Dienas Pareģa solītā intervija tika nodrukāta divas dienas vēlāk - trešdienas avīzē. Harijam šķita, ka viņš tajā neizlasīja neko īpaši jaunu, taču todien iesākt ierasto alķīmijas nodarbību gan bija visai sarežģīti pēkšņās jautājumu gūzmas dēļ. Īpaši šie jaunumi interesēja kraukļanagus Antoniju un Teriju.

„Profesor, jūs intervijā minējāt, ka jaunā būve Cūkmiestiņā ir paredzēta pētījumiem alķīmijā; vai drīkstam uzzināt, ko tieši vēlaties izpētīt?" Antonijs ar neatlaidīgu interesi ievaicājās.

„Goldšteina kungs, atļaušos šo delikāto informāciju paturēt pie sevis. Ja nu jūs pēcāk izmantosiet manas idejas, lai vēlāk pats izdarītu nopelniem bagātus atklājumus alķīmijā?" Fleimels pasmaidījis noteica, piekārtojis acenes pār savu kaulaino degunu.

„Bet pētījumi taču nebūs saistīti ar... nu... Filozofu akmeni," Terijs bijīgi ievaicājās. „Pieņemu, ka tas tiešām ir nepieņemami mums prasīt jums kā alķīmijas dižgaram par eksperimentu smalkumiem, bet tematiku taču jūs varat mums atklāt. Iespējams, ka mēs dzīvojam uz jauna atklājuma sliekšņa."

Fleimels pēc Terija bijīgās godināšanas jutās patīkami pārsteigts un, kaut arī iepriekš bija minējis, ka šodien par interviju viņš neko daudz negrasās runāt, jo viņiem vēl ir darāms pamatīgs darbs ar alķīmijas simbolikas turpmāko apgūšanu un tulkošanu, taču Terijam viņš tomēr, pie sevis apmierināti smīnēdams, atbildēja. „Pateicos, Būta kungs, par laipnajiem vārdiem. Teikšu, ka tas būtu pārspīlēti tekts, ka ceru pats vienpersoniski izgudrot nesāpīgu veidu, kā iegūt Filozofu akmeni - kā mēs par to runājām Ziemassvētku nodarbībā - tas ir praktiski neiespējami, taču pētījumi alķīmijā nereti noved arī pie citiem būtiskiem atklājumiem. Piemēram, puse no mikstūru zināšanām ir radušās neveiksmīgu Filozofu akmens pagatavošanas eksperimentu rezultātā. Ja jums tiešām ir tik dzīva interese par šiem eksperimentiem, iespējams, varat nākt pie manis par mācekļiem pēc Cūkkārpas beigšanas. Līdz tam laikam jau pats būšu pārbaudījis eksperimenta gaitu." Fleimels beidza smaidīt un tagad nopietni noteica: „Bet šobrīd pievēršamies alķīmijas simbolikai. Tātad, kas bija šis - aplītis ar punktiņu vidū?"

Klase vienbalsīgi atbildēja: „Saules simbols," un nodarbība tupinājās kā ierasts, vairs bez jautājumiem par Filozofu akmens slepenajiem eksperimentiem.

Pēc nodarbības beigām Rons blakus Harijam ņēmās purpināt: „Bet tu redzēji, kā tas Terijs piebrauca Fleimelam? Praktiski bez ziepēm ielīda šim pakaļā - tas tiešām ir nepieņemami mums prasīt jums kā alķīmijas dižgaram par eksperimentu smalkumiem." Puisis beigās klusi izmēdīja savu klasesbiedru.

„Aha, un tavai nepatikai pret Teriju nav pilnīgi nekāda sakara ar to, ka viņa dēļ tu pamatīgi sastrīdējies ar Hermioni. Nē, kur nu," Džinnija nosmīnēja un novalbīja uz riņķi acis.

„Tak ne jau tas, bet es jau toreiz teicu, ka viņš, man liekas, ir palicis tāds baigi glums; ka tikai kādam pielīst. Un paskaties - faktiski pie Fleimela jau dabūja prakses vietu," Ron sašutis noteica.

„Paklau, draugs, bet viņš tomēr ir kraukļanags," Harijs iebilda, „Viņi visi uz Fleimelu skatās kā uz nezin kādu zvaigzni. Un Luna mums teica, ka brīvlaikā kraukļanagi speciāli vēl esot pulcējušies, lai mācītos alķīmiju."

„Nu ja - no rīta viņi jau paspēja iztaujāt Lunu, un būtībā viņa nepateica neko vairāk kā Fleimels savā intervijā, bet šis ņem un piebrauc Fleimelam, un, ko domājies, šis atbild arī, kaut gan pašā nodarbības sākumā jau strupi pateica, ka neko vairāk nestāstīs. Glums tips tas Terijs, ka es jums saku!" Rons nelikās mierā.

„Bet, Ron, tas tomēr ir mūsu Terijs," Džinnija iebilda. „Viņš taču ir DA biedrs un pagājušajā gadā viņš cīnījās ar visiem kopā pret Voldemortu. Un tad es, kamēr dzīvojāmies Vajadzību istabā, to tik vien redzēju, kā viņš sēž kādā kaktā, lasīdams kādu mikstūru grāmatu. Šķiet, viņš toreiz bija apņēmies izstrādāt kādu joku ar Keroviem, bet tas viņam līdz galam tā arī neizdevās."

„Ron, tiešām, liecies mierā - es viņa izteikumos neko tādu nepamanīju," Harijs noteica, tomēr, to apgalvojot, puisim sirdī neviļus iedūra tāds kā melu ērkšķis. Itin kā viņš būtu samelojies, pats to nemaz nezinādams, taču Harijs īsti nesaprata, no kurienes tāda sajūta varēja rasties. Bet varbūt tiešām Ronam bija daļēji taisnība, ka viņu biedrs un labais draugs bija padevies lišķības netikumam? Bet kas tad par to - Rons ierasti mēdza pārspīlēt lietas apstākļus, ja tas kādā veidā saistījās ar Hermioni, un skaidrs, ka draugs uz Teriju vēl turēja ļaunu prātu.

Nonākot pazemē pie mikstūru klases durvīm, Rons vēl turpināja bozties, ka Harijs ar Džinniju itin nemaz nebija vienisprātis ar viņu, un nekavējās izklāstīt savu viedokli par Teriju arī Hermionei.

Hermione, to izdzirdējusi, nošūpoja galvu un novalbīja acis. „Ron, tu vienreiz liksi to Teriju mierā? Es tev varu pateikt tikai to, ka kraukļanagi principā ir kā apsēsti ar Filozofu akmens meklējumiem. Cik reizes man bibliotēkā nav nācies pārsēsties pie cita galda, jo kaut kur blakus nometusies vesela varza ar kraukļanagiem, tai skaitā arī tas pats Terijs, un ģenerē vienu teoriju trakāku par nākamo, kurās es vienkārši nespēju izturēt klausīties. Varbūt tieši tāpēc Šķirmice mani beigās neielika Kraukļanagā, jo man tomēr iešana pāri līķiem, lai tikai panāktu maģijas progresu, nešķiet pieņemama."

„Skaidrs, ka es zināju, ka kraukļanagi būtībā ir apsēsti ar mācīšanos, bet nebiju ievērojis, ka viņi ir kaut kādi fanātiski jukušie," Rons iebilda. „Mūsu Luna, piemēram, tak nemaz tāda nav."

Hermione izsmējīgi nošņācās: „Tad nu arī atradi vissaprātīgāko piemēru. Protams, tava mīļā Luna jau nu gan nedara pilnīgi neko traku zināšanu vārdā."

Harijs tikko spēja apspiest savu spurdzienu. „Ron, paklau, un ja nu es atzītu, ka tev ir vismaz daļēja taisnība? Terijs tiešām izturējās mazliet vai pat ļoti lišķīgi, bet arī Hermionei ir taisnība - kraukļanagi mēdz līdz nelabumam noņemties ar vistrakākajām teorijām. Tā kā, Ron, vienkārši atslābsti. Šovakar varēsi izlādēties treniņā."

„Aha, šovakar treniņš, un tad man ir aizrezervēts laiks sestdien no rīta," Džinnija piebilda. „Tā kā, brāļuk, pietaupi savu tvaiku līdz laukumam. Tur to izlādēt ir daudz lietderīgāk nekā uz mums." Džinnija, beidzot runāt, brālim piemiedza ar aci.

* * *

Harijam par iepriecinājumu draugs vakarā, gulēt ejot, patiešām bija stipri rāmāks nekā rīta cēlienā pirms pusdienām. Acīmredzot Džinnijai viņu tiešām bija izdevies kārtīgi izdzenāt savā sarga pozīcijā.

Turpmākās dienas pagāja mierīgā gaisotnē, Hermionei atkal nododoties pārdomām par SĒRGu mācību vielas atkārtošanas grafiku izstrādāšanu.

„Hermione, vēl pat ir vesels mēnesis līdz Lieldienām, vai tiešām par eksāmeniem ir jādomā tik agri?" Harijs iebilda draudzenei, un šim viedoklim pilnībā piebiedrojās arī Rons.

„Nevis mēnesis, bet tikai trīs nedēļas. Turklāt SĒRGu eksāmeni ir nesalīdzināmi svarīgāki par SLIMiem, un toreiz jau man pietrūka laika vielas atkārtošanai."

„Aha, un jums trijiem jau SĒRGu eksāmeni tiešām ir tie, kas noteiks turpmākās dzīves iespējas," Džinnija sarkastiski noteica. „Jo vispār tā jau neko ievērības cienīgu neesat paveikuši, lai jūs pazītu teju visa burvju pasaule."

„Bet, Džinnij, tieši tāpēc jau arī mums ir jābūt līmenī. Jo mūs visi pazīst. Es, piemēram, uzsākot pirmo darba dienu jaunajā darba vietā negribētu briesmīgi izgāzties tikai tāpēc, ka esmu aiz nevērības palaidusi garām kaut ko skolā," Hermione iebilda.

Harijam tas kaut ko atgādināja. „Slava nebūt vēl nav viss - tā sen, sen atpakaļ teica Strups, kad bija mani nolicis līdz ar zemi, jo pašā pirmajā mikstūru stundā nezināju, kāda ir atšķirība starp akonītu un kurpīti."

Šī saruna bija risinājusies sestdien pie brokastu galda, pirms Harijs, Rons un Džinnija devās uz savu kalambola treniņu, bet Hermionei bija jāveic ierastās bubuļu izdzīšanas apgaitas kopā ar Malfoju. Iekams draugu četrotne bija atstājuši savus tukšos brokastu šķīvjus uz Grifidoru galda, viņiem kāds jaunāko klašu skolēns piegādāja saritinātu zīmīti, kas bija apsieta ar smaragdzaļu lenti.

Harijs jau saprata, kas tas visticamāk būs - un tiesa, tas bija kārtējais Gliemjraga ielūgums, kas solīja „jauku pēcpusdienas atpūtu kopā ar izslavēto maģiskās dabas zinātāju Rolfu Skamanderu".

„Pēcpusdienā laukumu ir aizņēmuši slīdeņi, tā kā tad varēsim aiziet," Džinnija noteica, saritinājusi atpakaļ savu ielūgumu.

Diena solījās būt tīri jauka un dažādām aktivitātēm pilna, tāpēc Harijs priecīgs devās uz treniņu. Trīs stundas intensīvi nolidojušies, izlādējušies, izkliegušies tie paši trīs jaunieši lēnā garā devās atpakaļ atkal uz Lielo zāli, tikai šoreiz - lai ēstu pusdienas. Harijs pēc treniņa jutās pacilāts, viņi bija lieliski saspēlējušies, varbūt Maklagors un Noltone gluži nespēlēja Alīsijas, Keitijas un Endželīnas līmenī, tomēr viņu sniegums bija pieklājīgs. Ja viņi labi nospēlēs savā aprīļa beigās gaidāmajā spēlē pret elšpūšiem, viņiem bija visas iespējas pacīnīties par Kalambola kausu.

Apspriežot dažādus spēļu scenārijus, Harijs kopā ar Ronu un Džinniju bija nonākuši pie Grifidoru galda, kur kādu gabaliņu tālāk pusdienas jau gatavojās ēst Hermione, kurai blakus bija piesēdusies Lavendera.

Ejot abām meitenēm tuvāk, līdz Harija ausīm atplūda viņu abu sarunas fragments. „Nu bet man taču tu tomēr vari pateikt - es taču redzēju, ka abi iznācāt kopā no tās klases, - vai tāpēc tu visu laiku tik labi izskaties? Viņš tev to krēmu izgādā par velti, vai ne, jo tas tomēr izmaksā veselu bagātību," Lavendera ņēmās iztaujāt Hermioni.

„Es tiešām viņa labā šo to izdarīju un viņš man sagādāja zināmus krēma krājumus. Ja atceries, ar vienu otru burciņu padalījos arī ar tevi, tapēc, vai tu, lūdzu, tagad liksies par to mierā?" Hermione īgni noteica.

Taču netālu no meitenēm Rons apstājās kā iemiets. Harijs manīja, ka drauga acīs atkal uzliesmo niknas dusmas, un viņš smagi nometās uz sola blakus Hermionei, kura sarāvusies pagriezās pret viņu. Lavendera, ieraudzījusi Ronu, aizbildinājās, ka viņa ir aizmirsusi ko svarīgu pateikt Fejai, un vienā acumirklī meitene jau bija pazudusi no Rona un Hermiones redzesloka.

Harijs sāka nojaust ko nelāgu, jo Rona seja nupat bija nomākusies gluži kā negaisa mākonis. Tomēr, kad viņš ierunājās, puiša balss skanēja apbrīnojami mierīgi.

„Lūdzu, saki, ka es atkal kaut ko esmu pārpratis - bet kas tas ir par viņu, ar kuru kopā tu šodien iznāci no kādas tukšas klases telpas?"

Hermione izskatījās satraukta, izdzirdējusi Rona jautājumu, bet šķiet, ka vēl vairāk viņa izbijās no drauga mānīgā miera. Bija acīmredzams, ka viņš palēnām bija sācis mācīties no savām kļūdām, tāpēc neuzbruka Hermionei ar visu savu bardzību, tūlīt pieprasīdams atbildēt, bet itin kā mierīgi viņu izvaicāja, kaut arī iekšēji viss vārījās.

„Ron, nav gluži tā, kā tas izklausījās vai kā tu varbūt domā," Hermione kaunīgi aizbildinājās.

„Tikai nesāc man atkal stāstīt, ka tu ar kādu tikai parunājies. Divatā. Tukšā klasē. Kurš tad tas ir? Terijs? Vai varbūt kāds cits pielūdzējs? Pieņemu, ka kraukļanagos tev viņu netrūkst," Rons neticami mierīgi noteica, bet Harijs ar Džinniju tikmēr, juzdamies neveikli, nosēdas pie galda aiz Hermiones. Turpmākā saruna nesolījās izvērsties neko patīkama.

„Ron, lūdzu, es tev visu paskaidrošu," Hermione iesāka teikt, bet Rons viņu pārtrauca.

„Kurš tas ir, ar ko tu mani krāp? Varu derēt, ka Terijs," puisis vēl klusi nobubināja.

„Nē, Ron, nekā tamlīdzīga!" Hermione, pieklusinājusi balsi, dzīvi noteica.

„Ar ko tad tu mani krāp?" Rons nu jau dusmīgāk meitenei noprasīja.

„Tak, nē, Ron, es tevi nekrāpju," Hermione grūti nopūtās. Harijs nojauta, kā draudzene šobrīd jutās - iespējams, viņai tiešām Ronam vieglāk būtu izskaidrot, ka viņa viņu ar kādu krāpj, nekā atklāt patiesību, ka viņa šodien bija pavadījusi laiku tukšajā klasē kopā ar zēnu vecāko.

Rons uz to neatbildēja neko vārdisku, taču palūkojās uz meiteni ar tādu skatienu, kas liktu sasalt ragā pat trīctārpam. Džinnija gan pamatīgi nokrāva šķīvi ar liellopu gaļas sautējumu un, cītīgi ausīdamās, ņēmās ēst.

„Lavendera šorīt redzēja, kā es iznāku no otrā stāva klases kopā ar... Malfoju," Hermione visbeidzot saņēmās un atzinās Ronam.

„Ar Malfoju?" Rons neticīgi noteica. „Tu biji kopā ar Malfoju?"

„Tak izbeidz - ne jau tā es ar viņu biju kopā," Hermione īgni noteica. Tagad Rons rādījās apjucis - viņš nespēja saprast, kādā sakarā Hermionei bija jāpavada Malfoja sabiedrībā kaut minūte ilgāk, nekā tas bija vajadzīgs. Un ka viņa varētu slepus viņam aiz muguras satikties ar Malfoju - tas bija pavisam neticami. Lai nu ar kuru, bet ar Malfoju?

„Bet ar Malfoju?" Rons vēlreiz atkārtoja, vēl arvien nespēdams noticēt savām ausīm. „Kādā sakarā? Paga, tas taču nav tikai tāpēc, ka tev vajag tos krēmus no viņa vecāku bodītes? Lavendera tā tak teica..."

„Klausies, es tev izstāstīšu, taču sagatavojies, ka tev tas nepatiks," Hermione vēl noteica. „Redzi, es viņam sestdienās pasniedzu privātstundas, un par to viņš tik tiešām man izgādā to krēmu."

Rons samirkšķināja acis un nesaprašanā nogrozīja galvu - tas tiešām bija kas neticams.

„Tu pasniedz Malfojam privātstundas? Cik sen?" puisis iejautājas. „Pēc tā negadījuma ar Postuguni?"

„Vispār - pēc tā negadījuma ar pirmo bazilisku," Hermione kautrīgi noteica, nodūrusi acis savā ēdiena šķīvī, kurā gozējās dažas vientuļas, padzisušas vārītu kartupeļu pusītes.

„Bet tas taču bija..." Rons ierunājās, cenzdamies atcerēties precīzu notikuma laiku.

„Tieši tā - tas bija septembrī," Hermione noteica, tagad atkal palūkojusies uz draugu.

„Tu katru sestdienu jau no paša mācību gada sākuma pasniedz privātstundas Malfojam, un man par to tagad ir pirmā dzirdēšana? Kā tas nākas, ka es to uzzinu tikai tagad?" Šoreiz Rons tiešām rādījās apvainojies.

„Pirmkārt, Malfojs palūdza, lai es nevienam par to neko nesaku," Hermione atbildēja, „otrkārt, es zināju, ka tev tas nepavisam nepatiks un arvien kaut kas atgadījās, kā dēļ es visu laiku to atliku ar domu, ka izstāstīšu kaut kad vēlāk. Pie tam viņš mani tiešām izglāba no tā baziliska. Saproti, kopš mēs toreiz, Cūkkārpas kaujas laikā, nokāpām Noslēpumu kambarī, un es ieraudzīju to čūskas ģindeni, un, kad es vēl iedomājos, kā Harijs tam briesmonim stājās viens pats pretī, tā arvien tas šad un tad atlīda murgos. Un kad tas bubulis tumšajā pazemē nāca man virsū, es no visas tiesas domāju, ka atkal esmu pārakmeņojusies - tās dzeltenās acis..."

Rons īsti nesaprata, ko domāt, tāpēc uzaicināja Hermioni aprunāties kādā klusākā vietā.

Harijs ar Džinniju atkal palika divi vien, un puisis vēl tikai nodomāja: Viņiem nu gan iet kā pa celmiem.

* * *

Rons ar Hermioni savas nebūšanas pārrunāja vēl visu pēcpusdienu, tāpēc Harijs un Džinnija, sapratuši, ka tos abus tagad labāk ir netraucēt, devās savā nodabā uz Gliemjraga omulīgo pasēdēšanu, uz kuru tik tiešām pats savā personā bija ieradies Rolfs Skamanders, paņēmis līdzi arī savu uzticamo vistu vanagu. Brūnmatainais puisis, kurš no vaiga bija visai glīts, pēc ģērbšanās un ārējā izskata, Harijaprāt, atgādināja Čārliju. Kaut arī bija praktiski vēl ziemas laiks, jauneklis bija apsauļojis seju un rokas, bet apģērbs viņam bija vienkāršs, it kā viņš kuru katru brīdi grasītos mesties kādā aizraujošā piedzīvojumā.

Viņa avantūru stāstos par to, kā viņš reiz dzinies pakaļ visdažādākajiem leģendārajiem radījumiem, piemēram, sniega cilvēkam vai brīnumainiem augiem kā zelta papardes ziedam, bija aizraujoši klausīties, un pēcpusdienēšana drīz bija pārtapusi vakarēšanā. Visvairāk pārspriežamā šodienas Gliemjraga ciemiņam bija ar Nevilu, tomēr šo to viņš pārrunāja arī ar Lunu, īpaši, kad bija iesācis savu pārstāstu par piedzīvojumiem ceļā uz Zviedriju.

Luna bija gribējusi zināt, vai viņš tur arī ir uzgājis kādas pēdas ņurcragu šņākaksim, bet Rolfs bija pasmējies, ka tādi šņākakši viņam mājās esot četri.

Dodoties atpakaļ uz koptelpām, Luna, ejot blakus Harijam un Džinnijai, bija sodījusies: „Šim esot mājās četri ņurcragu šņākakši. Jāsmejas. Tētis arvien saņem un publicē jaunākās ziņas par ņurcragu šņākakšiem. Līdz šim šur tur ir manītas neskaidras pēdas Zviedrijā - tie ir visai seni un leģendāri radījumi. Bet šim četri esot mājās. Tāds ķēms tas Rolfs Skamanders. Ceru, ka otrreiz man viņu vairs nenāksies satikt, citādi nudien pateikšu viņam visu, ko es domāju par viņa četriem ņurcragu šņākakšiem!"

Kad viņi bija atvadījušies no Lunas, Harijs ar Džinniju par to atpakaļceļā nespēja vien beigt uzjautrināties, galu galā jau sākdami izgudrot arvien jaunus zvērus, par kuriem Luna varētu apvainoties, piemēram, sākot ar pašu vienkāršāko - šņācragu ņurckaksi - un beidzot ar brūnajiem un baltajiem kakulāčiem.

Nupat apvaldījuši smieklu šaltis, jaunieši ielīda caurumā aiz Resnās kundzes portreta un nonāca ierastajā Grifidoru koptelpā. Drīz viņi pamanīja, ka Rons un Hermione bija ieņēmuši vietas pie galda un izplājuši pār to savus mājasdarbus, cītīgi mācīdamies.

Pienākot tuvāk roku rokā kopā ar Džinniju, puisis sajutās nepieklājīgi dzīvespriecīgs, it kā draugi abi nupat būtu pārdzīvojuši ko smagu un sarežģītu, kas šobrīd nospieda viņus abus kā smags akmens.

Harijs un Džinnija vecās draudzības vārdā tūdaļ abi pievienojās drūmajai mācību grupai, kaut arī bija patiešām jauks sestdienas vakars. Harijs tovakar izlasīja hrestomātisko aprakstu par Aizstāvja burvestību - Čāgonens bija solījis, ka drīzumā viņi ķeršoties klāt aizstāvjiem un varbūt kādam pat izdosies iemācīties uzburt runājošu aizstāvi, tad vēl viņš atkārtoja par īpaši stipras iedarbības indēm, kas varēja maskēties par parastākām mikstūrām un, pirms viņš iesāka lasīt par sprāgstošajām vasaras ogām, kuru krūmus tagad herboloģijā vajadzēja sākt atmodināt vasaras sezonai, Rons piecēlās kājās un paziņoja, ka viņš esot noguris, tapēc došoties gulēt.

Pieklājīgi nogaidījis kādu minūti, arī Harijs atvainojās meitenēm un teicās, ka iešot gulēt. Saprotams, puisis vairāk gribēja uzzināt, kādā noskaņojumā šobrīd ir Rons - vai nebūs cietis šoreiz kas vairāk par vienu grāmatu.

Par laimi istaba visumā izskatījās kā parasti - nekas nebija sadragāts, logi un gultas bija visas savā vietā, vien Rona gultā atradās viens rudmatains puisis, kurš īpaši stīvi skatījās guļamistabas griestos, smagi nopūzdamies.

„Ron?" Harijs īpaši piesardzīgi ievaicājās, apsēdies uz savas gultas malas un piekalis acis draugam.

„Eh, negribu par to nemaz runāt," Rons klusi nopurpināja. Harijs viņam uz to neko neatbildēja, taču rudmatis pēc brīža vēl piebilda: „Bet nespēju beigt arī par to domāt." Viņš uzcēlās sēdus un nosēdās uz gultas malas iepretī Harijam, saskumis un sagumušiem pleciem.

„Es pat saprotu to, ka viņa vienkārši ir tik laba, sirsnīga un līdzjūtīga, un tās ir dažas no tām īpašībām, ko es viņā tik ļoti mīlu, bet Hermione man tomēr meloja. Teica, ka tā darījusi, jo neesot gribējusi mani bez vajadzības uztraukt. Bet tagad es patiešām uztraucos. Katru sestdienu, veselu stundu viņa pavadīja papildus vēl kopā ar Malfoju - labprātīgi. Ja man agrāk kāds to būtu mēģinājis apgalvot, es šim teiktu, ka viņam īsti visi nav mājās. Bet redzi - viss kas dzīvē mainās. Un kas būs tālāk - vēl ņems un paziņos, ka šis viņu uzaicinājis uz randiņu. Vispirms tas Terijs, tagad vēl arī Malfojs siekalojas gar manu Hermioni. Nu pasaki, kā lai es viņu nosargāju?" Rons drūmi nobeidza savu sakrājušos sāpi.

Arī Harijs iesākumā par atbildi grūti nopūtās. „Es jau nu noteikti neesmu īstais, lai tev dotu padomus par meitenēm," Harijs noteica, skumjā smīnā uzliecis lūpu kaktiņu.

Rons par to nosprauslojās. „Tikai nevajag. Otru tik saticīgu pāri kā jūs abus es vienkārši neesmu redzējis. Kaut ko taču tu tādu dari, ka Džinnija vispār pat uz citiem neskatās." Tad puisis, it kā pēkšņi ko sapratis, drūmi pasmējās. „Nē, nu protams, tu taču esi dižais Harijs Poters. Kam viņai vispār skatīties uz citiem? Bet kamdēļ gan Hermionei vajadzētu mani? Es neesmu ne tik bagāts kā Malfojs, ne tik gudrs kā Terijs. Dabīgi, ka viņa gribētu kādu citu. Tik perfektai meitenei kā Hermionei neder tāds muļļa kā es."

„Ron, man šķiet, ka tu sevi par daudz noniecini," Harijs iebilda, juzdams, ka draugam atkal draud pašapziņas krīze. „Hermione tevī redz drosmi, apņēmību un neatlaidību, ko viņa pilnīgi noteikti vērtē daudz augstāk nekā čupiņu zelta vai dažus pārgudri pieglaimīgus izteikumus. Tava vērtība slēpjas cilvēcībā, vismaz tāpēc tu esi mans labākais draugs, jo tu necenties nevienam pielišķēties vai iztapt, bet arvien centies rīkoties drosmīgi un pareizi."

Rons apjucis palūkojās uz draugu. „Tu tā tiešām par mani domā?"

„Protams," Harijs draugam uzsmaidīja, „tikai čaļi jau parasti par to nerunā, pareizi?"

Arī Rons vārgi pasmējās. „Bet laikam vajadzētu gan."

„Tā kā viss būs labi," Harijs mierināja draugu.

„Kaut nu tā būtu, bet tomēr man vēl neliek mieru tas, ka Hermione man neuzticējās un neizstāstīja to jau pašā sākumā. Tātad iznāk, ka viņa par mani nemaz tik labi nedomā." Rons atkal saskuma.

„Nu bet tu jau tur pašā gada sākumā arī sataisīji diezgan pamatīgu traci paktiski ne par ko," Harijs draugam aizrādīja.

„Tā jau laikam gan ir. Sašūmējos īsti ne par ko," Rons noteica, īgni uzliecis lūpu. „Bet, paklau, tevi tas tomēr nemaz neparsteidz, ka Hermione katru sestdienu veselu stundu pasniedza Malfojam privātstundas? Lai vai kāds es reizēm esmu temulis, bet ziņa pati par sevi tomēr ir šokējoša," Rons aizdomīgi ievaicājās, cieši paraudzījies uz Hariju.

Harijs, juzdamies neveikli, novērsa skatienu. Pēkšņi viņš nojauta, ka Rons nemaz nepriecāsies dzirdēt, ka Harijs to jau bija zinājis, turklāt tik ilgu laiku, bet draugam melot arī viņam nepavisam negribējās. „Redzi, es biju šokā, bet... tas bija pirms kāda laika." Harijs atkal pacēla skatienu un palūkojās uz Ronu.

Rons samiedza acis šaurākas un nedaudz pielieca galvu uz sāniem. „Ko tu īsti ar to gribi teikt? Tu to zināji jau agrāk?"

„Nu jā. Hermione man to izstāstīja kaut kad decembra sākumā," Harijs atzinās.

„Decembra sākumā?" draugs satriekts pārvaicāja. „Pagaidi, tātad visu decembri, janvāri un februāri - tas ir, veselus trīs mēnešus - tu zināji par viņas privātstundām un man pilnīgi neko neteici?"

„Hermione man lika apsolīt, ka es nevienam neteikšu," puisis aizbildinājās.

„Un Džinnija? Vai viņa to zināja?" rudmatis dusmīgi ievaicājās, sakrustojis rokas pār krūtīm.

„Ē, jā, bet..." Harijs centās paskaidrot.

„Ak, tad viņai tu varēji izstāstīt, bet vecais muļķa Rons lai staigā apkārt kā pēdējais idiots, kamēr viņa draudzene katru nedēļu veselu stundu pavada kopā ar citu. Tu nu gan esi draugs," Rons nikni norāja Hariju.

„Tavai zināšanai Džinnija to neuzzināja no manis, bet Hermione pati viņai to izstāstīja," arī Harijs palēnām sāka zaudēt savaldīšanos. „Manuprāt, draudzība tomēr nozīmē, ka tu uzticies otram cilvēkam, un, ja Hermione man palūdza nevienam to nestāstīt, tad tas nozīmē, ka es to arī nevienam nestāstu. Varbūt tev pašam vienreiz vajadzētu sākt Hermionei kā nākas uzticēties. Viņa taču tikai palīdz ar mācībām, nevis lien ar kādu pa kaktiem bučoties, nolādēts!"

„Un pasaki, kā lai es zinu, ko viņa dara tajās savās privātajās nodarbībās, ja neviens man par to nestāsta ne pušplēsta vārda? Tak caur puķēm kaut ko varēji ieminēties, bet nē - no tevis par to nedzirdēju ne pīkstienu," Rons sāka rādīties stipri apvainojies.

„Kā tu to īsti iedomājies? Varbūt man visas mūsu sarunas arī vajadzētu atstāstīt Hermionei? To tu tā gribētu?" Harijs cirta pretī.

Rons tā kā uz mirkli apjuka, bet tad norūca: „Zini ko? Ar tevi vairs nav vērts neko runāt. Draugi tā nedara. Un visa tā tava diršana par to, cik es esot cilvēcīgs, drosmīgs un apņēmīgs, saproti - es tev patiešām noticēju - bet kā ir kaut kas svarīgs, tad lai muļķītis Rons pastāv maliņā. Kad vēl atkal kaut kur neiemaisos, kur nevajag."

„Ron, tā es neteicu un pilnīgi noteikti arī nedomāju. Vēlreiz atkārtošu - Hermione man palūdza nevienam to nestāstīt, un es nevienam to neizstāstīju. Ja tu mani apvaino par to, ka es turēju viņai doto solījumu, lai tā arī būtu," Harijs visai dusmīgi atcirta.

„Lai tā arī ir," Rons tikpat īgni atkārtoja, it kā būtu nonācis pie kāda secinājuma. „Kad tu man tāpat neko nestāsti, tad tikpat labi es varu arī ar tevi vairāk nerunāt," puisis paziņoja.

Harijs apjucis palūkojās uz draugu. „Tu taču to nedomāji nopietni?" Harijs neticīgi ievaicājās, bet Rons jau bija stīvi apgūlies savā gultā un raudzījās griestos.

„Nerunāšu ar tevi vairāk un viss," Rons vienkārši izsacīja.

„Nu, ja tu tā vēlies. Tikai paziņo man, kad būsi nomierinājies un atkal sāksi uzvesties kā cilvēks," Harijs draugam noteica, un arī pats ierāpās gultā, aizvilkdams aizkarus, bet Rons turpmāk spītīgi klusēja.

Harijs apģērbās pidžamā un palīda zem segām, bet miegs nenāca vēl labu brīdi, nepatīkamajai sarunai ar Ronu arvien maļoties pa galvu. Bet puisis tomēr savu vainu līdz galam nespēja saskatīt - arī Hermione bija viņa draudzene, lai arī ne mīļotā, bet viņa vienmēr bijusi kā lielākā un gudrākā māsa, un vai tad tiešām viņam bija pienākums pret Ronu lauzt Hermionei doto solījumu? Vispār - kāda jēga tad solīt nevienam neko neteikt, ja kādam to pienākas izstāstīt? Un nekas taču tāds nav noticis - būtu Hermione viņu ar kādu krāpusi, tā vēl būtu cita lieta, bet tagad? Puisis, lēnām slīgdams miegā, no tiesas cerēja, ka Rons ātri nomierināsies un viss atkal būs kā senāk. Viņš vienkārši ļoti saasināti uztver visu, kas saistās ar Hermioni.

Nākamais rīts atausa saulains, pamazām gaisā jaušoties pavasarīgajam svaigumam, kas nu iesāka nomainīt ziemas ledaino dzestrumu. To gan nevarētu teikt par septītā gada zēnu guļamistabām, kur likās, ka Rons ar skatienu vien spēs izpildīt saldējamos vārdus, kad jau saģērbies devās ārā no zēnu guļamistabas.

Tomēr Harijs nemaz netaisījās skriet viņam pakaļ un kaut ko atvainoties - lai papukojas, tak pāries, un draugs nāks pie prāta. Ja viņš grib pūcēties, lai tad arī ņem un vienreiz izpūcējas.

Harijs arī veikli saģērbās, nomazgāja muti un devās lejā, pa pusei cerēdams, ka Rons jau būs aizgājis brokastīs. Taču rudmatainais puisis vēl sēdēja uz dīvāna un īgni noraudzījās sev apkārt, acīmredzami gribēdams sagaidīt Hermioni.

Harijs saņēma dūšu un apsēdās viņam iepretī uz krēsla - gan jau arī drīz Džinnijai vajadzēja nākt lejā, bet pārējie skolēni gatavojās savām svētdienas aktivitātēm un par viņiem abiem daudz nelikās zinis.

„Labrīt," Harijs uzstājīgi noteica Ronam, bet viņš tikai, īgni nosprauslojies, aizgrieza prom galvu, itin kā uzraudzīdams kādu ceturtgadnieku pulciņu. „Tātad tomēr nerunāsi, ko?"

„Nē," draugs strupi noburkšķēja, pievērsies meiteņu guļamistabas kāpnēm, kurās tagad bija parādījusies Hermione.

Kamēr meitene vēl kāpa lejā, Harijs mēģināja uzsākt sarunu: „Nu, un cik ilgi tu domā tā pūcēties? Es taču tev vakar jau paskaidroju."

„Ko tu paskaidroji? Ka esi štruntīgs draugs? Zini, paliec te un varbūt tev izdosies vēl kādam iespļaut dvēselē," Rons nikni noteica, paraudzījies uz Hariju. „Ejam, Hermione," puisis sacīja, saņēmis draudzenes roku, un sāka vilkt viņu uz koptelpas izejas cauruma pusi.

Harijs apjucis nopūtās un, palūkojies uz meiteņu kāpņu pusi, redzēja, ka tajās bija parādījusies arī Džinnija. Viņa brāļa dusmu izsaucienus bija visai skaidri dzirdējusi. Nokāpusi lejā, meitene ieinteresēti palūkojās uz Hariju: „Kas tad jums abiem par kašķi?"

Harijs vēlreiz grūti nopūtās un paklusām ņēmās atstāstīt Džinnijai savu vakardienas nepatīkamo sarunu ar Ronu. Jārunā bija pēc iespējas klusāk, jo, šķiet, lielākā daļa jaunāko klašu skolnieki saspicēja ausis ikreiz, kad saistībā ar viņu četrotni taisījās briest kāda sensācija, un dusmās vārošs Rons pilnīgi noteikti viņu pielūdzējiem būs gards kumosiņš, ko apspriest vai veselu nedēļu.

Vēl piebildis, ka Rons arī no rīta bija rādījies akurāti tikpat sapīcis kā vakarā, Harijs nobeidza savu atstāstījumu Džinnijai. Nosprieduši, ka nu Rons ar Hermioni jau būs paspējuši aiziet drošā attālumā, arī Harijs ar Džinniju uzsāka doties ceļā uz brokastīm.

Izkāpjot aiz Resnās kundzes portreta, Džinnija izteica savas domas: „Zini, mēs ar Hermioni vakar diezgan ilgi vēl pārpsriedām visu to šļuru ar Ronu. Nelāgi jau kaut kā sanāca, bet, ja godīgi, nebiju gaidījusi, ka viņš tik drausmīgi apvainosies tieši uz tevi. Kaut gan no otras puses - viņš bija izturējies neparasti mierīgi pret Hermioni, tad jau laikam tās dusmas kaut kur bija jāizgrūž. Hermione man vakar teica, ka viņa esot viņam visu mierīgi paskaidrojusi, un viņš pat arī esot to mierīgi uzņēmis un izturējies saprotoši. Bez kādām kliegšanām vai pārmetumiem."

„Tas jau izklausās labi. Tad vienkārši jāgaida, kad viņam tas pāries," Harijs gandrīz priecīgi noteica. Džinnija gan uz to atbildēja daudz drūmāk.

„Nezinu gan, vai būs tik vienkārši," Džinnija noteica, turpinādama izteikt savu domu, kad puisis uz viņu savādi paraudzījās, „Hermione izteicās, ka viņa par šo Rona mierīgumu ir visai satraukusies. Un es viņai varu piekrist, jo tu zini, kā parasti uzvedas Rons - ja kaut kas nav pa prātam, viņš kaut kur izgāž dusmas, nomierinās un pēc tam atkal viss ir labi. Bet šitāds mānīgs miers - man un arī Hermionei ir aizdomas, ka vai tikai viņa ar šo noslēpumu nebūs viņam iekšā kaut ko pavisam salauzusi."

„Vakar jau viņš man sabrauca virsū par to, ka esam viņu nostūmuši malā un neko nestāstām. Bet tiešām domā, ka ir tik traki? Nemaz taču nav tā, ka viņš vienmēr visu uzzinātu pēdējais. Tas bija tikai šoreiz, turklāt Hermione pati mums palūdza, lai viņam neko nesakām," puisis apdomāja, īsti netikdams skaidrībā, ko tagad iesākt un kā spriest par savu nāvīgi apvainojušos draugu.

„Jā, un tomēr viņam ir iemesls dusmoties. Un droši vien tāpēc, ka viņš negrib piktoties uz Hermioni, viņš visu izgāž pār tevi," meitene iebilda, nogriezdamās uz lielajām kāpnēm.

„Iemesls? Tas, ka es nelaužu citiem dotus solījumus?" Harijs izsmējīgi nošņācās.

„Es jau neteicu, ka iemesls ir saprātīgs," Džinnija nosmīnēja.

Tā vēl pārspriezdami nebūšanas ar Ronu, abi jaunieši bija nonākuši līdz Lielajai zālei. Rons un Hermione sēdēja kaut kur galdam pa vidu, bet Džinnija ar Hariju nolēma apsēsties no viņiem nedaudz patālāk. Labāk to pūķi bez vajadzības nekutināt.

Sākdami ēst brokastis un pļāpādami ar Dīnu un Šīmusu, jaunieši pamanīja, ka šur tur gar galdiem ierastās pļāpu murdoņas vietā izskanēja aizdomīgi pieklusināti čuksti. Hariju sāka mākt nelāga nojausma, vai tikai šajos čukstos tieši šobrīd netop visneprātīgākās versijas par viņa un Rona strīda iemesliem.

„Čiv-riv," viņu kompānijai piesēdās klāt Lavendera, priecīgi smaidīdama. „Tik forši, ka no rītiem jau paliek gaišs. Kā man patīk šis pavasarīgais laiks. Pēc aukstās ziemas uzreiz paliek priecīgāks prāts."

Draugi atbildēja meitenes sveicienam, un visi ņēmās ēst brokastis.

Pēkšņi Lavendera pavērsās pret Hariju: „Klau, kas tad jums vakar ar Ronu īsti notika? Šorīt visa koptelpa bija kā uz adatām, ka jūs abi esat sastrīdējušies."

Harijs pie sevis sāji pasmaidīa - protams, nebija pagājušas ne piecas minūtes, kad ziņas jau bija izplatījušās pa visu Cūkkārpu, ka viņi abi ar Ronu par kaut ko bija sastrīdējušies.

Atklāt īstenību pārējiem grifidoru biedriem Harijs gan netaisījās, un jo īpaši Lavenderai jau vismazāk vajadzēja iedot uz paplātes jaunu baumu materiālu par Hermioni, Ronu un Malfoju. Pietika jau ar to, ka Lavenderai bija aizdomas, ka Hermione Malfojam vienreiz ar kaut ko ir izlīdzējusi, un ja viņa uzzinātu, ka Hermione to bija darījusi katru sestdienu... Bet kaut kā taču Lavenderai bija jāaizbildinās, citādāk šī vēl par viņiem tiešām sagudros zilus brīnumus, ja reiz viņai radīsies nojauta, ka tur apakšā tiešām slēpjas kāds noslēpums.

„Eh, šo to ne tā pateicu," viņš beigās izvairīgi sacīja, tā īsti gan ar to neko nepaskaidrodams.

Lavendera par to, protams, tikai uzrauca uzaci. „Vai tad jūs, čaļi, par tādām lietām arī mēdzat apvainoties? Man jau liekas, ka jums parasti draudzība izbeidzas tikai tad, kad sākas dūru vicināšana," viņa pasmējās, bet tad, smaidam nodziestot, piebilda: „Bet nopietni, ko tad tu tādu viņam varēji pateikt, ka Rons tik briesmīgi apvainojās?"

Iestājās nelāgs klusuma mirklis, kamēr Harijs izmisīgi centās izdomāt kādu jēdzīgu aizbildinājumu. Turklāt pieklusuši bija arī Dīns un Šīmuss, kuri, kaut arī cenzdamies to neizrādīt, bija saspicējuši ausis kā lapsas. Tad pēkšņi puisim palīgā metās Džinnija, steigdama glābt situāciju, kamēr vēl nav ievārīta kāda muļķīga putra.

„Tak nebija nekas tik briesmīgi nopietns," meitene iesāka teikt. „Lavendera, tu tak Ronu vismaz drusku pazīsti - viņam pēdējā kalambola treniņā sanāca neveikli ielaist grozā sviedeni. Mums ar Hariju pēc tam gadījās savā starpā par to pasmieties, bet šis to dzirdēja un par to ņēma un apvainojās."

„Jā, nu kalambols viņam bija ļoti sāpīga tēma. Praktiski tas bija vienīgais, par ko viņš bija gatavs ar mani runāt, kad mēs toreiz draudzējāmies," Lavendera noteica, tūlīt noticējusi Džinnijas meliem.

Dīns tomēr nebija tik saprotošs, pie tam viņš kā rezervists arī reizēm apmeklēja Grifidora komandas treniņus, tāpēc labi zināja, kas tajos notiek. „Viņš apvainojās par to pēdējo neveiklo ķērienu? Nu jau viņš spēlē diezgan pieņemami, un tie neveiklie ķērieni viņam gadās tik maz, ka tie pat vairs īsti nav smieklīgi. Nopietni - kāpēc tad viņš tieši tagad par to apvainojās?"

„Tāpēc, ka mēs tieši tagad par to pasmējāmies," Harijs drūmi atbildēja, pietēlodams līdzi Džinnijai. Dīnam par to jautājumu vairāk nebija - tas tiešām visiem bija zināms, cik ļoti sāpīgi Rons uztver jebkuru komentāru par savu kalambola spēli.

„Nu tipiski čaļu gājieni," Lavendera piebilda, uzjautrināti pasmīnējusi. „Jūs, puiši, taču praktiski strīdaties tikai par divām lietām - kalambolu un meitenēm."

„Vai tad tiešām tik traki ir?" mazliet pārspīlētā izbrīnā Dīns pavaicāja Lavenderai.

„Nu kā tad. Un ja nebūtu pasaulē sieviešu, kas pateiktu jums priekšā, kā lietas jādara, es reizēm patiešām brīnos, vai jūs spētu tikt galā arī ar vienkāršākajām dzīves lietām," Lavendera drosmīgi paziņoja.

Uz to atbildēja Šīmuss: „Un mēs ar lielāko prieku jums, vājākajam un daiļajam dzimumam, arī ļaujam tā domāt." Visi par to pasmējās.

Saruna risinājās tālāk par puišu un meiteņu attiecībām, laimīgā kārtā novērsdamās no slidenās tēmas par Ronu, par ko Harijs domās atviegloti nopūtās.

* * *