Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Sindra]

Enviks līdzīgi Dženesim krita un krita dziļāk bezdibenī. Līdz pamanīja zem savām kājām lielo ūdens virpuli.
Viņš iekrita ūdenī netālu no Dženeša un pārliecinājās, ka lidojošajam šamanim nekas nekaiš. Tikai viņš raugās uz milzīgu krupi, kurš rij ūdeni.


Biedriem drīz vien izdevās kāpējus ar visu virvi uzdabūt augšā.
Likās, ka nevienam nekas nekait. Tikai biedri no ūdens šļakatām bija slapji un kopš Enviks pazuda ūdenskrituma dzīlēs neviens jau neturēja ūdens plūsmu no viņiem nost. Tādi nu viņi tur bija. Slapji, izmirkuši, bet veiksmīgi uzvilkti atpakaļ.

[Elony]

Dženesis pārbaudīja. vai var runāt. Ja izdodas, tad runā ar krupi.
"Ei, draugs! Drīkst zināt, kas tu esi un kāpēc visu laiku rij ūdeni?" viņš tad teica.

Šo rakstu rediģēja Elony: 17.02.2009 10:39

[echo3]

Enviks sarauca uzacis - tādu neradījumu viņš pat nebija domājis ieraudzīt. Toties puisis nopriecājās, ka Dženesim nekas nav noticis. Ievērojot, ka lidojošais šamanis cenšas runāt ar krupi, Enviks pagaidām neiejaucās, tikai mēģināja ieklausīties ūdenī - vai palīgā sauciens ir krupja dēļ. Vai varbūt ūdens vēl ko pastāsta?

Pie reizes Enviks arī lūkojās apkārt, vai neieraudzīs ko noderīgu.

[Sindra]

Krupis neatbildēja tikai sapūtās vēl milzīgāks un ūdeni sāka rīt sparīgāk.
Toties Dženesis konstatēja, ka spēj ne tikai elpot zem ūdens, bet arī brīvi runāt.

Envikam ieklausoties ūdenī, viņš atkal saklausīja ūdens palīgā saucienus.
Tā arī bija. Tas lūdza palīdzību pirms pazuda krupja milzīgajā mutē.
Palīdzi, palīdzi sīkas balstiņas skanēja Envika galvā.

Apkārt nekā īpaša nebija. Likās, ka šis ir tas pats ezers, kurš kādreiz bijis tur augšā, tikai tagad atrodas te lejā.
Tas varētu izskaidrot kādēļ tur augšzemē ir pazudis ūdens.

[Roviela]

- Roen, - Lēla uzrunāja vietējo puiku.
- Man šķiet, ir īstais brīdis izpētīt, kas atrodas aiz ūdenskrituma. Aizved mani turp, lūdzu!

[Elony]

Vispār parasti Dženesis skaidri zināja, ko grib un tādas problēmas kā šeit bieži negadījās. Bet tik un tā viņš neatbalstīja vardarbību. Kauties ar krupi negribējās.
"Ei, krupi! Ja tev ir domāšanas spēja, tad Gunda vārdā, pārtrauc sūkt ūdeni un skaties uz mani!" viņš daudz skaļāk iesaucās.

[echo3]

Paej malā. - Enviks bija piegājis blakus Dženesim. - Ūdens lūdz palīdzību, tas negrib nonākt krupja rīklē, un es tūlīt buršos, lai ūdenim palīdzētu. Tev tas var būt bīstami.

Ticis pareizā attālumā no šamaņa, lai to tiešām nesavainotu, Enviks strauji sagriezās pats, izstieptā rokā turēdams zobenu. Pēc mirkļa viņš jau bija pazudis sakultā ūdens virpulī, kuram kā sudraba stīpa apkārt vizēja zobena asmens. Pašu Enviku vairs redzēt nevarēja, tikai virpuli, kas tuvojas krupim, tad palecas un ieurbjas krupja atvērtajā rīklē, reizē izplešoties platumā.

[Romija]

Klēra turējās no visa spēka. Viņa ar prieku konstatēja, ka tūlīt tiks ārā no bezdibeņa. Tad, kad jau turpat bija sasniedzama mala, meitene iedomājās, ka varbūt viņiem tur lejā vajadzēs gaismu, bet nu jau bija par vēlu. No šāda augstuma lecot varēja.... nosisties! Vai Enviks un Dženesis vispār ir dzīvi? Bet vispirms vajadzēja izlīst ārā no cauruma.

[Elony]

Dženesis tiešām pakāpās malā no krupja. Ja jau taisījās pielietot vardarbību, tad jāturas malā. Viņam, nevainīgam, nav vēlme ciest par cita rīcību. Jāatzīst, ka Enviks izskatījās smuki, šitā griezdamies. Tikai vai sanāks?

[Sindra]

Augšā palicēji

Roens palūkojās uz Lēlu.
Es jau varu aizvest. Tikai... tikai vai tas jums kaut kā palīdzēs?
Mēs nokļūsim tur pāri pretī. viņš parādīja ar roku uz ūdenskrituma pretējo pusi.
Kad te bija ezers, tad tā vieta nebija tik augstu un ja nokrita nekas īsti nenotika. Bet tagad... Vai no tā būs jēga?
Skatoties uz izmirkušajiem šamaņiem puika izskatījās tāds kā vairāk nobijies un sašļucis.



Enviks, Dženesis

Krupis nekādi nepaspēja reaģēt uz Dženeša jautājumu, kad viņa rīklē ielidoja Enviks.
Izskatījās, ka milzīgā radība tā kā uz mirkli aizrijas un savainojies ar zobenu izskatījās neapmierināta, līdz strauji "izspļāva" Enviku no savas rīkles un atkāpies nikni palūkojās uz Dženesi. Krupja mute vietām bija savainota, bet no tās netecēja asinis kā tas būtu ar dzīvu radību.

GRRRRRRRRR.... Krupis nogārdzās un Dženeša virzienā izlidoja krupja garā mēle cenšoties šamani saķert.
Viņam acīmredzot likās, ka Dženesis būs metis viņam ar Enviku.

[Elony]

Dženesis metās sānis no krupja mēles, cik vien viņam to ļāva ūdens. Reizē viņš ietinās tumsā. No Dženesa ķermeņa iznira tāda kā tumša masa, ēnu migla. Tā strauji izplatījās visapkār un nevarēja saprast, kur tajā iekšā atrodas Dženesis.
"Varbūt labāk aprunāsimies?" no tumšās miglas atskanēja Dženesis balss.

[Roviela]

Lēla paskatījās uz vietu, kur rādīja Roens.
- Jā, laikam gan nebūs... Bet kā mēs varētu tikt tur, lejā?

[echo3]

Enviks-virpulis turpināja griezties un atkal tuvojās krupim.

[Sindra]

Nolecot? Puika paskatījās uz Lēlu pamirkšķinot acis.
Es drīzāk uztrauktos par tikšanu ārā. Ja vien nonākot lejā tas vēl būtu nepieciešams.
Nu labi. Es nezinu.



Likās, ka krupis nereaģē uz Dženeša piedāvājumu. Drīzāk ieklausījās no kurienes skan viņa balss un turpināja šaudīt tajā virzienā ar mēli.
Enviks atkal pietuvojās krupim un trapīja radībai. Taču likās, ka tā āda ir pārāk cieta un zobens negriež tik labi kā būtu bijis normāli.
Krupis noreaģēja uz Envika bakstīšana un pēc kāda veiksmīgāka zobena cirtiena, sāka cilāt lielo pleznu mēģinādams trāpīt Envikam.
Bet tajā pat laikā viņš neaizmirsa arī par Dženesi un turpināja slidināt mēli cauri tumšajam mākonim.

[echo3]

Enviks aizvirpuļoja mēģināt nokapāt garo mēli.

[Elony]

Dženesis nolaidās ezera dibenā un pieplaka pie tā, lai mēle viņu nejauši neķertu. Viņš sameklēja tuvumā tādu palielāku kameni un paslēpās aiz tā. Tad skaļāk iesaucā: "Ei, varžu vecmāmiņ - es esmu šeit!"
Pat ja krupis precīzi metīs mēli uz viņa pusi, tad dabūs tikai akmeni - un varbūt pat norīs to.

[Klusētājs.]

Roja sāka rāpties pa virvi, taču juta, ka augšā palikušie to jau sāk vilkt noteiktā ritmā pa vareniem grūdieniem. Sajūtas kļuva vēl dīvainākas un grūtāk panesamas, tādēļ viņa atkal aizvēra acis. Bet tā kā palikušās meitenes nevarēja būt pārāk smagas, uzvilkšana bija ātra. Tikai, pazūdot Envikam, ūdens nekontrolēti atkal sāka gāzties viņām virsū, paspējot izmērcējot līdz kaulam. Roja aizvien juta savādo spēku velkam uz leju, taču ar katru vilcienu tas samazinājās.
Pēc kāda laika, viņa spēja caur ūdens šļakatām saskatīt gaismu un apzinājās, ka tūlīt, tūlīt jābūt gatavam rāpties pāri malai un, kad tas notika, viņa veikli uzkāpa uz sauszemes, esot pateicīga, ka atkal to ierauga. Zaļie plīvuri bija cieši viņai piekļāvušies no slapjuma un garie mati, spalvām pazūdot ūdens straumē, izjukuši un izspūruši uz visām pusēm. Viņa atlaida virvi un atviegloti uzelpoja, paraugoties visapkārt.

[Sindra]

Tiem šamaņiem, kuri bija palikuši pilsētā, ciema šamane piedāvāja cienastu.
Un ļāva droši uzturēties ēkā, kurā viņi visi iepriekš bija apspriedušies.
Ciemā nekas īpašs nenotika. Varēja vērot vietējo ikdienas dzīvi.
Paveicamos darbus un kādu laiku pēc tam, kad lielākā daļa biedru bija devušies uz ūdenskritumu, ciemata vīri sapulcējās ar lieliem spaiņiem līdzīgiem traukiem un devās kaut kur pakaļ ūdenim. Tas gan bija uz pretējo pusi nekā atradās ūdenskritums.

___________________________

Krupis sadzirdējis Dženeša balsi izšāva mēli akmens virzienā.
Viņš gan akmeni nekā nepaspēja satvert, jo šajā brīdī Envika virpulis nocirta radības garo mēli.
GRRRRRR!!!!! krupis neapmierināts iebrēcās un izkustējies no vietas mēģināja sastampāt Enviku uz mirkli aizmirsdams par Dženesi.

___________________________

Visi šamaņi bija veiksmīgi uzvilkti augšā un tagad sēdēja aplipuši smiltīm.
Puika nogūlās uz vēdera un pielīda pie aizas malas. Viņš raudzījās lejā mēģinādams saskatīt vai kaut kur nav manāms Enviks vai Dženesis.
Bet likās, ka viņam neko saskatīt neizdodas.
Beigu beigās viņš pavisam sašļuka un sāka šņukstēt, ka viņu rotaļu vieta ir izjaukta un šamaņi ir noslīkuši un ka viss ir briesmīgi un ka viņš grib mājās pie mammas.

[Romija]

Klēra ar pārējo palīdzību izkāpa no bezdibeņa. Drēbes bija slapjas, bet tas meiteni īpaši neuztrauca. Apņēmusi sevi ar rokām, viņa sāka tās žāvēt. Kad ar savējām bija tikusi galā, viņa piedāvāja palīdzību arī Rojai, pieņemot, ka siltu roku pieskāriens un sausas drēbes būs kas tāds, no kā otra šamane diez vai atteiksies.

[Roviela]

Lēla draudzīgi apskāva puiku.
- Neraudi vis! Es neticu, ka viņi būtu noslīkuši. Vēl jau tikai mazs brītiņš pagājis, tikai gaidot tas šķiet garš. Gribi, iesim uz ciemu? Es iešu kopā ar tevi, lai nav vientulīgi.
Viņa paskatījās uz pārējiem šamaņiem.
- Jūs neiebilstat, ka mēs ejam uz ciemu?