Kad viņi bija uzlaidušies ar slotām atpakaļ augšā pilī, Hermione bija vēlreiz mēģinājusi meklēt Voldemorta horkrustu, taču koncentrēties uz tumšā burvja ļauno būtību meitenei bija tik nospiedoši un grūti, ka viņa nespēja noturēt burvestību pietiekami ilgi, lai iegūtu kādu derīgu virzienu. Kad jau otro reizi viņai no rokas bija izkritis zizlis, viņa trīcēja no galvas līdz kājām pie visām miesām, un Harijs ar Ronu sāka teikt, lai viņa vairāk sevi nemoka. Hermione pēc tam visu vakaru nejutās savā ādā un arī nākamajā dienā bija pārlieku tramīga un satraukta. Tad Harijs bija ierosinājis, ka viņš varētu mēģināt izpildīt burvestību Hermiones vietā, taču viņam ne reizes tā neizdevās tik spēcīga, lai no tās būtu kāda jēga, bet beigās viņš bija tikai nomocījis arī pats sevi ar drausmajām domām par Voldemortu.

Tāpēc Harijs turpmākās dienas staigāja apkārt pagalam saīdzis. Puisim nemaz nepalīdzēja arī tas, ka nakts sapņos vairs nenāca ciemos Džinnija, bet gan Voldemorts, visādi par viņu izņirgādamies, un tas no rīta puisi darīja satrauktu un nogurušu.

Turklāt vēl visam klāt piebiedrojās drūmās domas - ja Hermiones zizlis bija rādījis pareizi, tas nozīmē, ka viņai bija taisnība - diadēma patiešām atradās kaut kur šeit, pilī, un tas savukārt nozīmēja, ka Voldemortam patiešām ir visas iespējas būt dzīvam. Tas briesmonis varbūt klīst tepat, Aizliegtajā mežā, bet viņš bija sācis klīrēties - nē, diadēmu meklēt ir grūti, sāk jau apnikt, kas zina, vai to viņš tiešām nebija tikai nosapņojis, tāpat jau neko nevar atrast, varbūt labāk iet skatīties kalambolu. Vai viņš nebija savtīgs muļķis? Viņš Sagli spogulī bija redzējis savas ilgas pēc dzīves un laimes, bet kā gan viņš to iedomājās panākt, ja apkārt vēl elpo nāve?

Svētdien viņš bija histēriski meties pārmeklēt vai katru aizdomīgāko pils stūrīti, bet neko vairāk neuzgāja par kādu bučojošos elšpūšu pārīti slotu skapī. Rons, Hermione un Džinnija bija centušies viņu nomierināt un aicināja puisi apsēsties un rāmi ar vēsu prātu apdomāt, ko darīt tālāk, taču to viņš atsacījās darīt. Viņi jau visu septembri ar to vien tikai bija nodarbojušies, kā sēdējuši mierīgi un neko nedarīdami un pļurkstējuši bezjēdzīgas idejas, kurām tā arī nebija nekādu panākumu. Harijam tas bija apnicis, viņš gribēja rīkoties, taču apziņa, ka bija pagājis vairāk nekā mēnesis, bet viņi nebija tikuši diadēmai tuvāk pat ne par vienu štrunta matiņu, viņu dzina izmisumā.

Vēl Harija īgnumam eļļu pielēja nākamās trešdienas alķīmijas nodarība, kad tās beigās, kā ierasts, vajadzēja trenēties elementu pārvaldībā. Viņš vienkārši nesaprata, kā gan to varētu būt iespējams paveikt bez zižļa. Bezzižļa maģijai taču ir neparedzams raksturs, to nekādi nav iespējams kontrolēt ar apziņu. Bet tad tur bija Grīngrasu māsas, kas sarīkoja kārtīgas ūdens šļakatas, Ronam no zemes stūra izdevās izvilkt pamatīgu vīnstīgu pieklājīgas velna cilpas resnumā, bet Džinija ugunī ar plaukstām iegrieza veselu virpuli.

Arī Harijs centās visvairāk tieši pie uguns stūra - kā Hermione bija teikusi, tad tas ir elements, kas tiecas pašpastiprināties, - tad jau varbūt to vajadzētu prast uzkustināt pat vientiesim.

Ā, rekur kaut kas tā kā sakustējās un ievirmojās, puisis ar necerētu prieku nodomāja, bet tad ar acu kaktiņu pamanīja garām slīdošos, gabalainos mākoņus. Izrādījās, tur rudens pabiezajā mākoņu segā bija caurums, caur kuru bija izspīdējusi saulīte un nomāžojusies viņam gar acīm. Te tev nu bija.

Hermione piektdien pēc aritmantikas bija viņu noķērusi klīstam pa otrā stāva gaiteni netālu no Vaidu Vairas tualetes un īpaši cītīgi pētām kādu bruņutērpu. Viņa centās uzsākt ar puisi sarunu - kaut kā taču draugam bija jāpalīdz.

„Harij, es gribētu ar tevi mazliet parunāties, bet tā mierīgi, labi?" Hermione ierunājās. „Tu atkal aizbēgi no Džinnijas?"

Harijs neapmierināti kaut ko atrūca. Viņš pēc alķīmijas nodarbības bija sācis no rudmatainās meitenes izvairīties. Viņa vienmēr sniedza mierinājumu un patvērumu, un šobrīd tieši tas viņam riebās. Voldemortu viņš uzveicis nebija, slava tātad bija nepelnīta; kas zina, varbūt pie vilkaču uzbrukuma viņš arī bija vainīgs - ja nu to kaut kādā veidā bija organizējis Voldemorts? Bija skaidrs, ka šobrīd nekādu laimi un prieku viņš vienkārši nebija pelnījis. Viņš nebija paveicis savu uzdevumu, viņu pat šobrīd varētu vainot melošanā un krāpniecībā, un tāds cilvēks kā viņš noteikti ir pelnījis nosodījumu un mokas, nevis mīlošas skaistules silto apskāvienu.

„Vai tu pēdējā laikā esi naktī kārtīgi izgulējies?" Hermione raizīgi vēl pajautāja.

„Puslīdz," Harijs strupi atbildēja, skatīdamies meitenei kaut kur garām.

Hermione uz viņu līdzjūtīgi paraudzījās. „Harij, es saprotu, kāpēc tu esi tik īgns, bet tu nedrīksti sevi tajā vainot."

„Kāpēc tad nedrīkstu?" puisis, pēkšņi pacirtis galvu pretī draudzenei, atbildēja asākā un skarbākā balsī nekā gluži bija vēlējies, tomēr, iesākot runāt, balsi viņš vairs nespēja apvaldīt. Šķiet, ka tas, kas bija pagājušajā nedēļā sakrājies, pats lauzās uz āru. „Vai tad tieši man nebija uzdots, nebija lemts iznīcināt horkrustus? Un es pat to nevarēju izdarīt. Un par ko tie piecdesmit cilvēki atdeva savas dzīvības? Viņu nāve bija pilnīgi veltīga..."

Hermione bažīgi paraudzījās apkārt, taču par laimi gaitenī neviena lieka ausu pāra nebija. „Viņi upurēja sevi, lai uzvarētu Voldemortu un Voldemorta vara ir gāzta. Un es tev gribu atgādināt, ka Dumidors nekad netika teicis, ka tev visi horkrusti obligāti jāiznīcina viena gada laikā. Mums vēl ir pilnīgi visas iespējas pielikt tam punktu. Galvenais ir tas, ka Voldemorts ir apturēts. Šausmas ir beigušās. Diadēma ir tikai pēdējā palikusī astīte. Harij, lūdzu, centies nomierināties, un gan mēs visi kopā izdomāsim, kā atrast diadēmu. Šādi tu tikai šausti pats sevi un mūs visus."

Harijs izsmējīgi nošņācās. „Bet melis un krāpnieks es tik un tā esmu. Voldemorts nav iznīcināts, bet mani slavina kā nezin kādu supervaroni. Pirmīt pat man bija pienākuši klāt kaut kādi tur otrgadnieki; viņi, redz, vēloties manu autogrāfu. Dabīgi, ka pasūtīju šos tālāk. Nekādus autogrāfus es te netaisos sākt dalīt."

„Harij, saprotu tevi; arī man tas kremt, ka nevaram būt pilnīgi atklāti pret cilvēkiem, taču to mēs esam izrunājuši jau simtiem reižu - ja Voldemorts ir atgriezies savā spoka formā, tad šīs zināšanas radītu tikai nevajadzīgu satraukumu un bailes. Lieks haoss tagad nevienam nav vajadzīgs," Hermione izteica savu nostāju. Harijs pat spēja saskatīt draudzenes domās loģiku, taču viņš spītīgi gribēja justies nelaimīgs.

„Paklau, vispār, ko tu toreiz redzēji Sagli spogulī? Kaut kā neticu, ka tiešām tikai Ronu," puisis pēkšņi ieprasījās, daļēji to tiešām gribēdams zināt, bet daļēji vienkārši tāpēc, lai novērstu Hermionei uzmanību no tikko apspriestā temata par Voldemortu.

Hermione, savilkusi lūpas, paraudzījās griestos, tad pašāva skatienu uz sāniem, līdz visbeidzot pievērsās puisim. Viņa nervozi piekārtoja pār plecu pārmesto somas rokturu lenci un atbildēja: „Ē, ne gluži. Tikai, lūdzu, lūdzu, nesaki Ronam. Es redzēju to, ka man visapkārt ir laimīgi cilvēki. Tur biji laimīgs tu kopā ar Džinniju, arī Rons un daudzi citi cilvēki, pat redzēju arī laimīgu Malfoju. Es redzēju laimīgus elfus, kentaurus un goblinus. Es redzēju, ka pasulē ir iestājies miers un saticība. Saproti, laime un prieks pasaulē ir tas, ko es vēlos visvairāk par visu - lai laimīgi esam mēs visi - un tieši tāpēc es tavam uzdevumam, Harij, esmu atdevusi pilnīgi visu. Voldemorts ir jāiznīcina, bet tev tas nav jādara vienam. Tev esmu es un Rons, un Džinnija. Mēs tev esam gatavi jebkurā brīdī palīdzēt. Lūdzu, atceries vismaz to."

Harijs tikai stāvēja klusēdams un uz to neko neatbildēja, tad Hermione, nolaidusi acis zemē, aizbildinājās, ka viņai jādodas uz bibliotēku, un viņa atvadījās no drauga.

Harijs klīda tālāk apkārt pa pili, grimdams pārdomās. Hermionei bija taisnība - kaut arī viņš pats uzskatīja, ka nebija pelnījis būt priecīgs, šādi viņš apbēdināja arī savus tuvākos draugus, kas bija netaisnīgi pret viņiem, un labuma no tā nevienam nebija.

Tikmēr, klaiņojot pa pili, puisis uzdūrās jūsmīgam grifidoru pirmziemnieku baram, kas gaidīja nodarbības sākumu pie profesora Zibiņa, un viņi visi kā viens uzlūkoja puisi ar pielūgsmē mirdzošām acīm, kas Hariju atkal stipri sadusmoja. Tomēr viņš zēniem un meitenēm neko neatbildēja, viņš vienkārši pagriezās un aizklīda tālāk pa pils garajiem līkloču gaiteņiem.

Tādā noskaņojumā pagāja arī visa atlikusī nedēļas nogale. Ar viņu bija mēģinājis aprunāties arī Rons un vairākas reizes arī Džinnija. Taču pietika tikai paraudzīties meitenes skaistajās, šokolādes brūnajās acīs, lai viņš aizmirstu par visu pārējo pasaulē, bet tas nedrīkstēja notikt. Viņam bija jādomā par savu uzdevumu. Džinnija tikai novērsa uzmanību. Ja viņš atkal ļausies savam patmīlīgajam priekam un laimei kopā ar Džinniju, Harijs apzinājās, ka diadēma atkal paliks kaut kāds tāls un neiespējams traucēklis, kam vienkārši netīkas ķerties klāt kā kādam sen nesakārtotam, savandītam kofera stūrim.

Bet šo pienākumu viņam pirms nāves bija uzticējis pats Dumidors, droši iedams nāvē, zinādams, ka Harijs ir apņēmīgs un neatlaidīgs, un iznīcināt Voldemortu - tā būs puiša pati augstākā prioritāte, atstājot malā visas citas darīšanas un priekus.

Un trakākais bija tas, ka Harijs tam patiešām bija gatavs - viņš bija ar mieru doties kaut uz pasaules malu, cīkstēties ar visiem pasaules briesmoņiem, ja tas būtu vajadzīgs, bet šis uzdevums, tas viņu vienkārši dzina ārprātā. Diadēma bija kaut kur tepat, Cūkkārpā, tā bija tikai jāatrod un jāiznīcina, tad Voldemorta vara būtu patiešām gāzta uz visiem laikiem, un, kas zina, varbūt tad viņš spoka formā vienkārši izgaistu, ja nebūtu vairs horkrustu, kas viņu uzturētu pie dzīvības. Vajag tikai atrast vienu štrunta diadēmu, lai iznīcinātu Voldemortu, bet pat ar to es netieku galā... Jau kuro vakaru pirms iemigšanas Harijs domās sev to atkārtoja.

No Džinnijas izvairīties tomēr nebija tik viegli, kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņiem bija kopīgas nodarbības. Pirmdien bija herboloģija, kas nozīmēja, ka nodarbībā kā allaž bija papilnam kņadas un kustības, kur katrs skolēns apkopa savu izvēlēto taustekleni. Šķiet, ka Harija izraudzītais stāds varēja būt vislabāk apkoptais augs starp visiem septītgadnieku lolojumiem, un Asnīte garām ejot jau jokus Harijam izteica, ka uz mājām līdzi to kā mājdzīvnieku gan tomēr nevarēšot dabūt. Iespurgusies profesore paraudzījās blakus uz Džinnijas taustekleni un meiteni atzinīgi novērtēja - praktiski visas klases koptās tausteklenes šobrīd auga griezdamās. Meitene viņam pievērsa skatienu, gribēdama uzsākt sarunu, kolīdz Asnīte bija aizgājusi tālāk, bet Harijs aši novērsās, klaji demonstrēdams, ka nevēlas ar draudzeni runāt. Viņš varēja iedomāties, ka viņa ir neapmierinātībā savilkusi lūpas un uzacis.

Beidzoties nodarbībai, viņš bija viens no pirmajiem, kurš izsteidzās no siltumnīcas, pēc iespējas ātrāk vēlēdamies paēst Lielajā zālē pusdienas, lai tad atkal varētu savā nodabā vairāk vai mazāk netraucēti klīst pa pili. Kas zina, varbūt tā diadēma vienreiz uzkritīs uz galvas no zila gaisa? Tam vismaz bija kādas izredzes notikt atšķirībā no tā, ka viņš to kaut kādā veidā varētu atrast pats...

„Harij," meitenes balss ceļā uz pili iztraucēja puisi no drūmajām domām. Harijs tā kā uz mirkli saminstinājās, bet neapstājās, lai pagaidītu Džinniju.

„Harij," meitene vēlreiz viņu sauca, šoreiz jau nedaudz izmisīgi, tad pieskrēja puisim klāt un saķēra viņu aiz rokas. Harijs apstājās un pagriezās pret Džinniju, lūkodamies viņai kaut kur pār plecu uz tuvāko krūmu pusi. Harijs nedaudz baidījās no tā, ko varētu ieraudzīt viņas brūnajās acīs - viņš jau šobrīd dzīvoja ar apziņu, ka bija krāpnieks, melis un neveiksminieks, bet redzēt to, ka mīļotā ir sāpināta un dusmīga viņa dēļ, - tādas drosmes viņam nebija.

„Harij, man sāk nopietni izlikties, ka tu no manis speciāli bēguļo, tāpēc es gribu ar tevi aprunāties," Džinnija ierunājās.

„Nu, ne gluži, ka speciāli bēguļoju..." Harijs iesāka stostīties.

„Kā tu vispār jūties?" Džinnija pārtrauca drauga neveiklo mēģinājumu taisnoties.

„Nu, tu jau saproti - tā diadēma ir jāatrod. Un tas paņem visu manu laiku. Nav gluži tā, ka es no tevis speciāli bēguļoju," Harijs paskaidroja gan ne īpaši pārliecinošā balsī, un joprojām neskatīdamies draudzenei acīs, bet drīzāk kaut kur viņai uz kurpēm. Tās bija tādas kā ar ieapaļi smailiem purniņiem, kur aiz melnās ādas iekšā bija iegūlušas viņas pēdiņas, kas tālāk zem mantijas pārgāja slaidās, glītās kājās...

„Harij," meitene visai stingri ierunājās, „tad es vismaz gribētu, lai tu man to pasaki tieši acīs."

Harijs saņēma dūšu un pacēla skatienu augšup līdz meitenes acīm. Tajās bija visai labi manāms aizvainojums un dusmas, kamēr viņa raudzījās uz draugu, nedaudz piešķiebusi galvu un lūkodamās caur pieri.

„Kā tad tur īsti ir - vai tiešām tu pēdējo nedēļu ik katru savu dzīves mirkli velti diadēmas meklēšanai, ka tev neatliek man pat ne divas minūtes laika?"

„Džinnij," Harijs iesāka teikt, vēlēdamies taisnoties, ka pils taču ir tik milzīga un tās pārmeklēšanai viņam tiešām vajadzīgs ikkatrs nomoda mirklis, bet melot draudzenei viņš gluži arī negribēja. Viņš patiešām no viņas izvairījās, bet ne jau tāpēc, ka viņa būtu kaut ko izdarījusi. Nē, viņš izvairījās no viņas tāpēc, ka viņa bija pārāk laba.

„Harij," meitene iesāka teikt mīkstākā balsī, pagāzusi galvu vēl vairāk uz sāniem un samirkšķinājusi savas lielās, brūnās acis, „es tevi pazīstu pietiekami labi, lai saprastu, ka tevi patiešām kaut kas nomāc. Es tikai vēlos, lai tu runātu ar mani, tad es tev zinātu, kā palīdzēt."

„Man nevajag palīdzēt," Harijs attrauca, „man tikai vienreiz ir jāsaņem dūša un jātiek ar to lietu galā, tas arī viss."

„Harij," Džinnija šoreiz to noteica skumji, saņēmusi viņa plaukstu, kurai tūlīt cauri izskrēja pārāk patīkams siltums, „to es visu saprotu, bet es nesaprotu, kāpēc tu esi iedomājies, ka tev tas ir jāpaveic vienam. Esmu gatava tev jebkurā brīdī palīdzēt, un tāpat tev palīgos grib nākt arī Rons un Hermione. Harij, lūdzu, ļauj vismaz palīdzēt ar meklēšanu, ja ne kā citādi. Es vismaz gribu būt tev blakus."

Harijs jutās gandrīz kā pēdējais draņķis, kad meitene ar savām lielajām stirnas acīm lūdzās, lai viņš atrod laiku arī viņai. Viņa nekliedza, nerājās, neko nepavēlēja, bet tikai vēlējās būt viņam blakus, lai vai kas. Kā viņa spēja būt tik perfekta, turklāt tik skaista? Pēkšņi sakārojās atbildi sniegt pavisam cita veida mutiskā formā, tomēr šo vēlmi puisis apvaldīja.

„Džinnij, redzi, kamēr mēs visi kopā meklējām diadēmu, tas viss laiks bija kā nosviests zemē. Mēs netikām nekam tuvāk ne par kripatiņu."

„Un tagad, kad tu pili pārmeklē viens pats, tad esi atradis kaut ko vairāk?" Džinnija it kā ar milzīgu interesi ievaicājās, tomēr Harijs zināja, ka viņa vienkārši bija sarkastiska.

„Ē, ne gluži, bet esmu pārmeklējis lielāko daļu gaiteņus. Es viens piesaistu mazāk uzmanības nekā tad, ja mēs visi tur bariem klīstu apkārt," puisis atkal sāka taisnoties, pašāvis skatienu uz sāniem.

„Labi, Harij, to es saprotu, bet vai pēc manis tu nemaz vairs neilgojies?" Džinnija pajautāja, ar plaukstu uzbraukusi puisim augšup pa roku, kas saspringa no viņas pieskāriena.

Harijs tikko noturējās, neievilcis asu elpu. Un kā vēl viņš ilgojās pēc meitenes siltajām skavām un mīkstajām lūpām. Viņš pacēla skatienu augšup no meitenes mutes un pievērsās viņas acīm. „Džinnij, es vienmēr pēc tevis ilgojos, bet tiešām es no visas sirds gribu tikt galā ar to diadēmu. Tā doma, ka viņš te kaut kur varētu klīst apkārt, mani vienkārši dzen izmisumā," Harijs rūgti noteica, pametis acis Aizliegtā meža virzienā.

„Es tevi saprotu," meitene skumji atbildēja, „Ja tas ir tas, ko tu gribi un ko tev vajag, tad es kādu brīdi tev netraucēšu, labi? Bet es sagaidu, ka tu drīz atkal atgriezīsies pie mums, sarunāts?"

Harijs skumji pasmaidīja un atbildēja: „Labi." Tad Džinnija pastiepās uz pirkstgaliem un nobučoja viņu uz vaiga. Caur vaigu līdz kaklam izskrēja karstums, un Harijs jau gribēja meiteni apskaut un pievilkt sev tuvāk, lai sagaršotu viņas lūpas, bet Džinnija jau bija paspējusi atrauties un tagad steigšus devās atpakaļ uz Cūkkārpas pili, rudajai zirgastei plīvojot rudens vējā.

Arī turpmākās dienas Harijs centās Džinnijai nepievērst lieku uzmanību - tas gan īpaši grūti nācās nodarbību laikā, kur Džinnija sēdēja viņam blakus. Tad Harijs īpaši rūpīgi centās koncentrēties uz profesoru stāstīto, iespējams, viņš bija rūpīgākais klausītājs starp visiem septītgadniekiem tūlīt aiz Hermiones.

Tomēr Harijam nācās saskarties ar vēl kādu nevēlamu blakusparādību - gaiteņi, šķiet, vienā mirklī kļuva pilni ar ķiķinošām un smīnošām meitenēm, un, tuvojoties sestdienas Cūkmiestiņa apmeklējumam, viena otra pat bija sadūšojusies viņu uzaicināt līdzi. Likās, ka Cūkkārpas meiteņu sabiedrībai viņa attiecības ar Džinniju bija galvenais sarunu temats, un, ja reiz bija radies vārgs cerību stariņš, ka pie Harija sāniem varētu atrasties vieta kādai citai, meitenes bija gatavas plēsties bez žēlastības. Lieki teikt, ka tas ievērojami bojāja puiša prieku klaiņot pa gaiteņiem un pārbaudīt ik aizdomīgu stūrīti.

Kā atvieglojums Harijam nāca pati sestdiena, kad visi meiteņu bari bija atraduši sev citus pavadoņus, ar kuriem drūzmēties Pudiņkājas madāmas tējnīcā. Tas nozīmēja, ka Cūkkārpas gaiteņi atkal bija tukši un klusi, gabalainu saules staru apspīdēti, kuriem ejot cauri, iztālēm no augstajām sienām atbalsojās soļi. Harijs jau gan šādi bija klīdis pa Cūkkārpu pēdējās divas nedēļas, un arī šodien viņam nebija ne jausmas, ne kur doties, ne ko viņš varētu tādu atrast, ko nebūtu uzgājis jau savos iepriekšējos klejojumos.

Galu galā Harijs attapās, ka bija aizklīdis līdz pils ziemeļu daļai, kur blakus izejai uz Centrālo pagalmu atradās Alīsijas kabinets. Lidošana bija viņa kaislība; puisis atcerējās, kā pirmo reizi bija lidojis ar slotu - tas bija tik patīkami, atbrīvojoši. Šodienas treniņu Džinnija bija atcēlusi Cūkmiestiņa dēļ, bet citādi kalambolu viņš bija gatavs spēlēt vai jebkurā diennakts laikā. Nu kam gan varēja nepatikt, kad esi tikai tu pats, vējš matos un slota klausa tavai ik sīkākai kustībai? Vienīgi Hermione nekad neizrādīja nekādu īpašu interesi par kalambolu, un varbūt arī Voldemortam tas neinteresēja? Lai nu ko, bet Trofeju zāli viņi nudien bija pārmeklējuši no augšas līdz apakšai, bet kalambola kapteiņu sarakstos Melsudora vārda tomēr nebija. Bet ja nu kalambols viņa dzīvē tomēr bija ieņēmis gana nozīmīgu vietu? Kalambola laukumu viņš taču nebija iedomājies pārmeklēt. Varbūt jāmēģina aizšmaukt līdz laukumam un jāpārmeklē tribīnes? Bet tad atkal - diez vai viņš gribētu, lai visādi sēž virsū viņa dvēselei.

„Sveiks, Harij!" pēkšņi viņu sveicināja kāda līksma balss.

Harijs tūlīt apcirtās riņķī un ieraudzīja, ka viņam klāt bija piepeldējis pērļaini balts rēgs jauna zēna izskatā.

„Sveiks, Kolin," Harijs atņēma sveicienu, kaklā sakāpjot kamolam. Jau tad, kad Džinnija viņam par to bija stāstījusi, tas bija šķitis gluži neticami, bet, ieraugot Kolinu pašam, Harijam likās, ka kaut kas teju vai rauj ārā viņa sirdi. Mazais, smalkais puisītis; viņš bija atdevis savu dzīvību, lai pasauli vairs netiranizētu ļaunums.

„Es patiešām priecājos tevi beidzot satikt, Harij," zēns priecīgi runāja. „Kā tad tev tagad iet?"

„Ē, labi," Harijs izvairīgi atbildēja. Ko gan viņam bija teikt - ē, nu ne pārāk, redzi, es te tagad meklēju Kraukļanagas diadēmu, izrādās, mums neizdevās to iznīcināt, tāpēc Voldemorts visticamāk ir dzīvs, kas nozīmē, ka tava nāve bija gluži veltīga...

„Bet tagad gan vismaz ir mierīgi un labi laiki, vai ne?" Kolins turpināja priecāties.

„Jā, vismaz tā izskatās, ka Cūkkārpā atkal viss ir vairāk vai mazāk pa vecam," Harijs apstiprināja.

„Vai ne, Harij? Man patiešām katru dienu ir neizmērojams prieks, ka skolēni var vienkārši doties uz savām nodarbībām un tik nopietni uztraukties par tik ikdienišķām lietām. Nesen redzēju, kā kāds puika raudāja gaužas asaras, jo viņam tinte bija izlijusi pār pārvērtību mājasdarbu. Tajā brīdī es sapratu, ka ikkatrs mūsu pūliņš bija tā vērts. Pasaulē atkal ir atgriezusies gaisma," Kolins sacīja, pacēlis acis pret mākoņaini saulainajiem logiem.

„Jā, tā ir gan," Harijs atbildēja, nolaidis skatienu. „Klau, priecājos, ka tevi satiku, bet man vēl ir citas darīšanas, tāpēc uz tikšanos citreiz."

„Man arī bija liels prieks tevi satikt. Bez tevis mums nebūtu izdevies pasaulē atgriezt gaismu un prieku, tāpēc turies, Harij. Un lai tev veicas ar Džinniju, viņa ir forša meitene un reiz bija man laba draudzene. Atā, Harij," Kolins vēl atvadoties pamāja ar roku.

Harijs, vārgi uzsmaidījis trauslajam spoku jauneklim, pamāja viņam ar galvu un aizsteidzās projām neapzinātā virzienā. Galvā bija tikai viena doma - lai tur lūst vai plīst, bet tā diadēma ir jāatrod.

Ideja jau būtu grandioza kā māja, bet kā to lai patiešām realizē? Džinnijai bija taisnība - arī, meklējot vienam pašam, viņš nebija diadēmai ticis tuvāk ne par kripucīti. Vienīgais, ko viņam bija izdevies panākt, bija pazaudēt no savas dzīves divas skaistas nedēļas. Ja viņš vēlējās mēroties gudrībā ar Voldemortu, viņam pašam vajadzēja vairāk gudrības. Viņam vajadzēja Hermioni.

Vakarpusē, kad Cūkkārpas skolēni bija jau lielākais vairākums atgriezušies no Cūkmiestiņa ar piesārtušiem vaigiem, Harijam izdevās otrā stāva gaitenī uziet Hermioni un Ronu, kuri bija sadevušies roku rokā. Abi izskatījās priecīgi, smaidīgi un vēja sabužinātiem matiem. Vai arī ne tikai vēja? Harijs no tādas pēkšņas domas nopurināja galvu un pasveicināja abus draugus.

Hermione vienkārši atbildēja sveicienam, bet Rons gan rādījās visai saskābis un atcirta: „Ak, tad tagad izdomāji ar mums runāt, ko?"

„Ē," Harijs nezināja, ko atbildēt Ronam, līdz nolēma tomēr par to daudz nelikties zinis un uzrunāt tikai Hermioni. „Klau, Hermione, varam, lūdzu, parunāties?"

„Jā, protams. Ko tu gribēji teikt?" meitene priecīgi pajautāja, rādīdamās nedaudz izbrīnīta.

„Es gribu tev šo to paprasīt," Harijs izvairīgi paskaidroja, uzmetis bažīgu skatienu Ronam. Hermione tūdaļ saprata, ka viņš vēlas runāt tikai ar viņu bez Rona klātbūtnes.

„Ron, es parunāšos ar Hariju, labi? Un tad jau drīz atkal tiksimies," Hermione paraudzījās uz savu rudmataino draugu. Viņš stipri negribīgi tam piekrita, vēl brīdinādams Hariju: „Bet tu man skaties, ja tu taisies sarunāt viņai visādas nejaucības, mana pacietība vienreiz būs galā."

„Ron, būs jau labi," Hermione mierināja draugu. „Mēs tikai parunāsimies, un viss būs labi; es drīz būšu atpakaļ."

Rons uzmeta brīdinošu skatienu arī Hermionei, sak - un lai tas tā arī būtu. Hermione par atbildi tikai pasmaidīja un nobučoja Ronu uz vaiga, tad palaida vaļā viņa roku un aicināja Hariju sev līdzi. Bet Rons, uzmetis viņiem vēl pēdējo drūmo skatienu, aizlīda aiz gobelēna slepenās ejas.

„Tātad, Harij, par ko tieši tu vēlējies parunāt?"

„Patiesībā par to pašu diadēmu. Redzi, es te jau divas nedēļas klīstu apkārt pa pili, bet pagaidām, lai arī kā man to negribētos atzīt, no tā nav bijusi nekāda lielā jēga," Harijs ar visai pamatīgu nepatiku atzinās Hermionei, raudzīdamies viņai kaut kur gar ausi.

„Protams, ka diadēmu meklēt nav viegli, par to mēs pārliecinājāmies jau septembrī. Un zini, es ļoti priecājos, ka tu beidzot izlēmi ar kādu no mums tomēr parunāt. Mēs ar Džinniju jau sākām nopietni uztraukties, vai tu nebūsi atteicies no cilvēku sabiedrības uz visiem laikiem. Vispār, esmu nedaudz izbrīnīta, ka tu uzrunā vispirms mani, nevis Džinniju."

„Jā, es jau Džinnijai to agrāk paskaidroju. Viņas klātbūtne man novērš uzmanību, un, ja es patiešām gribu atrast to diadēmu, man vajadzīga visa iespējamā uzmanība un prāta spējas," Harijs negribīgi paskaidroja.

Hermione viltīgi pasmīnēja. „Aha, un es varu iedomāties, ka tagad, kad tu no viņas izvairies, tad domas nemaz vairs nekavējas pie viņas, pareizi?"

Harijs smagi norija siekalas. Pēc katras nodarbības vai ēdienreizes viņam pagāja savas minūtes divdesmit, kamēr izdevās novērst prātu no meitenes siltajiem pirkstiem un acīm. Vistrakāk bija pēc kalambola treniņiem, kuri beidzās vēlu vakaros, tad pirms aizmigšanas viņš dabūja grozīties uz riņķi vai veselu stundu, iekams domas par Džinniju ļāva viņam iegrimt nemierīgā miegā, sapņos atkal redzot plašo prefektu vannasistabu un meiteni, putu klātu... Par nelaimi gan, parādīdamies pašā labākajā brīdī, viņa saldo sapni teju vienmēr iztraucēja Voldemorts, kura rēgainās ainas turpināja viņu vajāt vēl labu laiku arī nakts vidū - no rītiem viņš uzcēlās sāpošu galvu un neizgulējies.

„Ē, nu vismaz man ir nedaudz vairāk laika," Harijs paskaidroja.

Hermione zinoši noraustīja uzacis un pasmaidīja uzvarošu smaidu. „Labi, labi, bet ko tieši tad tu gribēji no manis?"

„Hermione, tu esi visgudrākais cilvēks, ko es pazīstu, tāpēc es gribēju palūgt, lai tu man palīdzi domāt," Harijs izteica savu lūgumu.

„Protams, kāda runa, bet vai tas nozīmē, ka tu aicināsi palīgā arī Ronu un Džinniju?" Hermione ar aizdomām vaicāja, jau iepriekš nojauzdama atbildi.

„Izskatās, ka Rons uz mani ir apvainojies, bet par Džinniju jau es teicu, ka negribu, lai viņa novērš man uzmanību," Harijs paskaidroja.

„Harij," Hermione visai strikti ierunājās, „viņi abi ilgojas pēc tevis. Turklāt tas, ka Džinnija tev novērš uzmanību, tās ir lielākās muļķības, ko es esmu dzirdējusi, un es tevi parasti uzskatīju par visai prātīgu cilvēku."

„Bet man par viņu visu laiku ir jādomā, taču šobrīd vissvarīgāk ir atrast diadēmu, nevis..." Harijs beigās pieklusa.

„Un tam tiešām nav nekāda sakara ar to, ka tu ar Džinniju kopā vienkārši esi laimīgs, bet tagad, šīs divas nedēļas, kamēr viens pats klīsti pa pili, tu esi visā nopietnībā apņēmies būt nelaimīgs, jo tikai tā tu spēj tikt galā ar savu vainas apziņu?" Hermione draugam veltīja visai stingri jautājošu skatienu.

Hermionei, protams, bija pilnīga taisnība, bet tas nenozīmēja, ka viņš ar prieku to gribētu atzīt. Harijs uzrauca lūpu, novērsa skatienu prom no draudzenes, tad mirkli vēlāk ielūkojās viņai sejā. „Lai vai kā, bet tad tu man palīdzēsi?"

„Sarunāsim tā, Harij. Esmu ar mieru tev palīdzēt, kā vien tu vēlies, taču es to negribu darīt nenoteikti ilgi. Harij, neviens tev neliek būt nelaimīgam, kamēr tu meklē diadēmu, tāpēc esmu ar mieru palīdzēt tev precīzi vienu nedēļu, bet tad tev būs jāizlīgst ar Ronu un Džinniju," Hermione smaidīdama izklāstīja savu nodomu.

Harijs brīdi apdomāja meitenes ierosinājumu. Bet tiešām - cik ilgi viņš tā domāja turpināt? Un izskatījās, ka vienam pašam viņam vispār nav nekādu cerību atrast Kraukļanagas diadēmu. Un vēl tie čukstošie un ķiķinošie meiteņu bari Cūkkārpas gaiteņos. „Labi, vienu nedēļu pamēģināsim pastrādāt divatā, un tad es aiziešu salabt ar Ronu un Džinniju."

„Sarunāts, bet šovakar mēs ar Ronu vēl iziesim pastaigāties, tad rīt no rīta pārrunāsim visu, ko tiktāl esi izdomājis."

Visu svētdienu Hermione veltīja Harijam, kur viņš nerimās atstāstīt ik sīkāko savu novērojumu. Savādi, ka vārdi šķita tik brīvi plūstam pār lūpām, it kā būtu gaidījuši, kad beidzot varēs izlauzties ārā gaisā. Un arī garastāvoklis puisim kļuva ievērojami labāks, it kā viņš sāktu atgūties no kādas slimības. Likās, ka arī prāts sāk strādāt raitāk un atvērtāk. Lai gan Hermione lielākoties viņa prātojumus noraidīja, bet fakts paliek fakts - viņam sagādāja prieku tos sagudrot arvien jaunus.

„Harij, esmu nudien pārsteigta, cik daudz tu viens pats esi paspējis pārbaudīt," Hermione atzina, sēdēdama kopā ar Hariju bibliotēkā.

„Vai ne? Es izstaigāju gaiteņus arī ar sūdzoskopu. Vienubrīd man jau izlikās, ka tas bija sācis svilpt, bet izrādījās, ka tas bija tikai aiz stūra aizlēpies Pīvzs. Un vai es tev teicu, ka aiz trešā stāva bruņutērpa, netālu no tās tukšās klases ar lielajiem, apaļajiem logiem, tur es atradu slepenu telpu, bet tajā nebija nekas vairāk par dažiem krāmiem un pāris kastēm. Acīmredzot bijusi tikai noliktava vai slēptuve," Harijs aizrautīgi stāstīja.

„Jā, Harij, to tu man teici vismaz jau divreiz," Hermione pacietīgi paskaidroja. „Klausies, es tomēr atkal atkārtošos - Cūkkārpa ir drausmīgi milzīga, un, manuprāt, mums patiešām nav ne mazāko cerību atrast Kraukļanagas diadēmu, fiziski pārmeklējot pili..."

„Bet par meklēšanas burvestībām tu jau pati teici, ka tur nekas nesanāk," Harijs samulsis noteica.

„Tādā veidā, kā mēs to iepriekš izmantojām, tā patiešām nekas neizdevās, bet mums vajadzētu mēģināt izdomāt metodi, kā piedabūt meklēšanas burvestību meklēt to, ko vajag," Hermione paskaidroja. „Šobrīd problēma ir tā, ka Kraukļanagas enerģiju nomāc Cūkkārpas maģija, tāpēc diadēmas signāls izpaužas kā pārāk vājš troksnis."

„Izklausās, ka mums vajadzētu iemācīties to pastiprināt," Harijs drūmi secināja.

„Tieši tā, turklāt man ir aizdomas, ka pēc pāris nedēļām Zibiņš būs gatavs ķerties klāt burvestību pastiprināšanai. Es ļoti ceru, ka tad mums noteikti radīsies kāda jauna un derīga doma," Hermione aizrautīgi izteica savas cerības.

„Bet vai tad tu jau to visu neesi izlasījusi?" Harijs ieprasījās, nesaprazdams, kāpēc tieši Hermionei vajadzēja Zibiņa nodarbības. Viņa taču vienmēr tāpat visu zināja.

„Ē, praktiski jā, bet - nu es nezinu, kā tas ir tev, - bet es daudz labāk uztveru mācību vielu, ja to dzirdu. Tāpēc tas, ko stāsta profesors, man šķiet nenovērtējami svarīgāks nekā grāmatā izlasītais. Kad pasniedzējs izstāsta un parāda, tad viss tā kā uzreiz saliekas pa vietām. Protams, lai kaut kas saliktos pa vietām, pirms tam ir daudz jaizlasa vispārīgā informācija. Godīgi sakot, es jūs abus ar Ronu varu tikai apbrīnot, kā jūs spējat visu saprast uzreiz tikai no profesora stāstītā. Ja es tik daudz nelasītu, domāju, ka nodarbībās būtu pilnīga nulle," Hermione beigās klusi atzinās.

„Hermione, lūk šis gan ir kaut kas tāds, kam man ir īpaši grūti noticēt," Harijs paziņoja, silti uzsmaidījis draudzenei. „Tev piemīt izcilas analītiskās un domāšanas spējas arī bez visām grāmatām. Un burvestībās tu jau atkal esi labākā - un Zibiņš smaida arvien platāk, kad vien tikai tevi ierauga."

„Paldies, Harij. Es vienmēr esmu zinājusi, ka tu esi lielisks draugs," meitene atbildēja, arī viņam silti uzsmaidījusi, un draudzīgi paspieda viņam roku. „Tad sākam domāt, kā pastiprināt to lokācijas burvestību?"

Harijs viņai atbildēja ar piekrītošu „Mhm", pamādams ar galvu, tad paņēma no bibliotēkas galda Hermiones Burvju vārdu hrestomātiju 7. mācību gadam un atšķīra nodaļu par burvestību pastiprināšanu.

Divas dienas vēlāk izrādījās, ka Hermionei nudien bija taisnība - otrdienas burvestību nodarbībā Zibiņš, ar sajūsmu izpriecājies par to, ka pilnīgi visiem audzēkņiem bija izdevies panākt, lai visas nedēļas garumā viņu uzburtie papīra balodīši dūdina, viņš ar vēl lielāku entuziasmu pavēstīja, ka nākamnedēļ, kad visi būs līksmi nosvinējuši aizraujošos Helovīna svētkus, viņi varēšot ķerties klāt burvestību pastiprināšanai.

Tajā pašā dienā, Harijam atkal sēžot kopā ar Hermioni bibliotēkā, pēkšņi viņam šķita, ka kaut kas nebija it kā lāgā. Harijam neviļus likās, ka visi bibliotēkas plaukti būtu pilni ar čukstošiem kokovārņiem. Nudien čukstēja visi plaukti visās malās, pa brīžiem atskanot savādai ķiķināšanai. Puisim metās vai baisi, vai katrā ziņā stipri neomulīgi. „Hermione, man tikai tā šķiet, vai arī šodien kaut kas ir noticis ar bibliotēku?"

„Tu runā par to sačukstēšanos?" Hermione ieprasījās, acis nepacēlusi no biezas burvestību grāmatas.

„Jā - kāpēc visi tā sačukstas mums apkārt?" Harijs nesaprata.

„Visas," Hermione īgni izlaboja. Pēc mirkļa viņa pavēra savas sakniebtās lūpas, ieskatījās puisim acīs un paskaidroja sīkāk: „Visas tās meitenes tev spieto tagad apkārt, jo, redzi, Knisle atkal ir uzpūtusi par tevi rakstu, tikai šoreiz Raganu Nedēļā."

„Par ko tad šoreiz? Tak ne jau atkal par to, ka es vervēju sev pakalpiņus līdzskrējējus?" Harijs rūgti ievaicājās.

„Raganu Nedēļā? Tu smejies? Tur publicē meitenēm domātus rakstus, tāpēc, protams, man tur ir veltīti krietni spilgti epiteti, kā es esot izstūmusi no vietas Džinniju," Hermione izsmējīgi izspļāva.

Harijam vienkārši trūka vārdu, tomēr šis temats šķita tik stulbs, ka viņam ne prātā nenāca šajā sakarā ko pasākt pret Knisli, ja nu vienīgi viņš pilnībā apņēmās ignorēt jebkādus viņas sagudrotos rakstus.

„Es Džinnijai sarīkošu pašus jaukākos Helovīnus," Harijs pēkšņi apņēmīgi noteica.

„Ā, tiešām, Harij?" Hermione iepriecināta pavaicāja.

„Viņa to ir simtreiz pelnījusi par manu šitādu izturēšanos," Harijs, sāji pasmaidījis, atbildēja, vairs nelikdamies ne zinis par netālu pēkšņi ieskanējušajiem smiekliem.

Atlikušo nedēļu Harijs kopā ar Hermioni turpināja visdažādākajās pils vietās izmēģināt lokācijas burvestības, kas, protams, meiteņu sabiedrībā tikai nostiprināja pārliecību, ka Harijs nopietni izklaidējas ar Hermioni, pavisam aizmirsis par Džinniju. Elšpūšu piektgadniece Eleanora Branstone pusdienu un vakariņu laikos nekautrējās skaļi klāstīt draudzenēm, no kurienes atkal bija redzējusi iznākam Hariju un Hermioni. Kārtējie jaunumi, kā pierasts, tika pavadīti ar skaļiem „ūūū" vai spalgu ķiķināšanu.

Vakariņu laikā pirms Helovīna dienas Harijs gan no visa spēka centās par elšpūtēm nelikties ne zinis un no visas sirds cerēja, ka arī Džinnija ieturēja līdzīgu nostāju. Viņš iesāņus palūkojās uz rudmati, kura jau atkal bija ieņēmusi vietu blakus brālim galda pretējā pusē, gabaliņu tālāk no Harija. Pēkšņi Džinnija pacēla skatienu, un viņu acis sastapās, taču Harijs vairs nevēlējās no viņas slēpties, viņam tas bija apnicis. Rons, pamanījis, ka viņu abu skatiens sāk kļūt nepieklājīgi ilgs, gan izmeta: „Harij, beidz tak vienreiz čakarēties."

Harijs asi sarāvās, bet tomēr uzmeta Džinnijai vēl vienu acu mirkli un tad pievērsās savam cūkgaļas sautējumam.

* * *

Tā, Helovīnu diena ir klāt; ar Firencī visu sarunāju. Mokšķis ir nostellēts savā vietā, un Džinniju arī izdevās uzaicināt, Harijs ar milzīgu nepacietību plānoja Helovīnu dienas pēcpusdienu. Viņš nudien cerēja, ka tas Džinnijai liks viņam piedot pēdējo trīs nedēļu muļļāšanos.

Viņš bija iepriekš uzmeklējis meiteni Laupītāju kartē un bija uzaicinājis viņu satikties pulksten trijos pēcpusdienā pie Firencī klases. Džinnija viņam par lielu atvieglojumu, daudz nedomādama, tūlīt bija piekritusi, tāpēc puisis tagad staigāja apkārt ar pagalam muļķīgu smaidu sejā, pavisam aizmirsis par Kraukļanagu un viņas diadēmu. Turklāt Hermione arvien uzstāja, ka ir nepieciešams pagaidīt, ko Zibiņš izstāstīs par burvestību pastiprināšanu, tāpēc tagad tāpat ar meklēšanu nodarboties nebija lielas jēgas.

Harijam vēl par milzīgām mokām šķita, ka visi pulksteņi pret viņu ir sazvērējušies un, kaut arī viņš bija brīvprātīgi pieteicies Hagridam palīdzēt ar Helovīnu dienas dekorācijām, laiks vilkās lēnāk nekā sazāļots gliemezis. Viņš bija Lielajā zālē sanesis jau vai simts ķirbjus, bet tas, izrādījās, bija prasījis tikai labi ja pusstundu. Bet drīz vien viņam darbu piešķīra Hermione, jo, kā ierasts, zēnu un meiteņu vecākajiem allaž bija jāpalīdz pie Cūkkārpas svētku rīkošanas - ar to viņa un Malfojs nodarbojās jau no paša rīta, izlaiduši savu ierasto sestdienas dežūru pa Cūkkārpas apakšējiem stāviem. Tā nu viņi visi trīs ņēmās kopā grebt ķirbju milzīgās ogas, vienu par otru lielāku. Harijam par pārsteigumu Malfojs pat ne pukstēja, ne kurnēja, bet savā nodabā vienkārši darīja, kas bija jādara - kad bija ticis galā ar savu ķirbju čupiņu, viņš ņēmās griestos laist sikspārņus vienu pēc otra. Hermionei gan viņam iesākumā bija jāpielabo buramvārdu izruna, bet, kad izdevās uzburt īstu, dzīvu sikspārni, slīdeņa acīs uz īsu brīdi iemirdzējās prieks, un drīz vien zālē jau laidelējās bariem spārnoto zvēriņu. Varbūt tomēr viņa neprātīgā ideja nemaz nebūs izrādījusies tik nepareiza.

Lai vai kā, bet vismaz ķirbju grebšana bija prasījusi gana daudz laika, un pulksteņa stundenis drīz tuvojās tik gaidītajai trijnieka atzīmei. Hermione viņam ar neviltotu smaidu novēlēja izdošanos un atgriezās atkal pie dekorāciju izkārtošanas viscaur Lielajā zālē.

Harijs gar mantiju nevīžīgi noslaucīja rokas un sāka doties turpat, pirmajā stāvā uz Firencī klasi. Ejot garām varenajām marmora kāpnēm viņam garām pasteidzās kāds zēns, varbūt no sestgadniekiem, rādīdamies tāds satraukts. Harijs gan viņam nepievērsa īpašu uzmanību - šobrīd puse Cūkkārpas jau ar satraukumu gaidīja vakara svētku mielastu. Viņš gribēja ierasties norunātajā vietā nedaudz ātrāk, lai varētu pārbaudīt, kā Mokšķis bija izpildījis viņa lūgumu. Viņš gribēja, lai viss būtu tik labi sagatavots, cik vien tas šeit bija iespējams.

Jau domās iztēlodamies Džinnijas priecīgo smaidu, viņš, sabāzis rokas kabatās, soļoja uz priekšu pa gaiteni. Šodien gan debesis bija nomākušās ar drūmiem mākoņiem, kas pat dienas vidū meta teju vai spocīgas ēnas, bet Harija garastāvokli tas nemaz neietekmēja - viņš drīzāk nopriecājās, ka pat laika apstākļi sadarbojas, lai šodien patiesi būtu īstena Helovīnu gaisotne.

Pēkšņi viņa līksmās domas un nākotnes fantāzijas iztraucēja aprauts kliedziens, kas atskanēja turpat netālu, tālāk pa pirmā stāva gaiteni. Bet tur, ja neskaita tualetes, taču vairs bija tikai Firencī klase un blakus bēdīgi slavenais slotu skapis, uz kurieni liela daļa Cūkkārpas audzēkņu zināja iet bučoties. Atskanēja vēl viens kliedziens, šoreiz jau spalgāks un ilgāks. Tā nepārprotami bija meitenes balss. Džinnija.

Harija sirdī tūlīt ielija bailes. Kas gan tāds varēja notikt pirmā stāva gaitenī, kas tā spētu pārbiedēt Džinniju? Ja nu kāds viņai uzbrūk? Slīdeņi? Voldemorts? Sirdij dauzoties kaklā, Harijs tūdaļ izrāva no mantijas zizli un aizdrāzas ko kājas nes gar gaiteņa stūri līdz Firencī klasei, un viņš visbeidzot ieraudzīja, kas tur bija atgadījies.

Harijam uz vienu sekundes simtdaļu cauri galvai izšāvās iepriecinoša un atvieglojoša doma: Kāda laime, tā tomēr nav Džinnija, taču puiša satraukums nebija mazinājies ne par matu, kolīdz Romilda Veina vēlreiz iespiedzās ausis un sirdi plosošā kliedzienā, ar šausmās ieplestām acīm vērdamās uz melnā apmetnī tērptu stāvu, kura sarkanie redzokļi ar stateniskajām zīlītēm gailēja no kapuces apakšas.