Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Elony]

"Man nav spēju dziedēt citus. Un nezinu, vai Envikam tādas ir." Dženesis teica biedriem. "Iespējams, ka ragana var atņemt tikai viena veida spēju... vienā reizē." Vispār šobrīd viņš likās tāds kā vairāk domīgs un maz pievērsa uzmanību apkārtējiem.
Kad viņi sasniedza ciemu, viņš tomēr īsi pateica par notikumiem, kurus pieredzēja.
"Tur bija pazemes ezers zem īstā ezera gultnes. Tur milzīgs krupis sūca sevī iekšā ūdeni. Enviks krupi nogalināja. Gunda atņēma dziedināšanas spējas tiem, kam tās bija. Laikam kā sods.
Stāsta beigas."

[Sindra]

Šamanes prieks pārauga bažās un viņa pārmaiņus lūkojās te uz Lēlu, te Dženesi.
Kā tā? Sods? viņa īsti nesaprata, tad pamāja, lai biedri viņai seko.

Viņa aizveda visus uz ēku, kurā šamaņi jau bija sēdējuši pirms tam. Te bija arī biedri, kuri uz ūdenskritumu nebija gājuši.
Un izdzirdējusi, ka biedri zaudējuši ārstēšanas spējas, Serīna palika bālāka un sāka murmināt, ka liekas, ka arī viņa neatceras savus dziedināšanas vārdus.

Ciema šamane izskatījās apjukusi.
Varbūt es varu jums piedāvāt ieturēties? likās, ka neko citu viņa uzreiz nespēja iedomāties.

[echo3]

Nevajag raizēties. - Enviks mierināja ciema šamani. - Ciemam toties atkal ir ūdens. Jums nebūs jāpārceļas dzīvot citur, un arī pati šī skaistā vieta neies bojā. Un jā, es būtu pateicīgs par cienastu.

Enviks pievērsās Roenam. - Paldies, ka parādīji ceļu. Vari nu tagad jozt uz mājām izstāstīt jaunumus. - Puikas neapdomīgo uzvešanos pie aizas Enviks skaļi nepieminēja.

Tad puisis beidzot apsēdās uz sola gala, izstiepa kājas un atspiedās ar muguru pret sienu. Švīka uz vaiga kvēloja un visos muskuļos bija ielijis nogurums. Cik labi to just!

[Roviela]

- Jā, paldies, es labprāt ko ieēstu, - rudmatainā meitene piekrita piedāvājumam.
- Nē taču, neraizējaties! Jūsu vainas tur nav nekādas, tikai nejaušība, ka Gunda izdomāja sākt to, ko viņa sauc par spēli, šeit. Mums Vecais Sakārnis tur, kalnā, teica, ka viņa no mums ņemšot to, kas mums pieder, līdz mēs viņu atradīsim un noskaidrosim, ko viņa grib. Lūk, šī spēlīte jau ir sākusies, un tur neko nevar darīt. Ja vien jūs nezināt kādu seno spēka vārdu vietu. Sapņu Tulks teica arī, ka tās tagad esot atkaļ vaļā.

- Vai tu re! - Lēla tiešām nobrīnījās, - Pat tiem no mums, kas palika te, kaut kas ir paņemts!

[Romija]

Jau ciemā Klēra pamanīja Envika saskrāpēto vaigu. Roka gluži neviļus cēlās, lai izārstētu, taču pusceļā tā arī palika. Nebija vārdu. Nebija daļa no tik ierastās ikdienas, no tā, ko Klēra iedomājās esam vissvarīgāk šajā ceļā. Viņa skumji nolaida roku un pamāja ciema šamanei, ka arī labprāt ieturētos.

[echo3]

Enviks pamanīja Klēras nepabeigto žestu un skumjo sejas izteiksmi. - Tev arī atņēma dziedēšanas vārdus? - Viņš līdzjūtīgi ievaicājās. - Par mani neraizējies, man ir patīkami tādu švīku just.

[Elony]

Dženesis gāja kopā līdz ar pārējiem. Ieēst tiešām nebija slikta doma. Galu galā viņi bija palīdzējuši vietējiem atgūt ūdeni. Viņš arī ieklausījās, ko saka Enviks.
"Tev patīkami just švīkas uz sejas? Kāpēc?"

[echo3]

Tāpēc, ka tās ir jūtamas. - Enviks, viņaprāt, paskaidroja. - Tāpēc, ka es neko sen neesmu jutis. Ne sāpes, ne nogurumu, ne prieku.

[Elony]

"Tiešām? Kāpēc tad tā?" Dženesis bija pārsteigts. "Parasti jau dzīvas un saprātīgas būtnes jūt sāpes un emocijas. Kāpēc tad tu ilgu laiku nejuti?"

[Romija]

"Jā, man arī!" Klēra atbildēja. "Bet vai tas ir tikai mums?" viņa iedomājās un vērsās pie ciema šamanes. "Vai jums te ir kāds dziednieks. Vai viņi vēl zina ārstēšanas vārdus?" meitene vaicāja ar cerību balsī.

[echo3]

Ja nekas nenotiek, tad arī neko nejūt. - Īpaši dziļāk Enviks stāstīt nevēlējās. Tā vietā viņš pajautāja Klērai, - Vai Tu biji tā, kas mums tur, lejā, spīdošo akmentiņu iemeta?

[Romija]

"Jā, es iedomājos, ka varbūt drusku gaismas noderēs!" Klēra atbildēja Envikam. "Vismaz kad kāpām, tur viss tumšs izskatījās! Es taču nevienam netrāpīju?"

[Sindra]

Šamane sagādāja ēdamo un drīz vien galds bija klāts visai bagātīgi.
Bija gan gaļas ēdieni, gan silti dārzeņi, svaigi dārzeņi, augļi. Arī dzērienos bija dažādība. Bija gan sulas, gan beigu beigās arī saldens medalus dzēriens.

Kamēr biedri ēda, viņa mēģināja atbildēt uz jautājumiem.
Es pati esmu dziedniece un liekas, ka vēl joprojām spēju dziedēt. viņa noklausījās biedru sūdzībās par dziedējamo vārdu izgaišanu no šamaņu atmiņām. Viņa jautājoši palūkojās uz Envika vaigu, bet saprazdama, ka tas puisim netraucē, īpaši ar dziedināšanu neuzbāzās.

Un spēka vieta.. Vienīgā, kuru es zinu atrodas tuvējā karalistē. Valdnieka pils dārzā atrodas ala, kurā sen sen atpakaļ bijusi spēka vieta. Tikai tagad tā vairāk ir svētvieta, jo īsti nav novērots, ka tur vēl kaut kas notiktu. Es runāju par Itines karaļvalsti. Tā atrodas ejot pa lielo ceļu uz Rietumiem. Bet ar kājām ejot būs jāiet kādas trīs dienas.

[echo3]

Nē, netrāpīji, mirdzēdams nokita maliņā. Kad kāpām, tad bija tumšs, bet lejā tomēr visu varēja redzēt. Nu jā, es piemirsu pateikt - es taču redzu tumsā. Parastā tumsā, kāda ir ēnās un naktī, un alās. Re, Dženesis prot uzburt tādu tumsu, kurā gan neko nevar saskatīt. Pat tas maģiskais neradījums milzu krupis neko tajā neredzēja. - Enviks pastāstīja. Tad jau arī pusdienas bija klāt, un puisis ķērās pie ēšanas.

Par došanos vai nedošanos uz Itines karaļvalsti Enviks ļāva izlemt biedriem. Viņš pats būtu ar mieru iet arī kājām. Kas gan ir trīs dienas?

[zenofeX]

Visu ceļu no ūdenskrituma līdz ciematam Krokuss klusēja, uzmanīgi vērodams apkārtni. Viņš gan priecājās par to, ka atgriezies ūdens, gan arī uztraucās par biedriem, kuriem Gunda atņēmusi spējas dziedēt sasirgušos un ievainotos.

Ciematā Krokuss pamāja, kad šamane aicināja visus iestiprināties. Viņš gribēja ēst, taču mazliet arī baidījās, ka nekas no ta, kas tiks likts uz galda, viņam nederēs ēšanai. Par laimi te bija gan salāti, gan tēja, gan vārītas saknes.

"Jā, spēka vietas!" Krokuss ar pilnu muti atsaucās Lēlai, tad norija kumosu un turpināja, "manuprāt mums ir pēc iespējas ātrāk kaut kas tāds jāatrod. Lai gan Vecais Sakārnis savā sakāmajā nepieminēja nāvi, tomēr bez dziedniekiem mums var rasties zināmas grūtības. Ne tagad, protams. Pašlaik godājamās šamanes gādībā esot, mums par neko nav jāraizējas", viņš uzmeta pateicības pilnu skatienu vietējai šamanei, "un, kā izskatās apkārtne šeit ir mierīga, karu nav, un nedzird arī par citādām likstām, nu, izņemot šo ūdens būšanu, kuru mēs jau atrisinājām. Tomēr, turpinot mūsu ceļu, var gadīties daudz kas neparedzēts... Bez dziedniekiem mēs esam ļoti neaizsargāti."

"Ja, trīs dienu gājiena attālumā? Mums noteikti tā jāapmeklē!" izdzirdējis šamanes atbildi, Krokuss iesaucās, "kā jūs domājat?" viņš vērsās pie pārējiem biedriem.

"Arī uz manām dzimtajām salām ir spēka vieta... Būtu es zinājis par to, ka tās atvērsies, un ka tās būs saistītas ar sapņu pazušanu, būtu palicis uz salām, un ar savējiem šamaņiem izdibinājis kas un kā. Manas dzimtās salas ir pārāk tālu no šejienes - labākajā gadījumā jāpatērē divas nedēļas, lai tur nokļūtu, un..." viņš saminstinājās, "mūsējie ir ne visai laipni pret citu cilšu ļaudīm - pat pret šamaņiem. Tā kā šo spēka vietu varam izsvītrot no saraksta."

Krokuss padzērās krietnu malku tējas, un uzēda vēl dažas saknes, klausoties, kas būtu sakāms citiem.

[Beppo]

Ngaio uzmanīgi klausījās un brīnījās, līdz beidzot nolēma iejaukties sarunā.
— Sakiet, ko īsti jūs saucat par spēka vietām? — viņa ievaicājās. Uh, cerams, ka viņu nenoturēs par galīgu sīkaļu pēc šitāda jautājuma.

Šo rakstu rediģēja Beppo: 24.02.2009 21:50

[Roviela]

- Jā, noteikti iesim turp! - Lēla bija gatava iet vēl tālāk arī, tik ļoti viņai traucēja un skumdināja kopš dzimšanas zināmo vārdu atņemšana.
- Tās ir vietas, kur šamaņiem vieglāk uzzināt vārdus, vietas, kur tie, kā ūdens avotā, ir atrodami, izzināmi un iemācāmi, - rudmate paskaidroja.
- Un kā avoti, tās var parādīties un tās var pazust. Tagad tās ir vaļā, un visi šamaņi darītu prātīgi, ja tās apmeklētu. Tik daudz ko tā var iemācīties! Pavisam jaunu, pavisam tādu, ko neviens tavā ciltī nekad nav zinājis un tāpēc citam nav varējis iemācīt. Es tā to saprotu.

[Beppo]

— Visus savus vārdus es esmu iemācījusies no Moanas, no vecās šamanes, — Ngaio domīgi teica, — un mūsu ciltī tā allaž ir bijis. Un tagad jūs sakāt, vārdus var uzzināt, nelūdzot tos kādam citam atklāt?

No kā tāda Ngaio aizrāvās elpa. Viņa savu likteni bija iztēlojusies kā mednieku dziedināšanu līdz mūža galam, allaž skaudīgi noskatoties, kā tie dodas medībās, bet tagad viņa apjauta iespējas uzināt vārdus, kādi viņas cilts šamaņiem nekad nebija bijuši. Piesaukt lietu un vēju, iedegt akmeņus kā Klēra, sarunāties ar zāli… Jā. Viņa bija gatava gājēja.

— Iesim gan! Tikai vai kājām?

Šo rakstu rediģēja Beppo: 24.02.2009 22:18

[Romija]

"Domāju, ka dažiem ļoti noderētu zirgs vai kāds cits palīgs šajā ceļā!" Klēra pievienojās Ngaio bažām, atcerēdamās šurp nākšanu. Skriet vai aizņemties zirgu nebūtu labi garā ceļā.

[Elony]

"Jā, ir laba doma, doties turp..." domīgi teica Dženesis. "Mēs tādas vietas saucam par avotiem, kur pamatsubstance realizējas... ja to iegūst, tad var veikt lieliskus atklājumus alķīmijā.
Tikai vai mūs tur gadījumā nesagaidīs bariņš naidīgu vietējo šamaņu? Jo ir tā, ka spēka vārdu zinātāji svešiniekiem savus noslēpumus nelabprāt atklāj."