Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Sindra]

Serdžs pakratīja galvu un atļāva meitenēm izmantot savu zirgu palīdzēdams uzrausties tā mugurā.
Viņš pats patiešām vēlējās nedaudz pastaigāties.

Ciemats, kā Dženesis to bija nosaucis, pamazām tuvojās, vai pareizāk sakot biedri pamazām tuvojās ciematam.
Nonākot pie tā, varēja atrast vārtus, kuri bija plaši atvērti.
Ciematā ļaudis diezko nebija manāmi, taču no ausgstākās celtnes, kurai smaila torņa galā rotājās sudrabains mēness sirpis, bija dzirdama skaista mūzika.
Tā vien gribējās doties turp un to paklausīties.

[Romija]

Klēra juta savādu atvieglojumu, kad jāšanai tomēr tika piedāvāts pieradināts, seglots zirgs. Šķita vilinoši traukties savvaļas zirga mugurā, taču mazliet arī biedēja, ka tāds dzīvnieks varētu būt pārāk grūti savaldāms salīdzinoši nepieradušai jātniecei, kāda viņa bija. Pateikusies Rojai par laipno piedāvājumu, meitene uzkāpa Serdža zirga seglos, pagaidīja savu biedreni un tad devās apdzīvotās vietas virzienā.

Klēra pati nāca no ciemata, kur bija no koka būvētas mājas, bet tas bija salīdzinoši mazs un necils. Nekādu torņu un sienu viņiem nebija. Arī tuvākās apkārtnes ciemi bija līdzīgi, bet pilsētā viņa bijusi nebija, tāpēc tagad visu vajadzēja nopētīt. Tik skaista mūzika bija dzirdama. Apkārtnē nekādu citu trokšņu nebija, bet mūzika vilināja doties tuvāk un paklausīties vēl. Palikusi zirga mugurē, Klēra raudzījās uz torni, bet pagaidām nekur vēl nedevās - vienkārši baudīja skaņas.

[Roviela]

Lēla pie ciemata vārtiem atlaida savu savvaļas zirgu, un ciematā iegāja kājām. Viņai te īsti nepatika, jo, jo tālāk jāiet, jo mazāk bija augu un dzīvnieku, tikai mājas, ceļš, un gandrīz nekā dzīva. Tomēr mūzika vilināja, un jaunā šamane, daudz neprātojot devās turp, kur bija redzams Mēnesim par godu celtais tornis. Varbūt tieši pašlaik visi ciemata ļaudis ir tur?

[Beppo]

Ngaio platām acīm vēroja ēkas, ielas, visu visu apkārt. Ceļā pie vecā Sakārņa viņa no pilsētām un ciematiem bija izvairījusies, lai lieki nekavētu laiku, bet tagad, kad ceļamērķis nemaz nebija zināms, atlika laiks apmierināt savu ziņkāri.

Zirgu viņa veda pie rokas. Jau dodoties ceļā viņa apmetni bija novilkusi un ielikusi no zālēm savītā somā pie jostas, palikdama vienās biksēs. Viņas ciltī nebija pieņemts apgrūtināt sevi ar liekām drānām, ja vien laika apstākļi to neprasīja, un visi — gan vīrieši, gan sievetes, gan bērni — laika gaitā bjia norūdījušies tiktāl, ka tikai retumis izmantoja vilnas apmetņus. Tiesa gan, tas atiecās uz viņiem pierastajiem laika apstākļiem nevis sniega klajiem, piemēram. Zāles jūrā sniegs vispār nemēdza būt.

Nekādus ierosinājumus, kurp doties, viņa neizteica. Citi te šķita daudz spēcīgāki Vārdu zinātāji un ar lielāku dzīves pieredzi. Ngaio joprojām nebeidza brīnīties par viņu ādas un matu krāsu, un tas viens vispār likās vairāk dzīvniekam līdzīgs, katrreiz, kad viņš izteica kādu vārdu, Ngaio kļuva nedaudz neomulīgi. Tas bija tā, it kā Kimo pēkšņi sāktu runāt.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 07.02.2009 14:38

[echo3]

Enviks soļoja ātri, un katrā gadījumā neizskatījās pēc tāda, kam iešana sagādātu grūtības. Ceļabiedri nesarunājās - un puisim tas likās gluži dabiski. Viņi ne tikai nekad nebija savstarpēji tikušies, - arī viņu ciltis acīmredzot viena par otru nezināja īpaši daudz. Bariņu kopā pagaidām turēja tikai Vecā Sakārņa uzdevums.

Lidojošā šamaņa paziņojums, ka ciematnieki neesot pamanījuši, kā šis tur virs mājām lidinās, Enviku mazliet izbrīnīja. Ar ko ciematnieki būtu aizņemti? Vai arī - visādas dīvainības ir iespējamas - tiešām skatījās virsū un neredzēja? Bet Enviks drīz beidza prātot, jo apkārt bija tik daudz redzama, dzirdama un citādi sajūtama, ka viņš ātri iegrima savās un pasaules divpusējās personiskās attiecībās. Enviks jutās kā plaukstošs zieds.

Ciemata tuvumā puisis sāka vērot, vai neredzēs kādas pazīmes, ka te bijusi Gunda - vai nav noticis kas tāds, kā notikšanai būtu bijusi vajadzīga viņas nelabvēlīgā griba, nevis tīra nejaušība. Kopā ar citiem iegājis ciematā, Enviks arī neizrādīja vēlēšanos doties kur citur, kā uz torni ar Mēness sirpi galā.

[zenofeX]

"Jā, mežs ir mūsu mājas", Lēlai atbildēja Krokuss, "Mana cilts dzīvo, jau no dzimšanas esot ciešā saskarē ar augiem. Daudzi, īpaši tie, kas atbild par māju audzēšanu, prot izgatavot cilvēkam piemērotu dzīves telpu no dažādiem augiem. Un tava cilts arī prot ar augiem sarunāties un ar to palīdzību darīt brīnumu lietas? Tad mūsu ciltis ir ļoti līdzīgas!" Krokusa balsī skanēja izbrīns un šaubas, "Nesaprotu, kā tas var būt, jo zinu, ka no mūsu cilts neviena ļaužu grupiņa nav atdalījusies daudzus gadu tūkstošus. Mēs dzīvojam tālu jūrā uz dažām saliņām, un, pateicoties augiem, zinam daudz leģendu par mūsu pagātni, tajā skaitā arī par to, kā mēs radāmies."

Kā jau Krokuss bija paredzējis, ciematā viņam kļuva mazliet neomulīgi - te pārsvarā bija nedzīva matērija - miruši koki, akmeņi, nomīdīta, nobraukāta zeme. Pirms vārtiem viņš palēlināja gaitu, ar šausmām lūkojoties uz koka vārtiem, kuri bija atvērti. Viņam šķita, ka tie tūlīt aizcirtīsies ciet, saspiežot tos, kuri tajā brīdī atradušies starp virām.

Tomēr nekas tāds nenotika, un Krokuss līdz ar pārejiem ienāca ciematā.

Arī Krokuss izdzirdēja mūziku no augstās celtnes ciemata centrā, taču tuvāk negāja. Viņam šī celtne šķita ļoti nestabila; tas nekas ka Krokuss šādas celtnes redzējis arī agrāk. Viņš vienkārši nevarēja saprast, kā šādas celtnes nesabrūk pirmajos mēnešos pēc to uzcelšanas! Mūzika, protams, bija liega un aicinoša, tomēr pagaidām bailes ņēma virsroku.

"Kā šādas garas celtnes nesabrūk pirmajos mēnešos pēc to uzcelšanas?" viņš savas bažas izteica skaļi, "Tā ir kaut kāda maģija, kas satur tos akmeņus?"

Krokuss pagājās mazliet uz priekšu, un lūkojās augšā uz torņa smaili, pētot to, un mēģinot saprast tā uzbūvi.

[echo3]

Nezinu, vai šeit ir maģija, bet parasti nav. - Enviks atsaucās Krokusam. - Tā ir cilvēku prasme būvēt mājas no akmeņiem, smiltīm, kaļķa un ūdens.

[Elony]

Kad viņi nonāca pie ciemta, Dženesis nolaidās zemē un lika spārniem pazust. Kad jāstaigā nelieli attālumi, tad tie nav vajadzīgi, pievērš tikai lieku uzmanību. Tāpēc pa vārtiem viņš iegāja tāpat - savām kājām.

Pagaidām gan nelikās, ka šeit redzētos kas īpašs un arī vietējie nerādījās acīs. Bet ja Dženesis pamana kādu ciematnieku, kas izskatās spejīgs atbildēt, viņš pieiet tuvāk un to uzrunā:
"Labdien, mēs te esam garām ejot un labprāt gribētu zināt, kas tā par mūziku skan tajā tornī." Dženesis norādīja uz ēku ar mēness sirpi galā.

[Klusētājs.]

Roja vēlējās iebilst, taču Klēra un Serīna jau bija zirga mugurā, kurš paklausīgi sekoja savam saimniekam nopakaļ. Meitene nopūtās un nopurināja galvu atsākot iet, mierīgi un lēni, turoties visiem aizmugurē. Viņa raudzījās uz kokiem, uz putniem debesīs un domāja par savu cilti, kuru nebija redzējusi jau kādas trīs dienas. Vajadzēja viņiem paziņot par maiņu plānā. Vecajie noteikti vēlējās zināt. Vēlāk.
Viņi jau bija nonākuši pie pilsētas, kura sākās ar koku vārtiem, kuri lika Rojas sirdij sarauties, jūtot mirušās dvēseles vaidam. Domas izskrēja no prāta. Meitenes acīs atmirdzēja šausmas un skumjas, taču viņa neteica ne vārda, saņēmās un turpināja vien sekot kā līdz šim, līdz tornim, kurā vilināja skaista mūzika.

[Massacre]

Serdža zirgs klausīja Klērai gluži tā it kā viņa būtu saimniece un tāpēc uztraukties par zirgu pat varēja neienākt prātā.
Nonākot ciemā Serdžs jutās neomulīgi. Pirmkārt tāpēc, ka šādi ciemi gluži nebija viņa mīļākā pastaigu vai apmeklējumu vieta. Otrkārt tāpēc, ka ciemos šajā dienas laikā nevaldīja tik dīvains garastāvoklis... Parasti.
Tāpēc Serdžs maigi paņēma no Klēras pavadu, norādīdams, ka viņa var nost nekāpt, un veda zirgu pats. Ja notiks kaut kas negaidīts viņš zirgu varētu novaldīt pirms tas sāktu trakot un tas bija pietiekami svarīgi kopējā ainā.
Šamanis atļāvās pakļauties bara domai un doties kā citi uzskatīja par labāku esam, jo par savu orientēšanos šajā nedabiskajā vidē virs zemes viņš nebija pārliecināts.

[Sindra]

Ciemata ļaudis patiešām atradās celtnē ar mēness simbolu.
Izskatījās, ka tur noris kaut kāds rituāls. Pienākot pie ēkas mūzika kļuva skaļāka un varēja manīt, ka to rada kāda sieviete spēlējot arfai līdzīgu mūzikas instrumentu.
Sievietei ap galvu bija sudrabaina rota un uz pieres rotājās tāds pats pussmēnesis kā ēkas smailē.
Viņa izskatījās ļoti skumja un acis raudzījās tālumā kā neko neredzot sev apkārt. Tik vien rokas slīdēja pār stīgām veidojot brīnišķīgo, aicinošo mūziku.

Dženeša uzrunātais ciemata iedzīvotājs izskatījās pēc parasta cilvēka. Tērpies samērā vienkāršās drānās, viņš pamāja uz celtnes pusi.
Tur spēlē mūsu zintniece. Viņa ir ciema Vecākā meita. Taču nelaikā jūs nākam labie ļaudis. Mūsu ciemu ir piemeklējusi nelaime.
Mūsu akas ir izžuvušas. Ciemam vairs nav ūdens. Un liekas, ka Mēness dieviete mūs vairs nedzird. viņš skumji nopūtās un norūpējies pakratīja galvu.

[Elony]

"Jā, tas ir slikti, ka tā noticis. Atliek cerēt, ka akās drīz atgriezīsies ūdens un nelaime beigsies." Dženesis noteica ciematniekam. "Mēs centīsimies tikties ar jūsu zintniec."

Viņš atgriezās pie biedriem un pastāstīja, ka ciematam ir izžuvušas akas, ka ciema vecākā meita ir zintniece, kas caur mūziku lūdzas mēnesdievei, lai nelaime pazūd.
"Man liekas, ka mums ar šo zintnieci derētu parunāt." Dženesis piedāvāja biedriem.

[Roviela]

Lēla klausījās Krokusā kā brīnumā.
- Jā, prot gan palūgt, lai zari savijas mājīgā teltī, jo īstu māju mums nemaz nav, mēs klejojam no viena meža nostūra uz citu, bet man izklausās, ka tava cilts ir augiem tuvāka nekā manējā. Mums augi nestāsta mūsu vēsturi, nestāsta par mūsu rašanos. Ir tiesa, ka dažiem no manas cilts vārdi padodas labāk, citiem - sliktāk, bet tādu, kas nezinātu pilnīgi nekādus un nevienus, nemaz nav, un reizēm, reti, piedzimst kāds, kam paredz spējas apgūt visus dzīvā vārdus, cik vien to ir. Viņus var atšķirt uzreiz pēc dzimšanas - augi paši savijas šūpulī un šūpo, putni paši dzied dziesmas, skudras netraucē, odi nekož. Šos bērnus var droši vienus atstāt mežā, ar viņiem nekas ļauns neatgadīsies. Un tas vēl ir tad, kad bērns pat runāt nemaz vēl neprot, un vārdus viņam neviens nav mācījis.

Ciema iedzīvotāja pavēstītais bija briesmīgs. Nav ūdens! Bet kā viņi te varēs dzīvot?
- Paga... tā būs Gundas vaina, bet nakts ir viņas laiks! Viņiem ir jādzied dziesmas Mēness dievietei tad, kad Mēness parādās dienā. Ja tas nelīdzēs, tad es nezinu, kas varētu līdzēt. Mums ir jārunā ar viņu zintnieci, varbūt viņi jau ir to mēģinājuši, un es kļūdos.
Lēla paskatījās apkārt - vai ir redzams Mēness vai nav?

[Sindra]

Lēla palūkojās debesīs un patiešām pamanīja, ka pavisam gaišs mēness sirpis bija tajās manāms.
Bet vēl nedaudz un dienas gaisma to būs pārmākusi.

[Roviela]

- Viņa nedrīkst tagad pārstāt dziedāt! - Lēla iesaucās.
- Re, Mēness ir redzams! Un tas tur būs arī tad, kad saule brīdi jau būs uzlēkusi. Vairs nav nakts, bet vēl nav diena, Mēness dieviete vēl ir tur, debesu jumā. Vai mēs nevaram kaut kā palīdzēt Mēnesi padarīt spožāku? Jūs kāds neprotat mākoņu vārdus?

[Ného]

Akantam nesagādāja problēmas ātri pārvietoties īsākos attālumos, bet tā kā izskatījās, ka viņu ceļš varētu ieilgt, tad viņš nolēma pie pirmās izdevības iegādāties kādu jājamlopiņu. Būtu jau labi, ja viņš prastu pasaukt kādu dzīvnieku no tuvējās apkārtnes, lai palīdz pārvietoties, bet tomēr tas būtu jokaini - izmantot nepieradinātu, brīvu dzīvnieku, jo kas gan varēja galvot, ka viņš savu brīvību neizmanto neīstā brīdī, vai arī zaudē savu brīvību.

Tuvojoties apdzīvotajai vietai, Akantu pārņēma dīvaina sajūta. Likās, ka viņš atgriežas mājās. Viņa Ciemats gan nebija apjozts ar milzu sētu un torņi neslējās debesīs, bet mājas bija līdzīgas. Sen tādas nebija redzētas.

- Ja kāds zinātu, kā izsaukt ūdeni, varbūt varētu mirklīgi šiem ļaudīm palīdzēt. - Akants paskatījās debesīs - Varbūt ar vēja palīdzību varētu ko darīt, bet manas prasmes tam būtu par vāju - Puisis ar skatienu sāka meklēt Roju.

[Elony]

"Ja vien tā dziedāšana ir saistīta ar spēka vārdiem, nevis tikai reliģiju. Pēdējā gadījumā tā var būt velta balssaišu izmantošana." noteica Dženesis.
"Tad ko darīsim? Gaidīsim, kamēr šī beidz dziedāt?"

[Massacre]

Serdžs papurināja galvu:
"Kamēr jūs spriedāt, es jau mēģināju izsaukt ūdeni. Gruntsūdens kā tāda te tagad nav un es nezinu kāpēc tā. Nākamais ūdens slānis ir vismaz 40 m dziļāk un pašlaik to pārklāj... Kaut kas līdzīgs vākam. Tam cauri es netieku un ūdens man neatsaucas.
Diemžēl še viss nav tik vienkārši."

[Roviela]

- Ja tie nav vārdi, tad gan es nezinu, - Lēla domīgi noteica.
- Pat čaklie dzīvnieciņi-zemes racēji tik dziļi nespēs izrakties, lai palīdzētu, vai vismaz noskaidrotu, kas tas par vāku īsti ir. Parasti, dabīgi, tas būtu plienmāls, kas sadala vairākus pazemes ūdens slāņus.
- Mums būs vien jāgaida, kamēr viņa beidz dziedāt, un tad jāaprunājas.

[Klusētājs.]

Roja stāvēja nomaļus un raudzījās uz sievieti, kuras pirksti tik liegi slīdēja pāri arkai. Kā viņu šī mūzika apbūra! Pat mirušās dvēseles vaidus apslāpēja dievišķās skaņas, kuras atgrieza pagātnes pārdomās. Skumjais sievietes skatiens lika žēlumam iegriezties sirdī. Meitene dzirdēja pārējo sarunas un arī palūkojās debesīs uz vāji saredzamo mēnesi, kuru gandrīz jau aprija biezā mākoņu sega.
- Es varu mēģināt, taču baidos, ka arī manas spējas var būt par vāju. - Roja noteica, dzirdot kā Akants piemin vēja spēkus. Bet mēģināts nav zaudēts, tādēļ meitene pagāja nostāk no visiem, nonākot tādā klajākā vietā. Viņa aizvēra acis un atbrīvoja savu ķermeni. Roja izslēdza apkārtējās skaņas, vien koncentrējās uz vēju, kurš rotaļīgi vijās ap nedzīvajām celtnēm, cilvēkiem un viņu. Klusi čukstot spēka vārdus, meitene lūdza vēja palīdzību. Viņa būtu dziedājusi, ja vien nebaidītos iztraucēt lūgsnu Mēness dievietei. Roja lūdza piedošanu par uzdrīkstēšanos iztraucēt vēja rotaļu un lūdza viņa palīdzību, lai neļautu mākoņiem aizsegt mēnesi, kas palīdzētu šiem cilvēkiem piesaukt viņu dievieti.