Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Romija]

Tātad šīs skaistās skaņas bija bēdu pilna lūgšana! Viņu dievietei nudien jābūt priecīgai, ka pie viņas vēršas tik skaistā veidā! Klēra pie sevis domāja, baudot mūziku. Viņa palika Serdža zirga mugurā.

"Tas noteikti ir Gundas pirksts!" viņa ne pārāk skaļā balsī secināja. "Atņemt ūdeni un neļaut sarunāties ar dievieti! Briesmīgi! Tā kā Vecais Sakārnis teica!"

Klēra nedomāja traucēt ciema iedzīvotājus kamēr rituāls nav beidzies, tāpēc viņa centās izbaudīt mūziku, kamēr vēl tā skan.

[zenofeX]

Arī Krokuss palika ārpusē, klausoties skaņās un tajā, kas notika apkārtnē. Viņš saausījās, kad izdzirdēja Serdžu sakām par "vāku" zem zemes.
"Jā", viņš piebalsoja Klērai, "neizklausās pārāk dabiski."

Krokuss vērsās pie ciematnieka (ja vien viņš vēl ir tepatās):
"Cik sen jau jums akās nav ūdens? Vai tas ir sausums, kurš jūsu ciematu piemeklējis?"

[echo3]

Enviks apdomāja noklausīto ciemata bēdu stāstu, un, kad Serdžs pieminēja, ka viss gruntsūdens esot pazudis, Enviks sāka uzmanīgi ielūkoties ciemata tuvākajā apkārtnē - no kurienes uz šo vietu reiz plūda ūdens? Par kalnu ezeriem puisim bija šādas tādas zināšanas, tāpat par upēm. Ja pazemei ir vāks virsū, varbūt pa virszemi var ūdeni sagādāt? Viņam nebūtu nekas pretī kādu naksniņu tā īsti pastrādāt.

[Sindra]

Rojai izdevās pierunāt vēju izdzenāt mākoņus, taču mēness sirpis tik un tā palika arvien bālāks.
Galu galā bija taču iestājusies diena.

Kad ciematiņa iedzīvotājs grasījās atbildēt Krokusam, šamane ēkā bija beigusi dziedāt.
Vecais vīrs godbijīgi pagriezās pret šamani, kura nāca laukā no ēkas un paklanījās viņai.
Meitene ar mēness vainagu, izskatījās vēl pavisam jauna. Kamēr ļaudis izklīda no ēkas, viņa nolūkojās uz atnācējiem.
Svešinieki mūsu ciemā. viņa pieklājīgi sveicināja.
Es dzirdēju jūs jautājāt par ūdeni. Tas pazuda pirms pāris dienām. Vienā no naktīm.
Mēs pamodāmies un visas mūsu akas bija sausas. Liekas, ka Mēness dieviete mūs ir pametusi.
Viņa neuzklausa. Un mūsu lūgšanas atduras kā pret kurlām ausīm.

Ja jūs aizvērtu acis un ieklausītos. Jūs sajustu, ka lūk tur, no Austrumiem vējš nes tādu kā mitru gaisu.
Un dzirdama savāda dunoņa.

Pirms vēl šamane bija paspējusi pateikt par mitro gaisu, Enviks to patiešām bija sajutis. No austrumiem vējš nesa mitru gaisu.
Tādu kā pildītu pavisām sīkām ūdens lāsītēm.

[echo3]

Ir, es jūtu. - Enviks teica priesterienei. - Man liekas, mēs visi darītu prātīgi, ja dotos uz kādu augstāku vietu. Tā pilienus gaisā šķiež ūdenskritums, kad caur klintīm laužas upe.

[Roviela]

- Plūdi būs? - Lēla satraucās.
- Visiem ātri būtu jādodas prom. Vai jūs varat to izdarīt ātri? Es varētu pasaukt palīgā dzīvniekus, tikai tad jums jānosolās viņiem neko sliktu nedarīt, pārlieku nenopūlēt un neaizturēt tad, kad viņi gribēs doties projām.

[Sindra]

Jā, tur ir gan ūdenskritums. Šamane apstiprinoši pamāja.
Taču tas ir pārāk tālu no šejienes, lai mēs dabūtu ūdeni no turienes.
Jums liekas, ka tā vieta varētu būt kaut kā saistīta ar mūsu notikušo nelaimi?

Šo rakstu rediģēja Sindra: 09.02.2009 10:45

[echo3]

Ā! Nez kāpēc es nodomāju, ka te ir vēl negantāka burvestība pastrādāta, un ciemam draud pūdi. - Enviks uzsmaidīja priesterienei. - Ja tur ir ūdenskritums, kas vienmēr tur ir bijis, tad es laikam aiziešu to apskatīties. Nest ūdeni no turienes ir par tālu, bet, ja vien upe ir par sprīdi augstāka kā šejienes grāvīši, tad ūdens var attecēt pats. Vēl gan jānoskaidro, vai arī tālāk tas var aiztecēt... citādi šā vai tā būs plūdi! - Tā skaļi noprātojis, Enviks palūkojās uz šamaņu bariņu. - Vai akmens vārdus kāds zina?

[Ného]

Es varu likt zemei pacelties, domāju, ka varēšu arī likt tie iegrimt. - Akants atbildēja Envikam, kas vērsās pie pārējiem šamaņiem. - Bet jautājums vien ir tāds. Vai tā upe nav šī reģiona ūdens apgādātājs, kas varētu būt nosprostota līdzīgi zemākajiem ūdens slāņiem, kam ir kaut kas līdzīgs "vākam" priekšā? Un vai mums vispār ļaus to ūdeni tā iegūt.

[echo3]

Šeit stāvot, mēs to neuzzināsim. Es eju skatīties. - Enviks atbildēja. - Bet domāju, ka upe dabiski aiztek pa citu gultni prom no ciema. Uz šo pusi pietiktu ar mazu strautiņu.

Enviks pagriezās un ātrā solī devās prom ūdenskrituma virzienā.

[Roviela]

- Es palikšu šeit, - Lēla nolēma.
- Ja tomēr gatavojas būt plūdi, tad es labāk varētu palīdzēt šeit.

[Ného]

Akants uzsauca aizejošajam Envikam - Pagaidi, es došos tev līdzi! - un platiem soļiem devās pakaļ viņam.

[Klusētājs.]

Viņa juta vēju maigi turpinām rotaļas ap viņu. Viņa juta to triecamies debesīs un izkliedējam mākoņus. Viņa juta. Un smaidīja pateicībā par tā laipnību, apsolot to kādreiz atlīdzināt. Roja atvēra acis un lūkojās uz bālo mēnesi debesīs. Tas tomēr turpināja dzirst. Nakts valgi pār zemi trūka un diena iestājās. Meitene žēli palūkojās uz šamani, kura pārtrauca savu skaisto lūgšanu un nāca pie viņiem. Roja viegli paklanījās viņas priekšā, kad meitene sveicināja. Tik jauna tā izskatījās.
Roja klusējot klausījās pārējās sarunās. Arī viņa spēja just vēju nesam mitro gaisu. Šķiet Enviks to uztvēra visasāk. Tika pieminēti plūdi, kas lika meitenei nemanāmi noskurināties, palūkojoties visapkārt. Vai tiešām tie draudēja? Vai tiešām bija iespējamība, ka šo ciemu aizskalos aukstie upes ūdeņi, kad tā lūzīs?
- Es arī šeit palikšu. Ja nu kas. - Viņa piebilda, jo arī viņas spējās bija izsaukt dzīvniekus, kas palīdzētu ātrāk evakuēties.

[echo3]

Enviks pagaidīja, līdz Akants pienāk blakus, un tad turpināja ceļu. Puisis rūpīgi pētīja apkārtni, reizēm arī atpakaļ paskatījās, novērtēdams, vai vispār drīkst domāt par strautu.

[Romija]

Par nožēlu skaistā mūzika beidzās. Bet bija jau arī pienājusi diena.

Pēc sarunas ar vietējo priesterieni, Klēra arī nolēma palikt pilsētā. Viņa bija diezgan skeptiski noskaņota pret iespēju izglābt šo ciematu. Ja Gunda gribēja izdarīt ļauni, tad grāvja izveidošana neko neglābs. Bet varbūt tomēr Nakts Ragana tikai tā ar viņiem spēlējās? Pagaidām to zināt nevarēja, atlika vien pagaidīt, tāpēc viņa nolēma pie reizes noskaidrot vēl šo to.

"Vai līdz šim ar ūdeni nebija nekādu problēmu?" meitene vaicāja priesterienei. "Vai arī kādas citas likstas?"

[Elony]

"Starp citu, vai jūs kaut ko zināt par raganu vārdā Gunda? Mēs domājam, ka pie tā varētu būt vainīga viņa." Dženesis pavaicāja vietējai šamani. Viņš protams būtu varējis lidot uz ūdenskritumu, bet tur jau aizdevās ļaudis. Nevajadzēja pārlieku bieži noslogot spārnus.

[Beppo]

Ngaio ar apbrīnu raudzījās uz mākoņu stumdīšanu, pie sevis apņemdamās kādreiz to iemācīties. Tas jau būtu pirmais solis ceļā uz lietus izsaukšanu, un šī bija prasme, kuru neviens jamrudī šamanis pirms viņas to nebija spējis, taču kas tik ļoti palīdzētu jamrudī vieglāk dzīvot.

Pagaidām viņa sarunās nepiedalījās, tikai juzdamās melna un maziņa, stāvēja nedaudz nostāk. Ko gan viņa te varēja līdzēt? Kāpēc viņa vispār bija te, blakus šamaņiem, kas neapšaubāmi ir krietni zinošāki par viņu?

[zenofeX]

Kāmēr tie šamaņi, kuri bija palikuši ciematā, sarunājās ar priesterieni, Krokuss pagājās nostāk, pie akas, tur, kur tai blakus auga kaut kādas nezāles. Viņš notupās tām blakus, un ar rokām piesardzīgi, bet ar lielu mīlestību noglāstīja plato zaļo lapu, kura liegi šūpojās vējiņā.
"Sveika, svešzemniece! Te draugs. Vēlos jautāt, kas notika tajā naktī, kad pazuda viss mitrums no zemes, no akas?" sarunājoties ar augu, Krokuss izvilka no maisa ````šķi ar ūdeni un uzmanīgi aplēja to.

Tā Krokuss sēž un maigi runā ar nezāli un gaida atbildi.

[Massacre]

Serdžs bez vārda runas devās līdzi. Lai nu kas, bet zeme bija viņa stihija, varēja ij iegrimdināt, ij izcelt, ij vēl visādus brīnumus strādāt. Un arī ūdeni varēja pareizi novirzīt. Ja varēja.

[Sindra]

Ciematiņa šamane pakratīja galvu.
Nē... nekas tāds agrāk nebija novērots. Un nevarētu teikt, ka mūs vajātu kādas nelaimes.
Nē, nemaz nē. Tā vienkārši atgadījās, ka vienu rītu pamodāmies un ūdeņa vairs nav. Un tagad pavisam drīz jau mūsu krājumi izsīks. viņa bēdīgi piebilda.

Šamane nopētīja Dženesi un jau atkal pakratīja galvu.
Ne visai... Ja nu vienīgi veco ļaužu teiksmas par mirstīgo sievieti, kura kļuva par varenāko Spēka vārdu zinātāju.
Taču neviens neņemsies apgalvot, ka tā patiešām varētu būt patiesība.

Viņa noraudzījās, kā daži no biedriem dodas uz ūdenskrituma pusi.
Nāciet, šamane uzrunāja palikušos. parādīšu, kur varat apmesties. viņa aicināja sekot viņai uz samērā lielu māju, kurā bija iekārtots viens liels galds ar soliem apkārt.
Turpat pavardā vārījās liels katrs ar ūdeni un mājas saimniece piedāvāja pacienāties ar spēcinošu tēju.

____________________

Krokuss sēdēja pie savas nezāles un juta kā augs pateicas viņam par ūdeni.
Tā bija salta nakts. viņš sadzirdēja savā galvā visai vārgu balstiņu. Kā ziema vasaras vidū. Un tur pie diženā ūdenskrituma ragana meklēja skaidrāko ūdeni savai nemirstības dzirai.
Augs visai ātri atdzērās no ūdeņa un pat pacēla gaisā savas nedaudz apvītušās lapas.
Tagad es te tā sazaļoju un mani noteikti izraus. Krokuss vēl sadzirdēja auga nopūtu. Vairāk neko viņš neteica.

____________________

Līdz ūdenskritumam bija jāiet kādu pusotru jūdzi. Un jo tuvāk tas nāca, jo spēcīgāku dārdoņu varēja sadzirdēt. Izklausījās pēc kaut kā liela un varena.
Ejot līdz ūdenskritumam šamaņi pamanīja, ka ceļš patiesībā ved tā kā no kalna lejup. Likās, ka upe, kas šeit plūda nekādi nevarētu radīt plūdu draudus ciematiņam.

Ūdenskritums bija neaprakstāmi skaists un milzīgs. Gaisā cēlās baltas putu vērpetes. Un gaiss bija pildīts ūdens lāsītēm, tā ka atnākušo šamaņu apģērbs un mati drīz vien kļuva pavisam mitri.
Nokļuvuši pie ūdenskrituma, biedri manīja, ka gar tā malām riņķo no ūdens veidoti mazi radījumi. Kad šamaņi tuvojās ūdenskritumam tie nikni un sparīgi vēzēja savas sīkās roķelītes pretī atnācējiem, tā izrādīdami savu neapmierinātību. Pats dīvainākais bija skats lejup pa ūdenskritumu. Ūdens lija un lija, bet nekādi neizdevās saskatīt upes apakšu. Tik vien kā milzīgie ūdens blāķi, kas krīt ... kā tukšumā.