopējai jautrībai.

[Romija]

Klēra savu somu bija atstājusi vienā no istabiņām, pēc tam devās pastaigāt pa ciemu. Kad atskanēja skaistā mūzika, šamane gāja to klausīties. Un vēl labu laiku pēc rituāla beigām meitene sēdēja un it kā turpināja klausīties skaņas. Kaut ko tik skaistu viņa nebija dzirdējusi. Atmiņā uzburtā varavīksne sajūtas vēl vairāk paspilgtināja.

Dienai ejot uz otru pusi, Klēra bija paspējusi iedraudzēties ar pāris ciema puišeļiem. Krēslai iestājoties, viņa tiem rādīja gaismiņas pirkstu galos, lika viņu krekla pogām spīdēt un pavadīja jauki laiku.

[echo3]

Enviks laiku līdz dzīrēm pavadīja atpūšoties. Vakarā, kad sākās rosība un mūzika, puisis kopā ar biedriem devās uz ciema laukumu. Sārtā švīka uz vaiga bija izbalējusi un gandrīz jau aizvilkusies ciet, un Enviks izskatījās pat možāks kā parasti.

Viņš nelaida garām iespēju padejot, un uzlūdza visas meitenes pēc kārtas. Enviks izrādījās nenogurdināms un, neapšaubāmi, lielisks dejotājs. Jo tumšāks palika, jo Envika acis mirdzēja azartiskāk un spožāk.