Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[zenofeX]

Viss notiekošais Krokusam šķita kā kaut kāda vīzija, kā... kā neatnākušais sapnis Īpašajā Naktī. Viņš par Gundu neko agrāk nebija dzirdējis, un ja viņa cilts viedākie šamaņi arī bija par Gundu dzirdējuši, tas līdz šim bija ticis turēts noslēpumā.
Viņš arī īsti nesaprata, kādēļ viņiem tik ļoti būtu nepieciešams sastapt Gundu, kādēļ viņa ir iesākusi šo te spēli ar saujiņu šamaņu no visas plašās pasaules. Ar ko galu galā viņš un pārējie ir tik īpaši?

Nez kādēļ Krokusam bija radies iespaids, ka no Vecā Sakārņa neko noderīgāku vairs nesadzirdēs, tāpēc viņš, sveicienā pielieca galvu pret pārējiem un noteica:
"Krokuss, no dzīvzaļnieku cilts. Mēs mīlam dabu, un daba ciena mūs, un tā ir no neatminamiem laikiem. Es protu tikai dažus spēka vārdus, un tie visi saistīti ar dažādu augu spēku - tāda ir arī mana cilts. Klejojot pa pasauli, esmu redzējis daudz cilšu, kuras dzīvo akmens, māla un koka ēkās. Mēs dzīvojam mežā, un tas mums dod visu nepieciešamo, un arī mēs tam dodam, un pasargājam to no dažādiem iznīcinošiem spēkiem. Man sirds līksmo, jo šeit redzu un dzirdu dažus ļaudis, kuri tāpat, kā mēs, ciena dzīvniekus un augus."

Tad, pagriezies pret Sapņu Tulku, palocījās vēlreiz, un izvilka no pleca maisa no zaļām lapām sašūtu maisiņu.
"Pieņem dāvanu no dzīvzaļnieku cilts, un liela pateicība tev, ka ļāvi ienākt caurspīdīgajā alā un dalījies ar savām domām un Gundas nodomiem."

To pateicis, Krokuss notupās uz viena ceļa un nolika Vecā Sakārņa priekšā maisiņu, tad piecēlās un atkāpās līdz sienai. Tagad viņš gaidīja, kad Vecais Sakārnis dos mājienu, ka visi var iet, vai jebkuru citu iemeslu, lai varētu atstāt alu.

[Sindra]

Vecais Sakārnis viegli pamāja ar galvu pateicībā par atnestajām dāvanām un beigās pat pierausās kājās un paklanījās jaunajiem šamaņiem, tos pavadīdams.

Acīmredzot viņam vairāk nebija nekas sakāms.

Tepat caur caurspīdīgo sienu pamalē varēja manīt gaišu gaismas svītru.
Ausa jauna diena. Diena, kas aizvedīs jaunos šamaņus viņiem vēl nepieredzētos piedzīvojumos.

Promiešanai Sakārnis parādīja citu ceļu laukā no alas nosaukdams to par Dižo Domu Taku.
Taka riņkoja pa klints iekšpusi līdz pat zemei un galā šamaņi bija iznākuši kalna pakājē.
Te vēl bija tumšs un jauno dienu vēstošā gaisma pamalē vēl bija tikai pavisam smalka gaismas līnija.
Pūta nedaudz vēss vējš. Kāds silts dzēriens pie ugunskura pirms doties tālāk būtu bijis tieši laikā.

[Romija]

Klēra atvadījās no Vecā Sakārņa ar pateicības vārdiem un nelielu velti no cilts šamanes. Viņa sekoja bariņam pa Dižo Domu Taku, pa ceļam mēģinādama sajust kaut ko, kā dēļ šī taka tā iesaukta. Īsti gan neviena jauna doma prātā nenāca, jo pēdājās nakts ziņas tā vien jaucās pa prātu.

Iznākot kalna pakājē, Klēra secināja, ka līdz dienai vēl tāds drusciņš laika jāpagaida. Kā jau pirms saullēkta gaiss bija drēgns, tāpēc meitene apņēma plecus ar rokām. Ja kāds pievērsa uzmanību, varēja šķist, ka Klēras pirksti pavisam nedaudz izstaro siltu gaismu. Uzreiz palika labāk. Tā sasildījusi arī degumu, ausis un vaigus, neskatoties uz negulēto nakti, meitene bija gatava kaut kur doties. Tikai kur? Viņai pašai nebija īsti nojausma, tāpēc vispirms viņa centās apskatīt tuvāko apkārtni, vai nemanīs kādu no šamaņa minētajām Gundas pēdām.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 04.02.2009 10:17

[Roviela]

Lēla gāja pa Dižo Domu Taku jusdama, ka nekādas dižās domas viņai galvā pašlaik nerodas. Tās, kas bija, bija pat ne par Gundu, bet gan par to, ka pēc negulētās nakts nāk miegs un gribas kaut ko ēst.
Nolēmusi, ka arī citiem varētu būt tāda gribēšana, viņa izvēlējās piemērotu vietu un sāka vākt sausu malku ugunskuram.
- Vai kāds no jums, lūdzu, nevar iekurināt uguntiņu? - viņa palūdza saviem turpmākajiem biedriem, par kuru lielāko daļu viņa nezināja, ko viņi vispār prot. Varbūt pastāstīs tagad?
Tikmēr rudmate devās meklēt ēdamo, un drīz bija atpakaļ ar vai veselu klēpi dažādu sakņu, sēklu, lakstu un augļu, kurus visus viņa ātri sasmalcināja un uzlika vārīties. Tā nebija tēja, tas bija virums pat bez īpašas nozīmes un spēka. Lēla prata labi gatavot un viņai tas patika.
- Vai tēja mums būs? - viņa ierunājās vēlreiz. Rudmatei nebija otra katliņa.

[Romija]

Pēc Lēlas lūguma Klēra notupās pie zaru čupiņas, sakārtoja tos nedaudz, uzlikdama virspusē pašus smalkākos. Tad salika pirkstus tā, lai izveidojas aplītis, otras rokas pirkstus uzlikdama virsū. Viņas lūpas nedaudz sakustējās, it kā izteiktu kādu vārdu. Pēc dažiem mirkļiem pavisam maziņa dūmu stīdziņa parādījās no zaru čupiņas. Nedaudz uzpūtusi un ierušinājusi zariņus zem lielākiem, Klēra jau pēc brīža ar prieku konstatēja, ka vēl joprojām spēj savas prasmes likt lietā arī brīvdabas apstākļos. Lēnām iedegās zaru kaudzīte.

[echo3]

Enviks kāpa lejā pa Dižo Domu Taku, neko gan šobrīd dižu nedomādams. Viņš vienkārši skatījās, klausījās un izjuta apkārtni. Ja jāturas visiem kopā, tad jāturas kopā, un puisis šim Vecā Sakārņa lēmumam? ieteikumam? zināšanai? nepretojās.

Rītausmā, kā jau parasti, bija kļuvis vēsāks. Envikam nesala, bet viņš saprata, ka citu cilšu pārstāvji ir savādāki, tāpēc viņam nekas nebija iebilstams pret Klēras un Lēlas ierīkoto ugunskuru. Enviks apsēdās turpat tuvumā, ne tieši pie ugunskura - lai sildās biedri.

[novemberunge]

Es esmu Vrata Eksegetes, savas cilts Blējējs. Man pienākums ir kalpot savai ciltij kā atbalstam cīņā. Mans spēks ir mans, un tikai manā lietošanā - ja kāds sauks palīgā, man būs tas gods palīdzēt. Nav svarīgi kā. viņš strupi bija atcirtis, pirms uzsācis atpakaļceļu uz kalna pakāji, ejot pats pēdējais, nagiem klusi klaudzot pret zemi.

Vrata nebilda neviena paša vārda - lai jau pārējie runā. Jā, čalot viņi mācēja, kā kalnu strautiņi, burbuļoami skaļi un mazjēdzīgi. Pacēlis ragoto galvu pret debesīm, viņš likās vērojam to, kā nakts krāsojas par rītu, kaut patiesībā ar zaļo acu kaktiņiem sķielēdams pētīja pārējos, it īpaši būtni, kas rīkojās ap ugunskuru. Kuduraga lūpas savilkās tādā kā smīnā, kaut patiesībā viņš vienkārši ievilka elpu caur muti. Viņam nepatika visa šī situācija. Viņš nebija radis biedroties ar citām ciltīm, viņu cilts attiecības ar tām parasti sastāvēja tikai no darba darīšanām, taču šeit viņš nekādu darbu neredzēja. Ne viņam maksāja par stāvēšanu uz vietas un nīkšanu, kad dienas gaisma jau ausa, ne viņam kāds labums bija. Viņš domāja, ka daudz ātrāk atminētu Gundas mīklu viens, taču Vecā Sakārņa vārdi nebija tukši; tāpat kā kara laukā, šķiet, arī šajā uzdevumā vienam kā pirkstam stāvēt pret pretinieku nebija gudra doma. Tieši tāpēc viņš palika ugunskura tuvumā, taču, novērsies no pārējiem, sāka vērīgi lūkoties apkārt un caur lūpām ošņāt, meklējot jebko, kas liecinātu par pāridarījumiem.

[zenofeX]

Dižo Domu Taka... Krokuss sevī pasmaidīja, taču arī atzina, ka domā par lietām plašāk, nekā jelkad agrāk. Visi šie cilvēki, būtnes no visdažādākajām pasaules nomalēm lika viņam mēģināt aptvert pasaules plašumu un daudzveidību. Un Gunda... diez Dženesis kaut ko zin par Gundu? - viņš Krokusam šķita nedaudz aizvainots brīdī, kad Krokuss izteica minējumu, ka Gunda ir spēka vārds.
Krokusam pēkšņi sagribējās nokļūt atpakaļ mājās - koku paēnā, aprūpējot augus, vai dzerot ugoku sulu, sasmejoties ar cilts brāļiem un māsām. Šo domu negaidīti nomāca nākošā - nekas vairs nebūs, kā bijis. Nezināmu iemeslu dēļ uz Krokusu šī tikšanās un Gundas spēle bija uzspiedusi neizdzēšamu zīmogu uz viņa uzskatiem un vērtībām.

Ejot pa taku lejā, Krokuss uzsita pa zemi ar savu nūju un par atbildi tā iegaismojās silti zaļā krāsā, apgaismodama taku.

Lejā, kāmēr Klēra centās iekurināt uguni, Krokuss apstaigāja apkārtni, notupjoties gandrīz pie katra auga, kurš viņam šķita interesants un neredzēts. Viņš centās ieklausīties to čukstos, notvert to sajūtas un vēlmes. Pēc tam Krokuss devās atpakaļ uz topošo nometni. Nogurums spieda plecus arī viņam - Krokuss apsēdās nostāk no ugunskura (uguni viņš īpaši nemīlēja), nolika savu maisu sev blakus, no tā izvilka palielu b.l.a.šķi.

"Piedāvāju visiem malku dzēriena no dzīvzaļnieku salām. Tas ļoti palīdz pārvarēt nogurumu un uzturēt možu garu. Padodiet tikai, kur saliet, jo man pašam ir tikai viens kausiņš."

Iedzēris pats, un salējis tiem, kuri vēlējās, viņš nopūtās.
"Es nezinu, vai ir vērts iet gulēt, tūlīt jau ausīs saule. Es domāju, ka arī Lēlas vira palīdzēs justies možam", viņš uzsmaidīja Lēlai, tad turpināja, "Mēs varētu pabeigt iepazīšanos, jo izskatās, ka kādu laiku mums būs jābūt kopā kopīga mērķa labad. Es esmu Krokuss, un, vidusmēra cilvēka vārdiem, sakot, protu sarunāties ar augiem. Ja izdodas, varu no tiem kaut ko gūt, vai nu ziņas, vai arī ēdamo, dzeramo, vai kādu citu vielu. Zinu arī dažus spēka vārdus, kuri sasitīti ar augu iedarbību dažādos veidos. Par sevi - man ļoti patīk ceļot un iepazīt svešas, interesantas vietas, redzēt, kā dzīvo citi, un sastapt, ievākt augus, kuri nav manīti uz cilts salām.
Par Gundu es šonakt izdzirdēju pirmo reizi... mani vecajie, ja arī zināja par šīs... būtnes esamību, tad klusēja. Man pagaidām nav ne jausmas, kā mēs viņu varētu samanīt un meklēt", viņš apklusa.

Šo rakstu rediģēja zenofeX: 04.02.2009 11:32

[echo3]

Envikam Krokusa piedāvājums likās interesants - vispār jau viņš būtu ar mieru izmēģināt daudz ko, ne tikai nebaudītu dzērienu. Puisis pacēla tuvumā esošu sausu lapu un pastiepa roku uz Krokusa pusi, lai dzīvzaļnieku šamanis ielej solīto malciņu dzēriena. Enviks šobrīd jau pirkstos turēja sudraba kausiņu.

Es arī neko par Gundu nebiju dzirdējis. Un neesmu arī lasījis. - Enviks teica.

[Roviela]

- Palīdzēs gan, - Lēla smaidīja, - paēduši būsiet un mundri.
Lēla ar savu vienīgo kausiņu-karoti pusgarā kātā apmaisīja virumu un tad pasniedzās pēc augļa mizas, kura bija nomaukusies gandrīz vesela. Viņa to iztaisnoja, un re! sanāca tāds kā maisiņš, kā karotīte, kurā varēja kaut ko ieliet.
Viņa pastiepa improvizēto kausiņu Krokusam, lai tas varētu ieliet solīto malciņu dzēriena.
- Mani vecajie man arī nekad nav stāstījuši par šādu diženu raganu. Varbūt zināja, varbūt nezināja... Bet jūs taču dzirdējāt arī to, otro vēsti? Ka Spēka Vietas ir atjaunojušās? Kā man gribētos... - viņa pēkšņi apklusa, līdz galam nepateikusi, ko viņai gribētos. Ugunskura un austošās saules gaismā gluži labi varēja redzēt, ka meitene piesarka līdz ausu galiņiem. Viņa, acīmredzot, samulsa no tā, kas gandrīz izspruka uz mēles.
Lai noslēptu mulsumu, viņa vēlreiz apmaisīja virumu.
- Gatavs! Kam ir, kur saliet, dodiet traukus.

[Klusētājs.]

Vecais sakārnis deva mīklainas atbildes, kuras gan atbildēja uz visu jautājumiem, gan radīja vēl lielāku apjukumu. Viņa tagad būs iesprūdusi ar šīm.. būtnēm no citām ciltīm, līdz izdosies atrast Gundu un noskaidrot viņas vēlmes. Viņa bija izredzētā. Ak, kungs, kāds tas pagodinājums. Viņa nosprauslājās. Tagad būs jāseko līdzi visur, kur parādās iznīcība, apjukums un haoss, turklāt viņa ir tik spējīga šamane, ka pati kļuvusi par spēka vārdu. Kādēļ gan viņa agrāk nebija par tādu meitu dzirdējusi? Kādēļ vecajie bija to noklusējuši? Vai varbūt arī viņi nezināja neko par šo Gundu? Un viņai jau tagad nepatika šī persona, kura bija nozagusi viņas sapni un iespēju kļūt par pilnasinīgu šamani savai ciltij.
Viņa klusēja, jo jautājumu nebija un jau pārējie daudz spēja pateikt. Uzjautrināja vīrietis, kurš, šķiet, arī īsti nespēja izsekot Sakārņa domas, ja jau lūdza to runāt vienkāršāk.
Lai kā, drīz visi jau taisījās doties, drīz jau rīts pamazām stājās nakts vietā, saulei ar stariem nākot mēness vietā un krāsojot debesis gaišos toņos. Visi steidza stādīties viens otram priekšā, vien meitene vēl klusēja, turoties ēnās no pārējiem, aizvien tos labāk iepazīstot no malas, nevis uzreiz lēcot iepazīšanās un sadraudzēšanās karuselī.
Sākās kustība un Sapņu Tulks vadīja visus gaitās, tādēļ Roja izvilka maisiņu ar vērtīgākajām meža ogām, kuras ļoti palīdzēja veselīgam miegam un sapņu pilnībai.
- Paldies. – Viņa klusi pateicās, godbijīgi pieliecot galvu un starp pārējiem devās pa Dižo Domu Taku prom no viņa mājām.
Prāts bija tukšs, domu nekādu. Kājas automātiski kustējās un nesa viņu uz priekšu. Pēc kāda laika pārējie bija nolēmuši veidot atpūtas vietu un viena meitene vārdā Klēra jau kūra uguni, uz kuras vēlāk tika vārīts virums, kura smaržu viņa juta tik labi, ka tas kāpināja viņas vēlmi pēc ēdiena, ko izrādīja tukšā sajūta vēderā. Roja gan nosēdās patālāk no ugunskura, apsēžoties pie tuvākā koka un atspiežot muguru pret to. Jūtot tā mizu pret savu ādu, radās mierinoša mājīga sajūta. Viņa pievēra acis un atkal ievilka dziļu elpu, izbaudot apkārtnes smaržas. Atsākās runas, atsākās iepazīšanās.
- Es gan nedomāju, ka vajadzētu palikt nomodā. Varbūt būtu labāk izgulēties pa dienu un doties uz priekšu naktī, ja jau arī Gunda ir nakts ragana. Varbūt tā mēs vairāk ko noskaidrotu, ārtāk viņu atrastu. – Roja ieteica maigā, dzidrā balsī un piebilda.
- Starp citu, esmu Roja. Nāku no mežu dzīlēm, dzīvoju saskaņā ar dabu un tās radībām. No cilts mantojama spēja pārvērsties par dzīvniekiem, spēja saprasties ar tiem tāpat kā vēju, mežu augiem ar spēka vārdu vēlību. Vēja virzienu spēju mainīt un no augiem radīt dziras, ārstnieciskus smērus un tā.. – Viņa izlēma beidzot iepazīstināt arī ar sevi.

[echo3]

Enviks bija izmalkojis Krokusa dzērienu no sava sudraba kausiņa. Puisis piecēlās un aizgāja pie tik laipnās Lēlas. - Man nedod daudz, lai citiem tiek vairāk. Es tikai gribu zināt, kā garšo. - Envika rokā tagad bija bļodiņa, kuru viņš padeva šamanei.

Visu šo laiku Enviks bija neuzkrītoši vērojis ceļabiedrus. Ir vēss, kādēļ viņi nesēžas ugunskuram tuvāk? Tikai prom, ēnās un atrautībā, un aukstumā. Dīvaini ļaudis! Izņemot Lēlu un Klēru, un, jā, Krokusu. Šajos trijos jautās dzīvība. Un tas ragainis - vai viņš ir šamanis vai karotājs? Beidzis prātot, Enviks ieteicās, - Varbūt tas, ka Gunda spēja paņemt mūsu sapņus, ir saistīts ar Spēka Vietu atjaunošanos? Varbūt mums jāapmeklē tās?

[Romija]

"Ir viena lieta, kas man ienāca prātā, kas Vecais Sakārnis stāstīja par Gundu. Proti, manas cilts šamaņi jau no pašiem pirmsākumiem savus rituālus ir veikuši naktī, viņi zināja tumsas un nakts vārdus, tieši tas arī bija viņu spēks. Un pati pirmā šamane esot dzimusi nakts vistumšākajā stundā. Var jau būt, ka tā ir tikai nejauša sakritība, ka arī Gunda ir tik varena un tieši nakts ir viņas laiks!" kamēr rīkojās ap virumiem un dzērieniem, Klēra padalījās ar savām aizdomām. "Diemžēl man ir tikai nostāsti, es nezinu tumsas vārdus!" viņa noplātīja rokas un pārmaiņus uzcienājās ar dzērienu un viru.

[Roviela]

- Droši, droši! - Lēla aicināja.
- Dodiet bļodiņas, vira ir garšīga, vai tad nudien ēst nemaz negribas?
- Ja gaļu gribat, tad kādam būs jādodas medībās. Es varu atsaukt kādu medījumu kaut kur tuvumā, bet es to nemedīšu. Tā nav pieņemts.

Viņa noskatīja biedrus, īpašo Roju, uzsmaidīdama tai.
- Tas ir ļoti līdzīgi kā manā ciltī, tikai nedzīvu lietu vārdi mums nav zināmi, un vēju mēs nespējam pasaukt.

Klēras teiktais bija interesants:
- Tas nu gan ir savādi! Bet kāpēc nē? Kaut kur taču viņai bija jāpiedzimst. Ko tad mēs tagad darīsim? Dosimies tālāk vai pa dienu atpūtīsimies? Un, ja iesim, tad uz kurieni? Vai kāds no jums nejūt kādu īpašo Vārdu vietu? Tad mēs varētu doties turp.

[Romija]

"Es nemaz nezinu, kā tādu vietu īsti atrast. Vai nu nekad neesmu tādā bijusi vai arī neesmu jutusi. Man vārdus iemācīja citi šamaņi. Bet domāju, ka to varētu just jebkurš no mums!" pa vidu viras baudīšanai atbildēja Klēra. "Varbūt kāds no jums dzīvo kaut kur te netālāk un zina vismaz kādas norādes?" viņa pavērās uz pārējiem biedriem, cerēdama, ka arī tālākie viņu gluži neignorēs, jo tomēr tā tagad bija viņu kopīga lieta, kas jārisina.

[Klusētājs.]

Roja skatījās kā visi ceļas pēc siltā un smaržīgā viruma, kas kūpēja katlā un gribot, negribot, radīja viņā lielāku izsalkumu un vēlmi kaut kausiņu no tā pasmelties un tā otra šamaņa dzēriena, ko viņš dāsni dalīja. Domas prātā jautāja kādēļ viņa bija tik pēkšņi sevi tomēr iepazīstinājusi. Viņa pie sevis domāja par garo ceļu, kura laikā tāpat agrāk vai vēlāk nāktos to darīt un labāk vienam par otru jau tagad zināt, lai varētu pienācīgi veikt izredzēto uzdevumu, saglabāt labu sadarbību ar citiem.
Viņa izlēma pacienāties ar Lēlas viru, tikai viņai nebija trauciņa. Viņa paskatījās apkārt un neko tādu noderīgu neredzēja, līdz skatiens apstājās pie zemē nokrituša paliela mizas gabala. Viņa to pacēla no zemes un uzpūta tam savu silto dvašu, lūdzot spēka vārdu palīdzību. Pamazām miza ielocījās pietiekami, lai tajā varētu kaut ko ieliet. Meitene pasmaidīja, noglāstīja tuvējā koka mizu un izteica klusu pateicību, pirms piegāja pie Lēlas, pie reizes izbaudot uguns siltumu un gaismu, kas sasildīja viņas mazliet apsalušās rokas un kājas.
- Es arī vēlētos mazliet silta viruma, ja atļaujat. - Viņa noteica un pastiepa uz priekšu izveidojušos mizas bļodiņu, gandrīz nemanāmi pasmaidot viņai pretī.
- Nu.. tas īsti nav raksturīgs arī manai ciltij, proti, saprasties ar vēju, ko esmu iemācījusies pati, kad.. - Viņa apklusa un veikli nopētīja Lēlu, uz mirkli ļaujot saredzēt viņas, zem priekšmatiem nosegtās, neparastās acis.
- Nav svarīgi. Man ir prieks un gods sastapt kādu līdzīgu. Nudien. - Viņa piebilda un novērsās. Saruna ievirzījās par medīšanu.
- Es varētu iet ko nomedīt, ja kādam tiešām gribētos gaļu. - Roja izteica piedāvājumu. Meitene arī dzirdēja Klēras pārdomas un noteica viņas virzienā.
- Jā, tas nudien izklausās ticami un interesanti. Varbūt viņa arī ir no jūsu cilts. Ja tā būtu, jūs varētu mūs iepazīstināt ar to, kas raksturīgs nakts šamaņiem. Bet par spēka vietām.. - Viņa nopūtās un paraustīja plecus.
- Varētu jau palūgt dzīvniekiem, vējam vai augiem parādīt. Varbūt viņi zina. -

Šo rakstu rediģēja Klusētājs.: 04.02.2009 21:19

[Roviela]

Lēla iesmējās un devīgi ielēja virumu mizas traukā.
- Iespējams, šorīt iztiksim bez medībam, bet, kad gribēsies ēst, tad zināšu, ka tu vari medīt.
- Kā man gribētos reiz uzzināt kādus vārdus kaut kam, kas nav dzīvs! Tu esi laimīga, ja pati apguvi vēja vārdus. Manā ciltī tas vēl nekad nav izdevies nevienam, un mācīšanās arī nelīdz, - viņa jau skumjāk noteica.

[Ného]

Akants klusēdams sekoja pārējiem šamaņiem ārā no kalna. Viņš centās šajā brīdī neko nedomāt, visu aizmēzt no prāta, lai pēcāk varētu ķerties klāt šim uzdevumam.

Pēc tam, kad tika iedegts uguns, kuram viņš pievirzījās tuvāk, un uzvārīta vira, viņš tikai klausījās pārējo sarunās. Meitene, kas sevi nosauca par Roju stāstīja par to, ka viņa, līdzīgi Akantam, apguvusi vēja spēka vārdus. Tas viņu ieinteresēja. - Kur tu apguvi spēju saprasties ar vēju?

Ja mēs meklētu ko materiālu nelielā attālumā, es iespējams varētu noteikt tā atrašanās virzienu.

[Klusētājs.]

Viruma smarža piepildīja Rojas plaušas un viņa pateicīgi noskatījās kā Lēla to devīgi ielej viņas bļodiņā.
- Paldies liels. – Meitene pateicās un saņēma mizas trauku savās plaukstās no abām pusēm. Varēja just siltumu no tā ieplūstam viņas pirkstos.
- Nu labi. Ceru, ka var iztikt. Arī man to īpaši netīk darīt. – Viņa atteica par medībām. Lieliski. Nebūs jānogalina kāds savs brālis vai māsa. Viņa pacilāti nodomāja un pievērsās tālāk sarunām. Iesaistījās arī kāds vīrietis.
- Spēju saprasties ar vēju es ieguvu mežos. Medībās.. – Viņa izvairīgi noteica un palūkojās uz Lēlu.
- Man nebija izvēles.. Bet Jūs neskumstiet. Gan kādreiz Jūs atradīsiet spēka vārdus it visam, kam vēlēsieties. Tikai.. vairāk jāieklausās. – Meitene mierinoši noteica un pat pasmaidīja, vēlreiz pateicoties par virumu un devās pie tuvākā koka, šoreiz tuvāk ugunskuram un sarunām, lai gan aizvien visai nomaļus. Viņa atspiedās pret stumbru, nosēžoties mīkstajā zālītē un lēnām iedzēra malku viruma. Palika siltāk.

[Sindra]

Kamēr šamaņi cienājās ar Lēlas pagatavoto virumu un Krokusa piedāvāto dzērienu saule bija pacēlusies jau augstāk.
Likās, ka rīta dzestro vēju ir nomainījus pavasarīgi silts vējiņš.

Tagad tā pa īstam varēja apskatīt vietu, kur atradās Sapņu tulka kalns.
Palūkojoties uz visām pusēm varēja pamanīt, ka ziemeļu virzienā kaut kas atrodas. Nu cik tur varētu būt jāiet?
Puse dienas? No attāluma īsti nevarēja saprast taču izskatījās, ka neskaidrais punkts ir kāda pilsēta vai ciemats.
Pēc apdzīvotas vietas izskatījās.

Parējos virzienos bija redzams vai nu tikai klajš lauks vai piemēram, dienvidu virzienā tālumā sākās meži.