Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[echo3]

Jā. Aiz manis. - Enviks notupās ceļos aizas malā, pieķērās virvei un laidās lejā. Ātri. Viņš vēlreiz norunāja virpuļa vārdu un pacentās, lai Dženesim būtu pietiekoši vietas no ūdens brīvajā "caurulē".

[Romija]

Nu Klēra vairs nevarēja izlemt, ko viņa vairāk grib - kāpt lejā vai palikt augšā, tāpēc viņa kāpējiem vienkārši noprasīja: "Jums gaismu lejā vajadzēs?"

[Klusētājs.]

Roja pamāja ar galvu un pasmaidīja. Viņas sejā bija jaušama tāda kā apņēmība, kad viņa saņēma virvi un nostājās pie pašas bezdibeņa malas tad, kad Enviks aiz tās nozuda. Viņas sirds notrīsēja, jo vēl nekad viņa nebija ko tādu darījusi. Likās, ka pārkāpjot pāri malai viņa vienkārši nokritīs, jo virve neizturēs, taču viņa gribēja palīdzēt, tādēļ ko atļauties tik muļķīgām iedomām.
Viņa notupās tāpat kā iepriekš to darīja Enviks un pacēla skatienu uz Klēru.
- Jā, gaisma nenāktu par ļaunu. - Viņa piekrītoši pamāja un tad, dziļi ieelpojot mierinošo maža aromātu, laidās lejā.

Šo rakstu rediģēja Klusētājs.: 16.02.2009 13:00

[Romija]

Daudz nedomādama, arī Klēra sataisījās kāpt lejā, gatava jebkurā brīdī parādīt gaismu, ja kāds prasīs. Bet tad viņa iedomājās par citu lietu, nočukstēja vārdus un no viņas rokām, kas bija cieši pieķērušās pie virves, izleca tādas kā mazas dzirkstelītes, kas lika virvei spīdēt. Gaisma bija pietiekami gaiša, lai apgaismotu tuvāko apkārtni, bet ne tāda, kas apžilbinātu. Virve iedegās pie Klēras rokām un pēc tam gaisma strauji izplatījās visā garumā uz abām pusēm, tā arī palikdama spoža.

[zenofeX]

"Es palikšu augšā", teica Krokuss, kuram alas un pazemes lietas ne visai saistīja, drīzāk atbaidīja. Kaut gan, jāatzīst, Klēra prata radīt aizraujošus skatus ar gaismas Spēka Vārdu palīdzību. Viņš sākumā palīdzēja Envikam darboties ap virvi, bet pēc tam, kad visi brīvprātīgie bija sākuši kāpt lejā, uzmanīja virvi un akmens krāvumu - viņam šķita, ka kuru katru mirkli viss krāvums var sašķīst putekļos un kas gan tad notiktu ar pārējiem tur lejā...
"Es ceru, ka izturēs gan virve, gan akmeņi", viņš noteica augšā palikušajiem. "Šeit tuvumā nav ne augu, ne to sakņu - citādi saknes noteikti palīdzētu, ja gadītos nelaime."

Viņš stāvēja pie malas, cik tuvu vien varēdams, un vēroja, kā gaismas spēle lejā palieka arvien blāvāka, kāpējiem laižoties aizvien zemāk.

[echo3]

Virve Envika rokās iegaismojās, un viņš uz acumirkli izbijās, ka tā varētu būt īsta uguns. Tomēr virve turpināja tikai vienmērīgi spīdēt, izgaismodama slapjos akmeņus, un Enviks atkal koncentrējās uz virpuļa uzturēšanu.

[Roviela]

- Jā, koki ir tālu, un klinti saknes gluži tik ātri neizurbinās, - Lēla atsaucas.
Viņa bija palikusi augšā. Ja godīgi, šamani biedēja ūdens, kura vārdus viņa nezināja. Tā bija nepazīstama stihija, un ko viņa spētu palīdzēt tur, lejā, kur nebija nekā dzīva?

[Klusētājs.]

Lēnām, pamazām, nesteidzies.. Viņa pie sevis čukstēja, cieši turoties pie virves un slīdot zemāk. Viņai nebija bail no augstuma, nē.. taču tas bija tad, kad zeme bija skaidri saredzama un viņa varēja piekļauties biezam, stingram zaram, kurš nevarēja tik viegli pārtrūkt. Nu viņa karājās tievā virvē, kurā ieķērušies bija vēl trīs viņas biedri. Roja dziļi un mierīgi elpoja, lai jau pēc neilga mirkļa viņas raizes mazinātos, taču pēkšņi virvei iekvēlojoties, meitene sabijās un bailīgs pīkstiens izskanēja no viņas mutes. Likās, ka virvi ir pārņēmušas liesmas un tās tūlīt to sagrauzīs, taču nekas nenotika un viņa palūkojās augšup uz Klēru. Neapšaubāmi viņa bija tā, kura radīja šo gaismu.
- Klēra? Vai būsi tik jauka un nākamreiz pabrīdināsi par to, ko taisies darīt? Vismaz šādās situācijās. - Viņa iejautājās un atkal atsāka dziļo elpošanu, lai nomierinātos. Vispār jau šī gaisma, ko izstaroja virve arī bija visai relaksējoša, tādēļ, pierodot pie tās, palika vieglāk, jo varēja arī saskatīt nedaudz no zemes cauruma sienām un krītošo ūdeni, kurš gaismā skaisti mirdzēja.

[Romija]

"Es atvainojos!" Klēra no augšas atbildēja. Viņa un pārējie viņas ciemā jau bija pieraduši pie tādiem sīkumiem, kas atviegloja ikdienas dzīvi, tāpēc neiedomājās, ka tas varētu izbiedēt citus. Bet gaisma bija zeltaina un izstaroja pat nedaudz siltuma, kas mitrajā apkārtnē iedeva kaut nelielu omulības dzirksti.

[Sindra]

Pietika tik ar mazu mirkli, kad Enviks nekoncentrējās un ūdens atguva savu ierasto plūsmu un Dženesis sajuta kā pār viņu nolīst ūdens šalts samērcējot viņa spārnus. Lidošana kļuva apgrūtinoša. Un lai arī Enviks ātri ūdeni atkal "aizvāca" puisis redzēja, ka virves gals nenovēršami tuvojās, bet zem kājām tā arī nekā nebija. Pat vēl ļaunāk. Viņš sajuta, kā kaut kas no apakšas viņu burtiski rauj uz leju. Un jo zemāk Dženesis laidās, jo stiprāk viņu vilka lejup līdz šamanis nekādi nespēja pretoties. Viņš vienkārši krita lejup.

Kritiens turpinājās pārāk ilgu laiku. uz mirkli šamanim pat likās, ka viņš vienkārši stāv uz vietas un mainās tikai aina viņam apkārt.
Taču pēc mirkļa viņš pamanīja ūdenskrituma dibenu. Tas kā pamatīgs ūdens virpulis rāva sevī iekšā no augšas tekošo ūdeni.
Dženesis iekrita virpulī un sev par lielu pārsteigumu konstatēja, ka spēj elpot zem ūdens. Viņš bija iekritis tādā kā ezerā, kura dzelmē sēdēja milzīgs krupis un rija no augšas tekošo ūdeni. Burtiski rāva to sevī iekšā ar spēku.


Enviks tikai pamanīja, ka Dženeša lidošanas lejup ātrums krietni vien paātrinās līdz to drīz varēja dēvēt par kritienu.
Puisis varēja norāpties līdz virves galam, bet nekāda apakša vēl joprojām nebija saskatāma. Tikai Enviks sajuta, ka kaut kas no apakšas sāk spēcīgi vilkt viņu lejā. Pretoties vilkmei un turēties pie virves palika arvien grūtāk.

Pārējie pamazām arī sajuta spēku, kas visus kāpējus vilka dzīlēs, taču viņi atradās augstāk un spēja vēl pretoties.


Augšā palicēji tikai noskatījās, kā biedri lēnām dodas zemē un līdz ar Klēras pārvietošanos zemāk izzuda gaisma, kura izgaismoja ūdenskritumu un biedri drīz vien bija izgaisuši skatienam. Taču izskatījās, ka akmeņu krāvums bija ļoti stabils un virve izturēja šamaņu svaru.

[Romija]

Klēra nebija nekāda ļoti spēcīgā, tāpēc palika arvien grūtāk turēties. No sākuma šķita, ka tas tikai tāpēc, ka kādu laiku ir kāpts, bet drīz spēks kļuva gandrīz neizturams. Rokas kuru katru brīdi varēja neizturēt un atlaisties.

[Ného]

Akants līdz šim stāvēja nedaudz nostāk no visas darbības, jo priekš rāpšanās viņš bija par lielu. Savukārt pēc virves nostiprināšanas nekas cits neatlika kā skatīties.
Tajā brīdī, kad varēja skaidri redzēt, ka virve arvien vairāk nospriegojas, puisis piegāja tuvāk malai un neredzot vairs biedrus uzsauca - Kas jums tur notiek?

Šo rakstu rediģēja Ného: 16.02.2009 17:43

[Beppo]

Ngaio ar aizdomām aplūkoja virves un lejā kāpt ij negrasījās. Viņa sevi neuzskatīja par tādu ūdenskritumu pazinēju, lai nepaļautos uz citu stāstīto, tagad viņa tikai apsēdās tā patālāk no malas un kā apburta lūkojās varenajā krītošā ūdens masā. Tādu viņa savā mūžā līdz šim vēl nebija redzējusi.

[Elony]

Vispār Dženesim nepatika lietas, kas te sāka notikt. Paļaušanās uz kādu citu šoreiz neatmaksājās. Būtu derējis pieķerties pie virves un likt spārniem pazust, bet diemžēl pietrūka laika un viņu vilka dziļāk.
Tumsā iekšā.
Nekas, tumsa nebija nekas slikts, viņš mācēja sadzīvot ar tumsu.
Nonākšana ezerā viņu gan satrauca, jo ar ūdeni viņš diez kā sadzīto nemācēja. Bet izrādījās, ka šeit elpot varēja. Vispirms Dženesis lika pazust saviem spārniem, kas šeit diez ko nepalīdzēja.

Viņš centās nolaisties ezera dibenā, nedaudz nostāk no krupja.

[echo3]

Enviks varēja noturēties, lai arī tas, kas rāva viņu lejā, bija ļoti spēcīgs. Puisis nokliedza uz augšu, - Lidoni norāva lejā! Es dodos pakaļ! Sauciet, lai velk virvi ārā! - Un atlaida rokas, norunājis vārdu par savu neievainojamību. Ūdens Enviku nesatrauca nemaz.

[Klusētājs.]

Roja tikai vāji pasmaidīja, kad Klēra atvainojās, bet ar to vien bija jūtams, ka viņa netur ne ļaunu prātu vai kā un ir piedevusi meitenei pēkšņo gājienu, kas varēja beigties ar kritienu.
Un par to runājot.. Nebija labi, nebija labi! Viņa juta, ka virve kļūst nostieptāka, viņa juta, ka kaut kas smagi velk viņu uz leju. Viņa ieķērās ciešāk virvē un palūkojās uz biedriem zem sevis, tumsā, un tieši laikā, lai ieraudzītu Dženeša pazušanu. Atkal atskanēja bailīgs pīkstiens, kam sekoja Envika sauciens. Roja palūkojās uz Klēru un teica.
- Enviks arī ielēca.. ko lai dara, ko lai dara! Ja nu viņi netiek ārā? Mums jārāpjas atpakaļ pie pārējiem un kopīgi jāizdomā kā dabūt viņus atpakaļ! -

Šo rakstu rediģēja Klusētājs.: 16.02.2009 21:43

[Ného]

Akants no ūdenskrituma dziļuma sadzirdēja balsi, kas teica - Enviks arī ielēca.. ko lai dara, ko lai dara! Ja nu viņi netiek ārā? Mums jārāpjas atpakaļ pie pārējiem un kopīgi jāizdomā kā dabūt viņus atpakaļ!
Jau pēc vārdiem, ka Enviks ielēcis, puisis ķērās pie virves un sāka vilkt to uz augšu, pie reizes pārējiem uzsaucot lai palīdz.

[Massacre]

Serdžs palīdzēja virvi vilkt uz augšu, lai biedri tiktu ārā. Pēc tam viņš plānoja palidot līdz ezera dibenam, bet primārās lietas jādara pirmās.

[zenofeX]

Krokuss pieskrēja pie akmeņu krāvuma un satvēra virvi, tās cilpu viņš atstāja ap akmeņu krāvumu - katram gadījumam. Tad kopā ar Serdžu un Akantu viņš no visa spēka vilka to augšā. Viņš sāka skaitīt ritmu, lai virves vilkšana padotos labāk:
"Viens, div, reizē! Viens, div, reizē!"

[Roviela]

Tikko kā parādījās brīvs virves gals, Lēla tam pieķērās un sāka ritmā palīdzēt vilkt.
Nez, kas tur lejā notiek?