Atlikušo brauciena laiku draugi bija nosēdējuši kupejā, pļāpādami par šo un to un ķircinādami viens otru. Rons ar Hermioni vēl reizi bija izgājuši apgaitā, bet, cik Rons pastāstīja, tad nekas vairāk par dažiem neuzvedīgiem pirmziemniekiem viņiem nebija trāpījies. Hermione bija aizgājusi līdz Malfoja kupejai pārliecināties, ka puisis vēl ir pie dzīvības; viņai līdzi ar lielu interesi bija devies arī Rons. Kolīdz viņi bija noskaidrojuši, ka Hermiones un Hannas kopdarbs bija turējies pietiekami labi arī pēc vairākām stundām, Hermione ar Ronu vēl bija apmeklējuši prefektu telpas, un, apzinājuši, ka viss ir apmierinošā kārtībā, draugi bija atgriezušies kupejā pie Harija un Džinnijas.

Vilcienam tuvojoties Cūkmiestiņa stacijai, Hermionei kopā ar Malfoju atkal nācās organizēt prefektus, lai varētu pārraudzīt mierīgu skolēnu izkāpšanu no Cūkkārpas ekspreša.

Vilcienam piestājot stacijā, Harijs ar Džinniju, atstājuši koferus kupejā, kur tos pēcāk savāks mājas elfi, devās uz vilciena izeju, no kuras, cilvēkiem drūzmējoties, viņi palēnām izkāpa ārā. Un turpat netālu jau gaidīja karietes ar iejūgtajiem testrāliem. Harijs pie tiem jau bija pieradis, taču Džinnija, tos ieraudzījusi, viņam blakus sastinga.

„Tie nav tik baisi kā izskatās," Harijs skumji mierināja meiteni. Puisim kļuva vēl skumjāk, kad viņš saprata, ka praktiski visi viņa klasesbiedri šogad būs spējīgi šos lopiņus saskatīt - Cūkkārpas kaujā, tajā baisajā 2. maija dienā, nāves netrūka; bija miruši vismaz piecdesmit viņu sabiedroto, tai skaitā arī viens otrs klasesbiedrs. Harijs, pēc kaujas palīdzot savākt kritušos, atcerējās redzējis guļam bez dzīvības dažus DA biedrus - Maiklu Korneru, Kolinu Krīviju, abas Patilu dvīnes un Kellu - kluso, nemanāmo meiteni no viņu gada. Tagad viņi visi klusēs mūžam. Vēl bez klasesbiedriem savu dzīvību bija atdevis vesels bars mājas elfu - par laimi vismaz Mokšķis nebija viņu vidū, taču Vinkijai nebija tā paveicies, tāpat savu dzīvību tumsas spēku sakāvei bija atdevuši arī vairāki kentauri, un arī aurori bija cietuši zaudējumus, atvadoties no pieciem lieliskiem sava amata pratējiem, tai skaitā arī no Nimfadoras Tonksas. Un vēl kritušajos bija vairāk par divdesmit nāvēžiem, bariem milžu un vilkaču. Vienīgi atprātotāju skaita izmaiņu nebija iespējams noteikt, taču Harijs no sirds vēlējās, kaut tās padibenes zemes virsū vienreiz par visām reizēm tiktu iznīcinātas. Ja viņam būtu teikšana, tad viņš noteikti vēlētos reformēt Azkabanas cietokšņa apsardzību, atrodot kādu citu iespēju - vēl tikai nav zināms, kādu...

Pēc neliela klusuma brīža, kad Džinnijai bija pārgājis šoks, viņa ierunājās, iztraucēdama Harija domas: „Tad, redz, kādi tie izskatās. Es gan, protams, biju cerējusi, ka man tie nekad nebūs jāredz, bet nu kā ir, tā ir."

„Ejam sameklēt brīvu karieti," Harijs ierosināja. Kaut kur tālāk varēja dzirdēt, kā Hagrids mēģina sasaukt pirmziemniekus.

Džinnija pamāja ar galvu, un jaunieši abi iekāpa kādā tukšā karietē. Viņiem drīz piebiedrojās arī Nevils un Luna, sveicinādami jau iekšā sakāpušos.

„Klau, Nevil, Hermione mums te sastāstīja šausmu lietas, kas tad jūsu galā tur īsti notika?" Džinnija ievaicājās, kad Luna bija aiztaisījusi durvis un kariete bija iesākusi braukt.

„Jā - šausmas - tas varētu būt diezgan precīzs apzīmējums," Nevils pasmīnēja. „Bija tā - pirms iekāpšanas vilcienā tā Romilda Veina uzstājīgi aicināja, lai es piebiedrojos viņas pulciņam kopā ar viņas draudzenēm. Man nebija ne mazākās vēlēšanās to darīt, turklāt es biju saticis Lunu, un tad mēs ātri iemukām vilcienā. Par nelaimi pretējā kupeja bija brīva, tad nu Romilda tur paspēja iekārtoties. Vilciens tikko bija tikai uzsācis braukt, kad viņa jau sāka trobelēties mūsu kupejai gar durvīm. Mums bija piebiedrojušies arī Dīns un Šīmuss, un, kad troksnis jau sāka kļūt neizturams, Dīns pasvieda ideju, ka to meiču vajadzētu vienreiz apklusināt. Tad es uzliku klusuma burvestību kupejas durvīm, bet tad, kādu pusstundu vēlāk, iebļāvās Malfojs, un tad gan es to dzirdēju un gāju ārā skatīties, kas tur notiek."

„Malfojam puse sejas bija asinīs, bet Nevils savainoja roku," Luna vienkārši piebilda.

„Tiešām šausmas," Džinnija apstiprināja.

„Jā, traki. Tālāko jau mums laikam Hermione izstāstīja, kā viņa ar Hannu saveda jūs abus puslīdz kārtībā," Harijs noteica.

„Labi, ka tur bija Hanna, viņai lieliski izdevās tikt galā. Mana brūce gandrīz nemaz nesāp, bet pie Pomfrejas būs jāaiziet, lai izdezinficē; to Hanna nemācēja izdarīt," Nevils stāstīja. „Jaunā mantija arī bija pušu, nācās izģērbties Hannas priekšā," puisis piebilda, vaigos uzrodoties vieglam sārtumam.

„Ar labošanas burvestību gan to izdevās sašūt atkal kopā," Luna noteica, „Vīles vieta vēl ir redzama, bet vismaz vairs nav asiņains caurums." Tad meitene uzrunāja Hariju, nomainīdama sarunas tematu: „Harij, drīkst tev pajautāt, kā jūs esat nodomājuši meklēt Kraukļanagas diadēmu?"

Tad Harijs un Džinnija ņēmās stāstīt, ko viņi visu bija kopīgi ar Ronu un Hermioni izrunājuši, sākot ar to, ka diadēmu vispirms vajadzētu meklēt Trofeju zālē, par ko Luna atzinīgi izteica, ka tā esot laba doma. Tā pļapājot, kariete pēc kāda laika bija pietuvojusies vārtiem, kurus abās pusēs sargāja spārnoti vepri. Harijs ar ilgām un apbrīnu pa logu noraudzījās uz seno pili - tā viņam vienmēr bijusi kā īstas mājas. Ja nu vienīgi pēdējā vasarā viņš pavisam labi un mājīgi bija juties arī Midzeņos. Lai arī puisi nodarbināja visas drūmās domas par pēdējo Cūkkārpas kauju, daudzajiem kritušajiem, Voldemortu un vienu vecu, pazudušu diadēmu, ieraugot Cūkkārpu, Harijs gribot negribot tomēr sajuta sevī ieplūstam mieru. Pils vēl stāvēja vecajā vietā, joprojām uzņemdama audzēkņus, kuri laimīgi devās pretī jauniem piedzīvojumiem un zināšanām... domādami, ka atrodas pilnīgā drošībā...

„Harij, ko tu paliki tāds kluss? Jukušļuku noķēri?" Luna ievaicājās.

„Nē, nē, tikai prātoju, ko mums varētu atnest šis gads," Harijs paskaidroja.

„Gan jau viss būs labi. Darīsim kā vienmēr visu pēc labākās sirdsapziņas, tad jau nemaz slikti nevar sanākt," Džinnija mierināja draugu, uzlikusi plaukstu viņam uz rokas.

„Piekrītu Džinnijai - arī mēs tev esam palīgos, pa visiem kopā jau atradīsim to diadēmu. Es gan pats vairāk baidos, ka netikšu līdzi mācībām. Pagājušajā gadā mums ar Džinniju bija jārīko sacelšanās un nekārtības - tad nu tagad no mācībām daudz kas piemirsies," Nevils nervozi pasmējās.

„Vai ne - diez vai ar Dullum tiksim cauri, teiksim, pārvērtībās," arī Džinnija pasmējās.

„Jā, Maksūras prasībām tas varbūt atbilstu vienīgi tad, ja kādam slīdenim ar to izdotos iedaudzīt vietā prātu," Nevils piekrita, atkal iesmējies, šoreiz gan līksmāk. „Paga, bet kas tad tagad mācīs pārvērtības? Maksūra jau tagad ir dierektore."

„Droši vien, ka tas nebūs vienīgais pārsteigums, kas mūs šogad sagaidīs," Harijs secināja, tagad pa logu palūkojies uz Hagrida namiņu. Logi bija tumši, taču viņš zināja, ka ar milzi viss bija kārtībā - viņš Hagrida balsi bija dzirdējis Cūkmiestiņa stacijā, visticamāk viņš kopā ar pirmziemnieku laiviņu floti tūlīt kuru katru mirkli piestās pils laivu novietnē. Šovakar bija apmācies, bet visai silts, tāpēc Harijs sprieda, ka braucienam ar laivu vajadzēja būt diezgan patīkamam - līdzīgi kā tas bija viņa pirmajā gadā.

„Klau, Harij, vispār runājot par slīdeņiem, kāpēc man tā izlikās, ka Malfojam bija zēnu vecākā nozīmīte? Tas taču nevar būt pa īstam?" Nevils sašutis noprasīja.

„Tā, Nevil, šoreiz būs taisnība - zēnu vecākais tiešām šogad būs Malfojs," Harijs mierinoši paskaidroja.

„Kaut kas neticams! Ko gan Maksūra ar to domāja, ieceldama viņu par zēnu vecāko?" Nevils dusmīgi iesaucās. „Ielikt par zēnu vecāko Malfoju ar visiem viņa nāvēžu gājieniem. Es drīzāk, Harij, teiktu, ka, ja nu kādam tā vieta pienācās, tad tam bija jābūt tev. Nē, nu gan - Malfojs."

„Patiesībā, Nevil, Maksūra patiešām bija mani iecēlusi par zēnu vecāko," Harijs noteica un, gandrīz kā atvainodamies, pasmaidīja. „Bet es īpaši palūdzu Maksūrai, lai to godu nodod Malfojam."

„Bet es nesaprotu, kāpēc tu tā darīji, Harij?" šoreiz pajautāja Luna.

„Pavisam vienkārši - tie būtu lieki pienākumi, kas man traucētu meklēt diadēmu. Tagad man būs daudz vairāk brīvā laika. Turklāt man jau slavas tāpat pietiek, tāpēc gribēju dot Malfojam iespēju pierādīt, ka viņš tomēr nav metams pār vienu kārti ar pārējiem nāvēžiem," Harijs paskaidroja. „Un ja viņš netiks ar šiem pienākumiem galā, tad Maksūra viņam atņems zēnu vecākā titulu un atdos to man. Domāju, ka tādu negodu viņš nekad negribētu piedzīvot, tāpēc par Malfoju šobrīd ir jāuztraucas vismazāk. Un, lūk, esam jau arī klāt," puisis noteica, kolīdz kariete apstājās netālu no Cūkkārpas priekšējiem pakāpieniem.

„Nu, skaidrs, citādi es jau sāku prātot, diez ar kādu smadzeņu kaiti Maksūra varētu būt sasirgusi," Nevils atzinās.

Viņi visi sāka celties kājās un jau ar nepacietību nevarēja sagaidīt, kad tiks iekšā Cūkkārpā. Vismaz Harijam tik ļoti atkal kārojās justies kā mājās.

Tur jau tā stāvēja, liela un pamatīga, ar saviem vecajiem mūriem, kuri gan šur tur šķita rādāmies kaut kā citādāki - šur tur šķībāki, šur tur varēja nojaust sienu posmus, kuru krāsas tonis atšķiras no pils pamata mūra, tomēr tumstošajā vakara krēslā nebija īsti saprotams, tieši cik lieli ir bijuši pils postījumi. Taču galvenais bija tas, ka pils ir salabota un atkal atvērta jaunam mācību gadam, uz kuru ar prieku un sajūsmu šogad atkal ir atceļojuši vairāki simti audzēkņu, kuri straumēm vien plūda iekšā pa platajām ieejas durvīm.

Arī draugu četrotne nestāvēja uz vietas, bet gan devās līdzi cilvēku plūsmai uz Lielo zāli. Harijs, ejot cauri Ieejas zālei, pamanīja, ka punktus skaitošie pulksteņi ir salaboti, taču šeit trūka pāris bruņutērpu, kas agrāk bija izvietoti gar durvīm - iepriekš to noteikti bija vairāk. Un arī kārtīgs margu posms nebija tik grezns kā pārējā marmora balustrāde - tas bija iztēsts no parasta, rupja koka. Taču, ienākot Lielajā zālē, viss gan pirmajā mirklī likās esam pa vecam. Šeit joprojām visā zāles garumā stiepās četru namu galdi, kuriem galā šķērseniski uz paagustinājuma bija novietots pasniedzēju gads, kuram pašā vidū bija nolikts grezns krēsls ar augstu atzveltni. Tagad tajā jau sēdēja Maksūra, gaidīdama, kad visi būs ieradušies. Palūkojies griestos, Harijs apbrīnoja šā vakara mākoņiem klāto debesjumu, kam vietumis cauri pavīdēja zvaigznītes, - vēl pat līdz šai dienai jauneklim bija grūtības noticēt, ka virs Lielās zāles tiešām nepavērās klajas debesis. Un kur nu vēl lidojošo sveču tūkstoši!

Priecādamies par atgriešanos, jaunieši jau bija lēnā gaitā pagājuši garām vispirms slīdeņu, bet tad kraukļanagu galdam, pie kura savu vietu ieņēma Luna, tad aiz elšpūšu galda viņi visbeidzot bija nonākuši pie pārējiem grifidoriem. Harijs, Džinnija un Nevils ieņēma vietas pie galda, un apsēžoties Harijs pamanīja, ka viens mākonis, kas klājās pāri Lielās zāles galam aiz pasniedzēju galda, nemaz nebija mākonis, bet gan - aizlāpīts robs.

Harijam, lūkojoties griestos, kāda meitenes balss aiz muguras iesaucās: „Glītas brilles, Harij!" Puisis pagriezās un ieraudzīja, ka viņam turpat netālu aiz muguras sēž Hanna un sveicinādama māj ar roku. „Paldies!" Harijs uzsmaidījis skaļi atbildēja un pamāja viņai pretī.

Harijs palūkojās uz zelta šķīvjiem un, nespēdams apslēpt savu patīkamo satraukumu, ievaicājās Džinnijai: „Kā tu domā, diez elfi joprojām gatavo tikpat labi?"

Džinnija uz to atbildēja: „Es pilnīgi varu iedomāties, ka Mokšķis būtu gatavs nodīrāt ādu ikvienam, kurš atļautos tavam ēdienam piebērt ne tos piparus, tā kā, jā - es domāju, ka šogad ēdiens varētu būt lieliskāks nekā jebkad."

Harijs pasmaidījis sadzirdēja tepat blakus atkal atskanam Hannas balsi: „Nevil, kā tev roka? Vai tu jau biji pie Pomfrejas?" Abi puiši pagriezušies uz viņu paskatījās.

„Ai, tā tikai tāda skramba. Pie Pomfrejas aiziešu vēlāk," Nevils atrunājās.

„Bet aizej gan, lai viņa tev izdezinficē brūci, labi? Citādi jau pašā mācību gada sākumā nāksies nīkt slimnīcas spārnā," Hanna mazliet aizrādoši noteica.

„Eh, kas man vecam DA vilkam kaitēs," Nevils atrūca, taču steigšus piebilda, kolīdz ievēroja Hannas skatienu kļūstam pamācoši nopietnu, „Bet ja tu reiz tā saki, tad es pēc mielasta tūlīt aiziešu pie Pomfrejas."

„Dari gan tā," Hanna uzsmaidīja Nevilam un vēl viegli pataustīja viņa savainoto augšdelmu, pirms atsēdās atpakaļ pie elšpūšu galda. Harijam gandrīz izlikās, ka Nevilam vaigu galos parādījās sārtums - viņš acīmredzot nebija radis, ka kāda meitene raizējas par viņa veselības stāvokli.

Apkārt skanot aizrautīgām balsu čalām, Harijs pamanīja, ka pie Grifidoru galda bija ieradusies arī šodienas bēdīgi slavenā varone Romilda Veina. „Rekur arī Romilda. Cerams, ka viņa tagad netaisās sākt mētāt ilkņotos šķīvīšus," Harijs jokodamies ierunājās.

„Zini, Harij, pirms pusgada, kad bija jānocērt tai čūskai galva, tad viss bija skaidrs, kas jādara, bet kā tagad atkauties no Romildas, ja viņa vēl ko tādu mēģinās? Tur man tiešām pietrūkst padoma," Nevils žēlīgi noteica, pievērsis skatienu šķīvjiem.

„Galvenais - neēd neko, ko viņa tev piedāvā," Harijs pamācīja.

„Un sākumā vari mēģināt viņai paskaidrot, ka tev viņa neinteresē," Džinnija ierosināja.

„Ja nu ar to vien nebūs līdzēts?" Nevils neticīgi novilka.

„Vēl labāk tev, protams, būtu sākt draudzēties ar kādu citu meiteni - tādu, kas tev patiešām patīk," Džinnija turpināja dot padomus.

„Jā," Nevils tikai noteica mazliet domīgs, parauzdīdamies augšā mākoņos.

Drīz vien lielais vairums skolēnu bija ieradušies Lielajā zālē, tāpēc visbeidzot, gādājuši par drošību un kārtību, šeit varēja ierasties arī prefekti, kuriem nopakaļ ienāca arī zēnu un meiteņu vecākie. Malfojs ieņēma vietu pie Slīdeņu galda turpat galā - pa gabalu viņa seja izskatījās vesela un gluda, acīmredzot viņš bija paspējis apciemot Pomfreja madāmu -, bet Hermione gāja vien tālāk, nekā īpaši nelikdamās zinis par blondo puisi, līdz atrada sev vietu iepretī Harijam un Džinnijai, nosēzdamās blakus Ronam.

„Tā, tas nu būtu padarīts," viņa apsēdusies paziņoja.

„Bija kādas nekārtības?" Džinnija ievaicājās.

„Salīdzinot ar iepriekšējo trādirīdi, tagad bija tīrie sīkumi - mums ar Ronu nācās palīdzēt sameklēt pārīti pigmejpūšu, tad vajadzēja nomierināt bariņu ar trešgadniekiem un otrgadniekiem, kas bija pārbijušies no testrāliem. Taisnību sakot, arī es tagad jutos visai jancīgi, ka spēju tos redzēt..." Hermione skumji piebilda, beigās pieklusdama.

„Un tad vēl bija tie tur elšpūšu ceturtgadnieki," Rons iesmējies piebilda. „Šie bija saderējuši, ka tas viens čalis nevarēs degunā iebāzt piecas knutas un izņemt tās ārā."

„Nu - un kā tad viņiem tas beidzās?" Džinnija ievaicājās, bet Harijs jau bija iesācis stipri smīnēt.

„Dabīgi, ka viņš nemācēja tās pēc tam dabūt ārā no deguna," Rons smiedamies noteica. „Bet es ātri ar pieburšanu - čiks, un ārā bija."

„Un, ko tad tas čalis paspēlēja?" Harijs iesmējies pavaicāja.

„Ā, Harij, labi, ka pavaicāji - iedomājies, viņi bija saderējuši uz šokolādes varžu kārti, uz kuras virsū biji tu," Rons, joprojām uzjautrināts, atbildēja. „Izskatījās, ka tas elšpūtis bija gatavs piebāzt otru nāsi pilnu ar knutām, lai dabūtu to kārti atpakaļ."

Harijs sirsnīgi nosmējās. „Ko neteiksi, izrādās, ka mani jau drukā uz varžu kartītēm. Kas to būtu domājis."

„Nu bet tās idejas. Tiešām ar šitādiem mums visu gadu būs jākrāmējas?" Hermione mazliet īgni noprasīja. „Zini, Harij, bet man vismaz prieks, ka tu šogad uz Lielo zāli nokļuvi pavisam mierīgi - bez lidojošām mašīnām vai lauztiem deguniem," meitene jau mīlīgāk piebilda. Apkārtējie par to pasmējās, piekrītoši pamādami ar galvu.

Nupat arī atvērās durvis kreisajā pusē Augstajam galdam, un profesora Zibiņa pavadībā ienāca stipri gara rinda ar pirmziemniekiem, kas sejā rādījās pagalam izbijušies. Viņi visi tenterēdami aiztūļājās līdz pasniedzēju galdam un nostājās ar seju pret pārējiem audzēkņiem. Jauniņie Cūkkārpas studenti bija tik daudz, ka tiem nācās stāties vismaz trijās rindās. Tikmēr Lielajā zālē pieklusa nemitīgā balsu čaloņa, skaļās apspriedes par Pasaules kausa kalambolā finālspēli un smiekli, kas visvairāk skanēja pie grifidoru galda, pieklusa arī priecīgās balsis pie elšpūšu un kraukļanagu galdiem. Slīdeņu drūmās sarunas jau tāpat bija gana klusas, taču arī tās norima pavisam, kad profesors Zibiņš bija aizgājis līdz Maksūras krēslam un no turienes atnesis ķeblīti ar pagalam veco, salāpīto Godrika Grifidora cepuri. Zibiņš ķeblīti ar Šķirmici nolika iepretī Maksūrai visu skolēnu un pirmziemnieku priekšā, un mice pavēra plīsumu gar tās plato malu un iedziedājās:

Lai nāk, kas tagad nākdams,

Es šķirotāja atkal esmu še;

Tik vien man tas pienākums,

Kā šķirot Cūkkārpā skolēnus te.

Nāc, mazais, tuvāk, nebaidies,

Es tikai mazliet paraudzīšu,

Kas tu esi, ar ko man saisties,

To es arī tev notaļ paudīšu.

Vai esi tu kā Grifidors brašais,

Kas gatavs steigšus cīņā skriet,

Un stāties  briesmām pretī aši,

Lai var naidnieks no tava zobena diet.

Vai varbūt tu domā uz Elšpūti centīgo,

Kam sirds līdzcietīga un mīlīga sit,

Kam rūpes par savu tuvāko vienīgo

Ir svarīgākas nekā viss cits.

Vai varbūt tevi aicina Kraukļanags viedais,

Kam galvā gurība mājvietu rod,

Un apķērība tevi neastāj kā akmens cietais,

Un nerimstoša aizrautība mundrumu dod.

Vai varbūt būsi Slīdenis apzinīgais,

Kas mērķi savu redz skaidrāk par visu,

Un zinības smelties metas kā laimīgais,

Kaut miegs kā mākonis jau mācas virsū.

Bet raugi - vai nav savādi, cik dažādi mēs,

Un tomēr visi it vienādi esam,

Jo kas gan Cūkkārpu kopā saturēt spēs,

Ja ne katrs, kas še savu artavu nesam.

Tāpēc, mazais, nāc tuvāk nebaidies,

Liec mici galvā, lai šķiroju pēc zinībām vecām,

Tomēr liec to aiz auss - steidz draudzēties,

Jo Cūkkārpā mēs visi it vienādi esam.

Cepurei beidzot dziedāt, zālē atskanēja applausi un arī sačukstēšanās. Jau atkal cepure bija mudinājusi audzēkņus nešķelties, bet gan draudzēties un meklēt kopīgu valodu, gluži kā viņi par to jau bija sprieduši Cūkkārpas ekspresī. Harijs, izdzirdējis dziesmu, sajutās mazliet mierīgāks - varbūt viņa lēmums iecelt Malfoju savā vietā par zēnu vecāko tomēr nebija pilnīgi traks.

„Daudz gan šogad tie pirmziemnieki," Harijs, uzrunādams Džinniju, noteica, kad klusībā pie sevis bija pārdomājis Šķirmices vēstījumu, „pēc skata gandrīz liekas savs pusotrs simts."

„Pieļauju, ka pagājušajā gadā ar visu to nāvēžu uzdarbošanos daudzi savus bērnus atstāja mājās. Tad nu šogad viņi ir gandrīz dubultā," Džinnija prātīgi ieminējās.

„Tikai, cik ilgi tas viss diez vilksies. Tagad jau ir," Harijs runādams palūkojās Džinnijas dāvinātajā rokaspulkstenī, „desmit pāri astoņiem. Mūs toreiz pirmajā gadā šķiroja turpat vai stundu, un mēs bijām tikai četrdesmit."

Viņiem sarunājoties, tikmēr priekšā jau bija izsteidzies Zibiņš ar garu, garu pergamenta rulli. Zibiņš tūlīt paskaidroja: „Kad es nosaukšu jūsu vārdu, steigšus nāciet šurp, apsēdieties te, uz ķeblīša, un uzlieciet galvā cepuri, tā nosauks, kurā tornī jūs tiksiet iešķiroti. Lai nekavētu laiku, es nosaukšu jau nākamo, kam jānāk te, rindā pie Šķirmices. Sarunāts? Taisīsim to lietu ātri, lai ātrāk tiekam pie ēšanas. Tad nu aiziet: Abote Melānija."

Melānija Abote, izskatā acīmredzami līdzinādamās Hannai, iznāca priekšā un apsēdusies uz ķeblīša, uzlika galvā Šķirmici. Tikmēr Zibiņš izsauca gatavoties Acāliju Lauru.

Īsu brītiņu padomājusi, Šķirmice Melānijai piešķīra Kraukļanagu. Meitene cepuri tūlīt padeva pienākušajai Laurai. Gaviļu pavadīta meitene pievienojās saviem jauniegūtajiem kraukļanagu biedriem.

„Almiks Broudijs," Zibiņš jau nolasīja, kad Laura bija paspējusi tikai apsēsties uz ķeblīša.

„Izskatās, ka šogad viss ies nedaudz veiklāk," Džinnija apstiprināja acīmredzamo, „citādi tiešām mēs te sēdētu līdz vēlam rītam." Viņi uzgavilēja Broudijam, kurš tika iešķirots Grifidorā.

Šķirošanai ejot uz priekšu, Harijs ievēroja, ka kraukļanagus, elšpūšus un girfidorus izdevās sašķirot veikli, bet pirmais slīdenis nosēdēja uz ķeblīša nepieklājīgi ilgu laiku. Bērks Teobalds notupēja ar cepuri galvā teju savas piecas minūtes, kamēr galu galā tika iešķirots Slīdenī.

„Bērks - kāpēc liekas kaut kur dzirdēts vārds?" Džinnija ieprasījās.

„Bērks... Bordžins un Bērks," Harijs, īsu mirkli padomājis, tūlīt atcerējās veikaliņu Nakteņu alejā. Nav nekāds brīnums, ka kāds no Bērkiem ir nokļuvis Slīdenī, un, atceroties veikalnieka lišķīgo attieksmi pret klientiem, Harijs nemaz nebrīnītos, ja šis puika tikko bija centies stīvēties pretī Šķirmicei. Galu galā Šķirmice ļāva arī pašam izdarīt savas izvēles, vismaz tā bija ļāvusi viņam izvēlēties jebko citu tikai ne Slīdeni.

Tā šķirošana turpinājās. Par laimi lielāko tiesu audzēkņus Šķirmice sadalīja visai veikli, un ceremonija šogad ritēja uz priekšu neparasti raiti. Vienubrīd viņam nemaz nebija kārtīgas iespējas ko pačukstēties ar Džinniju, jo Šķirmice tikai vienu pēc otra nosūtīja uz Grifidoru, tai skaitā arī Prūetu Prīmulu, kas Vīzlijiem no Mollijas puses bija attāla radiniece. Viņiem šogad nudien būs kārtīgs studentu pieplūdums, kas aizpildīs karā paretinājušās rindas. Savukārt slīdeņu jaunie studenti šogad bija neapskaužami maz. Selvins Orions bija labi ja septītais slīdenis, un Šķirmice apbrīnojamā kārtā bija palaidusi vaļā viņu pavisam ātri.

Smits Viljams pievienojās elšpūšiem, kad Rons jau bija sācis vaikstīties gar šķīvi - draugs acīmredzami mira badā. Harijs ielūkojās pulkstenī - tas rādīja desmit pāri deviņiem. Šķirošana bija vilkusies jau vairāk nekā veselu stundu, tomēr laimīgā kārtā lielākā daļa jauno audzēkņu savas vietas jau bija ieņēmuši. Vēl divdesmit minūtes vēlāk arī Zvaigzne Toms ieņēma vietu pie elšpūšu galda, un šoreiz nabaga pārsteigtajam un pagalam nogurušajam puisītim uzgavilēja vai visa skola, priecādamies, ka nu beidzot varēs arī ieturēt ilgi gaidīto maltīti, pēc kā tik ļoti alka visu vēderi.

Zibiņš aiznesa Šķirmici atpakaļ pie Maksūras krēsla un ieņēma savu vietu viņai pie labās rokas. Maksūra tikmēr piecēlās kājās. Viņa nokrekšķinājās un sacīja: „Ko tur daudz tagad runāt - lai sākas dzīres!"

Un visiem par sajūsmu uz garajiem galdiem saradās visdažādākie un gardākie ēdieni. Un vai nu tas bija neparasti ilgās šķirošanas ceremonijas dēļ, vai arī Džinnijai tiešām bija taisnība par Mokšķi, bet ēdieni nudien bija visaugstākajā līmenī. Kad bija kārta saldajiem, Harijam vienam pašam vai gribējās aprīt visu sīrupa torti, ja vien viņam būtu kaut kā iespējams pielikt klāt vēl kādu papildu vēderu. Tomēr pēkšņi puisis kaut ko ievēroja. Vai precīzāk - ievēroja, ka kaut kā trūka. Uz galda šogad nebija šķīvītis ar citronu ledenēm. Un tagad Harijs pēkšņi saprata - reiz taču Dumidors bija teicis, ka viņam nez kādēļ šis vienkāršais vientiešu saldums labi iet pie sirds. Bet nu nav vairs ne ledenes, ne Dumidors... Pēkšņi uzmācās skumjas, taču ilgi skumt nebija lemts, jo, kolīdz ēdiena paliekas bija pagaisušas no šķīvjiem, kājās piecēlās Maksūra un iesāka savu direktores uzrunu ar svarīgākajiem šī gada paziņojumiem. Harijs pamanīja, ka uz kādreizējās pārvērtību profesores krūtīm dižojās pamatīga direktora amata ķēde, kas acīmredzot tika nodota no direktora direktoram.

„Tagad, kad esam visi iestiprinājušies, es sagaidu, ka jums būs mazliet priecīgāks prāts uzklausīt to, kas man šobrīd vēl ir sakāms," Maksūra iesāka savu runu.

„Šogad Cūkkārpa piedzīvo daudzas pārmaiņas, tai skaitā arī attiecībā uz pasniedzēju personālu. Kā esat pamanījuši, tad, sākot ar šo gadu, direktore būšu es - profesore Minerva Maksūra -, tāpēc par grifidoru vecāko ir iecelta profesore Aurora Sinistra, kuru vecāko gadu audzēkņi pazīst kā savu astronomijas pasniedzēju." Kājās uzcēlās gara, tumsnēja ragana ar platu seju un viegli paklanījās pret Grifidora audzēkņiem, saņemdama no viņiem applausus. „Bet direktora vietnieka vietu ieņems profesors Filiuss Zibiņš." Īsais Zibiņš piecēlās kājās uz krēsla un palocījās. „Savukārt pārvērtību mācību priekšmetā šogad jūs sastapsiet, es gribētu teikt, izcilo profesoru Emeraldu Kliku." Maksūra ar plaukstu norādīja uz pavecu, brunetu vīrieti ar kantainu seju. „Aizsardzību pret tumšajām zintīm pasniegs profesors Džons Čāgonens." Harijs atpazina vecīgo auroru, kas, pieslējies kājās, palocīja galvu. Nevils viņam blakus pasmīnējis nočukstēja: „Nu jau Čāgonens ir atkopies no vecmāmiņas lāsta." Kad Čāgonens bija nosēdies, Maksūra turpināja tālāk iepazīstināt visus ar jaunajiem pasniedzējiem: „Lidošanas nodarbības pirmziemniekiem vadīs Alīsija Spineta." Harijs ar apbrīnu noraudzījās uz meiteni, kura bija tikai gadu vecāka par viņu un bija nudien lieliska kalamboliste; viņa būs laba Cūkkārpas kaujā kritušās Hūča madāmas aizvietotāja. „Vientiešu mācība jums šogad notiks profesora Gabriela Trumena vadībā." Tagad kājās piecēlās jauns, diezgan glīts tumšmatis. „Un visbeidzot garo sarakstu ar jaunpienākušajiem pasniedzējiem es varu nobeigt ar profesoru Filipu Fleimelu, kurš atkal pēc divu gada pārtraukuma SĒRGu studentiem reizi nedēļā vadīs dubultās alķīmijas nodarbības." Maksūrai beidzot pasniedzēju uzskaitījumu, tagad par sevi lika manīt kalsns burvis ar augstu pieri un brillēm. Arī viņu skolēni pavadīja ar applausiem, iespējams gan, ka sajūsma par viņu bija daudz mazāka tādēļ, ka alķīmija bija Cūkkārpā visretākais no mācību priekšmetiem, kas notika tikai reizi divos gados un arī tikai tad, ja alķīmijas kursam izdevās salasīt pa abiem SĒRGu gadiem vismaz desmit studentus, kuri bija izvēlējušies studēt arī mikstūras un pārvērtības. Maz bija tādu, kas atbilda šīm prasībām, pie tam agrākos gados Strups bija parūpējies, lai viņa kursā uzņemto izcilo audzēkņu skaits daudz nepārsniegtu vienu desmitu.

Harijam grimstot pārdomās, Maksūra vēl bija paspējusi visus nobrīdināt, ka Aizliegtais mežs arī šogad ir un paliek aizliegts, nolasīja sarakstu ar būtiskākajiem priekšmetiem, kurus bija aizliedzis Filčs, kā arī aicināja uzmanīties un ievērot piesardzību vietās, kur vēl norisinājās labošanas darbi, kas visticamāk ilgs vēl vismaz visu jaunuzsākto mācību gadu. Viņa paziņojumus nobeidza, aicinādama visus nodziedāt Cūkkārpas himnu par godu mierīgiem laikiem. Visbeidzot direktore iepazīstināja visus ar meiteņu un zēnu vecākajiem: „Šogad es ceru sagaidīt atbalstu un augstu pienākuma apziņu no mūsu meiteņu un zēnu vecākajiem. Lūdzu piecelties Hermioni Grendžeras jaunkundzi un Drako Malfoja kungu."

Hermione un Drako abi piecēlās kājās, stāvēdami pie saviem namu galdiem. Zālē iestājās ausis nospiedošs klusums. Tad pēc mirkļa pēkšņi nekaunīgi iebļāvās Dīns: „Direktore, šito nāvēdi par zēnu vecāko? Jūs taču to nedomājat nopietni!"

„Tomasa kungs, lūdzu, nomierinieties. Šis lēmums jau ir pieņemts un apstiprināts, tiesa gan pēc īpaša Harija Potera kunga lēmuma, kurš brīvprātīgi atteicās no viņam piešķirtās zēnu vecākā vietas. Es ierosinu, ka šodien ir pārāk vēls, lai detalizēti iztirzātu šos apstākļus un mēs visi labprāt dotos pie miera. Arlabunakti visiem!" Maksūra iebildusi beigās strikti noteica, gribēdama mielastam tagad darīt galu. Harijs palūkojās savā rokaspulkstenī, kura stundenis jau visai pārliecinoši tuvojās vienpadsmitajai atzīmei.

„Bet, profesore," Šīmuss iesāka teikt.

„Nekādu bet," Maksūra viņu pārtrauca. „Šobrīd es vēlos vienīgi aicināt jaunizraudzītos zēnu un meiteņu vecākos, kā arī visus prefektus, organizēt studentu pārvietošanos uz saviem torņiem. Arlabunakti līdz rītdienas brokastīm pulksten pusastoņos." To pateikusi, direktore apsēdās savā vietā, gaidīdama, kad prefekti būs aizveduši visus skolēnus uz savām piederīgajām koptelpām.

Arī Harijs uzcēlās kājās kopā ar Nevilu un Džinniju, un, ejot ārā no zāles, viņu panāca Dīns un Šīmuss, abi nesaprašanā izvaicādami viņu par visu Drako Malfoja lietu. Harijs viņiem atbildēja to pašu, ko bija stāstījis jau iepriekš citiem, ka vēlas Malfojam dot otru iespēju. To puisim nācās atkārtot vai visu garo ceļu līdz Grifidora tornim astotajā stāvā vēl un vēl, jo arvien citi viņa klasesbiedri nāca klāt apvaicāties par Maksūras paziņojuma īstenību; viņiem to tiešām bija grūti saprast un pieņemt.

Cerams, ka rītdiena būs mazāk nogurdinoša, Harijs nodomāja, kad, tikko saģērbies pidžamā, bija atkritis gultas mīkstajos palagos, un nepagāja ne mirklis, kad puisis jau bija aizmidzis.