Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Elony]

Pats joprojām esot iekšā miglā, Dženesis lika parādīties miglai arī ap krupja purnu. Tas nebija viegli, ja krupis kustējās, bet tā kā bija daudz maz uz vietas, tad radībai vadzētu būt krietni grūtāk redzēt kā sastampāt Enviku.

[echo3]

Enviku noķert nemaz nebija tik viegli - viņš ne mirkli nepalika uz vietas. Redzot, ka mēli ir izdevies nocirst, viņš vēlreiz palēcās un ieurbās krupim rīklē. Un atkal, un atkal. Ūdens nav domāts tev vienam! Enviks bija neatlaidīgs.

[zenofeX]

Kad virve kopā ar visiem, kas pie tās bija pieķērušies, bija uzvilkta augšā, Krokuss no nometa un tāpat ka mazais puika, mēģināja paskatīties kas notiek lejā, taču velti - tur bija tikai tumsa un ūdens, un troksnis.
"Kādam noteikti jāpaliek šeit, jo... ja vien viņi jau nav nositušies pret kādu klinti, viņiem noteikti būs vajadzīga palīdzība. Man nav tāda spēka lai viņiem pašlaik palīdzētu, bet zinot to, ka Dženesim ir spārni, viņš noteikti parādīsies še augšā, ja vien... nu jā."

Krokuss nedaudz apmulsis paskatījās uz zēnu, no kura drosmes un bravūrības maz kas bija palicis pāri.

"Roen, viss būs labi, ja patiešam vēlies mājās, Lēla aizvedīs tevi. Un ar mums viss būs kārtībā, un ūdens arī atgriezīsies, redzēsi! Gunda mūs ir izvēlējusies - un es neticu ka tamdēļ lai vienkārši nogalinātu. Vēl nekas nav sācis un vēl mēs neko nezinam."

"Vai no šejienes ir tālu līdz takai, kas ved otrpus ūdenskrituma? Jo, ja mēs pašlaik neko citu nevaram iesākt, varbūt ir vērts paskatīties tomēr, kas tur atrodas? Varbūt, ka iespējams nokāpt lejā tajā aizā pa citu ceļu?" Krokuss dalījās pārdomās ar pārējiem.

[Sindra]

No Klēras rokām plūda siltums, kas pamazām izžāvēja Rojas drēbes.

Puika pieķērās Lēlai un noklausījās Krokusa teikto.
Viņš paraustīja plecus. Es nezinu vai var. Es varu parādīt, bet es nezinu vai tas ko līdzēs. Man bail, ka viņi būs noslīkuši.
Roens piecēlās un vēlreiz palūrēja pāri aizas malai.


Ap krupja purnu parādījās tumšā migla, tāda pati kā ieskāva Dženesi.
Tas pat savā ziņā apgrūtināja Envika darbības, jo arī viņu ieskāva necaurredzama tumsa.
Līdz mirklim, kad Enviks sajuta, ka nokļuvis kaut kādā telpā, kuras sienas bija mīkstas un tumsa bija kļuvusi citādāka.
Likās, ka krupis viņu ir norijis un viņam nepavisam nepatika, ka Enviks tur kaut kur pa viņa muti vicinās ar savu zobenu.
Envika zobens ievainoja krupi arvien vairāk un vairāk.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 19.02.2009 12:09

[Romija]

Tikusi galā ar slapjajām drēbēm, Klēra arī ielūkojās bezdibenī. Tik tumšs, viņa nodomāja. Paņēmusi kādu dūres lieluma akmeni, viņa to brīdi paturēja rokās, līdz tas glužu nemanāmi sāka spīdēt. Tur lejā, tumsā tam vajadzētu būt krietni spožākam kā saules gaismā. Un tas spīdēs vēl kādu laiciņu, līdz pamazām izdzisīs. Šādai gaismai ūdens netraucēja. Pie tam ūdenī akmens nekritīs tik ātri, lai kādu savainotu. Tā izdomājusi un nolēmusi, ka no nelielas gaismiņas viņiem tur lejā, lai ko viņi darītu, ļaunums nenāks, viņa prātīgi pa pašu bezdibeņa maliņu ļāva akmenim krist lejā.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 19.02.2009 13:27

[echo3]

Enviks neapšaubāmi bija tagad nokļuvis tur, kur gribēja nonākt, un sagriezās tik spēcīgi un ātri, ka tāds virpulis parastu lāča izmēra zvēru būtu vienkārši aizmetis pa gaisu. Reizē ar virpuļošanu Enviks izrunāja vēl vienu vārdu, pārvēršot savu parasto zobenu par neredzēti asu ieroci ar dimanta šķautni.

Šobrīd tumsa viņam netraucēja - tā bija vienkārši tumsa, nevis šamaņa uzburtais maģiskais melnums - un Enviks ļāva sev pilnu vaļu, plosīdams un kapādams neradījumu no iekšienes.

[Sindra]

Klēras mestais akmenītis nokrita tumšajā aizā un pazuda skatienam.
Tikai apakšā esošais Dženesis pamanīja, ka kaut kur piezemējās kaut kas mirdzošs.


Envikam (OOC - starp citu izsakot vienu spēka vārdu dabūt da jebkuru mantu... Tikai tagad apjautu, ko esmu izdalījusi. My shame! Es sapratu, ka Envika pārvērstie priekšmeti tikai izskatās par kaut ko nevis par tiem kļūst. Tip ilūzija, bet oh well.) plosoties pa krupja rīkli pēc kāda brīža atskanēja troksnis itin kā būtu plīsusi ādas bumba un krupis bija izzudis.

Dženesis un Enviks sajuta kā ūdens līmenis sakustās un zeme sāk drebēt. Ūdens pēkšņi bija sācis celties augšup.
Arī augšā esošie sadzirdēja, ka zemes dzīles sāk drebēt un aizā strauji kāpa augšup ūdens. Ezers nāca atpakaļ uz savu ierasto vietu.
Roens sāka brēkalēt, ka visiem vajagot skriet prom, ārā, tur uz krastu un izrāvies no Lēlas apskāviena skrēja krasta virzienā.

[Roviela]

- Ezers atgriežas!
Lēla taisni salecās, kad zeme sāka drebēt, un daudz nedomājot, ko kājas nes, skrēja pakaļ puikam uz krastu.

[echo3]

Virpulis norima, un Dženesis varēja saskatīt (ja varēja) smagi elsojošu Enviku. Arī noburtais zobens pārvērtās atpakaļ.

Ūdens cēlās, raudams viņus līdzi uz augšu, bet ar to vien nepietika, lai abus šamaņus uzskalotu augšpusē. Būs arī pašiem jāpacenšas. Enviks devās uz klints sienas pusi un māja Dženesim, lai arī nāk. Enviks sāka peldēt augšup, ar rokām atsperdamies un pieturēdamies pie klints nelīdzenumiem.

[Elony]

Migla ezea dibenā izklīda, atklājot Dženesi, kurš stāvēja mierīgi ar izplestiem spārniem un saspringtu seju. Viņš paskatījās uz augšū, tad uz Enviku. Tad pacēlās spārnos un lidoja pie Envika. Spērni vēzējās, bet it kā atrastos gaisā, nevis ūdenī, kamēr pats Dženesis peldēja cauri ūdenim. Likās, ka viņam tas nepadodas gluži viegli.
Sasniedzis Enviku, viņš to apkampa ap vidukli.
"Tā būs ātrāk un labāk." Dženesis izgrūda.
Tad viņš centās pēc iespējas ātrāk tikt uz augšū, tunelī uz virszemi, jeb veco ezera dibenu. Problēmas varēja radīt ūdenskituma straume, kas kavētu viņu pacelšanos, jo Dženesis sevi nevarēja padarīt nejūtīgu pret ūdens spēku. Bet bija jācenšas tikt cauri.

[echo3]

Enviks nespārdījās pretī - varbūt tā arī būs ātrāk. Lai gan viņš, protams, būtu izpeldējis pats, puisis bija noguris. Beidzot noguris. Patīkami to just.

[Romija]

Kad sāka drebēt zeme, arī Klēra sekoja Roenam. Lai kas tur nāk - ezers, Gunda vai kas cits - labāk bija pamukt malā.

[Sindra]

Kad visi bija izskrējuši malā, no bezdibeņa dzīlēm izšāvās augsts ūdens vilnis, kurš piezemējās vietā, kur iepriekš bija atradies ezers.
Tagad slapji un izmirkuši bija arī pārējie biedri, kas bija palikuši augšā.

Tas tik bija kaut kas! Roens pārsteigumā noelsās.
Virs augstā viļņa no bezdibeņa bija izlidojis Dženesis, kurš turēja Enviku. Abi pa ceļam apjauta, ka tagad ūdens atgriešanās ceļš bija krietni īsāks nekā zemē krišanas ceļš.
No augšas varēja manīt kā bezdibenis izzūd it kā nekas tāds te nekad agrāk nebūtu bijis. Ezera ūdens pamazām rāmi nostājās savā vietā un pavērās skaists skats uz ne visai lielu, bet ļoti skaistu ūdenskritumu.

Ieskatoties rūpīgāk varēja manīt kā virs ūdens virsmas līksmoja mazie ūdens gariņi. Viņu mājas atkal bija sakārtotas un kārtībā.
Taču milzīgs, melns mākonis uz mirkli aizsedza sauli un gariņi izbijušies salēca ūdenī. Pār šamaņiem pārslīdēja tumša ēna.
Un pēkšņi Serīna, Klēra, Lēla, Roja un Ngaio sajuta kā pār viņu augumiem pārskrien saltas trīsas.
Un likās, ka galvā atskan sievietes smiekli. Bet ne tādi ļauni. Nu tā drīzāk smietos par kādu labu joku.

Kad tumšā ēna bija izzudusi, meitenes bija aizmirsušas savus dziedināšanas vārdus.

[Romija]

Oh, Klēra tik noelsās, kad ūdens ar spēku izlauzās no bezdibeņa. Ar palekšanu malā vien nebija līdzēts, drēbes atkal bija slapjas, kas gan meiteni uztrauca krietni mazāk kā interesēja skats uz ezeriņu. Sākusi atkal drēbes žāvēt pa savai metodei, Klēra sajuta savādas trīsas. Parasti pat pēc tādas izmirkšanas ar roku siltumu pietika, lai drēbes izžūtu un pašai paliktu silti, bet pag, tas bija kas cits! Ēna un smiekli - nebija divu domu, ka tā ir Gunda!

Paskatoties uz augšu, kur pirms brīža manījās ēna, Klēra pamanīja arī Dženesi ar Enviku. Ja nu viņiem vajag palīdzību? Viņa steidzās uz abu šamaņu pusi, bet pusceļā apstājās kā iemieta. Kas? Kas tas? Vārdi! Klēra samulsusi stāvēja un blenza uz abiem vīriešiem, bet viņas skatiens bija vērts nekurienē. Jau no malas skatoties, varēja nojaust, ka kaut kas ir noticis.

[Elony]

Notikumu bija pārāk daudz un pārāk savādi. Dženesis joprojām koncentrējās uz savu maģiju, lai spētu turpināt lidojumu. Viņš skatījās, kur palikuši pārējie un nesa Enviku lidojot turp.

[echo3]

Lidot arī bija interesanti. Neparasti. Un Enviks to izbaudīja. Vienīgais, ko viņš nožēloja, bija - ka tas ātri beigsies.

[Roviela]

Lēla jau grasījās skriet ūdenī, lai palīdzētu Dženesim un Envikam, kad ieraudzīja, ka viņi lido. Cik labi!
Un tad notika kaut kas nejauks - tumšais mākonis ar ēnu... un pazuda vārdi! Vārdi, kurus viņa nupat bija grasījusies teikt tiem, kas lidoja šurp, lai tos padarītu atkal spēcīgus un stiprus. Visi salasītie augi, kas glabājās meitenes maisiņā... viņa vairs nezināja, kā tos lietot.
Jaunā šamane izbēra maisiņu zemē. Šī lapiņa.
Viņa to paķēra, pārējos augus saberot atpakaļ, un skrēja meklēt augu, tieši šāds augs te bija, citus viņa nebija ievērojusi, bet šis - bija. Atradusi, viņa nometās ceļos pie auga un, uzrunājot to vārdā, lūdza vēlreiz stāstu par to, kam tas bija noderīgs.
Nebija taču laika doties mājās un prasīt visu no jauna! Ir jātiek galā tagad un pašai.

[Sindra]

Dženesis un Enviks piezemējās ezera krastā.
Likās, ka abiem šamaņiem nekas nekait.

Mazais puika pieskrēka pie abiem izmirkušajiem puišiem.
Kas tur bija? Ko jūs izdarījāt? Re! Tagad atkal viss ir kārtībā! viņš māja uz ezera pusi.


Lēla sameklēja augu un uzrunāja viņu kā bija ieradusi.
Taču saskārās ar dīvainu pretestību. Viņai likās, ka augs tā kā no viņas novēršas.
Un kad meitene tam pieskārās, auga lapiņas savīta it kā Lēla būtu uzpūtusi augam saltu elpu.
Viņa atcerējās, ka tieši tā savīta salnas skarti augi. Kaut kas pilnīgi noteikti bija mainījies un nebija kā agrāk.

[Elony]

Dženesis piezemējies palaida vaļā Enviku un lika pazust saviem spārniem. Tad tā kā nedaudz atslāba. Viņš neatbildēja uz zēna stāstīto, pieskrēja pie ezera krasta un, izvilcis no somiņas nelielu pudelīti, iesmēla tajā nedaudz ezera ūdeni. Viņā to pacēla pret gaismu, paskatījās un tad ielika somiņā.
"Ūdens ir svarīgs dzīvībai. Bez ūdens nav dzīvības." viņš ar smaidu noteica.
Tikai tagad Dženesis pievērsās arī pārējiem biedriem un manīja, ka kaut kas nav kā vajag. Vismaz pēc dažu rīcības tā varēja spriest.

[Roviela]

- Vai! - Lēla atrāva roku.
- Gunda! Viņa ir atņēmusi manus vārdus, es vairs nedrīkstu pieskarties augiem, kas dziedē. Tie vīst manā tuvumā kā salnas nopļauti.
Balss skanēja ļoti skumji. Meitenes acīs bija asaras, kad viņa bezpalīdzīgi pavērās uz biedriem.